Foto: Toms Elnionis

Viņi atgriežas vēlreiz 0

Par Ivara Grāvleja izstādi Outlet Mūkusalas Mākslas salonā

Vilnis Vējš
20/12/2018

Kad es vai mans tēvs (vai mans vectēvs) bija puišelis, citi puišeļi ierādīja šādu joku: no kaut kurienes sadabūt plikas sievietes bildi (nav pārāk politkorekti, es zinu!) un aizklāt ar to jebkuru citu attēlu avīzē. Pēc tam izlasīt raksta virsrakstu, piemēram, “Piecgades plāns izpildīts un pārspēts” vai kas nu tur bija rakstīts. Liela smiešanās bija garantēta! Attēla kombinācija ar neadekvātu parakstu vienmēr ir smieklīga. Šis likums darbojas kopš aizlaikiem.

Ivars Grāvlejs ir fotogrāfs, kurš savu mūža galveno darbu, var teikt, ir paveicis jau puišeļa gados. Runa ir par viņa sēriju “Agrīnie darbi” (Early Works), kas tapusi, autoram tikai apgūstot fotografēšanas prasmes un radošuma iespējas, bet apkopota jau pieaugušā vecumā, kārtojot bildes konceptuāli ironiskās kopās – piemēram, “performances”, kurās ietilpa ākstīšanās ainas kameras priekšā, vai “popārts”, kur atradās vieta arī pārfotografētam pornogrāfiskam attēlam. Autors ciklu sakārtoja vairākos piegājienos, sākot ar 2009. gadu – izstāde “Deviņdesmitie” bija skatāma izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā, 2015. gadā izdevniecība MACK laida klajā fotogrāmatu ar nosaukumu Early Works, kas izraisīja starptautisku interesi un pozitīvas speciālistu atsauksmes. Grāvlejs, protams, ir talantīgs fotomākslinieks un radīs vēl daudz lielisku darbu, bet ideja pārvērst vienotā darbā paša bērnības jaunradi bija tik lieliska tieši tādēļ, ka to nav iespējams atkārtot.

Ivara Grāvleja izstāde Outlet, kas apskatāma Mūkusalas Mākslas salona otrajā stāvā un izdota arī žurnāla formātā, zināmā mērā atkārto vienreiz jau izmantotu pieeju, taču meklē arī jaunu izeju laukā no pašcitēšanas strupceļa.


Foto: Toms Elnionis

Arī šoreiz autors ir apkopojis attēlus, kas sākotnēji tapuši bez kāda nopietna nodoma. Acīmredzot kādā dzīves posmā Grāvleju aizrāvusi kontaktēšanās ar, teiksim, dzīves pabērniem, un viņš to naski dokumentējis. Attēlos redzam apskāvušos dzērājus, kas lepni pozē fotogrāfam. Ir arī ne tik ekstrēmi autsaideri – cilvēki, kas vienkārši nav turīgi, piepelnās un izklaidējas, kā nu māk. Var teikt, nožēlojama aina. Tiktāl atpazīstam Grāvleja autobiogrāfiski skaudro skatienu. Taču viņa šodienas pienesums tēmā – pastiprināta uzmanības pievēršana portretēto cilvēku izskatam. Jāatzīst, īsti  laikā, jo vēl pirms dažiem gadiem modes industrijā nebija tik izteikta akcenta uz 20. gadsimta 90. gadu stilizācijām – modei ir raksturīgi stilizēt tikai laika ziņā pietiekami attālinātus periodus, kuru nepatīkamākās grimases jau aizsedzis nostaļģijas plīvurs.


Foto: Toms Elnionis

Ar šādu, aktuālu, skatienu uzlūkojot paša attēlus, Grāvlejs acīmredzot pamanījis, ka liela daļa viņa varoņu ir ģērbušies bezgala stilīgi – pogājamas žaketes, vestes un mēteļi, rūtaini audumi, trapecveida svārki vai neiedomājami drapētas kleitas ir atstumto un pazemoto pārlaicīgi ceļabiedri. Jakas, džinsus nereti rotā firmas zīmes vai uzraksti, kas ir pilnīgi saprotami, atceroties, kā postpadomju ērā vai visas sabiedrības grupas pārtika no “otro roku” piedāvājuma. Patiesībā liela daļa sabiedrības tā ģērbjas joprojām – par to liecina nerūkošais humanitāras palīdzības veikalu skaits pašā Rīgas centrā. Grāvlejs hiperbolizē šo “apģērba jautājumu”, kārtojot attēlus fiktīva modes žurnāla formātā. Pie katras fotogrāfijas pievienots izdomāts, visbiežāk ļoti smieklīgs autoru saraksts, iekļaujot stilistus, konsultantus, esošus un neesošus modes pasaules zīmolus utt. Izstādi un kataloga nodaļas rotā uzmundrinoši saukļi, kas necilos modeļus ieceļ atdarināmu elku kārtā.


Foto: Toms Elnionis

Kad skatītājs ir gana uzjautrinājies par visu šo vizuālo un tekstuālo trādirīdi, laiks uzdot jautājumu – kas gan izraisa refleksīvos smieklus un pret ko vērstas autora ironijas bultas? Te nu jāatzīst, ka iespējami arī pārpratumi. Man, piemēram, bija liels pārsteigums, ka kolēģe kritiķe Santa Hirša izstādē bija saskatījusi sabiedrības zemāko slāņu izsmieklu (recenzija “Nacionālo nepatiesību lāsts”, Kultūras Diena, 13. decembrī). Es ieraudzīju gluži ko citu – niknu parodiju par modes pasaules tieksmi pārvērst Austrumeiropas nebaltās dienas ienesīgā biznesā. Ko gan citu nozīmē tādi zīmoli kā Gosha Rubchinskiy, Outlaw, Volchok un tamlīdzīgi? Paradoksāli ir ne tikai tas, ka pārtikušas sabiedrības augstākie slāņi meklē kairinošus tēlus zemākajos, bet ka šajā spēlē ar labpatiku iesaistās arī nesenie atstumtie no Eiropas mazāk attīstītās daļas. Trīs baltās svītriņas no Adidas tiešām ir nostaigājušas garu ceļu – no plaša patēriņa zīmola līdz kulta objektam nabadzīgajā Austrumeiropā un atpakaļ, līdz dārgai stilizācijai Gošas Rubčinska apavos, ko valkā Latvijas veiksmīgais dizainers. Vēl nesen kāds izsmalcināts kurators man stāstīja, kā Maskavā apmeklējis stilīgu restorānu, kurā viesmīļi bijuši ģērbti treniņbiksēs. Kāda ir simboliskā nozīme šādai apvērstai lomu spēlei, jāprasa komentārs modes kritiķiem, taču mana psihoanalītiķa-diletanta versija saka, ka tā ir vēlēšanās norobežoties no savas izcelsmes, pret labi pazīstamo izturoties kā eksotiku, neērtas atmiņas pārvēršot atsvešinātā karnevālā.


Foto: Toms Elnionis

Vai to pašu dara arī Ivars Grāvlejs? Noteikti nē. Paturot prātā viņa atklātības pakāpi “Agrīno darbu” sērijā, neliekas, ka autors distancētos no saviem varoņiem. Atsevišķos kadros noprotams, ka tie nemaz nevarētu tikt uzņemti bez draudzīgas iesaistes potenciāli bīstamā situācijā. Vai viņa ironija aprobežojas tikai ar konstatējumu, ka modes bizness lien vai no ādas ārā, mēģinot izgatavot kopijas tēliem, kas sociāli nelabvēlīgos apstākļos piedzimst paši no sevis? Ne tikai. Manuprāt, izstāde satur arī visai neglaimojošu komentāru par Austrumeiropas fotogrāfiju – ko tā ir darījusi un ko panākusi, jau vairāk nekā divdesmit gadu mēģinot “ietirgot” pasaulei nabadzības un atstumtības brutālo šarmu. Kāds tur brīnums, ka Borisa Mihailova ilgstoši tiražētie personāži atgriežas pie mums vēlreiz – šoreiz jau kā parodijas, veselas dizaineru un stilistu kohortas pavadībā.