Marina Abramoviča, Tīrītāja. Skats uz instalāciju. Toruņas Laikmetīgās mākslas centrs. Publicitātes foto

Priesterim krusts nav vajadzīgs 0

Marina Abramoviča. Tīrītāja / The Cleaner
Toruņas Laikmetīgās mākslas centrs, 08.05.–11.08.2019

Veronika Trojanska
11/07/2019

2010. gadā Marina Abramoviča – viena zināmākajām un atzītākajām dzīvajām māksliniecēm – ik dienu sastingusi sēdēja un klusēja savas izstādes The Artist is Present (Mākslinieks ir klāt) atvēršanas stundās Ņujorkas Modernās mākslas muzejā. Tukšais krēsls viņas priekšā aicināja ikvienu apmeklētāju apsēsties un skatīties uz viņu, cik ilgi vien viņš vēlētos vai spētu izturēt. Divarpus mēnešu garumā māksliniece ieskatījās acīs vairāk nekā 1600 cilvēkiem, kuriem paveicās būt gana ātriem, lai ieņemtu vietu mākslinieces priekšā (starp viņiem bija gan Šārona Stouna, gan Lū Rīds un Džeimss Franko). Izstādi apmeklēja vairāk nekā 850 tūkstoši cilvēku. Viņi stāvēja rindā pie muzeja ieejas no pieciem rītā, drosmīgākie – no 10 iepriekšējā vakarā. Tur bija satraukums, asaras, mīlestības apliecinājumi. “Līdzīgi kā nesen mirušā sejā šķiet kaut kas uzplaiksnām vai sakustamies, tāpat arī viņas seja brīžiem likās nebeidzami suģestīva un neaizsargāta,” rakstīja īru rakstnieks Kolms Toibins. Arī pati Abramoviča atzina, ka šis darbs viennozīmīgi ir bijis smagākais viņas piecas desmitgades ilgušās karjeras laikā.


Marina Abramoviča, Tīrītāja. Skats uz instalāciju. Toruņas Laikmetīgās mākslas centrs. Publicitātes foto

Deviņus gadus vēlāk krēsla un galda replikas, kas tika izmantoti performancē “Mākslinieks ir klāt”, kā arī mākslinieces un dalībnieku portreti apskatāmi Marinas Abramovičas retrospekcijā The Cleaner (Tīrītāja), kas šobrīd izstādīta Toruņas Laikmetīgās mākslas centrā Znaki Czasu. Ceļojošā izstāde, ko veidojis Stokholmas Moderna Museet sadarbībā ar Luiziānas modernās mākslas muzeju un Bonnas Bundeskunsthalle, bet sastādījusi pati Marina Abramoviča, ir līdz šim plašākā viņas darbu prezentācija Eiropā. Bez organizatoru pilsētām The Cleaner tika izrādīta arī Henijas-Onstada mākslas centrā netālu no Oslo, Palaco Stroci Florencē, bet pēc Toruņas būs redzama arī Belgradas Laikmetīgās mākslas muzejā – pilsētā, kurā pirms 73 gadiem piedzima māksliniece. Toruņa Polijā ir vienīgā izstādes pieturvieta Eiropas Austrumu pusē, līdz ar to nav pārsteidzoši, ka tā tika nodēvēta par šī gada vērienīgāko mākslas notikumu Polijā – vēl ilgi pirms tika atklāta publikai. “Es ilgi domāju, vai mēs varam to atļauties, taču tad sapratu, ka nomirt var tikai vienreiz, tāpēc jāmēģina!” saka Vāclavs Kučma, Znaki Czasu direktors un The Cleaner poļu sadaļas kurators. 


Marina Abramoviča, Tīrītāja. Skats uz instalāciju. Toruņas Laikmetīgās mākslas centrs. Publicitātes foto

Atklāšanā piedalījās arī pati māksliniece. Fakts, ka Marina Abramoviča parādījās Toruņas LMC un pati atklāja savu izstādi, jau vien bija kaut kas sensacionāls. Augsta līmeņa pasaules klases mākslinieki ļoti reti pagodina Poliju ar savu klātbūtni. “Mums atklāšana bija jātaisa ar biļetēm,” stāsta Kučma, “jo drošība apsvērumu dēļ bija pieļaujams noteikts cilvēku skaits un ne vairāk. Biļetes maksāja 50 zlotus, un tās pazuda četrās sekundēs. Tās tika pārdotas internetā. Mēs jau nodomājām, ka interneta portāls ir “uzkāries”, taču izrādījās, ka vienkārši visi ir vienlaicīgi piespieduši “pirkt”.” Lai gan to, kuri vēlējās ieraudzīt “performanču karalieni” (viņa gan pati nevienu performanci neizpildīja, bet bija izvēlējusies vairākus savu darbus, ko izpildīja īpaši atlasītu cilvēku grupa) netrūka, “atklāšana ar biļetēm” poļu medijos izraisīja zināmu opozīcijas vilni. “Mēs vēlamies Marinu, taču mēs nevēlamies viņas dēļ ņemt kredītu. Vairums mākslas entuziastu un mīļotāju nav turīgi cilvēki, neaizmirstiet par mums! Jo mēs ar savu darbu uzturam kultūras sektoru,” rakstīja poļu literāte un feministe Silvija Hutņika savā atklātajā vēstulē “Kāpēc es nepiedalīšos Marinas Abramovičas atklāšanā” (wysokieobcasy.pl). “Kamēr internets vārās dusmās par to, ka Abramovičas performanču izpildītājiem tiek maksāti 25 eiro stundā (tā tiek uzskatīta par zemu samaksu), mēs nevēlamies tērēt 50 zlotus (12 eiro), lai satiktos ar visizcilāko ķermeņa mākslas pārstāvi,” pretī atbildēja žurnāliste Paulīna Reitere. Lai kāds arī nebūtu publikas viedoklis, telpa, kurā Abramoviča dalījās ar savām domām par mākslu, bija pārbāzta līdz maksimumam, ignorējot visus demonstrantus ārpus muzeja.


Marina Abramoviča, Tīrītāja. Skats uz instalāciju. Toruņas Laikmetīgās mākslas centrs. Publicitātes foto

Protesta demonstrācijas uzkurināja informācija internetā, kas parādījās uzreiz pēc tam, kad tika izziņota plānotā izstāde. Viskontroversālāk to uztvēra labēji orientētie ortodoksālie katoļi. Najwyższy Czas! (poļu liberāli konservatīvs sociālpolitisks žurnāls) rakstīja, ka Abramoviča savos darbos “izmanto okultus simbolus un izpilda sātaniskus rituālus,” kā arī apgalvoja, ka “māksliniece okultismu ir pasludinājusi par performanču mākslu.” Šāda hipotēze izskanēja pēc tam, kad kāds internetā bija apskatījis dažus viņas darbus – Lips of Thomas (Tomasa lūpas, 1975), kur Marina ar žileti iegriež piecstaru zvaigzni sev uz vēdera, un Rhythm 0 (Ritms 0, 1974), kur māksliniece sešas stundas ļauj cilvēkiem darīt ar savu ķermeni visu, ko viņi vēlas, izmantojot pieejamos instrumentus –vīnu, sveci, nazi un daudzus citus.


Marina Abramoviča, Tīrītāja. Skats uz instalāciju. Toruņas Laikmetīgās mākslas centrs. Publicitātes foto

“Rožukroņa krusta gājiens par tēvzemi” tika ieplānots 8. martā, lai vienotos lūgšanā apkārt muzeja ēkai izstādes atklāšanas laikā. Sociālajos tīklos un internetā izskanēja daudz aicinājumu piedalīties. “Šo rožukroni mēs skaitīsim ļaunumam mūsu zemē, kas turklāt notiek par publiskiem līdzekļiem, ļaunumam, kas notiek šeit – Laikmetīgās mākslas centrā,” teica viens no dalībniekiem. Līdz ar to Polijas Kultūras ministrija un Nacionālā mantojuma valde divreiz atteica subsidēt izstādi. “Tēvs Tadeušs Ridziks (konservatīvā Radio Maryja dibinātājs un vadītājs) teica, ka es te par katoļu naudu izrādu sātanisti. Aizrakstīju avīzei, ka nauda nav tikai katoļu, bet visu pilsoņu, ieskaitot ateistus, un ka es esmu ateists, un šī ir arī mana nauda,” saka direktors Kučma. “Polija ir ļoti dīvaina zeme,” viņš piebilst.

Līdzās Rožukroņa krusta karotājiem protestēja arī vietējo feministu grupa. Feministu dusmas Abramoviča bija izsaukusi ar izstādes vietas izvēli – viņa bija sarīkojusi izstādi mākslas telpā, kas, pēc feministu domām, pietiekoši nenovērtē un nepievērš uzmanību sieviešu-mākslinieču darbībai. Šī neapmierinātība pamatā parādījās pēc vienas nesenas izstādes – “Kāpēc mums vispār vajadzīga brīvība?”, ko arī kūrēja Vāclavs Kučma un kurā piedalījās niecīgs skaits sieviešu. Oficiālajā Abramovičai nosūtītajā vēstulē, ko bija parakstījuši daudzi poļu mākslinieki un kuratori, viņa tika brīdināta: “Jūsu izstāde leģitimēs šo stāvokli, tā būs iegansts un ierocis pret sievietēm.” Māksliniece tika kritizēt arī par neveiksmīgo izstādes nosaukumu, kas potenciāli varēja atsaukt atmiņā Polijas traumatisko likteni, sākot ar Otro pasaules karu līdz mūsdienu smagajai sociālajai un politiskajai situācijai. “Visvairāk mani sāpināja tas, ko viņa pateica par būšanu māksliniecei un būšanu mātei” (vairāk var izlasīt Der Tagesspiegel intervijā), saka Dr. Katažina Levandovska no Gdaņskas Mākslas akadēmijas – kuratore, aktīviste, feministe un Abramovičas vēstules iniciatore.


Marina Abramoviča, Tīrītāja. Skats uz instalāciju. Toruņas Laikmetīgās mākslas centrs. Publicitātes foto

Katram ir tiesības uz savu viedokli, un mēs visi dzīvojam brīvā un demokrātiskā valstī, taču ir vērts atgādināt, ka Marina Abramoviča nekad nav saukusi sevi par feministi. “Es neuzskatu sevi par “mākslinieci-sievieti”. Es esmu sieviete, taču esmu mākslinieks. Jo nedomāju, ka māksliniekam vajadzētu piederēt pie kāda dzimuma. Mākslai nav dzimuma. Esmu ļoti pret klasificēšanu – transseksuāļi, lesbietes, homoseksuāļi, afroamerikāņi, aziāti, eiropieši utt. Tas viss ir tikai procenti. Galu galā viss noslēdzas tikai ar divām kategorijām: labu mākslu un sliktu mākslu. Tas, kurš to radījis, nav svarīgs,” teica māksliniece pirms izstādes atklāšanas Toruņā.

Teorētiski Abramovičas mākslai vairs nevajadzētu uzjundīt pārāk spēcīgas emocijas. Vairums viņas performanču ar asinīm, kailumu, sevis savainošanu, vardarbību, terorizēšanu un tam līdzīgiem ekscesiem notika 20. gadsimta 70. un 80. gados. “Kopš tā laika tās ir iesūkušās mākslas vēsturē, apkarinātas ar visādām “cakām” un ieguvušas patinu – kļuvušas par klasiku,” raksta žurnāls Polityka. “Vēlāk Abramoviča nedaudz nomierinājās un koncentrējās uz tādām aktivitātēm, kas iedvesa bijību, nevis sacēla troksni, izsauca žēlsirdību, nevis riebumu.”

“Tas viss nāk, pirmkārt, no muļķības, nezināšanas, neiecietības un aizspriedumainas attieksmes – no visa pasaulē notiekošā noliegšanas. Nebija nekādu centienu komunicēt, saprast, kas tas viss ir, vai mazliet kaut ko palasīt,” saka Kučma. “Es neapgalvoju, ka visiem visam ir jāpatīk, ka viņas māksla ir visiem jāsaprot, tai ir visiem jāpatīk vai visus jāuzrunā. Protams, ka ne, jo tāda nav mākslas jēga – lai visi šajā telpā justos labi un visiem no tā kaut kas tiktu. Bet nebija pat nekādu mēģinājumu.”


Marina Abramoviča, Tīrītāja. Skats uz instalāciju. Toruņas Laikmetīgās mākslas centrs. Publicitātes foto

Tomēr bez visām šīm kontroversālajām peripetijām ir arī daudz citu iemeslu, kamdēļ Marinas Abramovičas retrospekciju uzskatīt par gada lielāko notikumu. “Reakcija būs atkarīgs no publikas. Mans darbs ir dot 150 procentus,” māksliniece teica The Cleaner atklāšanas vakarā Toruņas Znaki Czasu. Un viņa arī deva, kā ierasts, savus 150 procentus, bet tikpat daudz deva arī muzejs.

Neatkarīgi no tā, vai tev patīk retrospekcijas, vai nepatīk, vai tu novērtē performances, vai arī neuzskati tās par “augsto mākslu” vai vispār par mākslu, vai pielūdz Abramoviču, vai arī sauc viņu par sātanisti, The Cleaner ir izstāde, kas nevienu neatstās vienaldzīgu. Abus muzeja stāvus piepilda milzīgs skaits darbu – sākot no agrīnām un reti redzētām 60. gadu gleznām, turpinot ar performancēm, kas radītas kopā ar partneri Ulaju, un beidzot ar iepriekš minēto darbu “Mākslinieks ir klāt”. Tikai darbs Counting Rice (Skaitot rīsus, 2015) ir izstādīts atsevišķi ēkas pirmajā stāvā un izņemts no hronoloģiskās secības. Tas ir pilnīgi loģiski – ne tikai tāpēc, ka laika ziņā ir visnesenākais darbs, bet arī zināms, ka Marinai rīsu skaitīšanas vingrinājums ir sava veida psihofiziska “iesildīšanās”, lai sakoncentrētos un sagatavotu ķermeni un prātu performances izpildīšanai. Tā arī tiek sagatavots skatītājs tam, kas seko augšstāvos.


Marina Abramoviča, Tīrītāja. Skats uz instalāciju. Toruņas Laikmetīgās mākslas centrs. Publicitātes foto

Atšķirībā no izstādes Ņujorkas Modernās mākslas muzejā The Cleaner nekoncentrējas tikai uz performancēm. Tas ir visaptverošs Abramovičas karjeras pārskats, kur paralēli video dokumentācijām un no jauna izpildītām performancēm apskatāmas arī fotogrāfijas, gleznas, objekti, agrīni skiču bloki un teksti. “Es vēlējos parādīt pēc iespējas vairāk darbu, taču ne pašus jaunākos. Šai retrospekcijai ir skatītājam jārada, cik vien iespējams, pilnīgāks priekšstats, viņam ir jāspēj sajust mākslinieces domu gaita,” skaidro Kučma.

Izveidot aizraujošu retrospekciju māksliniekam, kura mākslas atslēga ir attiecības starp mērogu un mediju, kā arī personiskais kontakts ar auditoriju, nav viegls uzdevums. Izstādīt performances darbus, kas tik ļoti ir fokusēti gan uz izpildītāja, gan auditorijas fizisko klātbūtni, pats par sevi jau ir izaicinājums. Taču izstāde nav tikai sausa arhīviska video dokumentācijas prezentācija – ejot cauri The Cleaner, ir iespējams reāli sajust un pat saost asinis, asaras un sāpes – gan fiziskās, gan emocionālās.

