Paetzol flautas virtuoze Anna Petrini operas laikā

Gribas vektoru satikšanās mežā 0

Par Annas Ķirses operas “Koku opera. Vējgāzes” atskaņojumiem Somijas mežos

Helmuts Caune
23/08/2019

Foto: Janne Korkko

Pagājušajā nedēļas nogalē mežā pie Mustarinda mākslinieku rezidences Somijas Kainū reģionā notika komponistes Annas Ķirses operas “Koku opera. Vējgāzes” pirmatskaņojums un atkārtots atskaņojums. Stāsts par šī projekta izdošanos ir stāsts par laimīgām apstākļu sakritībām un pietiekamu individuālo un kopējo gribu, kas ļauj notikt kam neparastam. Ja varam ticēt pašai Annai, viņa pirms dažiem gadiem pastaigājusies pa mežu, palūkojusies augšup un gara acīm ieraudzījusi, kā koka galotnē dzied soprāns, un šī doma nav likusi mieru. Gribas vektors drīz vien aizveda līdz pirmajai “Koku operai” 2016. gadā festivālā “Sansusī” Susējas mežos. 2018. gadā īsāka šīs operas versija tika atskaņota Pārdaugavas parciņā pie Zeļļu ielas, bet šogad sadarbībā ar Somijas partneriem tika realizēts līdz šim ambiciozākais posms. Ambiciozākais, jo rezidence atrodas tādā nekurienē, kādu pie civilizācijas pieradušam cilvēkam pat pagrūti iedomāties: tuvākā pilsētele ir 30 kilometru attālumā, visapkārt, cik tālu vien sniedzas skats, redzami vieni vienīgi meži, ūdensvads līdz šejienei nav izbūvēts, nokļūšana prasa ilgu maldīšanos pa šauriem, kalnainiem zemesceļiem. Esot daudz lāču un citu lielo zīdītāju (pats gan redzēju tikai vienu ziemeļbriedi). Tā kā vieta atrodas augstu virs jūras līmeņa, kāda somu telekompānija netālu uzslējusi komunikāciju torni, tā ka vismaz internets strādā puslīdz ciešami. Bet tas viss attiecas tikai uz rezidenci un tās pieticīgo ēku kompleksu: lai no tās tiktu līdz meža klajumam, kurš izvēlēts operas izrādīšanai, jāmēro pagrūta meža taka kādu divu kilometru garumā. Katru vakaru izrāde sakās 22:30, un stundu iepriekš visa aptuveni 200 cilvēku publika, sastājusies garā ķēdē, gidu pavadībā lēnām sāka mērot šo taku, kas prasīja vismaz viena klausītāja samaņas zudumu un hospitalizēšanu. Bet pašā klajumā, ko grezno veci, aizlūzuši, spocīgi un majestātiski vientuļi koki, bija nogādātas kameras, kabeļi, skaņu pultis, skaļruņi, mikrofoni, instrumenti, trepes un platformas, prožektori, ģeneratori, nošu un diriģenta statīvi, lieli, elastīgi spoguļi un visāda citāda tehnika, kas vajadzīga normālas operas atskaņošanai brīvā dabā. Nemaz nerunājot par veidiem, kā arhitekta Austra Mailīša un mākslinieka Andra Eglīša rokas bija šo vidi pārvērtušas un pielāgojušas cilvēku vajadzībām, vienlaikus neiejaucoties meža ekosistēmā nekādā pārlieku brutālā veidā: visi paliekošie statīvi, skatuves konstrukcijas un skatītāju tribīnes ir uzbūvētas, neizmantojot naglas, skrūves, krāsas vai lakas. Paredzēts, ka koka konstrukcijas sadalīsies un ieaugs mežā piecu gadu laikā. Papildus mākslinieciskajai trupai, kas radīja operas partitūru (Ķirse), libretu (Andris Kalnozols), režiju (Matīss Budovskis), arhitektūru (Mailītis), scenogrāfiju (Eglītis), kostīmus (MAREUNROLS), skaņu režiju (Tālis Timrots) un apvienotajai Somijas un Latvijas producentu trupai 11 cilvēku sastāvā, operā piedalījās arī astoņi Latvijas Radio kora solisti un deviņi operai nepieciešamā orķestra dalībnieki.

 


Latvijas Radio kora dziedātāji operas laikā

Tas viss, protams, prasa iespaidīgu komunikāciju, loģistiku un resursus, un ir mazliet romantisks prieks par to, ka sapni, kas sākās ar tik gaisīgu vīziju, ir izdevies realizēt. Bet atskatīšanās uz to rada vairākus jautājumus, diviem no kuriem varētu pievērsties.


