Skats no izstādes "Asja Lācis: avangarda inženiere". Foto: Margarita Ogoļceva, LLMC, 2019

Asjas vēl nepietiek 0

Izstāde “Asja Lācis. Avangarda inženiere” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā

Helmuts Caune
22/02/2019

Būtiska daļa gan vārdos izteiktās, gan nojaušamās motivācijas, kas likusi tapt LLMC rīkotajai izstādei “Asja Lācis. Avangarda inženiere”, saistās ar tādu vai citādu nepietiekamības sajūtu. Vispirms tā ir sajūta, ka nozīmīgā 20. gs. latviešu kultūras darbiniece ir nepietiekami atzīta, nepietiekami pazīstama un saprasta – gan pašu mājās, gan ārzemēs – un pienācis laiks kaut ko darīt un atgādināt pasaulei par Asjas Lācis spožumu. Otrkārt, ja jautājumu par atzinības apjomu atliekam malā, nepietiekamības sajūta var attiekties arī uz atzinības veidu. Vai Asja Lācis tiek atzīta un pieminēta īsto iemeslu dēļ? Pirmie iebildumi te nāk no feminisma pozīcijām: režisore un publiciste ar būtisku pienesumu skatuves mākslas teorijā un vairāku valstu avangarda kultūrā vispirms tiek pieminēta nevis savu intelektuālo sasniegumu dēļ, bet gan tāpēc, ka iedvesmojusi Valteru Benjaminu, Bertoldu Brehtu un virkni citu dižgaru. Tā teikt, veiksmīgi pildījusi savu mūzas funkciju, kā tāda vietējā mēroga Lū Andreasa-Salomē (kura, lai arī bija spilgta psihoanalītiķe un rakstniece, tikpat bieži tiek pieminēta tāpēc, ka jauca galvu Nīčem un Rilkem). Taču, ja izcilu sieviešu mērīšana ar pārlieku tradicionālu mērauklu ir universāla parādība, Asja Lācis, nākdama no Eiropas nomales, cieš arī no “provinces veiksminieka” funkcijas: nemitīgi uzsverot, ka, lūk, šīs jaunās intelektuāles veiksmīgo sakaru dēļ Rīga tapa pamanāmāka uz Eiropas kartes un tika atvilināti šurp šādi tādi dižgari, pašas Lācis individuālais veikums atkal paliek otrajā plānā. Visbeidzot, pat ja visu iepriekš minēto ir izdevies pārvarēt, nav īsti skaidrs, kā uz Asju skatīties, ko uzsvērt, kā vērtēt, jo pozīcijas ir dažādas: kamēr vieni uzsver teātra metodikas oriģinalitāti un būšanu “priekšā savam laikam”, citi mīl piesaukt marksismu vai, pasarg’ dies’, nedienas ģimenes dzīvē. Pietiek kaut vai salīdzināt latviešu un angļu valodas Vikipēdijas šķirkļus par mūsu varoni, lai kļūtu skaidrs, ka nekādas vienprātības uzskatos par viņu nav.


Skats no izstādes "Asja Lācis: avangarda inženiere". Foto: Margarita Ogoļceva, LLMC, 2019

Kas arī apliecina, ka minētās nepietiekamības sajūtas ir vismaz daļēji pamatotas: ja tās tādas nebūtu, vismaz par tik daudz lasošā publika varbūt varētu būt vienojusies, ka nekādu Benjamina ievilkšanu marksisma tīklos Lācim pārmest nevajag. Jautājums par to, vai Lācis dzimtenē izpelnās gana lielu atzinību, ir relatīvs un varbūt atkarīgs no gaumes: skaidrs, ka piesaukta – vismaz pēdējos gados – viņa tiek itin regulāri. Tomēr šīm piesaukšanām lielākoties ir publicistisks un populārs raksturs; tas, ka par Lāci trūkst nopietna, akadēmiska pētniecības darba, gan ir fakts. Izstādes kuratora Andra Brinkmaņa pēdējo gadu darbs šādam statusam tuvojas visvairāk, un, lai arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas ceturtā stāva zālē apskatāmā izstāde arī ir plašai publikai domāta, tā kalpo par labu atgādinājumu tam, cik daudz darba vēl Asjas Lācis pētniecībā un izsekošanā iespējams paveikt.

Nepietiekamības sajūtas izstādi ir motivējušas, un to, vai ir izdevies šīs sajūtas mazināt, droši vien var uzskatīt par izstādes izdošanās mērauklu.


