Abakanu un latviešu tekstilmākslas paralēlie visumi
Izstāde “Magdalēnas Abakanovičas visumā. Tekstils un tēlniecība” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā līdz 30. jūnijam
Vilnis Vējš
02/05/2019
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja pustumsā viss liekas tik pazīstams: telpā izkārtās neregulāras formas tekstilijas, kurās nav nevienas taisnas līnijas, toties daudz iespaidīgu faktūru, telpisku, teju skulpturālu darbu, pāris video un fotogrāfijas. Liekas, apmēram tā te izskatās ikreiz, kad iegriežos, – vai tā būtu latviešu padomju laika tekstilmākslas izstāde, vai kāda mūsu klasiķa retrospekcija, vai “jauno un daudzsološo” pieteikums lietišķajās mākslās. Tomēr, pag, gadījums ir īpašs – šīs nav formas un struktūras, kas migrē no izstādes uz izstādi jau veselu pusgadsimtu, mūsu acu priekšā paveras to pirmsākums. Pilnīgs novatorisms un neredzēta atļaušanās – tikai pagātnē. Šo formu, paņēmienu, tēlu migrācija un vairošanās ir notikusi pēc tam, un mēs esam it kā gājuši gar plašu upi uz augšu, tai kļūstot arvien šaurākai, līdz nonākuši pie avota.
Foto Andrejs Strokins
Magdalēna Abakanoviča (1930–2017) ir poļu māksliniece, kuras slava ir bijusi visu pasauli aptveroša un iespaids uz procesiem dzimtenē un vispār Austrumeiropā – neizmērāms. Izstādi “Magdalēnas Abakanovičas visumā. Tekstils un tēlniecība” pavadīja konference un apjomīgs katalogs, kuru sagatavoja mūsu muzeja speciālisti kopā ar poļu kolēģiem. Tajā par mākslinieci pastāstīts diezgan daudz, svarīgākās ziņas pat atkārtojas, tādēļ gandrīz neērti tās izklāstīt vēlreiz, tomēr laikam tas jādara, jo ne jau katrs apmeklētājs aizies mājās ar katalogu padusē. Turklāt būtu labi šo to zināt vēl pirms apmeklējuma. Līdz šim Rīgā Abakanovičas veikums bijis skatāms divreiz – 1969. gadā poļu mākslas audumu izstādē un 2018. gadā šķiedras mākslas triennālē “Tradicionālais un laikmetīgais”, bet esmu gandrīz pārliecināts, ka daudzi pēdējā no tām pat nepamanīja, ka starp mūsdienu darbiem iespraucies gabaliņš klasikas – tik organiski tas iekļāvās.
Magdalēnas Abakanovičas biogrāfiju rotā iztēli kairinošs stāsts par eksotisko un aristokrātisko izcelsmi, bet lielāka nozīme ir citiem faktiem: bērnībai kara laikā un glezniecības studijām Mākslas akadēmijā Varšavā, kas absolvēta 1954. gadā. Tālāk jau ir interesanti vilkt paralēles ar vēsturiskajām norisēm Latvijā: studējot akadēmijā, māksliniece paralēli apmeklēja aušanas nodarbības, kas, kā katalogā raksta pētniece Marga Pasa, “Polijā tobrīd atradās popularitātes virsotnē”. Par Latviju varētu teikt to pašu, varbūt tikai ar nelielu laika nobīdi. Mans Arterritory kolēģis Sergejs Timofejevs operas “Mihails un Mihails spēlē šahu” libretā attēlojis apsēstību ar šo intelektuālo galda spēli Padomju Savienībā kā vispārēju epidēmiju – kaut ko ļoti līdzīgu noteikti varētu sacerēt arī par tekstilu. Neliela personiska atkāpe: ar aušanu amatieru līmenī aizrāvās gan mana vecmāmiņa, gan mazliet mamma, bet jo sevišķi tēvoča sieva, kas krāsoja un ar etiķi kodināja dzijas leģendārajā komunālajā dzīvoklī Antonijas ielā, kurā mitinājās arī aktieru Vazdiku ģimene, pūtēju orķestru metrs Gunārs Ordelovskis un citi, kuriem noteikti bija pretenzijas… Par notiekošo profesionālajās mākslās plašāku ieskatu sniedza izstāde “Uz lielās dzīves trases”, veltīta 60. gadu grafiskajai valodai, turpat DMDM 2013. gadā.
Foto Andris Zieds
Foto Andris Zieds
Abakanovičas pievēršanās tekstilmākslai bija strauja, revolucionāra un uzvaroša: jau 1962. gadā viņa Lozannas biennālē izstādīja pirmo divdimensiju tekstiliju, kas izraisīja sensāciju un ļāva viņai turpmākos četrus mēnešus uzturēties Francijā. 1965. gadā Abakanoviča saņēma zelta medaļu Sanpaulu biennālē Brazīlijā un uzsāka spožu starptautisku karjeru. Viņas autorstils uzziedēja 60. gadu otrajā pusē, kad māksliniece darināja milzīgas, telpiskas tekstilijas no raupja sizala, kas bija brīvstāvoši iekārtas telpā un apskatāmas no visām pusēm. Māksliniece tās nesauca ne par gobelēniem, ne kādā citā pazīstamā vārdā, bet par “abakaniem”. Pretenciozi un… no zīmolvedības viedokļa – gudri! Vairāki abakani, kas datēti ar 60.–70.gadu miju, tagad apskatāmi izstādē. Varu iedomāties, kāds izaicinājums ir to transportēšana, eksponēšana un demontāža – turklāt ņemot vērā, ka izstādītie darbi ir no sešām dažādām kolekcijām. Nekavējoties pie turpmākās Abakanovičas starptautiskās karjeras izklāsta, jāpiemin, ka tā bija ļoti intensīva, ar plašu ģeogrāfiju un daudzu prominentu institūciju iesaisti.
Magdalēna Abakanoviča darbā pie abakaniem. 1960. gadi. Foto: Jan Kosmowski
1969. gadā, kad Abakanovičas paraugi nonāca līdz Rīgai, arī vietējā mākslas dzīvē bija vētrains laiks. Divus gadus iepriekš izlaidumu bija piedzīvojis Mākslas akadēmijas jaunās Tekstilmākslas nodaļas pirmais izlaidums, tajā skaitā Aija Baumane; 1978. gadā – latviešu tekstila granddāma Edīte Pauls-Vīgnere. Vēl studēja Ruta Bogustova un akadēmijā iestājās Inese Jakobi – visas galvenās figūras, kas saistāmas ar tekstila un jo sevišķi telpiskās tekstilmākslas uzplaukumu Latvijā 70. gados. Tādēļ jo interesantāk, kādu gan iespaidu uz viņām varēja atstāt poļu izstāde? Inese Baranovska apgalvo – vislielāko, jo pati savām ausīm dzirdējusi Pauls-Vīgneres apbrīnas vārdus par poļu kolēģi. Irēna Bužinska savukārt raksta, ka Abakanoviča toreiz bijusi pārstāvēta ar pirmklasīgiem “zelta darbiem” – 12 kvadrātmetru lielu “Balto formu kompozīciju”, kas pirms tam pabijusi Lozannā, un telpisko “Dezdemonu 29”. “Poļu mākslas audumu” izstādes katalogā, kas ar Irēnas Bužinskas laipnu gādību pieejams DMDM bibliotēkā, varam uzzināt, ka pavisam bijuši izstādīti 27 mākslinieku 46 audumi, un poļu iespaida apzināšana latviešu mākslā joprojām turpina būt intriģējošs potenciālas izpētes temats. Nedaudzās melnbaltās reprodukcijas no minētā kataloga pārliecina, ka nozīmīgākās paralēles meklējamas kompozīcijas jomā, kurā poļi plaši izmantojuši abstraktus, ļoti stilizētus un ekspresīvus tēlus. Turklāt izstāde jau nebija vienīgais ceļš, kādā varēja izplatīties starptautiskas ietekmes – gan Abakanovičas, gan citu poļu mākslinieku darbu reprodukcijas bieži bija publicētas sociālistisko valstu preses izdevumos.
