Skulptūra "lawrence". Foto: Kristīne Madjare

Iestaigāt skaņas skulptūru 0

Par Eirika Brandala izstādi “Elektriskās skulptūras” Jauno mediju kultūras centrā RIXC

Helmuts Caune
27/06/2019

Foto: Kristīne Madjare

RIXC mani nelutina: jau otro izstādi pēc kārtas nākas stāties attiecībās ar objektiem, kuru būtisks izpausmes veids ir skaņa. Vēl ļaunāk – ja izstādes “Četri skaņdarbi” gadījumā es varēju tikai pasīvi klausīties, izstādē “Elektriskās skulptūras”, kas RIXC centrā apskatāma no 14. maija līdz 28. jūlijam, es ar savu klātbūtni un kustībām skaņu palīdzu radīt pats. Un tad nu ar savām ēzeļa nomītajām ausīm jāmēģina saklausīt, ko esmu radījis.


Skulptūra no sērijas ihscale

Norvēģijā dzimušais, šobrīd Rīgā dzīvojošais Eiriks Brandals (1991) ir mākslinieks un komponists, kurš, kā vēsta viņa mājaslapa, veido “elektriskās skaņas skulptūras, mēģinot atklāt shēmu iekšējo skaistumu”. Tur, kur teikumā ir vārds “shēma”, oriģinālā ir circuit, ko, iespējams, būtu labāk tulkot kā “ķēde”, “slēgums” vai “saslēgums”, bet es palieku pie tulkojuma, ko ir izvēlējies RIXC. Nedz angliski, nedz latviski īsti nevar saprast, kurš vārds paskaidro kuru vārdkopā “elektriskās skaņas skulptūras” – vai runa ir par elektriskām skulptūrām, kas izdod skaņu, vai par skaņas skulptūrām, kas ir elektriskas, vai par elektrisku skaņu, no kuras veidotas skulptūras?

Tas, ko ieraugām RIXC telpā, sākumā šķiet esam skulptūras diezgan klasiskā izpratnē: uz pieciem metru augstiem podestiem novietoti kafijas automāta izmēra veidojumi, kas atgādina celtniecības sastatņu modelīšus; tos papildina vadiņi, mikroshēmas, nelieli skaļruņi un gaismas diodītes. Trīs, kas mazākas un pēc izskata vislīdzīgākās, esot skulptūras no sērijas ihscale, savukārt divām pārējām, kas ir mazliet lielākas, doti nosaukumi lawrence un exmouth. Ja izstāde ir “ieslēgta”, visas skulptūras izdod skaņu – dažādu kalibru, vairāk vai mazāk melodiskus elektriskus toņus un sitienus, bet abas lielākās – arī gaismu (kas, pieļauju, būtu labāk saskatāma, ja zāle nebūtu pastāvīgi spoži apgaismota). Skaņas tonalitāte un aktivitāte atkarīga no kustības telpā: visas skulptūras ir aprīkotas ar maziem sensoriņiem, kas reaģē uz apmeklētāju pārvietošanos. Līdz ar to, staigājot starp skulptūrām, skatītājs pats veido mūziku. Droši vien ar labu muzikālo dzirdi apveltītie pēc tam, kad pariņķojuši pa izstādi 15–20 minūtes, sāk atšķirt noteiktus paternus un cēlonības un var sākt eksperimentēt vai pat komponēt ar savu soļu palīdzību vien. Saprotamu iemeslu dēļ man šis prieks izpalika.