Skats no izstādes "Asja Lācis: avangarda inženiere". Foto: Margarita Ogoļceva, LLMC, 2019

Pati izstādes eksistence, protams, ir būtisks žests daudzu robu aizpildīšanas virzienā. Ir apkopots līdz šim iespaidīgākais arhīvu materiālu klāsts, kas jelkādā veidā saistās ar Asju: dažādu dzīves posmu fotogrāfijas, plakāti un skrejlapas, brošūras un grāmatas, teksta fragmenti, vēstules, uzsaukumi, video un dažādi artefakti. Izstāde ir telpiski neliela, bet tekstuāli un saturiski ietilpīga; lai rūpīgi izsekotu katras izstādē iekļautās vienības stāstam un nozīmei vispārējā kontekstā, izstādes apskatam jāatlicina vismaz pusotra stunda. Klausoties Andra Brinkmaņa stāstījumā, artefaktu izkārtojuma secība un principi iegūst zināmu jēgu un struktūru – piemēram, katra stikla vitrīna pievēršas savam tematiskajam Asjas dzīves “blokam” –, tomēr pastāvīgā izstādes apskatē to saskatīt ir visnotaļ grūti, un izkārtojums atstāj drīzāk nejaušu iespaidu.


Skats no izstādes "Asja Lācis: avangarda inženiere". Foto: Margarita Ogoļceva, LLMC, 2019

Nejaušības iespaidu, kas šajā gadījumā drīzāk traucē, nevis palīdz, atstāj arī visas izstādes novietojums. Jāatzīst, bibliotēkas telpas nav bijusi sākotnējā izstādes atrašanās vietas iecere un beigās, kā noprotu, pieņemta daļēji piespiedu kārtā. Diemžēl tas nav nācis par labu prezentācijai: bibliotēkas ātrija ceturtā stāva galerija, kurai cauri staigā cilvēki savās gaitās no vienas lasītavas uz citu, izstādi te “piecieš” kā kaut ko sekundāru, līdzīgi kā lielveikalu gaiteņos mēdz izstādīt bērnu akvareļus. Pamatīga izstāde (kāda šī ir) par Asju Lācis nav pelnījusi šādu likteni, un tai būtu ļoti noderējusi vismaz sava, noslēgta telpa. Pašreizējā konfigurācijā tā ne tikai šķiet maisāmies pa kājām bibliotēkas dzīvei, bet arī bibliotēkas dzīve traucē tiem, kas atnākuši tieši ar mērķi rūpīgi un lēnprātīgi aplūkot izstādi.


Skats no izstādes "Asja Lācis: avangarda inženiere". Foto: Margarita Ogoļceva, LLMC, 2019

No otras puses, šāds novietojums noteikti padara izstādi tuvāku un pieejamāku plašākai sabiedrībai, nekā tas būtu bijis, ja tā būtu iedzīvojusies kādās LLMC telpās. Neskatoties uz neērtībām un caurvēja atmosfēru, ja kaut ko esmu sapratis par Asju Lācis, tad pieļauju, ka viņa pati varētu būt izvēlējusies tieši šādu variantu.

Tādējādi izstāde, protams, veicina “avangarda inženieres” (Benjamina izdomāts apzīmējums mūsu varonei) atzīšanu un atpazīstamību pašas mājās. Kā ir ar citām nepietiekamībām?


Skats no izstādes "Asja Lācis: avangarda inženiere". Foto: Margarita Ogoļceva, LLMC, 2019

No vienas no tām – bet varbūt jāsāk šaubīties, vai to tā vispār var dēvēt – izstādei nav izdevies izvairīties, un tā ir vīriešu figūru nozīmes izcelšana Asjas dzīvē un Asjas figūras nozīmes uzsvēršana vīriešu dzīvē. Izstādei ir trīs galvenās asis: Leonijas Mundeciemas un Rolanda Kalniņa dokumentālās īsfilmas, kurās Lācis redzama vecumdienās, lielformāta teksta fragmentu un fotogrāfiju izdrukas, kā arī horizontālie stikla stendi, kuros izvietoti dažādo Lācis dzīves posmu artefakti. Video darbos tikpat daudz, cik pati Asja, figurē Bernhards Reihs, ar ko viņa kopā aizvadīja mūža otro pusi, tāpat Reihs, Brehts un citi dažādos veidos un lomās parādās fotogrāfijās un citās liecībās. Tomēr pārliecinoši lielāko teritoriju te iekarojis Benjamins: redzam gan viņa fotogrāfijas, gan darbu pirmizdevumus, gan teksta tulkojumu fragmentus lielā formā, kuros, protams, rakstīts par Asju. Tas gan saistāms ar to, ka “blakusnotikums” šai izstādei ir Benjamina “Maskavas dienasgrāmatu” tulkojums latviešu valodā, kas iznācis LLMC gādībā. Tomēr Benjamina kaismīgie teksti, kuru lielās izdrukas aizpilda veselu izstādes dimensiju, it kā no jauna uzsver tieši priekšstatu par Asju kā instrumentālu figūru vīriešu dzīvēs, nevis pašpietiekamu kultūras darbinieci. Kā arī to, ka, lūk, mēs te, nomalē, baigi priecājamies par šo saikni ar Vakareiropas dižgaru.


