Melnbaltā atmiņa
Muzejā “Garāža” atvērta izstāde “Sekretiki: Digging Up Soviet Underground Culture, 1966–1985”. Padomju neoficiālās mākslas pārinterpretācijas mēģinājumu veicis kurators Kaspars Vanags no Rīgas sadarbībā ar “Garāžas” kuratoriem Aleksandru Obuhovu, Valentīnu Djakonovu, Andreju Miziano
20/12/2019
Pirms izstādes tika radītas “platformas”. Rudens garumā muzejs “Garāža” kopā ar portālu Arzamas – Academy, balstoties “Garāžas” arhīvā, gatavoja iztēlojamo izstāžu publikāciju. Tika izraudzīti pieci varianti. To autori – mākslas kritiķe Kira Doļiņina, mākslinieks Mihails Moločņikovs, kurators Kaspars Vanags, publicists, vēsturnieks un mākslinieks Andrejs Hlobistins, kā arī režisors Kirils Serebreņņikovs kopā ar šī raksta autoru. Materiāla adrese.
Platformu radīšana pirms izstādes ir cienījams žanrs. Tas spoži tiek realizēts tādās mākslas skatēs kā Documenta, piemēram. Un “Garāžas” neoficiālās mākslas arhīva gadījumā tas ir gana piemērots. Arhīva vadītājai Alekandrai Obuhovai tīk formulējums “arhīva žēlsirdība”. Patiešām, dokumentu sakopojumam ir sveša vērtējoša konjunktūra un interpretētāja untumi. Tas objektivizē procesu. Tādēļ četri speciālisti un mans duets ar Serebreņņikovu izveidoja piecas iztēlotas izstādes, balstoties “Garāžas” materiālā. Brīnišķīgi, ka to žanri ir atšķirīgi. Andrejs Hlobistins rekonstruē lielu, vēlīnajiem padomju laikiem epatāžas pilnu izstādi “Geopolitika”, kas notika 1991. gada ziemā Ļeņingradas etnogrāfijas muzejā un kuras kurators bija Hlobistins pats. Kira Doļiņina savu eksponātu izvēli velta vienam personāžam – ģeniālajam Krievijas neoficiālās mākslas triksterim Vladislavam Mamiševam–Monro. Mihails Moločņikovs rada atmiņu izstādi par 1980. gadu mākslas dzīvi. Mans duets ar Serebreņņikovu pievēršas politiskai tēmai – izstāde kā mākslinieka brīvības pretstāve varas represīvajam aparātam. Visbeidzot, Kaspars Vanags režisē arhīva tēmu kā slepenu vēstījumu, priekšmetu, kas aprakts dārzā.
Rimma Gerlovina. Lūdzu netraucēt. 1974.
Svarīgi, ka šīs virtuālās izstādes demonstrē principiālus modeļus darbā ar arhīvu avotiem. No arhīva var izveidot mākslinieka biogrāfiju (Monro Doļiņinas projektā). Pateicoties arhīvam, iespējams saprast politisko atmosfēru valstī (Serebreņņikovs – Hačaturovs). Arhīvs palīdz rekonstruēt noteiktus notikumus (Hlobistins). Dokumentu kolekcija atdzīvina laikmeta balsis kādā noteiktā estētiskā, atmosfēriskā aspektā (Moločņikovs). Arhīvs ir noslēpumu kopums, kas rada paralēlu mākslas vēsturi (Vanags).
Videopastaiga pa izstādi tās kuratora pavadībā
Loģiski, ka tika nolemts realizēt visdaudznozīmīgāko un semantiski ietilpīgāko rīdzinieka Kaspara Vanaga modeli. Vizuālais iespaids, ko rada ekspozīcija: melnbalts muzejs. Gandrīz kā nav spilgtu krāsu akcentu. Ekspozīcija asociējas ar memoriālajām izstādēm, kurās dominē traģiski atturīgas emocijas: Gulaga muzejs, Saharova centrs… Iemesls ir saprotams un izskaidrojams. Visus eksistenciālos “sekretikus”, ko lolo tie, kas vēlas brīvi domāt un saprast pasauli, pārklāj monstra dementora, totalitāras valsts, PSRS, ēna. Šo stagnācijas laika monstrozo būtību (1966–1985, tāda ir izstādes hronoloģija) ekspozīcija atveido teicami. Tomēr, visticamāk, ne tikai ar to iespējams izskaidrot risinājuma melnbalto askētismu un pūrismu. Izvēlētais hronoloģiskais periods sakrīt ar “Maskavas romantiskā konceptuālisma” stila, metodes dzimšanu un uzplaukumu. Atmiņā nāk tam principiālais “zemes darbu” tēls. Bērni ierok zemē savus “sekretikus”. Monastirskis tāpat kā Kabakovs celtniecības darbu laikā veiktos izrakumus uzskatīja par Maskavas konceptuālisma mākslas darbu “demonstrācijas lauku”. Viņš to izskaidro šādi. Sākot no 1968. gada, no savas darbnīcas loga Iļja Kabakovs vēroja administratīvās ēkas celtniecību Turgeņeva laukumā un pat ne apzināti, bet metodiski zemes un celtniecības darbus pieņēma kā savas daiļrades “sakrālo inspiratoru”. Tas ir, bedru rakšana pamatiem Kabakova uzskatā sakrita ar rāmju, fonu, paneļu izstrādi kā priekšmetiskā mākslinieciskuma iemiesojums. Bet, kad no pamatiem sāka augt arhitektūra, tad attēla gravitācijas lauku eksistenciālais spriegums vājinājās, un pienāca Kabakova redīmeidu ēra. Monastirskis ir pārliecināts, ka padomju būvlaukumi sniedza iedvesmu arī grupas Коллективные действия akcijām, kuru formu veidojošais priekšmetiskums ir darbs ar augsni un telpu (bedru rakšana, virvju novilkšana, komunikāciju mezglu ievilkšana – tas viss uz neapdzīvota lauka brīvā dabā). Mākslinieciskā izteikuma ierāmēšanu ar savvaļas dabas materiāliem Monastirskis nosauca par “ekspozicionālo zīmju lauku”. Iespējams, šis lauks atstājis ietekmi uz izstādes brutālajam, vienlaikus stingri askētiskajam vizuālajam materiālam.
Ekspozīcijas fragments. Foto: Jurijs Paļmins © Mūsdienu mākslas muzejs “Garāža”
Izstādē nav apjomīgu mākslas darbu. Tā nav vizuāli iespaidīga, drīzāk nonspektakulāra. Un laikam jau to ir interesantāk lasīt, nekā skatīties. Ir daudz izvērstu eksplikāciju, kas piestiprinātas kā viesnīcu zīmītes, ko uzkar uz durvju roktura, ar atgādinājumu uzkopt numuru. Zīmītes iespējams noņemt un nesteidzīgi izlasīt. Pateicoties izvērstajiem tekstiem, izdodas likt ierunāties padzisušiem uzmetumiem, nobružātām fotogrāfijām, neprezentablām lietiņām. Tā arī ir sekretiku spēles būtība. Svarīgs ir nevis “vou” efekts, bet meklēšanas process un tās, meklēšanas, jēga.
Irina Nahova un Andrejs Monastirskis. Maskava, 1974. gads. Georgija Kizevaļtera fotogrāfija © Georgija Kizevaļtera fonds / Laikmetīgās mākslas muzejs “Garāža”
Vanaga un Co versijā nozīmju virknes tiek būvētas pēc programmas: pasaules un cilvēka refleksijas neoficiālās metodes – oficioza vilkači. Tieši vilkači ar savu briesmīgo, htonisko spēku, kas nereti ir cietsirdīgs, jo neatpazīst, neatšķir labu no ļauna. Konceptuālās stratēģijas papildina pievēršanās performanču mākslai, akcionismam. Patiess izstādes atklājums ir plašā padomju (Rīgas) hipiju vēstures prezentācija.
Lielu sadaļu veido materiāli par “psihometožu” tēmu – pseidozinātne, ezotēriskās prakses. Pirmā izstādes kaste: Fēliksa Soboļeva filmas “Septiņi soļi aiz apvāršņa” (1968) fragmentu demonstrācija. Tēma: neizzinātās smadzeņu iespējas kā platforma tolaik slavenajai “fiziķu un liriķu” diskusijai, kā arī iespēja eskeipismam, iekšējai emigrācijai no oficiālās propagandas samākslotajiem zombijuzstādījumiem. Šī “iekšējās Mongolijas” tēma efektīgi turpinās Ņikitas Aļeksejeva fotogrāfiju sērijā ar akmeņiem uz galvas (1982/2019). Budistu stūpu akmeņi uz galvas simbolizē līdzsvaru ceļā uz garīgo koncentrēšanos. Šeit ironija nav atšķirama no patiesas un dedzīgas vēlēšanās tikt skaidrībā ar sevi, laiku un telpu.
Ņikita Aļeksejevs. Akmeņi uz manas galvas. 1982/2019
Tādiem pašiem mērķiem seko Rimma un Valērijs Gerlovini savā 1977. gada darbā “priekšmeti no planētas FS–9H”. Baltie priekšmeti melnos apvalkos ļauj mums padomāt par neredzamu atklājumu dabu un par dvēseles klejojumiem “starp melnajiem un baltajiem caurumiem”.
Interesantas ir sadaļas ar šamaņu rituālu fotodokumentāciju no etnogrāfiskajām ekspedīcijām uz Tuvu. Tās ļauj pāriet pie cita izstādes tematiskā bloka: neoficiālā māksla kā personīgās mitoloģijas radīšanas teritorija. Šajā aspektā principiāli ir grupas TOTART, Dmitrija Aleksandroviča Prigova darbi, Igora Paļmina fotoarhīvs… Interesantu gotiskās padomju impērijas arheoloģijas tēmu savos uzmetumos formulējis Vjačeslavs Ahunovs. Padomju ceremoniālos priekšmetus (lozungus, karogus, atribūtus, simbolus) savos zīmējumos viņš ievieto laukakmeņu veidojumos, kas atgādina senas pagāniskās svētnīcas, bet himnu un runu tekstus viņš pārvērš par senām rūnām. Šie darbi ir iekļauti grāmatā “PSRS Art–Heoloģija”.