Foto Andris Zieds
Ne jau Polijā un Latvijā vien valdīja tekstilmākslas bums. Rakstu krājumā “Latviešu tēlotāja māksla” (1977) varam izlasīt mākslas zinātnieces Tatjanas Sutas apceri “Mākslas tēla veidošana padomju tekstilmākslā”, kurā viņa apraksta iespaidus t. s. vissavienības izstādēs – “Padomju gobelēns”, kas notikusi 1971. gadā Maskavā, “Padomju gobelēns II” (1974, Rīga), kā arī starptautiska simpozija atskaites izstādē Aizrobežu mākslas muzejā (1974). Salīdzinot igauņu, lietuviešu, uzbeku un citu tautu tekstilmākslinieku veikumu, autore, kā jau paredzams, konstatē latviešu mākslas pārākumu. Taču vēl interesantāks par tekstu ir nelielais reprodukciju kopums un atsevišķi darbu apraksti – piemēram, par Edītes Pauls-Vīgneres telpisko gobelēnu “Pilsētas pulss” (1974). Tas sastāv no cilindra ar vertikālām spraugām, caur kurām redzams pildījums – tāds kā bumbuļu ķekars, kas, spriežot pēc apraksta, bijis rotējošs un saturējis arī gaismas ķermeni. Lūk, dažā ziņā latvieši bija aizsteigušies poļiem pat priekšā, jo Abakanovičas darbos tomēr nekas nerotēja un nespīdēja! Bijusi tikai mūsējiem tā kustības brīvība, starptautiskās balvas un, ko tur slēpt, lielas kultūrtautas aizmugure! Tā vietā Vīgnerei – tālā un politiski izolētā Kuba, kuras iespaidi attēloti vienā no viņas nozīmīgākajiem darbiem.
Foto Andrejs Strokins
Gana interesanti, kas Abakanovičas mākslā notika pēc slavu atnesušā “abakanu perioda”. Viņa paveica to, ko neizdarīja latviešu kolēģi – transformējās tēlniecē, ko iezīmēja dalība Venēcijas biennālē 1980. gadā. Šobrīd skatāmajā izstādē par to liecina vairākas darbu grupas. “Anonīmie portreti”, kas datēti ar ilgu laikposmu – 1988–2008, ir ļoti depersonalizētas sejas–maskas, kas novietotas skatītāja acu augstumā uz statīviem un veidotas no rupja džutas auduma un sveķiem. “Androgīns (Veltījums Vitkaci)” (1984–85) ir objekts, kas veidots no koka baļķēniem un tās pašas džutas kā sēdošas cilvēka figūras čaula. “Ejošās figūras” (1999) ir agrāks variants kompozīcijai, kas atkārtojas vienā no iespaidīgākajām Abakanovičas instalācijām publiskajā vidē – “Lielajām figūrām” Prinstonas Universitātes parkā Ņūdžersijā, ASV. Pulks ļoti vispārinātu cilvēka figūru bez galvām soļo vienā kājā, vienā virzienā. Materiāls – tā pati sveķiem piesūcinātā džuta. Publiskajā telpā džuta pārvēršas metālā – arvien biežāk aicināta veidot gigantiskus darbus zem klajas debess, autore izvēlējās mūžīgus materiālus, tajā skaitā bronzu. Abakanovičas darbi laika gaitā kļuva ne tikai vērienīgāki, bet arī acīmredzami dārgāki, liecinot par to, ka starptautiskā mākslas vide novērtē visu efektīgo, pompozo, ekskluzīvus ieguldījumus prasošo.
