Skats no Ernesta Vītiņa izstādes "Stikla labirintā". Foto: Pēteris Rūcis. ©RMT

Kraujam kaudzē! 0

Ernests Vītiņš “Stikla labirintā” un Pēteris Sidars (piedaloties  Pāvilam Raudonim) “Starp redzamajām robežām” – Rīgas Mākslas telpā līdz 17. martam

Vilnis Vējš
27/02/2019 

Ko iesākt ar izstāžu iespaidiem, ja tie ir pretrunīgi un liekas, ka kaut kā pietrūkst, bet kaut kā ir par daudz, lai izteiktu skaidru vērtējumu? Kraut kaudzē? Atzīšos, ka kaudzes metaforu aizņēmos no Ernesta Vītiņa izstādes Rīgas mākslas telpā, lai gan tajā izstādītās stikla kaudzes ir burtiskas – viena uz otras sakrautas stikla loksnes veido vairāk vai mazāk sarežģītus skulpturālus apjomus. Pieļauju, ka līdzīgi darbojas arī nerakstoša skatītāja prāts – regulāri apmeklējot izstādes, iespaidi uzkrājas, un, nākamreiz ejot skatīties mākslu, ir jau kur parakāties, lai izvilktu kādu atmiņu salīdzināšanai.


Skats no Ernesta Vītiņa izstādes "Stikla labirintā". Foto:  Pēteris Rūcis. © Rīgas mākslas telpa


Skats no Ernesta Vītiņa izstādes "Stikla labirintā". Foto:  Pēteris Rūcis. © Rīgas mākslas telpa

Rīgas Mākslas telpa ir vieta, kas nepārejoši cieš no pārliecinoša virziena un saprotamas identitātes trūkuma – tajā izstādītu varat sagaidīt visu ko, sākot ar tautas mākslu un beidzot ar baltām klavierēm. Tomēr zināma konsekvence iezīmējas, kad telpā parādās lielformāta instalācijas, kas tiecas izraisīt efektu, atstāt iespaidu uz skatītāju. Pagājušogad tā bija, piemēram, Kristiana Brektes un Modra Svilāna izstāde “Lūk, kā šeitan dzīvo!” un Voldemāra Johansona videoinstalācija “Prombūtne”. Iespaida atstāšanai labi kalpo aptumšota telpa, gaismas un skaņas efekti. Nokāpjot Ernesta Vītiņa “Stikla labirintā”, biju jau gatavs dramatiskiem uztveres kairinājumiem. Tomēr dažas lietas sagādāja pārsteigumu – pirmkārt, nebiju domājis, ka izstādes nosaukums tik tieši atspoguļos to, kas tā tiešām ir. Man kā  izklaidīgam cilvēkam, kam šad un tad gadās ieskriet lielveikalu stikla durvīs vai starpsienās, pustumšajā telpā iekārtas stikla loksnes raisīja ne vairāk, ne mazāk kā spējas šausmas. Tikai pārvarot izbīli, pamanīju, ka tās tiešām viedo labirintu – skatītājam ir iespēja gan apmaldīties, gan pieiet izstādītajiem objektiem pavisam tuvu klāt. Es, protams, vispirms izvēlējos nepareizo virzienu, un ideja izstādīt skulptūras tā, lai tās būtu apskatāmas tikai pa gabalu, it kā novietotas milzu vitrīnās man likās… interesanta. Pēc tam atklāju, ka, ejot pretēja virzienā, tomēr ir iespēja apiet katram objektam apkārt, protams, visu laiku uzmanoties, lai neieskrietu kādā starpsienā. Viena virs otras tornī saliktas stikla kārtas zaigo vareni. Tiktāl cerētais efekts droši vien ir uzskatāms par sasniegtu. Pie dažiem objektiem radās arī lietišķās mākslas izstādēs neizbēgamais jautājums: “Kā gan, sasodīts, viņš to dabūjis gatavu?”, kas liecina par autora atjautību un prasmi strādāt ar materiālu. Vieglu nepietiekamības sajūtu atstāja tikai pašu objektu skulpturālās nozīmes – tie ir tik abstrakti, ka pauž vienu vienīgu skaistumu. Bukletā minētie darbu nosaukumi un pārnesto nozīmju skaidrojumi nepārliecināja, formu abstrakcijai konkrētības vietā pievienojot vēl un vēl vispārinājuma. Zinot, ka autors ir sekmīgi darbojies sabiedrisku telpu dekorēšanā un vada pats savu dizaina zīmolu Gasstone, viņa darbības vektors un tehnikas potenciāls iezīmējas skaidrāk – atliek vien novēlēt veiksmi.