Stīgu kvartets operas laikā

Vispirms, šī notikuma neparastums rada pārdomas par to, kāda ir mana kā kritiķa – vai vismaz apskatnieka – loma šajā retrospekcijā. Parasti mēs rakstām par kaut ko, kas ir un turpina būt pieejams lasošajai publikai – iedomīgi pieņemot, ka mūsu iespaidus ir vērts fiksēt rakstiski, lai tad publika, guvusi pati savējos, varētu tos salīdzināt. Diezgan skaidrs, ka “Koku opera. Vējgāzes” tuvākajā laikā netiks atskaņota atkal – darīt to pilsētvidē pēc Mustarindas maģijas šķistu bezgaumīgi un neiederīgi, bet sarakstīt projektus un savākt naudu, lai to pašu izdarītu kādā citā mežā, prasīs kādu laiku. No aptuveni 400 cilvēkiem, kam bija tā laime “Vējgāzes” piedzīvot, latviski – pēc manām ļoti spekulatīvi subjektīvajām aplēsēm un vērojumiem – saprata labi ja 50. Sanāk, ka es šo rakstu viņiem – šiem 50 entuziastiem, kuri mēroja vairāk nekā 1000 kilometru garo ceļu 40 minūšu gara priekšnesuma dēļ un no kuriem daudzi operas muzikālos un tehniskos aspektus saprot krietni labāk par mani. Bet tāda laikam ir mākslas žurnālistikas misija – notikums nedrīkst palikt bez reflektējošas reakcijas, pat ja tā nevienam nav vajadzīga.


Klarnetiste Anna Gāgane operas laikā

“Vējgāzes” ir nedaudz kurioza operas žanra atgriešanās pie saknēm: vēl pirms grandiozo operteātru celtniecības buma Eiropas pilsētās šis pamatā bija galma žanrs, kura ietvaros skatuves amatnieku trupas priecēja karaļus, aristokrātus, augstmaņus un citādi priviliģētos. Pēc gadsimtu līkločiem, kuros operas ir vērotas gan uz ielām, gan daudzbalkonu teātros, gan brīvā dabā, gan estrādēs, gan arī uz kino ekrāna un televīzijā, Mustarindas notikums atkal atgādina par žanra elitārismu, klātesošā statusu atvēlot tikai izredzētajiem. Vienīgi attiecības ir mazliet apvērstas: ja 16. gs. Itālijā mākslinieki ceļoja uz galmiem, tad tagad mākslinieki ir izvēlējušies savu galmu – meža klajumu, uz kuru ceļo tuvākās apkaimes somu pensionāri, Radio koristu ģimenes locekļi, draugi, mūzikas un mākslas žurnālisti un vēl daži izredzētie. Lai koncentrētos uz jaunāko pienesumu žanram, kurš piecu gadsimtu garumā veiksmīgi svārstījies starp, no vienas puses, tīksmīgu izklaidi, un, no otras puses, dažiem no ģeniālākajiem un nopietnākajiem mākslas darbiem cilvēces vēsturē.


Skats no "Koku opera. Vējgāzes" izrādes

Un te arī otrs jautājums, kas jāmēģina atbildēt: kur šajā spektrā iekļaujas “Vējgāzes”? Nerunāšu par to, ko saprotu vismazāk, proti, mūziku. Anna Ķirse ir talantīga un oriģināla komponiste, un viņas radošie lēmumi par to vai citu noti gandrīz vienmēr ir jutekliski pamatoti. Jutekliskumu varēja caurizjust arī “Vējgāzēs”, pat ja netrenētai ausij dažkārt par grūtu kļuva melodijas trūkums un neparedzamība. Ja bija gadījies iepriekš izlasīt īso sižeta aprakstu, tam itin viegli varēja izsekot ikviens.


Publika ceļā uz izrādes vietu

Tas, no kā grūti izvairīties, ir visas šīs ārišķības miglas nostāšanās priekšā operas saturam un vēstījumam. Ir milzīgs kārdinājums jūsmīgi un atzinīgi novērtēt ieguldīto darbu un resursus, oriģinalitāti, mākslinieku gribasspēku un uzticību idejai, producentu izdomu un atjautību, kā arī radošā kolektīva un mūziķu tehnisko varēšanu, kas nelika vilties. Tomēr nekādai formālai izcilībai un pabeigtībai nevajadzētu likt aizmirst par darba saturu un jēgu – jo sevišķi, ja runājam par operu.


