Prognozējami tumši
Viestarts Gailītis
28/02/2012
Reizi gadā, februāra sākumā, Berlīnē notiek mediju mākslas un digitālās kultūras festivāls Transmediale – nepateikšu, vai tas ir lielākais Eiropā, vai arī Austrijā esošais līdzinieks Ars Electronica. Tiesa, šogad uz Latvijas norišu fona bija grūti tajā netraucēti ļauties estētiskām un intelektuālām vaļībām. Turklāt arī pati Transmediale, pēc kārtas divdesmit piektā, un stindzinošā Berlīnes ziema nerosināja dzīvesprieku. Festivālā dzirdētā atziņa, kas visvairāk iespiedās prātā, bija pesimistiskais novērojums, ka Rietumi ir gatavi pieņemt ekoloģisku katastrofu, krīzes, norietu un citas kataklizmas, bet nav gatavi ko mainīt kapitālismā. Neesmu minētās atziņas autora, modīgā filozofa Slavoja Žižeka cienītājs, jo nespēju viņa domu piruetēm izsekot līdzi, bet citātu formā viņš ir atraktīvs. Un Transmediale ir tā vieta, kur var saņemt savu ikgadējo Žižeka dozu – festivāls piedāvā asus vērojumus intelektuālās domas “avangardajā” perifērijā ar atsauci uz dažādiem citiem radikāliem domātājiem kā jau minēto Žižeku, Maršalu Makluenu, Antonio Gramši un citiem. Nav jābūt mediju mākslas interesentam, lai Transmediale būtu atsvaidzinošs piedzīvojums. Gluži kā tādā intelektuālisma lielveikalā tur var nobaudīt visu – laikmetīgo mākslu, filozofisko diskursu, sociālo kritiku, mūziku.
No saistības uz nesaistību
Šīgada festivāla sauklis bija Incompatibility jeb “nesavienojamība”. Transmediālē parasti tiek izspēlēti “izaicinoši” saukļi. “Nesavienojamības” sauklis bija vērsts pret vispārpieņemto uzskatu, ka pasaulē “viss ir saistīts” jeb tā dēvēto holismu. “Holisms” un “nesavienojamība” ir viegli paredzama binārā opozīcija – gadiem ilgi ir atkārtota mantra, ka viss šajā pasaulē ir saistīts, attiecīgi tas bija tikai laika jautājums, ka kāds apgalvos pretējo. Tai pašā laikā nenoliegsi, ka “nesavienojamības” tēma teicami rezonē mūsdienu pasaulē – diendienā politikā, ekonomikā un dabā pārliecināmies, ka lietas “nelīmējas” kopā. Par šo tēmu es iztaujāju festivāla ievadrunas autoru filozofu Greiemu Hārmanu – vienu no vadošajiem tā dēvētā spekulatīvā reālisma pārstāvjiem. Viņš par to pastāstīja galvenokārt caur filozofijas prizmu, taču arī minot dažus praktiskus piemērus.
Darbs, kas simbolizēja šīgada Transmediale festivālu – fragments no Džiordāno Mateo videodarba “20010. gads”. Foto: Transmediale
Mākslinieciski Transmediale šogad bija skandināvu kontrolē – festivāla direktors bija zviedrs Kristofers Gansings, par kura iecelšanu pērn daudzi brīnījās viņa zaļoksnējā vecuma un trūkstošās pieredzes dēļ, savukārt izstādi kūrēja dānis Jākobs Lilemūze (Jacob Lillemose). Lillemūze bija vēlējies demonstrēt tehnoloģiju radīto apjukumu un mentālo diskomfortu, dodot underground noskaņās veidotajai izstādei nosaukumu Dark Drives jeb “Tumšie dzinuļi”. “Tumsa” bija jātraktē nevis kā kaut kas morāli negatīvs, bet kā neskaidrība – attiecībā uz tehnoloģiju mērķiem, to attīstības virzienu un nozīmi. Iedvesmojoties no sirreālistu montāžas tehnikām un etnogrāfiskajām kolekcijām, izstādē bija likti kopā dažādi darbi sākot ar 20. gs. 60. gadiem, pārstāvot ne vien mākslas pasauli un digitālos medijus, bet arī tradicionālos medijus – literatūru, mūzikas ierakstus, filmu fragmentus. Mērķis bija asināt vērotāja jūtīgumu attiecībā uz minēto tehnoloģisko diskomfortu. Izlasījis darbu aprakstus, es biju gandarītāks, nekā darbus pēcāk skatot. Konceptuāli darbi līmējās kopā labi, bet paši par sevi uzrunāja vien retais, tas ir, prevalēja ideja, nevis izpildījums. Dažos gadījumos eksponāti bija no “found footage” sērijas – atrasti internetā. Un šai ziņā izstāde “Tumšās dziņas” bija uzteicama. Vēl jāpieminm, ka šī izstāde traktēja kā mākslu pašu dzīves stāvokli, nevis tās ekspozīcijas objektus jeb mākslas darbus. Tehnoloģiju ģenerētais Matriksa sirreāli virtuālais transs, kas mūs apņem vismaz pēdējo desmitgadi, tajā bija iedvests prasmīgi. Pateicoties izstādes sadzīviskajiem materiāliem, bija lielā mērā izskausts digitālās un mediju mākslas atsvešinātības efekts. Izstāde godāja arī tehnoloģiju okultisma ikonas – bītņiku Viljamu Borouzu ar viņa cut up jeb kolāžas tehniku un ekscentrisko izgudrotāju Nikolā Teslu, bez kura pieminēšanas neiztiek neviena Transmediale.
Tehnoloģiskais diskomforts
Ikonisku iespaidu atstāja darbs “5 miljonu dolāru terabaits”, kā autors bija kāds/kādi no portāla un galerijas Art 404. Tā bija eleganta un atturīga melna kastīte, kurā bija savākts 1 terabaits zagtas programmatūra, sākot no arhitektu programmatūras AutoCAD līdz grāmatām – 5 miljonu ASV dolāru vērtībā. Kā saprotams, nelegālais priekšmets simbolizēja tiešu izaicinājumu autortiesībām. Izstādes anotācijā tas savā daudznozīmīgajā un iespaidīgajā tēlā ironiski tiek salīdzināts ar Stenlija Kubrika melno monolītu no filmas “Kosmiskā odiseja 2001”.
Portāla/galerijas Art 404 autoru kolektīva darbs “5 Million Dollars 1 Terabyte”. Foto: Transmediale
Prātā palika arī Džeka Karavanosa un Vibekes Radž-Maurijas diapozitīvu šovs “E-atkritumu fotogrāfijas no Flickr” – apokaliptiskas, netīras un neauglīgas Āfrikas ainas, kurās cilvēki, pamatīgi riskējot ar savu veselību, tīra rietumnieku izmestos datorus no vērtīgām sastāvdaļām (vairums izlietotās datortehnikas nonāk trešās pasaules valstīs). Kārtējais atgādinājums par virtuālās realitātes fizisko pusi, kur par kāda dzīvesstilu kāds cits maksā ar savu veselību.
Diapozitīvs no Vībekes Radž-Maurijas darba “Photos of E-waste found on Flickr”. Foto: Transmediale
Darbs “Mana paaudze” (Eva un Franko Matesi) sākumā pievērsa uzmanību kā pa pusei sadragāts un uz grīdas nomests datora ekrāns un procesors. Pieejot tuvāk, ekrānā ieraudzīju pusaugu psihopātu, kas šausmīgi ārdās – māte viņam bija liegusi spēlēt datorspēli, un šis jaunais, atkarīgais cilvēks bija kritis histērijā, noraujot drēbes, vārtoties pa gultu, kviecot kā cūka un sitot sev pa galvu ar kurpi. Lieki piebilst, ka materiāls bija atrasts YouTube.
Vairāk skaņas
Kā nekad, Transmediale izstādē bija dzirdama skaņa – piemēram, klaustrofobiskais Aphex Twin un Krisa Kaningema video Come to Daddy un japānietes Junko un baska Matēna (Mattin) albums Pinknoise, kas sastāv no pusstundu garas un neapstrādātas Junko kliegšanas un Matēna ekstrēmā datortrokšņa. Darbs, kas iemiesoja izstādes ideju viskonspektīvāk, arī piederēja mūzikas pasaulei – Rutas Vaitas “Ļaunuma puķes”. Pavadot savus Moog sintezatora un citu elektronikas instrumentu eksperimentus ar lasījumu no Šarla Bodlēra “Ļaunuma puķēm”, komponiste piepildīja elektronisko kultūru ar norietu, nāvi un erotiku, tādējādi izaicinot racionālo loģiku, kas bieži tiek asociēta ar mūsdienu tehnoloģijām.
