Foto: Ansis Starks

Deja līdz nāvei 0

Annas Salmanes personālizstāde “Sērga” Carevas galerijā līdz 13. aprīlim

Vilnis Vējš
04/04/2019

Viena pati, bez brāļa, Anna Salmane Latvijā izstādes vēl nav rīkojusi. Vismaz tā man likās, līdz viņas mājaslapā atradu informāciju, ka 2012. gadā Latvijas Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā bijis skatāms darbs ar nosaukumu “Klaiņa”. Laikam neesmu to redzējis. Toties lielu rezonansi izpelnījās Kriša Salmaņa, Annas Salmanes un Kristapa Pētersona 2015. gadā radītais kopdarbs “Dziesma”, kas 2017. gadā saņēma Latvijā augstāko atzinību mākslas jomā – Purvīša balvu. Šī darba panākumi bija reizē gaidīti un pārsteidzoši – bija skaidrs, ka Krišs Salmanis ir viens no vadošajiem latviešu vidējās paaudzes māksliniekiem, kurš sakrājis pietiekamu simbolisko kapitālu, lai to pārvērstu gana skaļā atzinībā. Tāpat “Dziesmai” piemita virkne īpašību, kas to varēja padarīt par favorīti starptautiskās žūrijas vērtējumā – starpdisciplinaritāte (skaņu celiņu veidoja speciāli komponēts skaņdarbs), sadarbības projekta raksturs un vietējās (laikmetīgās mākslas žargonā bieži sauktas par “lokālo”) situācijas analīze. Komponista Kristapa Pētersona ieguldījums bija identificējams visai ātri, bet lomu sadalījums starp abiem māksliniekiem palika neatšifrēts līdzīgi “domājamajām daļām” (termins, ko lieto nekustamā īpašuma darījumos). Reizē ar balvu tika saņemta iespēja rīkot izstādi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē. To trijotne īstenoja ar vērienu, 2018. gada septembrī izveidojot instalāciju “Daudzskanis”, kas piepildīja augsto telpu ar lakonisku cauruļu konstrukciju un ambientu skaņu plūsmu. Tiktāl par Annu Salmani varēja apgalvot, ka viņa ir augsti atzīta un izstādīta prestižās vietās Latvijā, bet diez vai būtu pazīstama pēc mākslinieciskā rokraksta – Lielbritānijā radītie darbi man, tāpat kā vairumam latviešu auditorijas, palika neredzēti. Tādēļ ziņa, ka Carevas galerija atklās jaunu izstāžu vietu tieši ar Annas  Salmanes personālizstādi, domāju, saintriģēja ne tikai mani vienu. 


Foto: Kristīne Madjare

Galerijas, kas iepriekš bija pazīstama ar nosaukumu careva contemporary un darbojās Baznīcas ielā, jaunās telpas Vecrīgā jau ir intriga pati par sevi. Galerija meklējama vistrokšņainākajā un vasarā tūristiem pilnākajā Rīgas vietā, kur Kaļķu iela veido tādu kā gājēju plūsmas “pudeles kaklu”, no salīdzinoši plašā Romas viesnīcas priekšlaukuma vedot Daugavas virzienā. Negribu izklausīties sentimentāls, bet man kā Vecrīgas iedzimtajam šī vieta ir mīļa: ēkas pagalma korpusā padomju laikā darbojās kinoteātris “Komjaunietis” un džeza klubs “Allegro” ar efektīgu Leonīda Mauriņa sienas gleznojumu, kas krita par upuri 90. gadu sākuma lielajām pārmaiņām: “Allegro” pārtapa par pirmo Rīgas naktsklubu “Forums”, tas savukārt – par “Pepsi Forumu”, bet, kas tur atrodas šobrīd – jau sajucis. No personiskām atmiņām pārejot pie vispārīgas tēmas, jāatzīmē, ka urbānās semantikas uzslāņojumi ar to nebeidzas: ēkas pirmajā stāvā savulaik darbojās atjaunotajā Latvijā pirmais privātais modes nams “Salons A”, augšstāvā joprojām ir gleznotājas Ievas Iltneres darbnīca, bet pa vidu viens dažādos laikos mita seksa muzejs un LNMM direkcija. No vienas puses, šī vieta tagad ir gandrīz vai vulgāra, no otras – tajā kā reti kur citur Rīgā jūtams īsts lielpilsētas gars. Melnbaltais reklāmas stends ar uzrakstu careva gallery, kas darba laikā tiek novietots raibajā vārtrūmē, izskatās kā iekritis no citas planētas, bet pašai galerijai, kas pieejama otrajā stāvā, iepriekš spiežot zvana pogu, ir nebeidzamas iespējas izmantot ekskluzīvā novietojuma sakrātās nozīmju kārtas. 


