JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Hale Tenger. Appearance. 2019

“Septītais kontinents” pie Bosfora 0

Gļebs Jeršovs
26/09/2019

16. Stambulas laikmetīgās mākslas biennāle ar kuratora Nikola Burrio vieglo roku ieguvusi intriģējošu nosaukumu ar futuroloģisku piesakņu – “Septītais kontinents”. Tomēr ar to nav domāts kaut kas futūristiski jauns, tā vienkārši ir tā fakta atzīšana, ka vienā pašā Klusajā okeānā peld vairāki miljoni tonnu plastmasas. “Septītais kontinents” drīzāk ir jau esošas īstenības – kopš cilvēces rašanās neredzētas antropogēnā faktora dominēšanas – konstatācija. Kurators uzskata, ka šī kontinenta parādīšanās pasaules kartē nav salīdzināma ar Kolumba atklājumu: “Tā ir zeme, ko esam radījuši paši, to pat nezinādami. Un tas it nemaz nav tas, ko mēs gribējām. Kontinentu veido viss, ko esam atstūmuši, tas ir īsts antropocēna laikmeta simbols.”

Jau Bruno Latūrs savā grāmatā “Dabas politikas” (izdota Francijā 1999. gadā) definēja principiāli jaunas šo abu sakrustoto jēdzienu izpratnes dzimšanu. Ekoloģija kā politika pašlaik ir aktuāls trends, tā ka pieteiktā tēma ir pilnībā aktuāla un tai netrūkst intrigas, lai gan Nikolā Burrio, “mijiedarbes mākslas” teorētiķa, varētu gaidīt citu koncepciju – iespējams, saistītu ar pārdomām par šo fenomenu, kas tā uztraucis māksliniekus un kritiķos pēdējos 25 gados. Lai vai kā, Burrio septītā kontinenta problēmas definēšanai ir piegājis tieši no ģeopolitiskā skatpunkta, tā kā tieši Stambula kā vēstures ceļu krustojums, robežpilsēta, kas piederīga dažādām pasaulēm, varēja kļūt par piemērotu teritoriju, kur pārdomāt izvirzīto tēmu. Jā aplūkojam septīto kontinentu kā laikmetīgās mākslas pasauli, tad Stambula kā nosacīts neofīts šajā spēlē, var tikt uzskatīta par jaunu teritoriju šajā augošajā izplatījumā. Septembra notikumi vien, kas acīmredzot pieskaņoti biennāles atklāšanai (kurai šogad aprit 30 gadu), runā paši par sevi.


Eva Kotjatkova. The Machine for Restorating Empathy. 2019

Pirmkārt, tas ir Stambulas laikmetīgās mākslas gadatirgus, kas norisinājās no 12. līdz 14. septembrim. Otrkārt, tā ir vairāku jaunu centru atklāšana – muzeji, izstāžu telpas, kas spēj apliecināt pilsētas ambīcijas būt tiltam starp kontinentiem ne tikai pagātnē, bet arī tagad un nākotnē. Biennāles galvenais projekts ir izvietojies jaunajā ēkā - Mimara Sinara vārdā nosauktās Daiļo mākslu universitātes Glezniecības un skulptūru muzejā. Paralēli Stabulā durvis vēris jaunais Vehbija Koča fonda nams – Arter (Lielbritānijas arhitektūras biroja Grimshaw Architects projekts) un Tekfur pils - osmaņu mākslas muzejs. Nākamo mēnešu laikā pilsētā parādīsies vēl vairākas jaunas mākslas vietas, to skaitā Stambulas Laikmetīgās mākslas muzejs, kura grandiozās ēkas projekta darbā iesaistījies pasaulslavenais arhitekts Renco Pjano. Turklāt burtiski biennāles priekšvakarā Turcijā, Eskišehiras pilsētā, tika atklāts milzīgs privātais laikmetīgās mākslas muzejs “Odunpazari”. Tā dibinātājs, turku arhitekts un kolekcionārs Erols Tabanka, projekta radīšanai piesaistīja modīgo japāņu arhitektu Kengo Kuma.

Biennāles notikumi pamatā norisinās trijās vietās – jaunajā Glezniecības un skulptūru muzeja ēkā, Pera muzejā un uz Bujukadas salas.

Laikmetīgā māksla jau kopš Dišāna laikiem ir nomitinājusies iepriekš aprakstītajā “kontinentā”. Var teikt, ka jau ilgi pirms tā izveidošanās laikmetīgās mākslas pasaulē bija sākusies aktīva to priekšmetu un formu apgūšana, apropriācija, kuru ražošana un cirkulācija jau pirmā avangarda laikmetā ieguva bīstami preventīvu iedabu. Mūslaikos mākslinieki ar šo jauno materialitāti strādā kā ar otro dabu. Treša cunami, visdažādāko formu otrreizējā pārstrāde meinstrīma viļņiem veļas cauri muzejiem un galerijām, atstājot aiz sevis milzum daudz priekšmetu, kas nosēžas riņķot orbītā. Unifikācija un serialitāte noteikušas septītā kontinenta “floras” un “faunas” formu vispārējo raksturu, kontinenta augšana un salikšana noris laikā, kad valda apziņas atomizācija un cilvēkus vienojošo ideju izzušana, kā rezultātā notiek cilvēcisko sakaru pārrāvums.

Pēc būtības Nikolā Burrio ir iecerējis ambiciozu projektu, kurā apņēmies pārskatīt modeļus, pēc kuriem aplūko mākslas vēsturi. Viņš uzskata, ka antropocēna (termins, ar kuru viņš operē, lai apzīmētu principiāli citādu zemes un cilvēces vēstures etapu) laikmetā māksla uzstāda citas formas cilvēka mijiedarbei ar dabas pasauli, ar sabiedrību, pašam ar sevi. Ja agrāk mākslas vēsturē – no Faijūmas portretiem līdz 19. gadsimtam – valdīja bībeliskais modelis – cilvēks un dabas pasaule, objekts un atmosfēra, varonis un fons, tad antropocēna laikmetā šo modeli nomaina cits, kurā valda fons, bet dualitātes attiecības (cilvēks – dievs, dzīvais – mirušais, vīrietis – sieviete, daba – civilizācija u.tml.) atdod vietu daudzskaitlībai, lavīnai, ko veido haotiskas dažādu dabisko un sociālo formu saiknes, un tajā cilvēks zaudē savu privileģēto stāvokli.

Patiešām, ar ko pašlaik dzīvo laikmetīgā māksla? Ar to, ka secīgi kritizē, visos līmeņos atmasko visdažādākās kundzības un dominēšanas formas. Turklāt, pēc Burrio domām, pašas mākslas – īpašu, formā nevainojamu objektu ražošanas vai producēšanas – vēstures izpratne pilnībā mainās. Mākslinieks tagad vienkārši pieslēdzas diskursiem, viņš vada dabas/kultūras formu un attiecību kustības, kā kriptologs atšifrē tulkojumus no vienas realitātes sfēras mākslas valodā.


Chales Avery. Untitled (Ninth Stand with Urchins). 2017

Tieši tādēļ biennālē pārstāvētos mākslinieku darbus vieno tiekšanās atklāt dažādus izomorfisma variantus, neaptveramā septītā kontinenta formu transformācijas. Kā uzskata Burrio, tā atrašanās vietu nevar iztēloties kā atsevišķu zemeslodes daļu, lai gan realitātē tā apjomi vairākas reizes pārspēj Turcijas vai, teiksim, Francijas platību. Septītais kontinents – tas atrodas it visur, tie ir cilvēka darbības augļi antropocēna laikmetā, tas ir virpulis ar milzum daudz formām, tēliem, būtībām, attiecībām, kas nemitīgi apmainās, pārtek, savienojas, sadalās, piedzīvo metamorfozes utt. Interesanti, ka galvenā projekta ekspozīcijai vajadzēja noritēt bijušās kuģu būvētavas teritorijā, tomēr no tā nācās atteikties, tā kā teritorijā tika atrasts apmeklētāju veselībai bīstamais azbests. Burrio sākotnējā iecere – uzstādīt darbus divās spirālēs – viena otras iekšpusē – nerealizējās.

Rezultātā darbi izvietojās tik tikko uzbūvētajā Muzeja jaunajā ēkā, kas vairāk atgādina penitenciāro iestādi nekā izstāžu telpu. Smagnējo siju konstrukciju pelēkais betons un pelēkās tērauda sienas, kas saskalda stāvus atsevišķās, citu no citas izolētās sadaļās, piešķir noteiktu optiku skatījumam uz projektu kopumā. Šajā saskaldītajā telpā katrs darbs itin kā apstiprina kuratora tekstu, kurā septītais kontinents drīzāk ir salu arhipelāgs, atsevišķi, savrupi izteikumi. Savukārt, ja izmantojam konkrētajai vietai specifisku metaforu, skatītājs it ka nonāk pazemē, kur katrā alā atrodami savi dārgumi, un ikkatram no tiem nepieciešams savs slepenais kods (Ali Babas “Sezam, atveries!”). Šis efekts, kas it kā palīdz projekta kopējai koncepcijai, rezultātā, jāatzīst, māksliniecisko izteikumu uztveri padara nedaudz afektēti teatrālu un daļēji rotaļīgu.

Un, iespējams, šajā ziņā visraksturīgākais darbs, projekta galvenās idejas sava veida kvintesence, ir Mikas Rotengergas video Spaghetti Blockchain. Smieklīgs, sirreāls, asprātīgs un vērīgs darbs, ko radījusi māksliniece, kuras darbi ir krāšņa un vienlaikus dziļa iegremdēšanās masu kultūras pasaulē. Viņa filmē Tivas sieviešu rīkļu dziedājumus, Tivas jaunavīgo dabu un šos pirmatnējos, arhaiskos kodus ievieto sešmalu kaleidoskopā, katrā no daļām noris sava spēle: notiek kaut kādas dabisku un sintētisku materiālu reakcijas un metamorfozes, kas zūd skatītāja acu priekšā. Taču jurtā var pamanīt serverus kripto valūtas mainingam, kas uzstāda mūsu laikmeta paradoksālo loģiku, kas novērš atšķirības. Šajā absurdajā kaleidoskopā tēli parādās uz īsu brīdi, aizvērdamies un atdodami vietu citiem – skaņu izdabūšanai no rīkles, kartupeļu izdabūšanai no zemes, bitkoina – no virtuālās realitātes, neīstiem vizuālajiem un audio efektiem pavairojoties.


Ginešs Terkols un Gičli Eztekins. Worlbmon. 2019

Jauno Stambulas mākslinieku duets, Ginešs Terkols un Gičli Eztekins, piedāvā totālu instalāciju, kas ievelk treša kultūras teatralizētajā pasaulē. Viņu “ligzda”, kas novīta no gofrēta kartona, plastmasas, auduma un citiem visvisādās vietās atrastiem materiāliem, pēc sava principa ir neaptverama kolāža no it visa šai pasaulē un atgādina patafizisku pilsētas trakā arhīvu. Nejaušā izvēle turklāt neliekas esam vien patvaļīga kolāža – visi dažādā izmēra tēli – no grafiti freskām līdz sīciņām grāmatām, atvērtām skatītāju izpausmēm, – ir savienoti ar to, ka tos caurvij glezniecība. Tā ir paaudze, kas — jau uzaugusi septītā kontinenta globālās ikonosfēras izgāztuvē, šajā neaptveramajā rizomātiskajā tīklojumā, kas aptver materiālās un virtuālās realitātes pasauli, – biennāles kontekstā jūtas pilnīgi organiski. Un te viņi radījuši savu telpu kā vietu atpūtai, dialogam un dzīvai rīcībai.


Ginešs Terkols un Gičli Eztekins. Worlbmon. 2019

Tēlu mežu, kas ieskauj laikmetīgo cilvēku, pa daļai noteikusi kapitālisma ekonomika, kura ir atkarīga no nemitīgas preču un imidžu nomenklatūras paplašināšanās. Simona Fudživaras darbā kā reiz redzama patērnieciskuma pasaules kritika. Viņš konstruējis sociālo institūtu modeļus, no vienas puses, kā atsevišķas atrakcijas, katrā no kurām pielietots tāds vai cits populārs masu kultūras tēls, no otras puses – kā panoptiskas kontroles mašīnas, kurās izklaide izvēršas par piespiešanas un vardarbības formu, kas aizplīvurota ar pievilcīgu mediju bildīti. Tādā veidā cilvēka dzīve secīgi parādās kā lielas, groteskas rotaļlietas, sabiedrisko attiecību metaforas – skola, rūpnīca, dievnams, slimnīca, lielveikals, muzejs, grausti, bordelis, cietums, kapsēta…

Septītais kontinents izplešas ne tikai pašreizējā un nākamajā laikā. Tā fluīdi ieplūst arī pagātnē, vēsturē. Par to izstādē ir vairāki darbi, kuros mākslinieki manifestē pagātni, sacerēdami to no jauna, it kā uzrādīdami septītā kontinenta genomu vēstures gaitā. Margarita Umjē tumšā, tumšā istabā ievietojusi savu neolītiskās Venēras versiju – “Kurbē Venēru”. Bioloģisks, antropomorfs radījums, kura formas vienlaikus atgādina koku, mēli un vagīnu, attēlo sievieti, kas atrodas sākotnējā stadijā pārvērtībā no primāta par cilvēku. Kāpēc sieviete? Tāpēc ka atbilstoši mākslinieces mitoloģijai tieši sieviešu grupa, ieņēmusi kādas psihotropas vielas, uzsāka neirobioloģisko mutāciju.

Savu ezotērisko dabas un sabiedrības formu dzimšanas versiju, kas mīklainā veidā sajūgta ar psihoaktīviem augiem, radījusi Sjūzanna Treistere. Viņas darbs “Dārznieks” ir izdomāts stāsts par baņķieri Gilelu Fišeru Traumbergu, kurš kļuvis par outsider art mākslinieku. Savukārt viņš pats ir vīzija, ko nosapņojis HCE – varonis no Džeimsa Džoisa grāmatas “Finegana vāķis”, kas rakstīta neeksistējošā valodā kā mēģinājums izsaukt nakts apziņas efektu. Džoisa rakstības tehniku, kas izmantota šī teksta radīšanā, sauc par “semiotisko hibridizāciju” – tieši šis bābeliskais valodu sajaukums arī saista mākslinieci. Traumbergs ir tehno šamanis, viņš veido diagrammas, pētīdams, kā formu pasauli ietekmē psihotropie augi, sastatīdams tos ar šamanisko kultūru ikonogrāfiju, ar indeksiem un datiem, kas cirkulē augstāko tehnoloģiju tirgus pasaulē. Tādā veidā ar izdomāta varoņa palīdzību māksliniece cenšas radīt jaunu, kombinētu valodu, kas ļautu sasniegt neredzamos spēkus, kas pārvalda vēstures gaitu, varu, un Traumbergs šīs halucinācijas parāda sistemātiska kataloga formā.

Mige Ulmazu savukārt nodarbina nākotnes arheoloģija. Viņš sacerējis divpadsmit sauļu tēlus, izvietodams pie sienām siluetus, kas atgādina senus petroglifus. Nākotnē planēta mainīsies tik ļoti, ka kļūs grūti iegūt ūdeni. Tāpēc instalācijas centrā izlikts rituāls ovāls no akmeņiem, koraļļu un piepju skeletiem pamīšus ar plastmasas traukiem ar ūdeni.


Normans Deli. Civilization of Lihuros. 1972

Pera muzejā izrādīta cieņa ASV māksliniekam Normanam Deli (1911–2008), kurš 1972. gadā radīja savu “Iztēloto civilizāciju”. Viņš izdomāja veselu paša atklātās kultūras pasauli, parādīdams to kā “izraktus” artefaktus, tekstus, mūziku. Ieslēgti vitrīnās, konstruētās no atrastiem rūpniecības priekšmetiem, objekti stilizēti kā stingra vēsturiskā ekspozīcija par kādu senu laikmetu (Ēģipte, Mezopotāmija, inku civilizācija). Biennāles kontekstā šis 70. gadu projekts apliecina otrreizējās pārstrādes ideju kā iespējamu jaunās materiālās realitātes kombinatoriku un tās transformāciju par vienotu, pašpietiekamu valodu, kas pielīdzināma reiz eksistējošām senatnes civilizācijām. Šajā pašā muzejā izvietoti virtuozi izpildītie Ernsta Hekeļa (1834–1919) zīmējumi, viņš bija zinātnieks fiziologs, anatomijas skolotājs un ilustrators, kurš atklāja veselu zinātnes jomu – oikoloģiju (ekoloģiju), kas pēta attiecības starp dzīvām radībām un to dzīves vidi. Skrupulozie un pedantiski akurātie zīmējumi, kuros redzamas visdažādākās dzīvās radības, jūras radījumi, mikroorganismi, ir kā vēl nekad aktuāli mūslaikos, kad mākslinieki globāli pievēršas neaptveramajai bioloģisko formu pasaulei. Peru muzejā atradusies vieta vēl kādam mūsdienu mitologam, kurš izdomājis utopisku salas civilizāciju, – britu mākslinieks Čārlzs Eiverijs rāda ostas pilsētas Onatopijas pasauli. Šajā apjomīgajā instalācijā attēlots zivju tirgus, kurā gluži kā no Bosfora zivju pārdevējiem ņemtās plastmasas kastēs un spaiņos salikti mirdzoši čūskām līdzīgie zuši un medūzas no krāsaina stikla. Sajaukdams ikdienas īstenību ar izdomu, mākslinieks savā darbā pievēršas ksenoloģijai, šim Nikolā Burrio ārkārtīgi svarīgajam terminam, kas apzīmē citu, svešu, mūsu pasaulē nepazīstamu radījumu daudzējādību.