Ja labi pameklējam paralēles latviešu mākslā, varam atrast arī šo to līdzīgu maisa auduma skulptūrām. Ņemot vērā, ka zinātnieki Abakanovičas mākslā saskatījuši dižo poļu teātra reformatoru Tadeuša Kantora un Juzefa Šajna ietekmes, piemetīšu pagalīti spekulatīvo salīdzinājumu ugunskuram no šīs nozares – Drāmas teātra 1979. gada izrādi “Lauva ziemā” (scenogrāfs Gunārs Zemgals, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka), kurā materiālu salikums un faktūru izteiksmība redzama pat melnbaltās fotogrāfijās.
Magdalēnas Abakanovičas portrets. No Martas Magdalēnas Abakanovičas-Kosmovskas un Jana Kosmovska fonda Varšavā arhīva. Foto: Artur Starewicz
Foto Andris Zieds
Skulptūru periodā Abakanoviča pati savus tekstila darbus komentējusi tā: “Es ar pārsteigumu vēroju, kā balansēju starp kategorijām. Lozannas tekstilmākslas biennālē ikviens eksponāts bija gobelēns. Pat mans koka ritenis ar cirvi. Taču tas pats darbs, kad to eksponēja Berlīnes Nacionālajā galerijā līdzās Jozefam Boisam, vairs nebija tekstils, bet bija kļuvis par objektu. Tur neatnāca neviens mākslas kritiķis, savukārt te – neviens aušanas speciālists. Abakani man nodrošināja pasaules slavu, tajā pašā laikā kļūstot par apgrūtinājumu – kā grēks, kurā nevajadzētu atzīties, tāpēc ka aust nozīmē aizvērt durvis uz mākslas pasauli” (citēts no Eulālijas Domanovskas raksta izstādes katalogā). Māksliniece šeit, protams, ar to domā netaisnību, kas pavada “vīrišķīgus” un “sievišķīgus” mākslas veidus, konceptuālisma kultivēto dematerialitātes pretstatīšanu roku darba taktilajai pievilcībai vai vēl ko citu. Tomēr pienāca laiks, kad vismaz latviešu mākslā aušanu burtiski sāka uzskatīt par grēku – kad tika institucionalizēta instalācija. Tekstilmāksla vienkārši izgāja no modes, un tai punktu uz laiku pielika valsts pasūtījumu izbeigšanās. Paši tekstilmākslinieki, aizrāvušies ar savu izcilību un bijušo slavu, to, iespējams, pat nepamanīja. Tomēr nebija jau arī tā, ka neviens no tekstilniekiem nespēja spert soļus instalācijas virzienā – nākamajai aiz “zelta paaudzes” tas gluži labi izdevās. Kā piemērus varētu minēt Pēteri Sidaru, Zaigu Putrāmu, bet jo sevišķi – Inesi un Ivaru Mailīšus, kuru figurālā instalācija “Karogi” vienlīdz labi iederējās gan Lozannas biennālē 1989. gadā, gan laikmetīgās mākslas izstādēs. Viņu bezgalvainie radījumi, kas draudīgi izpletušies telpā, starp citu, diezgan atgādina Abakanovičas tēlu radiniekus.
Foto Andris Zieds
Arhitektūras kritiķe Ieva Zībārte, iespējams, atceras kādu pasenu sarunu “Vīna studijā”, kurā es pravietoju, ka pienāks laiks, kad mēs atkal vilksim laukā saputējušus gobelēnus no Mākslinieku savienības Aīda valstības un dekorēsim ar tiem ekskluzīvus atdzimušā modernisma interjerus, novērtējot roku darba unikalitāti, juteklisko valdzinājumu un pagājības šarmu. Tobrīd tas laikam izklausījās kā ģeķība. Šodien man šķiet, ka tas brīdis ir vēl tuvāk.
Foto Andris Zieds
