Sienas zīmējums izstādē Cheerleader

Protagonisti, stāstnieki, vērotāji, smējēji 0

Agates Lielpēteres personālizstāde “Līdz kāzām sadzīs” Rīgas cirka Ziloņu stallī
Projekta Volta Basel 2019 mākslinieku darbu izstāde galerijā “Bastejs”
Apvienības GolfClayderman izstāde Cheerleader galerijā “Alma”

Helmuts Caune
17/07/2019

Būtu aplami spriest par pilsētas mākslas ainavu pēc tā, kas redzams galerijās vienā atsevišķi izvēlētā laika punktā, bet, ja kāds tā mēģinātu darīt, vadoties pēc Rīgas galeriju piedāvājuma jūlijā, mazākais, ko varētu secināt, būtu, ka dažādības netrūkst. Gan paaudžu pārstāvniecības, gan žanru ziņā. Viegli izstaigājams centra galeriju trijstūris šobrīd ļauj gan aplūkot jau “nostiprinājušos” vidējās paaudzes mākslinieku jaunākos darbus, gan arī jauno autoru meklējumus – kā personiskus, tā sociālkritiskus.


Darbs no izstādes "Līdz kāzām sadzīs"

Rīgas cirka Ziloņu stallis turpina kalpot kā jauno mākslinieku personālizstāžu platforma, un šoreiz tur iemājojusi Latvijas Mākslas akadēmijas absolvente Agate Lielpētere ar izstādi “Līdz kāzām sadzīs”. Izstādes tēma ir zilumi: tie, ko mēdzam uzsist uz rokām, kājām, acīm un dibeniem un kas patiesībā, kā pierāda šī izstāde, ļoti reti ir zili. Pa stalli izvietotas desmit sietspiedes, kurās redzamas fotogrāfijas ar zilumiem – savējos ļāvuši nobildēt desmit dažādi modeļi, un ir iespējams izlasīt arī šo zilumu rašanās stāstus. Vēl izstāde papildināta ar divām metāla instalācijām, no kurām viena ir nekas cits kā zilumu uzsitamais instruments (pamēģināju – sāp ļoti).


"Zilumu sitamā ierīce" izstādē "Līdz kāzām sadzīs"

Izvēlēties šķietami nenozīmīgu un nejaušu dzīves fenomenu, to iztirzāt un visādi izvērst man allaž šķitusi aizdomīga pieeja mākslā – varbūt tāpēc, ka pārāk viegla. Ja pievieno pietiekami jaudīgu un tēlainu kuratora (šajā gadījumā – Augustes Petres) tekstu, katrs ikdienas sīkums – arī zilumi – var pēkšņi pārvērsties par publikai interesantu un bezmaz vai eksistenciāli piesātinātu fenomenu. Cilvēki skatās bildes, atceras paši savus zilumus, novērtē – visdrīzāk pirmoreiz dzīvē – tuvplānos un palielinājumos redzamo zilumu krāsu un formu daudzveidību, kas ir tiešām apbrīnojama. Taču neatstāj sajūta, ka nav sperts vēl kāds nepieciešamais solis, lai skatītājs gūtu pilnīgu līdzpārdzīvojumu. Var nojaust, ka māksliniecei šī tēma ir personiski tuva un svarīga, bet šo dimensiju sajust ir grūti – varbūt tāpēc, ka redzamie zilumi nav pašas, bet citu. Tie savukārt ir gan skaisti, gan neglīti, gan skaudri, gan vienkārši apbrīnojami savā izmērā, krāsās vai “kā-to-vispār-iespējams-dabūt-gatavu” ziņā un labi iznes izstādes koncepciju, kas saistīta ar jaunības kļūdām, ievainojamību un neredzamajiem dzīves nospiedumiem. Tam palīdz gan jūtīgie lielformāta tuvplāni, gan izvēlētā blāvā toņkārta, ko, manuprāt, var droši dēvēt par “atmiņu krāsu”. Jāuzteic arī kuratores un mākslinieces sarūpētās gaismas, bez kurām izstāde varētu būt daudz mazāk izdevusies. Tehniskais izpildījums ir labs, un skatīšanās uz citu rētām izsauc dabisku empātiju, kas mijas ar nepatiku pret pašu rētas faktu. Līdz ar to intīmā pietuvošanās ir – vismaz daļēji – panākta. Vienīgais, kā pietrūkst, ir jau minētais – šīs intīmās tuvības ar pašu mākslinieci, kura šoreiz ieņēmusi drošu stāstnieka pozīciju, kameras priekšā novietojot citus. (Arī trešajā personā uzrakstītais teksts par pašu autori šeit nepalīdz.) Viņas varai tiek pakļauts pat skatītājs, kurš aicināts uzsist sev zilumu ar priekšmetu, kas, kā izrādās, ir metālā atlieta mākslinieces augšzobu kopija. Izstādē, kas runā par intimitāti un ievainojamību, kaut kā prasās, lai arī pati autore nostātos ievainojamākā pozīcijā. Bet varbūt tas vēl ir tikai gaidāms.


