Vika Eksta. No sērijas “P”, 2019.

No metafizikas līdz govīm 0

23/05/2019
Vilnis Vējš

Tamāša Šoša izstāde “Melanholija” galerijā “Māksla XO” līdz 17. jūnijam, Vikas Ekstas izstāde “P” galerijā “Alma” līdz 14. jūnijam un Kaspara Podnieka izstāde “Bez komentāriem” Rīgas Mazākajā galerijā līdz 1. jūlijam

To, ka mākslinieku jaunāko darbu personālizstādes kļūst arvien mazākas, droši vien būs ievērojis ikviens, kam skatītāja pieredze ir ilgāka par piecgadi. Galeriju telpas lielākas nekļūst, bet iekārtojuma labais tonis liek arvien palielināt attālumus starp darbiem. Par ko vēl liecina izstādes, kas nereti sastāv no dažām gleznām (atrastiem objektiem, videoekrāniem utt.)? Gribētos domāt, ka par pieaugošu intelektuālu intensitāti, kuras izteikšanai nepieciešams pavisam nedaudz materiālu izpausmju. Nelāgas nojauta man saka priekšā, ka iespējami arī citi cēloņi – mākslinieki vairs necer, ka viņu radītais kaut kur saglabāsies, tādēļ bieži vien izvēlas izstādes atklāšanu vienkārši kā ballītes formātu, kā sekas nav grūti novākt ar slotu un lupatu.


Skats no Tamāša Šoša izstādes “Melanholija” galerijā “Māksla XO”. Foto: Renārs Derrings

Pēdējā laikā apmeklējot vairākas mazas izstādes, jau vidējs izmērs liekas ekskluzīvs. Piemēram, galerija “Māksla XO” atvēlējusi abas savas izstāžu telpas vienam māksliniekam – tas jau ir kaut kas! Šoreiz mākslinieks ir viesis – ungārs Tamāšs Šošs (Tamás Soós) izstādē “Melanholija”. Galerija viņu piesaka kā “metafiziskās glezniecības meistaru”. Autors pats jau ir plaši izteicies par savu darbu saturu, tādēļ nebūs lieki uzmest aci formālajai pusei. Patiesi, ja radošās ieceres ir vērienīgas, pat vidēja izmēra izstāde spēj sniegt tajās tikai ieskatu! Šoša darbi ir kā radīti muzeju plašumiem, atstarpes starp tiem nav liekas, lakoniskās formas nešķiet trūcīgas. Šī izstāde vēlreiz pārliecina, ka reprodukcijas vai garāmejot caur logu redzētais nav iespaids, uz kuru turpmāk ir leģitīmi atsaukties. Tomāšs Šošs ir visai konservatīvs modernists tādā veidā, ka ne tikai izsakās par mākslas metafizisko dabu, bet, liekas, arī svēti tic abstraktas formas spējai iedarboties uz cilvēka uztveri apziņu pārveidojošā veidā. Kas tic, tam izdodas!


Foto: Renārs Derrings

Darbu aprakstā par tiem tiešām neko daudz nav iespējams pateikt – liela formāta audekli, monohromi foni, ar kontrastējošu krāsu uztriepti vertikāli izstiepti, nekonkrēti apjomi. Šie paši vertikālie motīvi atkārtojas skulptūru veidā – skatītājam pārvietojoties, tie nokļūst vienā redzes laukā ar gleznām un atkal izslīd no tā. Tomēr gan lielie krāsu laukumi, gan stilizētie totēmi nav nekas tik elementārs, kā izskatās: toņu niansēm, krāsu kārtām, pārliecinātiem žestiem ir nozīme vismaz tādā mērā, ka kaut cik uzmanīgs vērotājs meistara darbus nesajauks ar atdarinājumiem, iesācēja mēģinājumiem vai dizaina objektiem. Vai tie akurāt nozīmē melanholiju, nav tik svarīgi. Modernisms turpina uzvarēt, ja pie tā kavējas klātienē. Skatītāji, kas uz to spējīgi, gan šķiet esam izmirstoša suga. Ar gudru ziņu galerijas tālākajā zālē izvietotas mazāka izmēra kolāžas, zīmējumi uz apdrukāta papīra, kas ir noderīgi kaut vai tādēļ vien, lai apmeklētājs būtu spiests divreiz iziet cauri pirmās zāles instalācijai. Varbūt tomēr uzķersies?


Vika Eksta. No sērijas “P”, 2019.

Dodoties uz galeriju “Alma” Tērbatas ielā, nekādas lielformāta izstādes gaidīt nevar. Nu jau kādu laiku tajā apskatāma Vikas Ekstas fotogrāfiju izstāde “P” (Rīgas Fotogrāfijas biennāles ietvaros). Par laimi, gājiens nav veltīgs, jo apliecina vienkāršās patiesības, ka lielas idejas nav noteikti jāīsteno gigantiskos formātos, ka būtiskākais ieraugāms detaļās un arī personiskiem motīviem var būt ievērojama vispārinājuma dimensija. Cītīgi Arterritory.com lasītāji jau varbūt būs ievērojuši, ka esmu liels šīs mākslinieces fans, bet man nav slinkums to atkārtot, jo šķiet, arī viņai piemīt neizmērojamas spējas atrast jaunus un jaunus tematus mākslas darbiem. Varbūt pat tādā mērā, ka, atšķirībā no vienveidīgāk strādājošiem autoriem, Ekstas darbības caurviju tēmas uzreiz nemaz nav tik viegli saskatīt. Tomēr tās izgaismojas no izstādes izstādē – interese par cilvēku jūtu dzīvi (ne tik bieži sastopama laikmetīgajā mākslā) un māka par to runāt konkrēti, neiekrītot vienkāršojuma vai banalitātes lamatās. Tāpat noturīgs Ekstas pētījumu objekts ir ķermeņa spēja izteikt emocionālus vēstījumus. Šajā ziņā “P” ir liela izstāde, kaut gan tās izmantoto tēlu loks ir ļoti ierobežots: viena figūra vienā un tajā pašā interjerā, turklāt katrā attēlā – guļoša. Plus no loga krītoša, spilgta saules gaisma ar bagātīgu refleksu pavadījumu.


