1939. gadā Rūdolfs Pinnis atgriezās Latvijā it kā uz īsu brīsniņu, ja nebūtu sācies karš, visdrīzāk viņš būtu bijis Francijas nevis Latvijas mākslinieks. Līdz ar padomju varas ienākšanu aizsākās mākslas un politikas reorganizācija. Rūdolfs Pinnis no 1940.–1941. gadam bija LPSR Mākslas lietu pārvaldes Tēlotājas mākslas nodaļas vadītājs. Ar viņa gādību tika noorganizēta pirmā Padomju Latvijas mākslinieku izstāde un dibināta Latvijas Mākslinieku savienība. Šķietami veiksmīgo karjeras izaugsmi pārrāva vāciešu ienākšana. Pārcietis vācu okupācijas gadus, kuru laikā no viņa novērsās gandrīz visi paziņas, un, izdzirdējis par krievu atgriešanos, Rūdolfs Pinnis kopā ar ģimeni mēģināja pārcelties ar laivu pāri Baltijas jūrai, lai pēcāk nokļūtu atpakaļ Parīzē. Mēģinājums izgāzās, mākslinieks tika izsūtīts, taču, visdrīzāk, ar brāļa gādību jau pēc pāris mēnešiem atgriezās atpakaļ. Ar šo mirkli sarežģījās Rūdolfa Piņņa un padomju varas attiecības. Pirmkārt, viņš vācu okupācijas laikā nedevās projām, otrkārt, mēģināja bēgt no padomju varas. Kad padomju vara bija nostabilizējusi savas pozīcijas un Staļinisma personības kults ieguva apgriezienus, 1949. un 1950. gadā viņu tāpat kā 50 citus māksliniekus [1] izslēdza no Mākslinieku savienības. Atšķirībā no citiem Rūdolfs Pinnis un Pāvils Glaudāns tika izslēgti par vācu okupācijas laikā izrādīto politisko amoralitāti [2]. Neraugoties uz to, arī viņam nācās aizsargāties formālisma raganu medībās. 1948. gada 3.–4. martā notikušajās Padomju Latvijas mākslinieku jaunrades konferences debatēs [3], mākslinieks esot paškritiski atzinis formālisma klātbūtni savos darbos, kā arī solījies laboties: “Turpmāk radīs pilnvērtīgus reālistiskus darbus.” [4] Ļoti iespējams, ka atgriešanās pie 30. gados pielietotā impresionistiskā triepiena bija zināms kompromisa variants, kā turēties pie realitātes, nenododot savu iekšējo nepieciešamību pēc drosmīga krāsu lietojuma. Sākoties Hruščova atkusnim, 1954. gadā viņš tika atjaunots Mākslinieku savienības kandidāta, vēlāk arī biedra statusā.
Vējš. 1957. Audekls, eļļa. 72,3 x 99,5 cm. Privātkolekcija
Likstas ar Mākslinieku savienību nebeidzās, šķiet, tieši personiskas nesaskaņas ar vienu no vadošajiem Latvijas gleznotājiem lika dažādus sprunguļus viņa un sievas Elvīras radošajiem panākumiem. Tā, piemēram, Mākslinieku savienība atteicās sniegt atbalstu 1959. gadā Maskavā iecerētajai Rūdolfa Piņņa un Elvīras kopizstādei, tāpēc tika piesaistīta Kultūras ministrija. Rezultātā Maskavas izstādē bijuši labi panākumi Elvīras skulptūriņām, PSRS Kultūras ministrija izrādījusi interesi par to iegādāšanos, taču vietējā Mākslinieku savienība radījusi pretestību, kādēļ līgums netika noslēgts. [5]
Visrupjāk padomju vara iejaucās Rūdolfa Piņņa daiļradē 1973. gadā, kad Valsts Mākslas muzejā iekārtoto izstādi slēdza pirms atklāšanas [6], jo atbildīgā pieņemšanas komisija uzskatīja to par nepiemērotu publiskai rādīšanai. Mākslinieks bija satriekts un vairākas dienas nogulējis gultā, taču šāds spiediens viņā varēja radīt arī lielu spēku jaunu darbu radīšanai un iekšējo pretsparu. Desmit gadus vēlāk notikušajā personālizstādē Rūdolfs Pinnis principiāli atteicās ievērot padomju sistēmai raksturīgos sadarbības principus [7]. >>
[1] Nodieva A. Staļinisma mākslas politika Latvijā un mākslinieku likteņi//Doma 1/ sast. Konstants Z. - Rīga: LMS, LMMA, 1992 - 55. lpp.
[2] Turpat.
[3] Konferencē tika nolasīts arī Valsts Komunistiskās (b) partijas Centrālās komitejas lēmums “Par V.Muradeli operu “Lielā draudzība”, ar kuru Latvijā tā īsti aizsākās formālisma apkarošanas kampaņa.
[4] Nodieva A. Op.cit. - 51.–52. lpp.
[5] Pinnis R. Glezniecība/ pierakstījis Zirnītis P. Op.cit. - 27.lpp.
[6] “Tas notika tā: iepriekšējā vakarā Mākslas muzeja telpās izvietojām gleznas un gaidījām rītdienu, kad bija jānotiek izstādes atklāšanai. Ap brokastu laiku piezvanīja- izstādes NEBŪS. Trijos pēcpusdienā sveicēji ar ziediem rokās klimta gar Mākslas muzeju, bet durvis neatvērās. Tur iekšā atradās aizliegtais auglis.” Rikards R. Rūdolfs Pinnis. Gleznotājs/ sast. Pinnis - Rikarde S. - Rīga: Puse. - 128. lpp.
[7] “Desmit gadus pēc aizliegtās personālizstādes notika plaša gleznotāja izstāde, kurā, kā jau pieņemts, ieradās LKP CK sekretārs- biedrs Augusts Voss. Izstādes apskata notiek gludi, bet pēkšņi samežģās: biedrs Voss apstājas pie skaista, neliela meža skata un saka: “Šis ir jauks darbiņš, tas man patīk.” Tajos gados tas bija signāls, ka māksliniekam sajūsmā jārauj darbs nost no sienas un jāatdāvina. Bet Pinnis mierīgi atbild: “Glezna ir manas meitas īpašums, es to nevaru dāvināt.” Turpat.