Skats no izstādes "Asja Lācis: avangarda inženiere". Foto: Margarita Ogoļceva, LLMC, 2019

Jāatzīst gan, ka “Benjamina dimensija” ir vienīgā, kura atstāj šāda grēka iespaidu; pārējās no minētajām izpausmēm vīriešu klātbūtne ir krietni neitrālāka, un, galu galā, neizbēgama, ja reiz mērķis ir puslīdz pilnvērtīgi stāstīt par Asjas Lācis dzīvi. Jo viņi tur bija – gan vīrieši, gan sievietes, gan citi. Būtisku Asjas darbības daļu raksturoja komunikācija un mijiedarbība ar domubiedriem un cienīgiem oponentiem dažādās sava laika Eiropas kultūras avangarda sabiedrībās, un bez šīs mijiedarbības un sajaukšanās diez vai dzimtu daudz kas no tā, ko pieskaitām pie viņas pastāvīgā veikuma. Šo vitāli svarīgo saskarsmes un starpkomunikācijas aspektu uzsver arī izstādes scenogrāfija, kurā dizaineris Rihards Funts apspēlējis “porainības” ideju. 

Un, ja runājam par “pastāvīgo” veikumu – vai tas būtu darbs bērnu teātrī Orlā, vai esejistika un publicistika, vai avangardiskās dzīves un teātra sapludināšanas metodes, vai darbs Valmieras teātrī pēc Otrā Pasaules kara – tas viss izstādē ir godprātīgi atrādīts, un Asja – neskatoties uz to, ka bez tiem vīriešiem nekādi – pelnīti atmirdz arī pati savā spožumā. 


Skats no izstādes "Asja Lācis: avangarda inženiere". Foto: Margarita Ogoļceva, LLMC, 2019

Visbeidzot – vai šī izstāde piedāvā risinājumu dažādām “tumšajām versijām” un Lācis dzīves kontraversijām? Uzreiz jāsaka – tā neko nemēģina iebarot ar karoti, un labi, ka tā. Ja ir kāda pozīcija, kuru izstāde aizstāv, tā ir pašattaisnojoša: tā uzsver Lācis dzīves un darbības vērienu, kas pleties pāri valstu, kultūru un desmitgadu robežām un līdz ar to noteikti ir pelnījis gan šādu izstādi, gan to, ka mēs par to mazliet vairāk padomājam. Asjas radošā un intelektuālā darbība – nevis, teiksim, privātā dzīve – arī bijusi galvenais eksponātu atlases princips, un ir apkopots pamatīgs, tomēr koncentrēts klāsts ar liecībām par visnotaļ intensīvu dzīvi. Tomēr šī pieeja ir vienīgā, ja tā var teikt, atklāti ideoloģiskā pozīcija, kas parādās izstādes uzbūvē, citas ir vai nu atmestas, vai krietni labāk slēptas. Un šīs pozīcijas iekšienē artefaktu un liecību prezentācija ir gana neitrāla. Tā nu, atbildot uz iepriekš uzdoto jautājumu par nepietiekamības sajūtu mazināšanu, – jā, tām vajadzētu būt (uz brīdi) mazinātām. Bet tas nebūt obligāti nenozīmē, ka iestājies sāts.


Izstādes kurators Andris Brinkmanis. Foto: Margarita Ogoļceva, LLMC, 2019

Ja kāds uz izstādi atnācis jau ar konkrētiem jautājumiem, varbūt var cerēt saņemt atbildi, bet, ja ar jau konkrētām atbildēm – varbūt var cerēt saņemt to apstiprinājumu. Varbūt ne. Tomēr, šķiet, šoreiz lielākie ieguvēji būs tie, kas nāks kā baltas lapas un vienkārši izsekos šim stāstam; diez vai uz zemes ir daudz cilvēku (varbūt kādi divi, trīs, ne vairāk), kuru zināšanas par Asju Lācis būtu pietiekamas, lai pilnīgi nekas no izstādē redzamā nesagādātu kādu priecīgu pārsteigumu. Un pēc tam jau katrs pats var priekš sevis izlemt – pietiek tās Asjas vai prasās vēl.

  Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu