Foto: Līga Spunde

Neromantiskie oglekļa atomi 0

Par Viktora Timofejeva un Aleksandra Jetcī izstādi “Aminals” galerijā Four To Seven

Helmuts Caune
30/01/2019

Gūglēju, ko nozīmē vārds “aminals”. Manas aizdomas, ka tā būs tikai vārdspēle ar vārdu “animals”, neapstiprinās – tas ir normāls organiskās ķīmijas jēdziens, kas apzīmē jebkurus organiskos savienojumus ar divām aminofunkcionālajām grupām, kas pievienotas vienam oglekļa atomam. Protams, vajadzēja taču iedomāties, ka tam ir kāds sakars ar amīniem un aminoskābēm – vienkārši latviskajā ķīmijas leksikā vārds “amināli”, kā noprotu, īsti iegājies nav.


Foto: Līga Spunde

Tas gan nenozīmē, ka nav nekādas darīšanas arī ar animāļiem jeb dzīvniekiem, jo tie dažādās formās un materialitātēs veido Viktora Timofejeva un Aleksandra Jetcī izstādes “Aminals” mugurkaulu, sākot no telpas vidū uz maza paklājiņa guļoša plīša trusīša un beidzot ar datorģenerētajiem radījumiem izstādes videodarbā. Vai, varbūt, beidzot ar sīciņo, kinderolas mantiņas izmēra sunīti, kas novietots uz tumbas un ko tikpat labi varētu būt tur atstājis kāds apmeklētājs. Dzīvnieki uzglūn no visām pusēm, skaidri piesakot savas klātbūtnes nozīmību izstādē, bet vienlaikus paliekot ļoti neviennozīmīgi. Plīša zaķītim, no kaut kādiem audumiem uzmeistarotajām roņa (?) un gliemeža (?) skulptūrām brezenta mugursomās, dzīvniekiem video un dzīvniekiem Viktora Timofejeva zīmējumos šķiet esam ļoti maz kopīga, ja neskaita to, ka tie liek domāt par ārkārtīgi dažādajiem veidiem, kādos mēs, vieni no dzīvniekiem, mēdzam priekšstatīt pārējo dzīvnieku pastāvēšanas fenomenu. 

Foto: Līga Spunde

Kopīgojošus un ierāmējošus pieturpunktus izstādē atrast vispār ir grūti, jo tā neniekojas ar tādiem formāliem līdzekļiem kā darbu paraksti un nosaukumi. Vietējā publika atpazīs Timofejeva gleznu no sērijas “Kāpnes uz meloni”, un arī pie sienas redzamajos zīmējumos jaušams viņa rokraksts, taču individuālās autorības nozīme te acīmredzami aizbīdīta fonā; izstāde ir divu domubiedru un draugu kopdarbs, kas pielāgots tieši šai telpai un kurā sapludināti gan abu iepriekš kopīgi un atsevišķi veidotie darbi, gan tieši šai izstādei izgudroti inscenējumi. Te ir baisas sienas tapetes un zīmējumi, glezna, auduma instalācijas, fotogrāfiju sērija un plīša lelle, kā arī video darbs. Attēlu, mājienu un paņēmienu daudzveidība ir tik liela, savukārt tekstuāli priekšā pateiktais – tik mazs, ka sāk šķist, ka mākslinieki izstādi taisījuši paši sev un savam priekam, vai arī izmantojuši galerijas telpu, lai uzzīmētu savu kopīgo ideju karti un paši tiktu ar tām labākā skaidrībā. Skatītājs ir tikai viesis, kuram te tā starp citu ļauts atrasties un mēģināt kaut kam izsekot, bet par kuru neviens īsti neliekas ne zinis un uz jautājumiem neatbild. Diez ko nepalīdz arī izstādes kuratores Martas Trekteres teksts par bitēm, kurā, šķiet, sapludinātas bērnības atmiņas ar atmiņām par kādu spilgtu sapni (kas, sasniedzot zināmu vecumu, tāpat sāk jukt kopā). 


Foto: Līga Spunde

Sapņi gan ir vēl viena tēma, kas acīmredzami caurvij izstādi. Jau tad, kad “Kāpnes uz meloni” pirms mazliet vairāk kā gada bija apskatāmas laikmetīgās mākslas centrā Kim?, man šo gleznu estētika pirmkārt asociējās ar zemapziņas ainavu vizualizācijām; kaut kas līdzīgi sirreāls ir arī šīs izstādes zīmējumos un fotogrāfijās. Un, protams, vistiešākajā veidā sapņus izmanto video darbs: tajā redzami pieci dzīvnieki – zaķis, krokodils, lācis, čūska un vista – kas rindā skrien, it kā sacenstos sprintā. Bet katrs no šiem dzīvniekiem sapņo savu sapni (izņemot zaķi, par kura zemapziņu mēs tā arī neko neuzzinām), kuros skatītājs tiek secīgi ievests. Sapņi te ir reālāki par “realitāti”; kamēr skrienošie dzīvnieki ir diezgan vienkārša 3D datorsimulācija, viņu “sapņi” ir pavisam īstā, ļoti materiālā pasaule situētas, savā starpā ļoti dažādas video darbu etīdes. Piemēram, lāča sapnī redzama performance, kurā kāda māksliniece, upes krastā ielīdusi tādā kā auduma kokonā, operatoram stāsta par savām sajūtām. Nenobrīnīties par tik aizdomājušos lāci.


Foto: Līga Spunde

Robežu nojaukšana ne tikai starp cilvēku un citiem dzīvniekiem, bet arī starp dzīvo un nedzīvo dabu katrā ziņā ir būtiska tēma, pie kuras šī izstāde mani aizveda. Nu jau kādu laiku ir skaidrs, ka pamatelementi, no kā sastāv mūsu un dzīvnieku ķermeņi, ir tie paši, no kā sastāv pārējais aukstais, nedzīvais Visums. Varbūt zināmā mērā patvaļīgi novilktā robeža starp dzīvo un nedzīvo dabu ir atkarīga no kaut kā tik neromantiska kā noteiktu elementu pievienošanās oglekļa atomam, kā rezultātā (vienkāršojot) nedzīvais, nekustīgais un inertais top kustīgs, animēts – dzīvs dzīvnieks. Kas turklāt īpašos gadījumos vēl pamanās apzināties sevi un atpazīt citus, tādus pašus apzinošos. Bet reizēm arī tiek apmānīts, piemēram, kad noteiktā veidā sasietu un savietotu brezenta kamolu notur par roni. Uz to brīdi brezenta kamols ir dzīvāks nekā pludmalē gulošs ronis, ko kāds paviršs vērotājs notur par akmeni. Bet tā pati substance caurauž visu – tostarp vērotāju. Uz to vedina domāt arī dažādie materiāli un tehnikas, kas izstādē veidojuši dzīvnieku tēlus un ķermeņus (kādā brīdī pamanīju, ka pats esmu izstādi papildinājis ar savu pienesumu – somas un uz tās uzliktās virsjakas instalāciju, ko atstāju telpas stūrī, varēja noturēt par vēl viena dzīvnieka ķermeni). Un, lai arī atzīstu, ka līdz galam nesaprotu, kas redzams uz abas sānu sienas klājošajām tapetēm, lēšu, ka tie ir palielināti visprimitīvāko dzīvības formu attēli – to formu, kurās robeža starp dzīvo un nedzīvo ir tikko, tikko pārkāpta un tāpēc arī vislabāk redzams, cik tā nenozīmīga. Varbūt ar tādu nodomu izstādes scenogrāfija atstāta ceļgala augstumā – lai šis atgādinājums no sienām ne mirkli nekļūtu neredzams un valdītu pār telpas atmosfēru. Bet te jau es sāku spekulēt par daudz.


Foto: Līga Spunde

Pirms kāda laika, kad kādai mākslas norišu zinātājai prasīju, ko viņa domā par kādu citu galerijā 427 tolaik apskatāmu izstādi, viņa viegli sarauktu pieri un mazliet piepaceltu uzaci diplomātiski atbildēja: “Nu... Var arī tā.” Droši vien varētu atrast kādu, kurš tā būtu teicis par vairumu šīs galerijas izstāžu. Par izstādi “Aminals” man vārdus “var arī tā” gribētos teikt ar lielu entuziasmu un pilnīgi gludu pieri – jā, tā patiešām var! Un ar “tā” šoreiz saprotot “tā, kā īsti nevar atļauties valsts muzeji un komercgalerijas, bet var 427”. Var, neko daudz nepaskaidrojot, no visādiem atradumiem, veciem un jauniem darbiem, trešīgiem materiāliem un sadzīves priekšmetiem nokomplektēt izstādi, kas ir interesanta pašiem, bet skatītājam tā arī paliek nepieejama – tā tur vienkārši ir, dots objekts, lieta sevī, ej un domā, ko vien vēlies. Interesanti, ko izdomāsi. Un galvenais kritērijs, kāpēc gribas apliecināt šādas izstādes tiesības pastāvēt, ir – tas ir sasodīti interesanti. Ir tiešām interesanti pētīt neskaitāmās smalkās detaļas zīmējumos un fotogrāfijās, veidu, kā tas viss salikts kopā, vērot domas, ko tas viss dzemdina paša prātā un mēģināt izdomāt, ko tas viss nozīmē – pat tad, ja izdomā galīgi nepareizi (no kā, bez šaubām, nav bijis pasargāts arī šī teksta autors). Skatītājam dažkārt daudz vērtīgāk ir, ja paskaidrots netiek nekas – ar nosacījumu, ka nepaskaidrotais ir kaut kas acīmredzami interesants. Šajā gadījumā, manuprāt, tas tāds ir – daudzveidības, detaļu un arī visu caurvijošā sirreālisma dēļ.


Foto: Līga Spunde


Foto: Līga Spunde