Foto: Ansis Starks

Annas Salmanes personālizstāde “Sērga” aizņem vienu no galerijas trim zālēm. Faktiski tā ir viena instalācija, kas sastāv no kinētiska objekta, sienas gleznojuma un mazu skulptūriņu grupas. Lai saprastu tēmu, kam instalācija veltīta, vislabāk noklausīties mākslinieces interviju Latvijas Radio. Izstāžu zālē pieejamā anotācija aptver tikai daļu stāsta. Jāpiekrīt autores intervijā  paustajam, ka tas ir “visai garš un piņķerīgs”. Toties, ja jūs tiešām ieklausīsieties, kādā brīdī, iespējams, pārņems sajūta, ka esat nokļuvis pasaku pasaulē, kur neticamais kļūst pavisam ikdienišķs un briesmīgais – tuvs un pašsaprotams. Šķiet, tā būs pareizā atslēga, lai iejustos arī nelielās izstādes atmosfērā. Īsumā – Anna Salmane ir aizrāvusies ar senu leģendu, kas vēsta par Vācijas mazpilsētu Hamelnu 13. gadsimtā, kur kāds vīrs esot ar stabules spēli ne tikai izvedis visas žurkas no pilsētas, bet arī, apvainojies par nesamaksāto algu, izvilinājis no pilsētas visus bērnus un aizvedis nezināmā virzienā. Lai gan stāstā jau tā netrūkst ekstravagantu pavērsienu (pilsētiņa kopš tās dienas pārgājusi uz laika skaitīšanu utt.), mākslinieces iztēle šo leģendu savijusi kopā ar vēl kādu viduslaiku fenomenu – tā saukto dejošanas sērgu, kas latviešu avotos biežāk minēta ar nosaukumu Sv. Vita deja. Parādība, kad cilvēki bez kāda iemesla pēkšņi sāk histēriski dejot – pa vienam vai grupās, un dara to līdz pilnīgam spēku izsīkumam, nodarbinājusi pētnieku prātus visus vēlākos gadsimtus un tā arī nav radusi zinātnisku izskaidrojumu. Hipotētiski var pieņemt, ka bijusi vainojama kāda slimība, kas vēlāk pagaisusi bez pēdām, halucinācijas izraisošas vielas vai masu psihoze. Saprotams, ka kultūras pētniekiem, atšķirībā no vēsturniekiem vai mediķiem, saistošākā ir pēdējā versija, kas ļauj runāt par vairāk sociālu vai psiholoģisku fenomenu. Māksliniekiem savukārt Sv. Vita deja ir nebeidzams iedvesmas avots vispārinājumiem un metaforām, atainojot sava laikmeta aktualitātes. Anna Salmane piedāvā negaidītu risinājumu: viņa piemet stāstam pēdējo piparu – pieļāvumu, ka žurku ķērāja nolaupītie bērni ne tikai ekstātiski dejojuši, bet arī savervēti Baltijas kolonizēšanai un tādā veidā nonākuši Latvijas teritorijā. Tad, ja domājam līdzi, atklājas, kas vēl bez acīmredzamās dīvainības varētu būt interesants senajā leģendā: jāņem vērā, ka autores iepriekšējais intereses objekts (kopā ar domubiedriem) bija Dziesmusvētki, un cik tad tur tālu no Deju svētku pielikuma!  Lūk, acīmredzot kolektīvā ļaušanās vispārējai pacilātībai, kas tik līdzīga masu histērijai, ir Salmanes tēma, pie kuras viņa atgriežas atkal un atkal. Tiesa, darba vizuālajā risinājumā nekas neliecina par tiešu sasaisti ar mūsdienām vai lokalizāciju. Dominē viduslaiciski baisa atmosfēra: telpas stūrī iekārti divu tuklu kāju silueti kā daļa no milzu lelles – marionetes jeb ampelmaņa. Tās kustina mehāniska ierīce. Līdzīgas tuklas kājas sazīmētas uz vienas no sienām – turklāt kāju pozīcija ir tāda, kas saistās ar latviešu valodas idiomām “atstiept kājas” vai “atmest pēdas”. Polarizētu reakciju varētu izraisīt sīkplastikas grupa, kas izvietota uz grīdas: cilvēkiem, kas gaida, ka pelītes atvilks saldu miegu, šīs nosprāgušo vai dejojošo žurku figūriņas, iespējams, liksies pat mīļas. Savukārt tādiem kā man, kas cieš no musofobijas jeb bailēm no pelēm, tieši šī ekspozīcijas daļa izraisa visšausminošākās asociācijas. 


Foto: Kristīne Madjare

Carevas galerijas izvēle, uzaicinot tieši Annu Salmani kā pirmo mākslinieci, kuras personālizstāde atklāj jaunās telpas, ir diezgan attapīga: pirmkārt, tā piešķir notikumam kādu daļu spozmes, ko nes līdzi Purvīša balvas laureātes tituls un atklāj kādu daļu intrigas, ko tas līdz šim slēpis. Otrkārt, Annai Salmanei izdevies parādīt labu stāstu, kas ir bagātināts ar intelektuālu fonu un iztēli raisošu atmosfēru – elementiem, kuru tik bieži pietrūkst parastajiem laikmetīgās mākslas produktiem.