Tālas skaņas
Zanes Tučas izstāde Angst galerijā “Alma” līdz 8. martam
Mišela Kastaņē “Sievietes pasaule” un Helēnas Heinrihsones “Rozes un Morandi vāzes” galerijā “Māksla XO” līdz 11. martam
06/03/2019
Kā lai nosauc pēdējā laikā sakuplojušo izstāžu formātu – par mikroizstādēm vai sīkizstādēm? Līdzīgi mikrouzņēmumiem vai sīkpakām? Pirmajā saliktenī mulsina svešvārds, otrajā – it kā nicinošā pieskaņa. Tā kā nevaru izlemt, paskaidrošu, ka runa ir par izstādēm ar ļoti nelielu darbu skaitu. Iespējams, pat būtiskāk par nosaukuma piemeklēšanu būtu noskaidrot šī formāta popularitātes cēloņus – tie droši vien rodami kā ekonomiskos, tā estētiskos apsvērumos. Nekustamā īpašuma cenas aug un mākslas galerijām pieejamo telpu izmēri sarūk. Mākslas tirgus koncentrējas uz atsevišķu, starptautiski pieprasītu autoru promotēšanu, bet arī mākslai, ko varētu saukt par nekomerciālu, aug producēšanas izmaksas. Tiktāl ekonomika. Tālāk estētika: skatoties senos attēlos, kā izskatījās 19. gadsimta mākslas saloni vai mūsu pašu Nacionālais (tolaik – Rīgas) mākslas muzejs tā pirmsākumos, izbrīna, ka gleznas sakārtas cieši līdzās cita citai, viena virs otras. Acīmredzot cilvēkiem bija citi skatīšanās paradumi un uztveres spējas. Mūsdienās, savukārt, jau pēc attālumiem starp gleznām varam pateikt, cik laikmetīgā vidē tās izkārtas – glaunos muzejos vai kultūras namu foajē.
Zane Tuča. Skats no ekspozīcijas
Zane Tuča. Rētas. 2018. Audekls, akrils, grafīts (trīs daļas 50 x 39 cm)
Galerija “Alma”, kurā līdz 8. martam apskatāma Zanes Tučas izstāde Angst, savā mūžā ir piedzīvojusi radikālu platības samazināšanos. Tomēr tas “Almu” tikai tuvinājis formātam, kas, šķiet, jau sen bija nobriedis estētiski un ideoloģiski – lakoniskas formas, bāli toņi un lieli attālumi starp eksponātiem. Šādā formātā nekas vairāk par trim vidēja izmēra gleznām nemaz nevar ietilpt. Zanes Tučas darbi ir telpai ļoti piemēroti (viena no trim gleznām ir triptihs, bet otra – diptihs). Ir vēl fotogrāfija, kurā redzama sieviete, kas tikko iznirusi no ūdens. Neizlikšos, ka man ir daudz, ko par to teikt. Zanes Tučas rokraksts ir pazīstams – viņa strādā autortehnikā, gleznojuma slāni papildinot ar grafīta zīmējumu, kamēr tehniskie paņēmieni nav tik viegli atšķirami un vairāk izskatās pēc drukas vai foto nekā glezniecības. Neliela attēla dubultošanās jeb “pārteikšanās”, kas pastiprina šo efektu, nav spontāni radusies, bet rūpīgi inscenēta. Attēlu sižeti it kā ir skaidri un detalizēti, bet pieļauj vispārinājumu – kalnu grēdas un ūdenskritums ir vienlīdz majestātiski un bezkaislīgi. Autores teksts vēsta par norvēģu folkloras tēlu – ūdens garu Nøkken –, kura klātbūtne esot izjūtama, peldoties ziemeļu ezeros. Savu, arī personiskās izjūtās balstītu, literāru interpretāciju pievienojis Tomass Pārups. No abiem tekstiem var izsecināt, kādu iespaidu varētu gūt skatītājs – līdzīgu tam, ko Antona Čehova “Ķiršu dārza” iemītniekiem izraisa tālumā pārtrūkušas troses skaņa… Bet – ļoti tālu. Jāpiebilst, ka Čehovs un Pārupa tekstā minētais norvēģu mākslinieks Teodors Kitelsens bija laikabiedri, un abi mīlēja izteikties simbolu valodā, kurā labi iederas ūdens gari. Lūk, vēl viens pavediens iespējamai interpretācijai.