Dark Drives izstādi vērojot, kā svaigs kontrasts ienāca prātā rudenī Tallinā notikusī izstāde Continuum_the Perception Zone, kur, gluži pretēji, akcents bija likts uz netveramākām noskaņām. Spēlēties ar tumšo ir šablons, kaut arī nevar noliegt humoru, kas līdzās prognozējamai moralizēšanai caurstrāvoja Dark Drives darbus.
Atdod visu
Pieņemot, ka Transmediale mākslas jēdziens ir visai izstaipīts, arī mani personīgi visvairāk uzrunāja “darbs”, kas nosacīti nāk no mūzikas pasaules – Mort Aux Vaches Ekstra Extra – The Gæoudji Syngok Give Away!. Berlīnes Transmediale festivālā bieži rodas jautājums, kas ir svarīgāks – māksla, vai spēja ko pateikt? Bet šobrīd ir tāds laikmets, ka liekas, ka ne viens, ne otrs nav svarīgs. Spēja kaut ko izdarīt ir no svara. Un minētais darbs iemieso šo spēju lieliski. Tā autors vienkārši izdāļāja visas savas mantas – burtiski visas. Staigājot pa festivāla norises vietas gaiteni, es ar vienu acs stūri biju pamanījis kaut ko, kas garāmejot izskatījās pēc humpalu tirdziņa vai pēc kārtējā DIY hipiju/ludītu šova. Kad ejot garām kādu desmito reizi, beidzot ieskatījos uzmanīgāk, es uzreiz sazīmēju pazīstamu tēlu. Tur stāvošais tvīda džentlmenis ar krāsotajiem nagiem, strīpainajām zeķēm un acī iespiesto palielināmo stiklu bija ekscentriskais (varētu teikt – skandalozais) dāņu mūziķis, programmētājs un hakeris Goodiepal, tagad pazīstams kā Gæoudjiparl.
Goodiepal (centrā) ar draugiem. 2009
Viņš reiz uzstājās “Skaņu meža” festivālā, pārsteigdams rīdziniekus nevis ar koncertu, bet ar savādu lekciju par debesu sfērām vai ko līdzīgu. Kad mākslinieku uzrunāju, viņš mani nekavējoties atpazina un steidzās pateikt, ka Rīgā viņš esot pavadījis savas dzīves laimīgākās stundas – tik bezkaislīgā izteiksmē it kā tas būtu kas pašsaprotams. Pēc tam viņš pastāstīja, ka taisās atgriezties mājās ar velosipēdu – un mājas ir Fēru salās. Vēl uzzināju, ka viņš ir vairākus gadus pasniedzis elektroakustisko mūziku Ārhūsas Karaliskajā mākslas akadēmijā, bet esot atlaists, “kad viņi uzzināju, ko es tur mācu”. Tad viņš man iedeva vinila plati un ieteica, lai es uzaicinot tās autoru uz “Skaņu mežu” (mudboy – visnotaļ interesants komponists).
Ekscentriskais mūziķis, hakeris un teorētiķis Goodiepal izdāļāja savas atlikušās mantas projekta “Mort Aux Vaches Ekstra Extra – The Give Away!” ietvaros
Pēc šīs negaidītās tikšanās gribot smelties papildus informāciju par Goodiepal savādajām gaitām, es uzmeklēju viņa Vikipēdijas šķirkli. Tas, jāsaka, ir lielāks kā daudzām Holivudas zvaigznēm. Pirmā informācija bija, ka Goodiepal, īstajā vārdā Pārls Kristians Bjorns Vesters, tiek meklēts par neatrisinātu zādzību Karaliskajā akadēmijā, kā arī to, ka viņš pameta darbu akadēmijā, pasludinot intelektuālu karu pret stulbumu laikmetīgajā datormūzikā un mediju mākslā. Ko vēl piebilst?