Eva Kotjatkova. The Machine for Restorating Empathy. 2019

Atšķirībā no biedējošās, lai arī ar humoru izpildītās Eiverija salas pasaules, Eva Kotjatkova izstādījusi labsirdīgu, taktili komplementāru utopijas pasauli. Laikmetīgās mākslas muzeja ēkā viņa radījusi apjomīgu instalāciju, kurā iekļauti objekti, grafika, piegrieztnes, video – “Mašīnu empātijas atjaunošanai”. Šajā drusku infantilajā, utopiskajā valstī māksliniece gribētu dzīvot kā pasaulē, kurā dzīvnieki netiek dalīti ēdamajos un neēdamajos, bet attiecības tiek veidotas nevis pēc izdevīguma, bet gan mīlestības principa. Uz grīdas izliktās piegrieztnes it kā aicina uz kopīgu darbu, radot arteļa kopības sajūtu, kurā skatītājs var kļūt par vienu no līdzstrādniekiem darba radīšanas procesā. Kotjatkova sašuj kopā butaforiskus dažādu dzīvo radību un cilvēka fragmentus, taču nevis pašas ķermeņa daļas, bet apģērbus – piegrieztnes veidotas no auduma gabaliņiem, kuros jaka vai krekls savienoti kopā ar zivs asti no lupatas.

Tala Madani no Irānas radījusi darbu “Kakta projekcija” par paaudzi, ko nobūrusi kinematogrāfa burvība. Gaisma, kas mums atklāj pasauli, tiek pielietota arī propagandai, kas zombē cilvēku. Trīs animācijas filmas nežēlīgi un sarkastiski, kariķēta reklāmas rullīša estētikā kritizē vardarbību, kuras instruments ir kinoprojekcija. Cilvēki bez sejām un identitātes atrodas iemācītas bezpalīdzības stāvoklī, bet otrpus projektoram stāv manipulatori. Varas attiecību kritika vienā no video vizualizēta kā milzīgs falls, kas saspiež sīkos cilvēciņus gluži kā mušu pletne.

Karakrits Arunonondčajs (Taizeme) izrāda video, kurā mijas trīs sižeti – viņa vecāmāte demences stāvoklī, amerikāņi, kas protestē pret Trampa ievēlēšanu, un taizemieši sērās par sava imperatora nāvi. Vienlaikus visus trīs vēstures celiņus pavada filozofiskas autora pārdomas – kā mēs saprotam vēsturi, kas viegli tiek pārrakstīta no spēka pozīcijām, un cik svarīgi ir dažādi vēstures mērogi. Filmas beigās parādās drons Šantri – tehnisks analogs kiberdvēselei, kas tajā iemitinājusies. Budisma filozofija un marksisms, annāļu skola un ticība nākotnes cilvēka tehnoloģiskajām iespējām – tas viss veido nozīmju horizontus, kas raksturīgi mūsdienu cilvēkam, kurš iesaistīts politikā un pārdomās par savu vietu pasaulē, par vēsturisko atmiņu un aizmirstību.


Džareds Madere. Pavilion du Voyagerus. 2019

Džareds Madere (Ņujorka) savā instalācijā “Ceļotāju paviljons” pievēršas masu mediju tēliem – mūziklam, realitātes šovam, talantu šovam –, ar foto tapešu, kolāžu, objektu palīdzību radīdams treša un glamūra vides efektu. “Stopošanas eņģelis” pie stūres glancētam auto ar britu karogu uz jumta drīzāk atgādina pekles dēmonu, taču fokuss ir uz to, kam mēs ticam – tas ir eņģelis, jo šajā spulgojošo ziepju burbuļu pasaulē viss liekas tik fascinējošs. Vietējo iedzīvotāju fotogrāfijas, ko mākslinieks atradis Instagramā pēc mirkļbirkas “Stambula” un tad piestiprinājis pie baneriem kā kuriozas kolāžas kopā ar internetā atrastiem attēliem, nekādi nav saistītas. Masu mediju sabiedrības totālā spektakularitāte un virtuālās realitātes formēta bildīte, kas padodas nebeidzamām manipulācijām, rada problēmu uzticēties pasaulei, kas pilna nebeidzamiem kārdinājumiem. Talantu šovs pieradina pie tā, ka nemitīgi jāpašapliecinās uz citu neveiksmju rēķina. Kā pretsvaru mākslinieks organizējis darba performatīvo daļu “Smaidu konkurss”, kurā punktus gūst tas, kurš nevis pazemo, bet gan uzmundrina “pretinieku”.