Mišels Kasteņē. Ekspozīcijas skats
Mišels Kasteņē. Suņu pastaiga, 2018
Krietni jautrākos toņos ieturētas divas izstādes galerijā “Māksla XO”. Pirmajā no tām jaunu darbu sēriju prezentē franču mākslinieks Mišels Kastaņē, kas galerijas pastāvīgajiem apmeklētājiem ir labi pazīstams. Izstādē “Sievietes pasaule” (Frauwelt) viņš pievērsies izklaides industrijas klasikas tēlam – Brīnumsievietei, kuru radījis ilustrāciju mākslinieks Harijs Dž. Pīters pagājušā gadsimta sākumā, bet kas mūsdienu publikai varētu būt zināma pēc supervaroņu filmas, kur titullomu tēloja Gala Gadota. Mākslinieciskas kaprīzes dēļ sievietes sejas, kas veidotas kā trafareti, parādījušās uz ģeometrisku laukumu foniem. Jāatzīmē, ka autoram acīmredzami patīk efektīgi sieviešu tēli – kādā no iepriekšējām izstādēm viņš bija aizrāvies ar aktrišu Katrīnas Denēvas un Fransuāzas Dorleakas atveidiem, kas, jāsaka, neko daudz neatšķīrās no Brīnumsievietes. Abas aktrises – māsas – kopā filmējās klasiskajā režisora Žaka Demī mūziklā “Rošforas meitenes” (1967). Atzīšos, ka franču mūzikli man ir krietni tuvāki nekā supervaroņu komiksi, tādēļ šai izstādei fonā es labprāt iztēlojos Mišela Legrāna mūziku. Tā atgādina par laikiem, kad seksīgās māsas jau bija slavenas, bet vēl nebija piedzīvojušas šausmīgu traģēdiju (Fransuāza Dorleaka drīz pēc filmēšanās gāja bojā autoavārijā), un neviens vēl neķēra kreņķi, vai īsas kleitiņas, uzkasītas frizūras un tūtiņā savilktas lūpas tiešām ir sieviešu vai drīzāk neķītru vīriešu fantāziju pasaule. Tāla, bet neizbēgama asociācija.
Helēna Heinrihsone
Helēna Heinrihsone
Toties par to, ka esam nonākuši īstā sievietes pasaulē, nav šaubu galerijas “Māksla XO” dziļākajā telpā, kurā iekārtota Helēnas Heinrihsones izstāde “Rozes un Morandi vāzes”. Kā gan citādi, ja autore ir latviešu glezniecības supersieviete! Arī šīs izstādes raksturs ir diezgan izklaidējošs, tādēļ fonā uzliksim sulīgu bigbendu. Tikai piecu, toties milzīgu akvareļu spēks ir vitāli dzidrajos krāsu laukumos, bet to sajust iespējams tikai, skatoties uz oriģināliem – nekādas reprodukcijas nederēs! Izstāde tapusi, iedvesmojoties no itāļu klusās dabas žanra klasiķa Džordžo Morandi (1890–1964) gleznotajiem priekšmetiem – iekļaujot tos mākslinieces jau aprobētā kompozīcijas shēmā. Morandi vāzes ir mazas maziņas, bet tajās ietupinātie Heinrihsones ziedi – milzīgi. Sievietes pasaule ir burtiski uzsēdusies vīrieša lolojumiem virsū un smacē to nost. Darbi ir ļoti līdzīgi izstādē “Ar ūdenskrāsām” (2017) redzētajiem, faktiski veidojot vienu sēriju. Tomēr tā atgādina par vēl senākiem laikiem, kad latviešu mākslinieki mēdza gleznās iekļaut zelta lapiņas – Boriss Bērziņš, Juris Jurjāns un Normunds Brasliņš ir pirmie, kas nāk prātā. Sākotnēji lietots kā atsauce uz ikonu glezniecību un sakrālo gaismu, zelts atgriezās 20. gadsimta 90. gados – glezniecības krīzes laikā –, lai palīdzētu stutēt mākslas aizejošo formu komercpotenciālu. Helēna Heinrihsone savulaik ir eksperimentējusi visā diapazonā – no dziļi nopietna līdz izklaidējoši dekoratīvam. Šķiet, ka tagad, vēlreiz izspēlējot jau atrastus paņēmienus, viņa vienkārši iepriecina pati sevi. Un prieka pietiek arī skatītājam.
