JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Foto: Kristīne Madjare

Mājīgi, ar šiku 0

Vilnis Vējš
26/06/2019

Foto: Kristīne Madjare

Izstāde “Liriskais skarbums. 20. gs. 60. gadu modernā dzīves telpa” Mūkusalas Mākslas salonā līdz 17. augustam

Nelielās izstādes, kas iekārtota Mūkusalas Mākslas salonā, uzdotie jautājumi ir gana lieli: nosaukums “Liriskais skarbums”, kas pirmajā brīdī var izklausīties gandrīz pēc oksimorona (par kādu lirismu un kādu skarbumu ir runa? Vai tad šie divi jēdzieni nav viens otru izslēdzoši?), izrādās pietiekami precīzs, ja tā atšifrējumu iedomājamies meklēt latviešu mākslas vēstures diskursā. Un tajā, kā zināms, laika gaitā ir sakrājies ne mazums oksimoronu.

Ne velti kā vienu no izstādes īpašībām gribas izcelt mājīgumu – izstādes kuratore Diāna Barčevska gleznu ekspozīciju ir papildinājusi ar tādu kā atpūtas stūrīti no 60. gadiem. Žurnālu galdiņš un klubkrēsls, neliela fabrikā “Vulkāns” ražota sekcija un pat televizors ar izliektu, gandrīz ovālu ekrāniņu rada priekšstatu par bezrūpīgu dzīvi modernā padomju daudzdzīvokļu namā. Kompozīciju papildina Georga Kruglova keramikas vāze un pāris trijkāju ķeblīšu uz liektām finiera kājām – īsti dārgumi, jo katrs, kas mēģinājis pakāpties uz šāda ķeblīša, zinās, cik bieži tie gāzās un finiera kājas lūza. Kam nav tādu atmiņu, visu stūrīti novērtēs kā teicamu lokālā, nevis no Holandes ievazātā vintage stila paraugu. Es gan nezinu, cik izplatīti bija līdzīgi stūrīši reālajās padomju pilsoņu mājās, kurās parasti valdīja pārapdzīvotība un šāda tāda izlīdzēšanās, un cik – kā parādes, izlikšanās elements Tautas saimniecības sasniegumu izstādē vai mājokļu paraugprojektos. Tomēr fakts, ka šāda stila mēbeles un interjera priekšmetus vēl izdevies atrast, liecina, ka gluži izdomāti tie laikam nav. Savukārt zināma idealizācija un pārspīlēts optimisms ir neatņemamas izstādē parādītās mākslas sastāvdaļas. Kā rezonējot ar to, televizors atskaņo nevis drūmus partijas kongresu atreferējumus, bet Raimonda Paula klavierspēli, Margaritas Vilcānes dziedājumu, pamīšus ar Rīgas Modeļu nama skati, dejām VEF Kultūras pilī un citām vieglā žanra izdarībām.