Skulptūra no sērijas ihscale

Brandals sākotnēji ir komponists, un tikai interese par shēmām jeb circuits viņu aizvirzījusi vizuālās mākslas virzienā, kur tagad šādu skulptūru veidošana ir viņa galvenā darbības joma. Izstādes tekstā rakstīts: “Skaņa un gaisma darbos izmantota kā līdzeklis caurspīdīguma sajūtas radīšanai starp skatītājiem un skulptūru iekšējiem procesiem ar mērķi piešķirt skulptūrām neatkarīgu komunikācijas vienību īpašības.” Neizlikšos, ka saprotu, kas te domāts ar caurspīdīguma sajūtu vai neatkarīgām komunikācijas vienībām, un šaubos, vai to vispār var saprast. Diez ko neatkarīgas tās nav, ja reiz skaņas un gaismas efekti, ko tās izdod, atkarīgi no kustības zālē. Bet varbūt “komunikācijas vienības” ir nevis pašas skulptūras, bet gan to izdotie signāli? Bet arī šāda versija, šķiet, lielāku jēgu nerada. Protams, tas, ka izstādes un tās darbu izskats un izpausmes ir atkarīgas no skatītāja, šķiet fizikālā veidā pasvītrojam apjausmu, ka mākslas darbs neeksistē pats par sevi, bet tikai noteikta veida attiecībās ar apziņu. Un ja pieņemam, ka iepriekš minēto daudznozīmīgo vārdkopu var interpretēt jebkurā no versijām, tad izstādes zālē pirms skatītāju ierašanās pastāv viena veida skaņas skulptūra, bet tā mainās, ko līdz kāds vai kādi ierodas un sāk to veidot tālāk. No otras puses, interaktīvi mākslas darbi, protams, jau sen vairs nav nekas pārsteidzošs un oriģināls. Pastaigāt gar sensoriem un paspēlēties ar skaņas viļņiem ir jautri, bet pēc kāda laika apnīk.

Taču nedrīkst ignorēt, šķiet, galveno paša Brandala uzsvērto aspektu, proti, skaistumu: “Elektriskās skaņas skulptūras ir mēģinājums atklāt shēmu patieso skaistumu. Izkārtojot elektroniskās shēmas arhitektoniski, tās no funkcionāliem objektiem kļūst par mākslas darbiem.” Un te man atkal jānorāda uz dažādām interpretāciju iespējām: vai ar arhitektonisko izkārtojumu šeit domāts skulptūru izvietojums telpā vai katras skulptūras iekšējā struktūra, kurā tādi funkcionālie elementi kā slēdži, vadi un skaļruņi savietoti specifiskā instalācijā? Ja pirmais, tad nekādu baigo skaistumu es šajā skaņas un kustību eksperimentā nesaskatu – tāds varbūt sāk parādīties tikai tad, kad pa telpu staigā iepriekš minētais iedomātais komponists. Bet šādas interpretācijas gadījumā būtu negodīgi saukt atsevišķās shēmas (skulptūras) tikai par funkcionāliem objektiem, jo tās, bez šaubām, ir kas vairāk. Savas sensorās, elektriskās un fonētiskās funkcijas tās mierīgi varētu veikt arī krietni pieticīgākā izskatā un konfigurācijā. Bet mākslinieks tās ir ķepinājis kopā tieši tā, kā tās izskatās, ar kaut kādu estētisku nodomu, tāpēc viņa paša labā ceru, ka pareiza ir otrā interpretācija, proti, ka arhitektoniskais izkārtojums ir katras atsevišķās shēmas izkārtojums skulptūrā. Jo tās, manuprāt, tiešām ir skaistas – tām piemīt tāds sterils, cakaini industriāls skaistums, uz kuru ir interesanti ilgstoši skatīties. Bet uzreiz jānorāda, ka tas tām piemīt pašām par sevi – kā estētiskiem objektiem pirms jebkādām zināšanām par to funkcijām. Skulptūras vispirms ir skaistas, jo ir skaistas – nevis tāpēc, ka vispirms tās ir shēmas, kas pēc tam kaut kā arhitektoniski izkārtotas. Varbūt šīs konfigurācijas kaut kā attēlo, atspoguļo iekšējo struktūru shēmā – man grūti pateikt. Bet, ja bez šādām zināšanām man tās tik un tā šķita estētiski baudāmas, varbūt arī Eirika Brandala talanti strādā virzienos, kādos līdz šim viņš nemaz nav lūkojies.


Eiriks Brandals