Telpas dizains (Marinas īpašais lūgums bija pārkrāsot augšstāvu, kur izstādīti viņas darbi no instalācijas Balkan Baroque (Balkānu baroks, 1997) – red.) un gājiens tai cauri atspoguļo ne tikai mākslinieces ideju attīstību un domāšanas veidu, bet darbu izvietojums iecerēts arī tā, lai radītu iespaidu par “atrašanos šeit”. Piemēram, kad skatītājs tiek konfrontēts ar sienas izmēra Rest Energy (Balsta enerģija, 1980) – vienu no zināmākajiem Abramovičas darbiem, kur viņa kopā ar Ulaju tur uzvilktu loku ar bultu, kas viegli varētu atņemt viņai dzīvību. Ieklausīšanās viņu abu arvien ātrākajā sirdsdarbībā liek skatītajam sadzirdēt pašam savus sirdspukstus.


Marina Abramoviča, Tīrītāja. Skats uz instalāciju. Toruņas Laikmetīgās mākslas centrs. Publicitātes foto


Marina Abramoviča, Tīrītāja. Skats uz instalāciju. Toruņas Laikmetīgās mākslas centrs. Publicitātes foto

Lai arī Marina nepieļauj performances un teātra salīdzinājumu (“Tēlošana teātrī rada distanci, bet performancē tā nenotiek,” viņa apgalvo Klausam Bīzenbaham, MoMA izstādes kuratoram), šajā veidā, kā darbi izkārtoti telpā, ir kaut kas teatrāls. To naratīva pieaugošais spriegums – sākot ar gandrīz kontemplatīvo Rhythm 10 (Ritms 10), sasniedzot kulmināciju ar Freeing the Voice (Balss atbrīvošana’, 1975) un Balkan Baroque, līdz beidzot rodot atrisinājumu mierpilnajā “Mākslinieks ir klāt” – atgādina lugas vai operas dramatisko struktūru (it īpaši domājot par skaņas nozīmību Abramovičas mākslā).

Darbi ir tik spēcīgi, ka vēl joprojām rezonē ar auditoriju. Lai arī pagājuši daudzi gadi kopš to pirmās demonstrācijas un tie atrodas ārpus oriģinālās telpas konteksta. “Priesterim krusts nav vajadzīgs,” Abramoviča kādā brīdī saka Metjū Eikera dokumentālajā filmā par darbu “Mākslinieks ir klāt” Modernās mākslas muzejā. Visu Toruņas Laikmetīgās mākslas centra telpu piepilda viņas klātbūtne. “Izejot cauri šai izstādei, rodas priekšstats par mākslinieci kā vienu no visgarīgākajiem cilvēkiem pasaulē [..] Tas, ko Marina dara, ir autentisks. Viņa ir īsta. Viņa pati ir mākslas materiāls. Viņa pati ir māksla,” saka Kučma. Izstādes katalogā viņš, runājot par viņas darbiem, atsaucas uz Rembranta gleznām. “Marina un Rembrants riņķo ap mākslas irealitāti. Viņi abi – kā kritušās, zudušās pasaules apgaismības nesēji – sastopas ar garīgo pārmaiņu izaicinājumu. [..] Lai arī laikā tik attālināti, viņi abi caur savu atbildības izjūtu iedrošina reflektēt… vismaz reflektēt.” Tā jau atkal – esi tu Marinas Abramovičas “kulta” piederīgais vai arī, gluži otrādi, tā pretinieks – “labam mākslas darbam ir jāliek tev apgriezties, kad tu uz to neskaties.” Un The Cleaner ir lieliska iespēja pieredzēt to pašam.


Marina Abramoviča, Tīrītāja. Skats uz instalāciju. Toruņas Laikmetīgās mākslas centrs. Publicitātes foto