Dmitrijs Prigovs. Tūkstoš divsimt četrdesmit otrais atraidīto dzejoļu kapiņš. 1980. gadu vidus. Papīrs, rakstāmmašīnas raksts, metāla skavas © Igora Makareviča fonds / Laikmetīgās mākslas muzejs “Garāža”
Vaļasbrīžu un alternatīvas, padomju darbadienu normatīvajā ciklā neiekļautas “dīkās” esības tēma veido nākamo, teju vai visintriģējošāko izstādes sadaļu. Populārzinātniskais žurnāls lasīšanai vaļasbrīžos “Zināšanas – spēks” līdz ar galvenās redaktores Ņinas Fiļipovas atnākšanu 1964. gadā kļuva par platformu, kurā cilvēks apguva neatkarīgas domāšanas prasmes. To veicināja diskusiju materiāli par kosmosu, sabiedrību, ekoloģiju, Strugacku, Lema, Azimova fantastikas stāsti, Ņeizvestnija, Šteinberga, Kabakova zīmējumi.
Leonīda Taločkina blociņa lappuse ar jogas āsanām. 1961. gads ©Leonīda Taločkina fonds / Laikmetīgās mākslas muzejs “Garāža”
Un, protams, unikāli materiāli par protestu pret padomju establišmentu. Fokusā – hipiji. Ekspozīcija godīgi ļauj saprast, ka šī kustība ir ne tikai par mūžīgo laimi, brīvību un jaunību. Pašiznīcināšanās, depresija, psihiatriskās slimnīcas, nodevība ir neizbēgams pavadījums. Dzenbaptista Vladimira Tepliševa traģiskais liktenis kļūst par emocionālu fonu 1970. gadu samizdat žurnālu iepazīšanai.
1960. gadu beigās par visas savienības jauniešu kontrkultūras centru kļuva Rīga. Par tās vietējo līderi tika uzskatīts vīriešu apģērbu dizainers Andris Grīnbergs. Sajūtu par ceļošanu laika mašīnā sniedz uz Lietuvu no Amerikas atbraukušā Jona Meka un Rīgas hipiju kinostudijas Birojs filmas. Saskrāpētajos, izgaismotajos, traumētajos kinokadros mēs redzam performances, džeza sesijas, pastaigas pa nūdistu pludmalēm… Kā raksta kuratori, nūdistu pludmales kļuva par ideālu platformu Andra Grīnberga hepeningiem. Pagānu rituāli un moceklības estētika savijusies ar poļu teātra režisora Ježi Grotovska idejām par kopīgu aktieru un skatītāju daiļradi “kā dziļas mīlestības starp divām cilvēciskām būtnēm aktu”. Protams, rodas paralēles ar Vīnes akcionismu. Ir arī šokējošas ainas ar ķermeņiem, kas raustās konvulsijās, un putniem ar nocirstām galvām. Tomēr salīdzinājumā ar Hermana Niča krāšņajām, jaudīgajām orģiju ainām viss ir tādā padomju garā – primitīvs, neskaidrs, stūrains. Šajos dokumentos atklājas nežēlīgā patiesība par nemierīgajām cilvēciskajām būtnēm, kas ar saviem niecīgajiem spēkiem, intuitīvi, uz labu laimi alkst izlauzties līdz brīvībai no smacīgā, smirdīgā “sovka”.
Andra Grīnberga hepenings domubiedru kompānijā “The Wedding of Jesus Christ”. 1972. Foto: Atis Ieviņš
Interesanti, ka jaunākajai paaudzei baltiešu hipiju vēsture pašlaik ir pieejama arī Meijerholda centrā Maskavā, teātra ИюльАнсамбль izrādē “Kā igauņu hipiji sagrāva Padomju Savienību” (dramaturgs Mihails Durņenkovs, režisors Talats Batalovs).
Ekspozīcijas fragments. Foto: Jurijs Paļmins © Mūsdienu mākslas muzejs “Garāža”
Izstādi noslēdz Jana Ginsburga instalācija “Ģēniju istaba”. Tā mūs pievērš Jana pastāvīgajam sarunbiedram, PSRS neoficiālās mākslas guru Josifam Ginsburgam, viņa idejai radīt istabu ar dižu cilvēku portretiem. Šī istaba ir kas līdzīgs nesistemātiskam Maskavas romantiskā konceptuālisma arhīvam, to var uzlūkot arī kā konceptuālās šizoanalīzes tradīcijas turpinājumu, kas paredz, ka ģēniji un vājprāts ir gana savietojamas lietas. Tomēr izstādes navigācijā tas kļūst par sava veida noslēdzošo plakātu ar aicinājumu nebaidīties domāt netriviāli.