Skats no Pētera Sidara un Pāvila Raudoņa izstādes "Starp redzamajām robežām". 
Foto: Pēteris Rūcis. © Rīgas mākslas telpa


Skats no Pētera Sidara un Pāvila Raudoņa izstādes "Starp redzamajām robežām". Foto: Pēteris Rūcis. © Rīgas mākslas telpa

Par cita veida kaudzēm rosina domāt mazajā zālē iekārtotā Pētera Sidara izstāde “Starp redzamajām robežām”. Tikai šīs kaudzes nav speciāli radītas, bet drīzāk gan izjauktas  materiālu meklējumos – runa ir par atkritumu kaudzēm. Tekstilmākslas autoritāte, kas sen jau savos darbos neizmanto tradicionālu šķiedru, ik pa laikam aizraujas ar kādu mākslā vēl neaprobētu materiālu – kādreiz tās ir bijušas stieples, kūdra, kausējamā līme vai čūsku ādas un laminēšanas tehnika. Šoreiz meistars ar acīmredzamu aizrautību ir ķēries pie plastmasas kausēšanas, izmantojot industriālo fēnu. Materiālam kalpojušas lietas, kas vai nu ir jau pabijušas, vai paredzētas ļoti drīzai nonākšanai atkritumu kaudzē – vienreiz lietojamie plastmasas trauki, iepakojums, rotaļlietas utt. Ja izejmateriāla antiekoloģiskais raksturs nebūtu tik biedējošs, izstādi varētu uzskatīt par gandrīz vai jautru – iepriecina starp latviešu māksliniekiem tik reti sastopamā spēja strādāt ar neglītiem, ikdienišķiem priekšmetiem, turklāt pilnā krāsu spektrā, nevis apnicīgajā zaļi brūni pelēkajā gammā. Tomēr, ilgāk pētot eksponātus, mani pārņēma mulsums – kādēļ gan tehnika, kas ir tik pateicīga neregulāru formu veidošanai, lielākoties izmantota, lai izgatavotu pie sienas karamus taisnstūrus? Daļa no tiem pat ir glīti ierāmēti. Pie gala sienas vairāk taisnstūri pat veido vienu, tādu kā monumentālāku taisnstūri. Vai autors atsaucas uz darbības pirmsākumos apgūto gobelēna tehniku? Vai skatītājs citādi nesaprastu, ka viņam darīšana ar mākslu? Vai arī vainīgs praktisks aprēķins – ka izstāžu mākslai mūsu apstākļos jābūt arī pietiekami dekoratīvai, lai tā atrastu vietu kādā  interjerā? Uz sienām rakstītie Pāvila Raudoņa trioleti, soneti un haikas skaidrību nevieš, bet vada asociācijas abstrakti poētiskā gultnē. Arī trīsdimensiju veidojumos gribēju, bet nevarēju atrast kādu siluetu, vēstījumu par cilvēces šaušalīgo tuvredzību, pakļaujoties spilgtas plastmasas mānīgajam vilinājumam. Kaut kas līdzīgs vispārīgam kritiskam komentāram bija saskatāms tikai vienā skulptūrā, kurā sakausētā krāsainā draza kā tāds saldējums iesēdusies pagaidām vēl stingru plastmasas režģu turzā. 


Skats no Pētera Sidara un Pāvila Raudoņa izstādes "Starp redzamajām robežām". Foto: Pēteris Rūcis. © Rīgas mākslas telpa

Iznāk, ka māksla, kuras pamatā ir darbs ar konkrētiem, rūpnieciski ražotiem materiāliem, nekādā veidā par tiem nereflektē vai pat liek tiem izskatīties pēc kādas citas – cēlākas, skaistākas vielas. Papildinātas ar cēliem un skaistiem vārdiem. Tā vien gribas kā Karlsonam iesaukties: “Hei, latviešu mākslinieki, jūsu sasodīti skaistajos darbos ir daudz par daudz dzejas!”

  Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu