JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Skats no Mārtiņa Ratnika izstādes “Visi satelīti reiz sadegs” galerijā “Alma”

Īsumā par pašu galveno 0

Vilnis Vējš
02/10/2019

Intas Rukas izstāde “Zem tām pašām debesīm” Mūkusalas Mākslas salonā līdz 26. oktobrim
Mārtiņa Ratnika izstāde “Visi satelīti reiz sadegs” galerijā “Alma” līdz 11. oktobrim
Izstāde “Kā Marko Mäetamm satika Helēnu Heinrihsoni” galerijā “Māksla XO” līdz 7. oktobrim

Uzdevums, kādu pati sev devusi fotogrāfe Inta Ruka, ir grandiozs, epohāls, panorāmisks. Viņas jaunākais portretu cikls “Zem tām pašām debesīm” tapis trīs gadu laikā, fotografējot Balvu apkārtnē. Inta Ruka nemaina ne fotografēšanas tehniku (tā joprojām ir analogā fotokamera un sudraba želatīna kopijas), ne stilistiku, ne, pats galvenais, pieeju fotografējamiem cilvēkiem – katra sesija ir kā sadarbības projekts, modeļi pozē apzināti, savukārt autore rūpējas, lai viņi tiktu atainoti vislabākajā gaismā ar nelielu raksturojuma piedevu. Ruka daudzkārt raksturojusi šo fotografēšanas manieri kā ļoti darbietilpīgu. Mēs, protams, paturam atmiņā viņas ciklus “Mani lauku ļaudis” (1983–1998) un “Amālijas iela 5a” (2004–08). Taču abu šo ciklu nosaukumos ietvertas tēmas robežas – pirmajā gadījumā ar “mani” uzsverot savu subjektīvo izvēli, otrajā – lokalizējot portretējamo loku līdz vienas mājas iedzīvotājiem. Toties šoreiz nosaukums ir vispārinošs, jo debesis taču ir visur un modeļu skaits varētu būt neierobežots. Izstāde aizņem abas Mūkusalas Mākslas salona zāles, Rukas portreti skatās no visām pusēm, kur vien pagriezies, vēl vairāk uzsverot panorāmas efektu. Tas atspoguļojas arī tekstos, kas pavada izstādi – fotogrāfe publicējusi reizēm īsākus, reizēm garākus fragmentus no sarunām ar balvēniešiem, kur viņi mēģina pateikt kaut ko svarīgu par sevi un dzīvi, dot tai faktiski neiespējamu kopsavilkumu. Intervijā Undīnei Adamaitei laikrakstā “Diena” Ruka atklāj, ka nav vis ļāvusies nejauši satiktu cilvēku faktūras vilinājumiem, bet modeļu plejādi speciāli organizējusi – vēlējusies, lai tiktu pārstāvēti dažādu pieredzes tipu stāsti (izsūtītie, Padomju Armijā dienējušie, Černobiļā pabijušie, nesen emigrējušie utt.). Līdz ar to portretu un stāstu kolekcija kļūst par grupas portretu, bet grupa nav nekāda mazā! Tā pārstāv vairākas paaudzes kopš Otrā pasaules kara, tā ir konturēta tikai ar viena Latvijas novada (turklāt diezgan plaša) ģeogrāfiskajām robežām. Šis princips ļauj analizēt, ko tad cilvēki uzskata par pašu galveno savā dzīvē, kas stāstāms svešam cilvēkam un kā to redz fotogrāfe.


Skats no Intas Rukas izstādes “Zem tām pašām debesīm” Mūkusalas Mākslas salonā. Foto: Andrejs Strokins


Skats no Intas Rukas izstādes “Zem tām pašām debesīm” Mūkusalas Mākslas salonā. Foto: Andrejs Strokins

Maza atkāpe: reiz, klausoties kādu diskusiju sabiedriskajā televīzijā, kas notika krievu valodā un bija veltīta, kam gan citam, ja ne 9. maija svinībām Rīgā, manu uzmanību piesaistīja, kā tika izmantots “vectētiņu piemiņas” arguments, precīzāk, kādēļ Latvijas krievi tik ļoti uzstāj, ka šī piemiņa izšķiroši saistāma tieši ar uzvaras datumu karā? It kā šiem vectētiņiem nebūtu ne dzimšanas dienu, ne kāzu gadadienu, ne kādas profesijas svētku, ne citu piemiņas vērtu datumu? Nē, kolektīvā atmiņa diktē, ka galvenais notikums veselas paaudzes dzīvē bijis samērā īsais kara laiks un svarīgākais brīdis – uzvara tajā.