Tomēr galvenais arguments, kas pamato improvizētā atpūtas stūrīša ievietošanu izstādē, ir gleznu atlases tematika, koncentrēšanās uz ikdienas priekiem un rūpestiem, nevis pacilāti politisku saukļu ilustrācijām. Izstādē eksponēti darbi no 20. gadsimta 50. gadu beigām un 60. gadu pirmās puses, kas latviešu mākslas vēsturē zināms kā lielu pārmaiņu un cerību laiks – pirms tās izplēnēja turpmāko divu desmitgadu stagnācijā. Tā kā pavisam nesen esmu par šo laika periodu jau izteicies recenzijā par Henrija Klēbaha gleznu izstādi, neatkārtošos, tikai atgādināšu, ka, paldies Dievam un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja nesen izdotajam rakstu krājumam “10 epizodes 20. gadsimta 2. puses mākslā Latvijā” (sastādītāja Elita Ansone), interesentiem ir pieejams lieliski uzrakstīts un neapstrīdami kompetents Valdas Knāviņas apcerējums par atkušņa laika mākslu. Autore gan virsrakstā akcentējusi vienu no šī perioda inovācijām – tā saukto “skarbo stilu”, bet ne mazums teksta veltījusi arī citai, paralēlai parādībai – “necilo žanru” reabilitācijai (54. lpp.). Par necilajiem tolaik tika uzskatīti tie, kam nav politiska, režīmu slavējoša vēstījuma – portrets, ainava, klusā daba, ieskaitot ziedu gleznojumus un žanrs, ko tā arī sauc – par žanru (Ojāra Ābola divas gleznas, kurās attēloti sporta spēlēs aizrāvušies sētas bērni, ir spilgts tā paraugs). Atcerēsimies izstādes nosaukuma mīklu – tieši šie, it kā necilie, bet laikmeta garu spilgti  izsakošie gleznojumi gaumīgas izlases veidā ir prezentēti kā “Liriskais skarbums”. Kas ir lirika vizuālajā mākslā, man vienmēr bijis noslēpums, bet saprotams, ka izstāde to traktē tematiski – kā neformālo, privāto cilvēka dzīves daļu, kas nav saistīta ar ražošanu un vispār – publisko sfēru. Nav arī nekāds noslēpums, ka ainava vai klusā daba ir daudz piemērotāka lietošanai mājas apstākļos nekā figurālas kompozīcijas. Savukārt portreti izstādē izvēlēti tādi, kas attēlo māksliniekiem labi zināmas personas, draugus vai mūzas, kuras tikai sagadīšanās dēļ, iespējams, ir arī populāras. Savukārt “skarbums” ir mājiens uz stilu, ko mēs izstādē neredzam, bet kas jāpatur prātā kā laikmetā dominējošais jeb atzītākais. Man personīgi arī “skarbā stila” jēdziens ir īsta abrakadabra, par spīti Valdas Knāviņas pūlēm to izskaidrot – tādēļ tikai atstāstīšu, ka šo terminu 60. gadu sākumā ieviesis krievu mākslas zinātnieks Aleksandrs Kamenskis un tas apzīmē modernismam tuvāku formu izmantojumu sociālistiskā reālisma tēmu ietvaros, kurā mākslas vēsturnieki saskata arī lielāku “patiesīgumu”. No mūsdienu viedokļa raugoties, nez vai Induļa Zariņa attēlotais smaidīgais celtnieks, kas žākļstājā balansē uz sastatnēm kanoniskajā skarbā stila gleznā “Kāds augstums” (1958) ir kaut kādā veidā patiesāks par, piemēram, Mūkusalas salona izstādē apskatāmo Laimdota Mūrnieka “Sievieti sarkanā kleitā”, kas tapusi ap 1960. gadu un izstaro seksapīlu līdzīgi kā kāda no Modiljāni modelēm. Izstāde “Liriskais skarbums” taisnīgā veidā atgādina, ka atkušņa laikā mākslinieki devās modernisma formu meklējumos daudz plašākā žanru amplitūdā, nekā uzrāda “skarbais stils”, kuru definē tikai lielāki izmēri, režīma ideoloģijai pakalpīgi sižeti un proletariāta vai militārpersonu idealizēts attēlojums.

Kad ir daudzmaz noskaidrotas attiecības starp lirismu un skarbumu izstādes nosaukumā, viss redzamais vienkārši sagādā baudu acīm. Piemēram, Leo Kokles “Rozes uz zilā ķeblīša” (1963), kas, kā apgalvo kuratore, kalpojušas par papildu motivāciju izstādē ieviest mēbeļu un lietišķās mākslas priekšmetu grupu. Leo Kokle vispār pārstāvēts samērā kupli – to var skaidrot divos veidos: vai nu viņa darbi ir skaisti un vislabāk atbilst iecerētajai izstādes noskaņai, vai arī ņemta vērā Kokles kā paaudzes līdera slava, ko apstiprina arī nesen izdoti pētījumi. Kokle bija viens no tiem, kas formulēja jaunu redzējumu Mākslinieku savienības kongresā 1956. gadā un bija visnotaļ sabiedriski aktīvs. Viņa gleznotais Rasmas Prandes portrets ir izstādes centrā: šī dāma noteikti nav nekāda sociālistiskā darba varone! Vēlāk leģendāra kā Rīgas Kinostudijas grima māksliniece ar iesauku Šarls, jaunā sieviete iemieso 60. gadu stilu un šiku. Varam tikai pabrīnīties, kur viņa ņēmusi tik izaicinoši zilas zeķubikses un spicas kurpes, ja gandrīz droši zināms, ka Padomju Savienībā tādas neražoja. Vai arī mākslinieks ir paspilgtinājis tēlu? Pārliecinoši laika garu izsaka Ritas Valneres glezna “Tramvajā” (1959), demonstrējot, ka ne formālās kvalitātes, ne figūru daudzums kompozīcijā nav noteicoši, lai mākslas darbu kvalificētu kā skarbajam stilam piederīgu vai atšķirīgu no tā: vīrieša figūru gleznas labajā malā ar iztēles palīdzību varam mierīgi pārcelt uz kādu būvlaukumu vai tranšeju, un tā perfekti iederētos “skarbajā stilā”, kamēr tramvajā paliek neglābjami liriska. Katrs izstādes darbs ienes niansi kopīgā izstādes vēstījumā par modernā laika bezrūpīgo garu kopēja apdraudējuma ēnā. Boriss Bērziņš uzreiz nekļuva par pufīgu sieviešu gleznotāju: “Herberta Ernesta Siliņa portrets” (1958) apliecina, ka stilistiski līdzīgu meklējumu periodam gājis cauri katrs no nākamajiem Tautas un Nopelniem bagātajiem māksliniekiem. Tikai laiks pēc tam sašķirojis, kurš kādam virzienam un statusam atbilst. Tas arī ir būtiskākais secinājums pēc izstādes.