Fonā Artūra Virtmaņa, priekšplānā Henrija Preisa darbi

Dažu minūšu gājiena attālumā no cirka šobrīd skatāms kas pilnīgi citāds: satelītmeses Volta Basel 2019 mākslinieku darbu izstāde galerijā “Bastejs”. Šī nav konceptuāli tematiska izstāde, bet gan “Basteja” mesē pārstāvēto mākslinieku – Pētera Līdakas, Henrija Preisa, Artūra Virtmaņa un Jāņa Šneidera – darbu izrādīšana. Te nav sevišķu jautājumu par profesionalitāti vai tehnisko izpildījumu – tikai par interesantumu. Vairums darbu radīti dažos pēdējos gados un iezīmē noteiktu darbības fokusu katra mākslinieka praksē. Virtmanis turpina strādāt galvenokārt ar ogli, radot melnbaltus, gotiski biedējošus gleznojumus gan divās, gan trijās dimensijās. Šneiders glezno modernistiskus motīvus ar manāmu noslieci uz sirreālismu. Preiss savās gleznās pievēršas spraigu un bezgalīgu ģeometrisko struktūru valdzinājumam, savukārt Līdaka turpina skicēt un būvēt lidaparātu modeļus no alternatīviem visumiem. Lai arī šķiet, ka katrs nodarbojas ar kaut ko pilnīgi citu, visā šajā plejādē ātri sajutu kaut ko kopīgu starp visiem četriem māksliniekiem (un varbūt arī sevi), ko varētu saukt par vīriešu rezignētību ar apjukuma piešprici. Gandrīz apbrīnojami, cik ļoti visi šie temati un meklējumi ir vērsti uz sevi, saviem atradumiem un fascinācijām un cik maz – uz aktualitāti, “reālās dzīves” problēmām, pašu apdzīvoto sabiedrību. Jā, gan Preisa, gan Virtmaņa darbos ir jaušami sociāli komentāri, bet arī tie ir drīzāk pārlaicīgi un apcerīgi, nevis tieši un kritiski. Tas pilnīgi nekādā mērā nav pārmetums, pat ja pēc tāda izklausās. Vien bezkaislīgs – cik nu uz tādu esmu spējīgs – vērojums. Vīriešiem 21. gadsimtā nākas beidzot pieņemt, ka viņu loma kā galvenajiem dzīves protagonistiem, lietu darītājiem un mainītājiem vairs nav pašsaprotama, un daudzu reakcija uz to ir aktīvas pozīcijas nomainīšana uz pasīvu, rīcības vietā izvēloties refleksiju. Tas, manuprāt, arī izpaužas šo četru dažādā vecuma vīriešu-mākslinieku pēdējo gadu darbos. Īpaša pērle: Jāņa Šneidera gleznojums “Asni”.


Pēteris Līdaka. Mr. Corbusier. Koks, metāls. 2018.

Trešais kontrasts: mākslinieku apvienības GolfClayderman izstāde Cheerleader galerijā “Alma”. Kontrasts tieši iepriekš minētajai vīriešu introspekcijai, jo GC īpaši neinteresē izrādīt, kas darās pašu galvās, bet gan – interpretēt, rekonstruēt un no jauna radīt ārpasaules notikumus, galvenokārt iz popkultūras un politiskās dzīves. Vienlaikus viņu performances, videodarbus un citas izpausmes ir grūti nosaukt par sociālkritiskām – tās drīzāk ir, kā izstādes tekstā saka mākslas zinātniece Santa Hirša, pieņemošas un rotaļīgas. Šoreiz par mākslas darba objektu kļuvis Ziemeļkorejas totalitārais režīms un tā slavenās “vēstnieces” – rūpīgi audzēto un skoloto karsējmeiteņu pūlis, kas ar vareni sinhronu horeogrāfiju atbalsta savas valsts sportistus starptautiskajā arēnā. “Almā” uz smilšu grīdas seguma un krāšņa sienas gleznojuma fona novietoti divi monitori, no kuriem vienā skatāma videomontāža ar Ziemeļkorejas ziņu raidījumu, bēdīgi slavenā basketbolista Denisa Rodmena intervijas fragmentiem un jau minētajām karsējmeitenēm, savukārt otrā – pašu GC un viņu draugu performance vienā no Rīgas tuneļiem. Performances dalībnieki it kā atdarina karsēju komandas, bet tā nav parodija – drīzāk intervence pilsētvidē, kas izjauc ierasto lietu kārtību un vienlaikus atsaucas uz absurdo skatu, kad Ziemeļkorejas karsējmeitenes viesojas citu valstu stadionos.


Izstādes Cheerleader skats

Pirmajā reizē, kad rakstu par GolfClayderman darbību, varu atzīties – es ilgu laiku pret šo apvienību attiecos ar zināmām aizdomām. Iespējams, tāpēc, ka nesapratu. Vai varbūt tāpēc, ka ilgi nespēju noticēt, ka visa šī performance ar modes skatēm, mākslīgajiem zālājiem, trešīgajiem videodarbiem, par kebabiem pārģērbtiem bērniem un lielo jūsmu pašiem par sevi varētu nebūt parodija vai zobošanās. It kā viss redzams kā uz delnas, taču kaut kāda ieaudzinātā piesardzība, kā arī izrādes sabiedrības kategorijās darbojošais prāts radīja bažas, ka kaut kādu svarīgu aspektu es nepamanu. Pieļauju, ka līdzīgas sajūtas bija un ir arī citiem. Tādā gadījumā, manuprāt, var ievērojami palīdzēt jau minētais Hiršas raksts par šo izstādi, kurā viņa GC tēlam pilnīgi kontrastējošā – nopietnā un akadēmiskā – stilā iedod dažus noderīgus domāšanas darbarīkus, ar kuriem pašam savā uztverē piekārtot sprādzienveidīgo GC fenomenu. Bet varbūt arī vienkārši nevajag tā baidīties tik apmānītam – mākslā tas nav tik ļauni kā dzīvē. Un, sekojot pašu GC piemēram, pieiet pasaulei mazliet vieglāk un rotaļīgāk. Iespējams, pateicoties šai izstādei, man tas varētu sākt izdoties vairāk.