Latviešu pusē notikumi ir citi, bet kolektīvās atmiņas diktāts tikpat spēcīgi jūtams, lai gan netrūkst arī amizantu detaļu. Šī atmiņa ir plūstoša un mainīga, šodien stāsti ir citi, nekā būtu pirms divdesmit gadiem vai būs pēc piecdesmit. Musturi, kādos tauta apzinās sevi, projicējas individuālajā pieredzē, strukturē to noteiktos naratīvos. Šodien no veciem ļaudīm mēs gaidām stāstus par izsūtīšanu (kas arī burtiski laužas tikt izstāstīti pēc ilgu gadu aizturēšanas), no nākamām paaudzēm – par dzīvi padomju laikos, par bērniem. Manai paaudzei nerakstīta anketa liek atbildēt uz jautājumu: “Kur jūs bijāt Barikāžu laikā?”, bet jaunākajai – par emigrāciju un iespējamu atgriešanos. Intas Rukas redakcijā šis kolektīvais stāsts iegūst cilvēciskas, pietuvinātas aprises – mēs redzam īstu “lauku veču” bravūru (“Dzērumu var izgulēt, bet dullumu ne), sieviešu sīkstumu (“Labi, ka ir darbs”), dažu interesantu hobiju vai rakstura neparastību. Vizuāli kolektīvais naratīvs izpaužas tradicionālajā melnbaltajā fotogrāfijā, kas saglabā stāju iepretī pašbildēm sociālajos tīklos visās varavīksnes krāsās. Protams, visdrīzāk gan ticams, ka jaunākajiem portretētajiem cilvēkiem ir arī Instagram versijas par savu dzīvi – tās droši vien izskatās pavisam citādi un vēsta ko citu.


Skats no Mārtiņa Ratnika izstādes “Visi satelīti reiz sadegs” galerijā “Alma”

Īsi atbildēt uz jautājumu par pašu galveno sniedz galerijā “Alma” apskatāmā Mārtiņa Ratnika izstāde “Visi satelīti reiz sadegs”. Nevaru vien beigt priecāties, kā Rīgas glaunākā galerija arvien pacenšas pieskaņot izstādāmo mākslu savam minimālistiskajam formātam – arī šoreiz stiklotā baltā “akvārija” formai ir perfekti pieskaņots pildījums – garš melnu monitoru taisnstūris, kurā mirguļo vairāku attēlu rinda. Katra atsevišķa attēla norisēm izsekot nav viegli un laikam nav arī paredzēts, jo visi kopā tie rada intensīvas, bet nesvarīgas ņirboņas efektu. Skaidrs, ka tajos notiekošais nav pats galvenais – svarīgāks ir pavadošajā tekstā ietvertais vēstījums. Mārtiņš Ratniks, kas pazīstams kā visai radikāls jauno mediju mākslinieks, šoreiz slīgst melanholijā par faktu, ka jaunie mediji kļuvuši jau paveci un īsti nav attaisnojuši uz tiem tehnoloģiskajā revolūcijā liktās cerības – video arhīvus ir grūti uzglabāt un tie mēdz neizskaidrojami “nosprāgt”, uzkrātos materiāla failus un pat gatavos artefaktus diez vai kādam būs spēka un laika skatīties vēlreiz. Vārdu sakot, jauno mediju ēra vēl turpinās, bet bez sākotnējā entuziasma. Satelīti, ko cilvēki palaiduši orbītā ap Zemi, ir paredzēti mūžīgai riņķošanai, pat ja zaudējuši pielietojumu. Iespējams un pat cerams, ka tie reiz sadegs, lai vienkārši atbrīvotu vietu kaut kam citam. Tomēr izstādei ir vēl kāda, nevis globāla, bet intīmi jutekliska dimensija – kustīgais attēlu taisnstūris rada skatītājā spriedzi, mazliet trauksmes un nepacietību – labāk lai gals pienāk ātrāk nekā vēlāk, jo ilgi tā turpināties nevar!


