JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Jauno ilustratoru izstāde “Stars” galerijā “Istaba”. Foto: Didzis Grodzs

Paliekošas vietas 0

Izstāžu apskats: Ivara Heinrihsona izstāde “Haosa teorija” galerijā “Māksla XO”, Jāņa Murovska sietspiežu izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un jauno ilustratoru izstāde “Stars” galerijā “Istaba”

Helmuts Caune
04/12/2019

Zirga valdzinājums šķiet vispārcilvēcisks un transkulturāls, un nav brīnums, ka sapņainām apcerēm par un ap šo dzīvnieku ļāvušies ne mazums dzejnieku un mākslinieku. Jau vairākus gadu desmitus līdzās balerīnām un klavierēm zirga tēls atkal un atkal parādās Ivara Heinrihsona glezniecībā, kuras atrādīšanu uzņēmusies galerija “Māksla XO”. Starp dažiem desmitiem visāda lieluma un intensitātes darbiem te ir gan tādi, kas no deviņdesmitajiem, gan salīdzinoši nesen radīti. Tomēr Heinrihsona gadījumā tam nav nozīmes, jo gleznotājs jau sen atradis un definējis savu teritoriju formas, tēlu un tehnikas ziņā, un attīstības vietā te drīzāk var vērot, kā meistars atkal un atkal izmanto vienas un tās pašas augsnes pārbagātību, ikreiz izlolojot no tās ko jaunu. Paviršam skatienam vismaz daļa gleznu var šķist stihiski mālējumi, bet lielākoties katra līnija un katrs triepiens te ir precīzs un pārdomāts un atrodas tieši tur, kur tam jābūt. Nezinot, kas jāmeklē, skatītājs vispirms te visdrīzāk redzēs abstraktu mākslu, bet zirgu un balerīnu aprises sāk iezīmēties pēc dažas sekundes ilgāka vērojuma. Ahromatisku pleķu jūklis kā auļojošu zirgu bars, treknu zelta līniju trijstūri kā pakaļkājās saslējies Antiņa zelta zirgs, minimālistisks zirdziņš ar milzīgu dibenu. Pāris gadījumos pat grūti saprast – zirgs vai balerīna. Varbūt Heinrihsons sapņojis par gracioziem kentauriem. Aprakstnieki un recenzenti bieži runājuši par šo konsekvenci kā par meklējumu skaidrības un brieduma pazīmi, bet tikpat labi šī ieciklēšanās uz brīvības, jauneklīguma un apolloniska skaistuma simboliem var būt arī obsesīva atgriešanās pie kādas domas vai motīva, kas jau pusi dzīves kā nedod, tā nedod miera – un šī versija arī šķistu interesantāka par ierasto.


Ivara Heinrihsona izstāde “Haosa teorija” galerijā “Māksla XO”. Foto: Renārs Derrings


Ivars Heinrihsons. Melnais. 2019, audekls/eļļa,tempera, 170x140. Foto: Renārs Derrings

Tas, kā vērojuma gaitā starp līnijām un laukumiem iezīmējas atpazīstamu motīvu silueti, šoreiz itin veiksmīgi sasaucas ar izstādei formāli uztiepto “Haosa teorijas” nosaukumu un koncepciju kopā ar dažām patvaļīgām frāzēm un citātiem par to, kā haoss arī ir sava veida kārtība un no haosa dzimst kārtība un tā un šitā. Šis katrā ziņā ir mazāk uzkrītošs izdomas kūtrums salīdzinājumā ar “XO” iepriekšējo izstādi, kur virkne patiešām lielisku darbu bija atlasīti pēc tik oriģināla un specifiska kopsaucēja kā “cilvēki”. Protams, komerciālai galerijai jānodarbojas, pirmkārt, ar biznesu, nevis konceptuālu mežģīņu vērpšanu un jaunu perspektīvu atklāšanu, bet kaut neliela teorētiski sakārtojoša piepūle allaž iepriecina – pat tad, ja tā tiek piemērota jau iepriekš atlasītiem, izstādāmiem darbiem, nevis otrādi. Sadarbība ar tādu paredzamu, tomēr publikai neapnīkošu mākslinieku kā Heinrihsons šo uzdevumu atvieglo.


Jāņa Murovska sietspiežu izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Foto: Andris Zieds

Pa to laiku Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4. stāva zālē ar personālizstādi ieradies cits Mākslas akadēmijas pasniedzējs – sietspiedes meistars Jānis Murovskis. Lai arī paaudzi jaunāks par Heinrihsonu, arī Murovskis (jeb, kā varam lasīt darbu parakstos, Muris) ieņem stabilu un pašsaprotamu vietu Latvijas mākslas ainā. Izstādē “... un plūsma... Jānis Murovskis... sietspiede...” apskatāmas vairāk nekā divdesmit dažādu izmēru sietspiedes, kurās, līdzīgi kā Heinrihsonam, šķietamajās abstrakcijās paslēpušies dažādi motīvi, kas atklāti darbu nosaukumos un to apakšvirsrakstos, piemēram, “Vakars uz ezera” (“Šūpoties laivā un nedarīt neko. Tik vērot”), “Starojums” (“Kāds sensens notikums, kas kļūst svarīgs tieši šodien”), “Dziesma” (“Vējš un sāļais ūdens sitas sejā un aicina uz dziesmu – Jūriņ prasa smalku tīklu”) vai “Horizonts” (“Dažreiz horizonts parādās, kur viņam nemaz nav jābūt”). Apakšvirsraksti dažreiz šķiet pārāk salkani, lai varētu izturēt, un šķiet, ka būtu pilnībā pieticis tikai ar nosaukumiem, bet mākslinieka untums acīmredzot licis uzstāt. Vislabāk gan ir vispirms nostāties no gleznas piemērotā distancē, ļaut vērojumam atlobīt asociācijas un tikai tad izlasīt, kas tur “īsti domāts”. Man tā arī nekļūst skaidrs, kā dažādie izstādes motīvi sasaucas ar mazo fotogrāfiju, kurā redzams Murovska vectēvs, kas it kā esot izstādes sākumpunkts. Tas mums vienkārši jāpieņem. Izstāde ir caurcaurēm personiska, pat introspektīva; tāpat kā Heinrihsona gadījumā, arī te ir runa par sevi jau pierādījuša mākslinieka pelnītu kārtējo “atrādīšanos”, kurā ar konceptuālās motivācijas meklējumiem labāk neapgrūtināties. Tomēr Murovska izstādē jaušama izteikta noskaņas konsekvence, pie kā rūpīgi piestrādāts gan caur darbu atlasi, gan izkārtojumu, gan – lai arī kādi tie nebūtu – darbu parakstiem. Kāda ir šī noskaņa? Lai man piedod abi kungi, ka turpinu šo salīdzināšanu; viņiem vienkārši nepalaimējās abiem trāpīties vienā izstāžu pastaigā. Bet pēc Heinrihsona nemiera un trauksmainajām dziņām lēni iet pa LNMM baltkubīgo zāli garām simetriski izkārtotajām, skaistajām Murovska sietspiedēm ir skurbinoši meditatīvi. Vienu darbu var ilgstoši vērot gan no distances, gan pavisam tuvu klāt un brīnīties par perspektīvas izmaiņām. Un vēl gribētos teikt, ka tajā ir kaut kas izteikti latvisks – visas šīs mēnesnīcas, ezeru virsmas, ūdenszāles un rasainas vasaras pļavas savā rurāli romantiskajā saldsērībā. Gandrīz vai gribas, lai tūlīt fonā klusi ieskanētos kāds smeldzīgs šlāgeris, piemēram, “Upē naktī pīles kliedz”.


Jāņa Murovska sietspiežu izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Foto: Andris Zieds

Tiktāl par diviem cienījamiem kungiem, kuru vieta ir skaidra un rokraksts – pazīstams. Bet vēl šomēnes galerijā-veikaliņā-kafejnīcā “Istaba” apskatāma jauno ilustratoru grupas izstāde. Tajā piedalās 21 (!!!) dalībnieks, un viņu vienojošie faktori ir darbošanās ilustrācijas žanrā un piedzimšana pēc 1990. gada – tātad brīvvalsts laikā dzimuši, vēl 30 gadu slieksni nesasnieguši mākslinieki. Izstādes nosaukums “Stars” sasaucas ar kuratores Rūtas Briedes formāli scenogrāfisko risinājumu: no katra ilustratora izvēlēts izteiksmīgs, kopējo mākslinieka stilu spilgti raksturojošs fragments, kas uzdrukāts uz iegarenas, četrstūrainas koka pamatnes. Galerijas viena siena ir pārvērsta spilgti oranža, un 21 koka četrstūris uz šī fona izvietots tā, lai veidotu no fiksēta avota nākoša un izplatījumā izklīstoša aizejoša gaismas kūļa siluetu. Labs veids, kā apvienot 21 ļoti dažādos stilos zīmējošu mākslinieci, uzsverot kopējo jaunās paaudzes tiecību uz kaut ko nezin ko, vienlaikus novietojot fragmentus gana tuvu citu citam, lai tos būtu ērti aplūkot un salīdzināt. Šaubos tikai, vai bija vajadzīgs “stara” sākumā piekārt apaļo lampu kā gaismas avotu – metafora jau tāpat ir pietiekami skaidra.


Jauno ilustratoru izstāde “Stars” galerijā “Istaba”. Foto: Didzis Grodzs

Ilustratoru darba nozīmi diez vai var novērtēt par zemu – pietiek jau apsvērt kaut to vien, cik dziļi bērna psihi un iztēli var ietekmēt ilustrācijas, ar ko izrotātas bērnu grāmatas. Tās, savukārt, radījušas noteikta laika un paaudzes mākslinieku psihes, kuras pašas arī reiz ietekmējušas citas ilustrācijas, zīmējumi, mākslas darbi – tostarp varbūt arī Murovska un Heinrihsona. Un tā vizuālā valoda ietekmējas un ietekmē, attīstās, iet uz priekšu un met lokus. Kādā tieši stadijā tā ir šobrīd sevi pieteikt sākošajā paaudzē, var labi apskatīt “Istabā”. Talanta un specifisku, jau visnotaļ nostrādātu rokrakstu (piemēram, Agati Lielpēteri, Normundu Ozolu, Loti Vilmu Vītiņu un Viviannu Mariu Stanislavsku var atpazīt jau no pirmā acu uzmetiena) te netrūkst, un dažādība ir ļoti liela. Pie “stara” var ilgi stāvēt un pētīt sazīmētos baisos, mīļos, apcerīgos, abstraktos un smieklīgos tēlus un motīvus, un šķetināt – kas tie par cilvēkiem, no kuriem tas viss nāk ārā. Un kādi viņi būs, un kāda ar laiku būs viņu “paliekošā vieta”.


Jauno ilustratoru izstāde “Stars” galerijā “Istaba”. Foto: Didzis Grodzs