Tas, ka par vienu no biennāles norises vietām izvēlēta Bijikadas sala (vislielākā sala Stambulas arhipelāgā Marmora jūrā), acīmredzot ir saistīts ar Septītā kontinenta kā arhipelāga koncepciju. Tālums no centra, šo salu kūrorta statuss, iespēja ceļot pa jūru – tas viss jau pats par sevi rada nepieciešamo efektu – nošķirtība, iziešana no saspringtā urbānā ritma pie dabas krūts.


Hale Tengera. Appearance. 2019

Hale Tengera (Turcija) savā brīvdabas instalācijā “Parādīšanās” demonstrē minimālu iejaukšanos apkārtējā telpā. Māksliniece taktiski iekārtojas vidē, kurā strādā. Šajā dārzā līdzās citiem kokiem aug ābeles. Melni spoguļi no obsidiāna akmens un melnie ezeriņi – ūdens spoguļi – rada meditatīvu, apcerīgu noskaņu. Vajadzība pēc atspulga – tā tad arī ir mirdzošā robeža starp cilvēku un dabu. Lūkojoties melnajos spoguļos, cilvēks redz sevi un lapotni, traucošu putnu, mājas drupas, tomēr arī daba ielūkojas sevī – attēla robežas ir izplūdušas, un tas rada efektu, it kā tiktu atceltas subjekta un objekta attiecības. Koks runā dzejas valodā, sievietes balss lasa dzeju, melnie atspulgu trauki kā portāli uz citu, tālu un brīnišķīgu pasauli kopā ar pamestā nama tumšajiem acu dobumiem atgādina par zaudēto paradīzi.

Nākotnes posthumānā paradīze – tā var interpretēt Ursulas Maijeres (Londona) video gleznu. “Izziņas uguns pārvērš karmu pelnos.” Reāla figūra – modelis transpersona Valentins de Hings – lidinās bezsvara stāvoklī kā videospēles personāžs, gaidīdams, kad viņu sāks vadīt spēlētājs. Viņš ir uzkāries, veikdams atkārtotu kustību, atrazdamies svētlaimīgā bezsvara stāvoklī – tā arī ir mūsu nākotne, kad mums nevajadzēs strādāt, tomēr darba vakuuma stāvoklī mūsu darbības zaudēs vērtību. Hibrīds realitātes modelis, ikona avatars, kurā cilvēks amfībija, transpersona apzīmē par īstenību topošas izdomas mirdzošo robežu. Kontrastā gurdenajam Ursulas Maijeres virtuālajam tēlam kādas citas londonietes skulptūras – Monsteras Četvindas “Hibrīdie radījumi” – ir radītas uzsvērti pavirši, tās ir atklāti butaforiskas figūras, kas asprātīgi uzstādītas pie ieejas kādā no pamestajiem namiem. Gluži kā materializējušies vietas gari šīs hibrīdās radības ar humoru apspēlē masu mediju apziņas himēras. Kā bērnu multenēs cūkai, kāpuram, krokodilam, sikspārnim te piešķirti cilvēciski vaibsti.


Ursula Maijere. The Fire Of Knowledge Burns to Ashes All Karma. 2019

Noslēdzot apskatu, jāpiezīmē, ka situācija, kas radās, spiestā kārtā pārvietojot galvenā projekta izstādi no plašās kuģu būvētavas telpas uz strikti strukturēto muzeju, nebija kuratora plānos. Lai vai kā, ir pārsteidzoši, ka tieši tas, kā izrādījās, iemiesoja to pašu atomizētās pasaules koncepcijas telpisko modeli, ko Burrio, ņemdams talkā matemātiku, apzīmēja kā omega+. Un tas, protams, ir spilgts kontrasts ar gluži citu telpas pieredzi, ko rada Svētās Sofijas vai Sinana celto mošeju gaiss tev apkārt, kas veido nevis horizontālu, bet vertikālu novietojumu pret pasauli.