Skats no izstādes  “Kā Marko Mäetamm satika Helēnu Heinrihsoni” galerijā “Māksla XO”. Foto: Renārs Derrings

Galerijā “Māksla XO” satikušies divi prominenti mākslinieki, kurus no pirmā acu skata nekas nesaista – latviešu gleznotāja Helēna Heinrihsone un igauņu daudzpusīgais autors Marko Mētams. Izstādes dramaturģija balstīta tieši šajā nesaderībā – cik Heinrihsones žesti ir gleznieciski un atraisīti, tik Mētama – strikti un cieti. Heinrihsones darbus aizpilda atmosfērā iegremdēti, daudznozīmīgi tēli, bet Mētama – skaidri uzzīmētas sieviešu figūras, kas nozīmes meklējumus ārpus acīmredzamā iedzen strupceļā. Protams, kopīgais ir – tas izteikts jau stāstošajā nosaukumā “Kā Marko Mäetamm satika Helēnu Heinrihsoni” – abi ļāvušies vieglprātībām, labam garastāvoklim un jokiem. It kā par svarīgām lietām šeit nav nekā. Savstarpēja apcelšanās un duelēšanās jokiem. Bet, no otras puses, mākslā tas nav mazsvarīgi – skatupunktu un noskaņojumu maiņa, spēle ar dažādiem priekšstatiem, savstarpēja izzobošana, sacensība atjautībā. Heinrihsone speciāli izstādei sacerējusi stāstiņu, kas mudž no stereotipiem par igauņiem, bet tikpat labi varētu būt par latviešiem: viņi nāk “No purviem”, mājo “Kokos” un dodas taisnā “Ceļā” uz mūžību (izcelti darbu nosaukumi). Savu varoņu izskatu māksliniece modelē, izmantojot iemīļotus motīvus – galvaskausus. Tādā veidā nelielā sērija iegūst negaidītus pašparodijas vaibstus. Tie ir jo labi saskatāmi, piemēram, darbā “Marko baidās no galvaskausa” – ieraudzījis latviešu mākslinieces slavenos galvaskausu gleznojumus, trauslais igauņu vīrietis vienkārši mūk! Kurš tad te ir izzobots? Marko Mētamam vispārinājumi, simboli un daudznozīmība ir sveši – viņš glezno mirklīgus novērojumus vai iedomas, par kuru saturu mēs varam pateikt tikai tik daudz, cik ietverts nosaukumā, piemēram: “Vienu nakti es satiku sievieti ar ļoti jocīgu uzvedību” vai ““Sieviete ar skaistiem, sarkaniem nagiem”. Kādēļ viena sieviete uzvedas jocīgi vai otra izbāzusi skaistos nagus caur apakšbiksēm, ne māksliniekam, ne mums, skatītājiem, nav ne jausmas. Varbūt tādēļ, ka Mētamam sievietes ir tikpat svešas un noslēpumainas radības kā Heinrihsonei igauņi? Neaizmirsīsim, ka mums ir darīšana ar jokiem, absurdu, tādēļ nav ko pārmest, ka mākslinieki ir stereotipu varā par sev nepazīstamo: piemēram, Marko Mētams nemaz neslēpj, ka redz sievietes kā seksualizētus objektus ar neloģisku uzvedību un ka cēlonis tam ir izslavētais “vīrieša skatiens”. Tomēr rezultāts ir patiesi smieklīgs, bet joka mehānisms maina novērotāja un  objekta attiecības. Mākslinieka ironijas bultas pavēršas pret viņu pašu – vienkāršo igauņu vīrieti, kas baidās no galvaskausiem un kuru nomoka neizskaidrojami piedauzīgi sieviešu tēli.


Helēna Heinrihsone un Marko Mētams pie saviem darbiem izstādes  “Kā Marko Mäetamm satika Helēnu Heinrihsoni” galerijā “Māksla XO” atklāšanā. Foto: Renārs Derrings