Vika Eksta. No sērijas “P”, 2019.

Ekstas sērija ir sižetiska, turklāt visai personiska – no Tomasa Pārupa rakstītā izstādes teksta uzzinām, ka fotografētā persona ir mākslinieces bijušais dzīvesbiedrs, un dienas laikā viņš gulējis tādēļ, ka strādājis par bārmeni nakts maiņās. Protams, fakts, ka brīžam stipri atkailinātā figūra ir vīrietis, nevis sieviete – kā lielākoties ierasts akta žanrā (ar piebildi, ka akadēmiskajā tradīcijā ir tieši otrādi), iedveš zināmu jautrību skatītājā un formāli atbilst aktuālam ideoloģiskam diskursam, bet ļoti negribētos šim apstāklim piešķirt pārmērīgu svaru un ļaut aizēnot izstādes smalko noskaņu. Izstādei ir dots vēl viens teksts – krietni apjomīgāks, pašas mākslinieces ar roku rakstīts vienkāršā piezīmju grāmatiņā. Tas, lai arī, visticamāk, kompilēts no dienasgrāmatām vai pat fiktīvs, ir ne vairāk, ne mazāk kā aizkustinošs mīlas stāsts. Autore sīki reģistrējusi, cikos viņas mīļotais atnāk no darba, dzēris vai aizkavējies, cikos mostas, kā nesakrīt viņu dienas režīmi. Iznirst sarežģījumi, bet abi iesaistītie tiem meklē risinājumus. Reizēm piezīmēs izlaužas emocionāls reakcija – tieši īstajā vietā. Lai arī vienkārša, tā noteikti ir literatūra, turklāt ļoti aizkustinoša un skumja. Nav jābūt gaišreģim, lai pateiktu, ka pāra attiecības drīz izjuks, par spīti sirsnīgiem centieniem tās glābt. Nekur nepaliek sociālie motīvi – šķiet, ka regulāri ieskanas ikvakara ballītes mūzika, tikai šoreiz uztverta citām, apkalpojošā personāla, ausīm. Un, ticiet vai ne, tas viss ir redzams fotogrāfijās!

Izlaižot lielas izstādes, ejam no vidējas pie mazas, un tālāk pie vismazākās, jo tā iekārtota oficiāli par “Rīgas mazāko galeriju” nosauktā vietā! Patiesībā tā nav nekāda galerija, bet populārās izklaides vietas – fon Stricka villas – skatlogs, kas apskatāms no ielas. Informācija vēsta, ka tajā izstādīts Kaspara Podnieka darbs “Bez komentāriem”. Fakts, ka autors ir Vizuālās komunikācijas nodaļas kādreizējā cerība Kaspars Podnieks, kuram bijusi iespēja pārstāvēt Latviju Venēcijas biennālē 2013. gadā (pārī ar Krišu Salmani) šķiet intriģējošs. Es vēl tagad atceros, cik daudzsološi izskatījās viens no Podnieka pirmajiem darbiem, ko redzēju – pienā iekāpuša teliņa attēls izstādē “Jukas”, kas norisinājās tālajā 2005. gadā izstāžu zālē “Arsenāls”. Diemžēl Venēcijā izstādītais darbu cikls tā arī palicis Podnieka biogrāfijā ievērojamākais, un potenciālās karjeras iespējas viņš neizmantoja.

Mazākajā galerijā apskatāmi divi it kā identiski attēli, kuros redzams pats autors, kas stāv govij pie astesgala. Lai gan aplūkoju attēlus dienas gaismā, kad stiklā atspoguļojās debesis un tādēļ neko daudz nevar saskatīt, tajos noteikti ir kāda maza atšķirība. Godīgi sakot, man ir apnicis meklēt “āķus”, “fiškas” un “prikolus” Ojāra Pētersona audzēkņu izstādēs, jo tie parasti izraisa tikai īsu iesmējienu un patiesībā nav pat tā vērti. Zem attēliem slīd mirdzošs uzraksts “Bez komentāriem”, kas ļoti atgādina Vizuālas komunikācijas nodaļas pēdējās kopizstādes moto “Nosaukumam nav nozīmes” (2017). Man gan komentāri radās: šķiet, ka autors ir pārpratis visu, ko vien var pārprast. Maza izstāde nenozīmē, ka maz jādara, bet tieši pretējo – maksimālu ieguldījumu nelielā formātā. Nozīme ir visam, ko mākslinieks dara vai nedara mākslā. Govis, protams, var būt tēma, bet tikai attīstoties, nevis vienkārši atkārtojoties kā joks, kas vairs nav smieklīgs. “Bez komentāriem” ir noderīgs paraksts darbiem, kad attēls izsaka visu, nevis, kad nav nekā, ko teikt. Un, tā kā Podnieks pats gadiem tiražē familiāra “govju veča” tēlu, gribas, tam pieskaņojoties, uzsaukt: “Hei, vecīt! Ilgi nebiji manīts… Vai tas ir viss, ko tu pa šo laiku izdomāji?”