No kreisās: arhitekts Austris Mailītis, mākslinieks Andris Eglītis, arhitekta asistente Roberta Fišere


No kreisās: komponiste Anna Ķirse, arhitekta asistente Roberta Fišere, tērpu dizaineru asistente Laura Birsa, tērpu dizainere Mārīte Mastiņa-Pēterkopa, tērpu dizaineris Rolands Pēterkops, producents Jānis Laucenieks

Stāsta pamatā ir saruna starp četriem meža līmeņiem – saknēm (basi), stumbriem (tenori), zariem (alti) un lapām (soprāni). Stāstu virza divi galvenie idejiskie vektori. Vienu es labprāt dēvētu par mītiski ezotērisko, vai varbūt pat tolkīnisko – to, kurā mežs tiek uzburts kā ar apziņu apveltīta, vienlaikus daudzējāda un absolūti vienota būtne, organisms, kas darbojas pēc saviem iekšējiem likumiem, un katrai intervencei tajos ir attiecīgas sekas. Otrs ir tas, ko es labprāt dēvētu par ētiski atbildīgo jeb to, kurā arvien vairāk dažādu jomu intelektuāļi, apsverot mūsu laika ekoloģiskos, vides un klimata izaicinājumus, aicina pret dabu attiekties nevis kā kaut ko svešādu, mums naidīgu, atšķirīgu vai pakļaujamu, bet gan kā to, kur mēs iekļaujamies kā daļa. Tam piebalso arī izteikti jūtamā Mustarindas rezidences iekšējā kultūra un no dabiskiem materiāliem būvētās skatuves. Pasākumu pavadošajos tekstos kā šos divus vektorus vienojošā reference literatūrā ir minēta Pētera Vollēbena grāmata “Koku slepenā dzīve”. Saprotu, kāpēc šis darbs varētu būt šķitis operas koncepcijai radniecīgs, tomēr mierīgi varētu arī iztikt bez tā – jo sevišķi tāpēc, ka grāmata izvirza zinātniskas pretenzijas, kuras ir pamatīgi apšaubītas. Bet bez tā varētu iztikt arī tāpēc, ka šim sižetam nav vajadzīgs nekāds papildu zinātnisks vai pseidozinātnisks pamatojums – to jau pietiekami labi pamato mūsu pašu, ja atļausiet, laika gars. Seno sabiedrību mitoloģisko stāstu apgūšana no jauna un romantizēšana, kas savu svaigāko elpu ieguva 20. gs. fantāzijas literatūrā, ir populāra Rietumu sabiedrības eskeipisma forma jau vismaz kopš Vāgnera vai Novālisa, un mežam (kas, jāatzīst, pat tīri zinātniski aprakstošā līmenī ir fantastiski komplekss un fantāziju raisošs fenomens) tajā ir centrāla loma. Savukārt centienus pārvarēt antropocēnu un pārskatīt cilvēka un dabas attiecības es skaidri pieredzu kaut vai pats savā nesenajā praksē. Vasaras pirmajā pusē intervēju RIXC izstādes UN/GREEN kuratoru Jensu Hauzeru, kurš domāšanā par cilvēka attiecībām ar dabu mūsdienu krīžu kontekstā ir viens no pasaules novatoriskākajiem prātiem. Vēl tikai šķērsojot Somiju virzienā uz ziemeļiem, vilcienā rediģēju savu sarunu ar nākamā gada Rīgas Biennāles galveno kuratori Rebeku Lamaršu-Vadelu, kuras izvelētās biennāles koncepcijas centrā arī ir cilvēka un dabas attiecību pārskatīšana. Šis vektors – nepieciešamības, ne izvēles noteikts – ir gaisā, un “Koku operas” ētiski-intelektuālās atbildības aspekts tam organiski piekļaujas. Un tie 400 izredzētie, kas nokļuva Mustarindas mežā, lai operu vērotu klātienē, šīs idejas varēja izjust uz savas ādas.


Radošā grupa darbībā

17. un 18. augustā Somijas mežos es lieliski pavadīju laiku – gaiss, pārtika, mežs, pastaigas un citi aspekti bija lieliska detoksikācija no pilsētas dzīves, un bija liels prieks būt klāt tik neparastā Latvijas mākslinieku kopdarbā. Bet nemierīgas pārdomas par pat visvecākā meža trauslumu un to, cik lielā mērā mūsu “atgriešanās” pie dabas jau ir nokavēta, varbūt ir saturiski vērtīgākais, ko no turienes pārvest mājās. Bet nemierīgas tās ir tikai no manas, manu tuvinieku un pēcnācēju perspektīvas. Visuma acīm raugoties, tas ir sīkums. Par to “Vējgāžu” finālā dzied rotaļīgās lapiņas soprānu Agates Pookas un Ingas Martinsones izpildījumā: “Semper idem// Semper idem// Calda otiosa lux fluet// Calor umbram liquescat.” (Tulk: Viens un tas pats// Viens un tas pats// Silta laiska gaisma plūst// Karstums tāds, ka ēnas kūst.)


Anna Ķirse