• Par mums
• meklēt

• LAT
—
• ENG
—
• RUS

• VIZUĀLĀ
  MĀKSLA
• SARUNAS AR
  KOLEKCIONĀRIEM
• ARHITEKTŪRA,
  DIZAINS & MODE
• SKATUVE
  & EKRĀNS
• SPIRITERRITORY
  BY ARTERRITORY
• GALERIJA
  energART
• ARTERRITORY
  IZDEVUMI

Rūdolfam Pinnim 109

Sniedze Sofija Kāle
25/10/2011

11. oktobrī apritēja 109 gadi kopš Madonas apriņķa Jaunlubānas Robežmuižā nāca pasaulē Rūdolfs Pinnis (1902–1992). Dzimšanas dienas svinības parasti ir labs iegansts, lai atcerētos un apciemotu kādu sev tuvu un patīkamu cilvēku, tāpat šajā gadījumā Rūdolfa Piņņa jubileja bija lieliska iespēja, lai atkal sastaptos ar viņa mākslu klātnienē, līdz 19. novembrim tā skatāma Mūkusalas Mākslas salonā.

Jocīgā mākslinieku jubileju atzīmēšanas tradīcija nāk no padomju laikiem, kad profesionālim, pārkāpjot 50 gadu dzīves slieksni, bija visai drošas izredzes gūt nopelniem bagātā mākslinieka statusu un preses ievērību, it kā veidojot formulu – proporcionāli matu sirmumam pieaug arī publikāciju skaits. No vienas puses šāda piesardzīga stratēģija ļāva visai viegli atsijāt īsos distanču skrējējus no maratonistiem, nepārvērtējot vienreizējus uzplaiksnījumus, taču vienlaikus iemiesoja kaut kādu obligātu un pašvērtīgu apaļo jubileju svinēšanas kultu. Iespējams tieši tāpēc, tapa izstāde, atzīmējot mākslinieka 109. dzimšanas dienu.

Par spīti iepriekš minētajai piesardzībai Rūdolfa Piņņa gadījumā sirmi mati un cienījamais vecums nedeva “paredzamas” garantijas, jo viņa personība, dzīvesceļš un māksla nepakļāvās nekādām sistēmām, izņemot savai iekšējai. 

IZGLĪTOŠANĀS

Viss sākās ar netradicionālu mākslas izglītības iegūšanu. Ar sava vecākā brāļa Eduarda Kārļa gādību Rūdolfs Pinnis četrpadsmit gadu vecumā nokļuva Ermitāžā un Krievu muzejā [1], kur pie Karla Brilova gleznas “Pompeju pēdējās dienas” solījās kļūt par mākslinieku [2]. Pēc Pēterburgā gūtajiem iespaidiem esot bijis grūti atgriezties dzimtas mājās, tāpēc pārcēlies uz Rīgu un 1919. gadā, pateicoties Reinholdam Kalniņam [3], sācis apmeklēt Voldemāra Tones studiju, kur ļoti iespaidojuši sēpijā 20. gs. sākuma stilistikā darinātie darbi. Šeit, tāpat kā 1919. gada 20. augustā dibinātajā Latvijas Mākslas akadēmijā (studijas sākās 1921. gada 12. oktobrī), Rūdolfs Pinnis uzkavējās neilgi. Mācību pārtraukšanai akadēmijā bija attaisnojošs iemesls – kara dienests, taču līdz pat savai aizbraukšanai no Latvijas (1920. gadu otrās puses) [4], viņš tur neatgriezās. Tālāk sekoja bītniku cienīgs klejojumu posms cauru visai Eiropai, pašmācības ceļā apgūstot sev patīkamākos mākslinieku darbus, kur viņš “izstudēja Austrijas, Itālijas muzejus un Ēģiptes piramīdas” [5], vairāk par Tintoreto un Ticiāna audekliem esot apbūris Venēcijas Svētā Marka laukums [6]. >>
 

Par ilgāku uzturēšanās vietu kļuva Stambula, kur, atsaucoties uz Eduarda Kārļa aicinājumiem, viņš dzīvoja līdz 1929. gada februārim [1]. Izmantojot brāļa gādību, Rūdolfs Pinnis varēja pilnībā nodoties glezniecībai, iemūžinot “jauno draudzeņu portretus, pilsētas skatus, Stambulas apkārtni, komersantu vasarnīcas” [2]. Bītnika cienīgā ierašanās, mākslinieks bija pamanījies atbraukt uz Turciju bez vīzas, turpināja izpausties arī ikdienā, laiskais un nesteidzīgs dzīvesveids bieži nonācis konfliktā ar brāļa ģimenes locekļiem.

Rezultātā Rūdolfs Pinnis turpināja savus klejojumus, apmeklēdams Ēģipti un Konstantinapoli, un 1929. gada 25. maijā [3] piepildīja savu bērnības sapni un nokļuva pasaules mākslas centrā – Parīzē, kur apmetās uz palikšanu. Šeit arī tika iegūtu sistemātiska izglītība, no 1929. līdz 1935. gadam apmeklējot Parīzes privāto mākslas akadēmiju “Academie dela Grande Schaumiere”[4]. Parīzē Rūdolfs Pinnis sadraudzējās ar igauņu grafiķi Eduardu Vīraltu, apprecējās ar latviešu mākslinieci Elvīru un, atkal saticis Kasparu Reinholdu, dalīja ar viņu kopēju darbnīcu un taisīja oforta novilkumus, lai pelnītu iztiku. Papildus līdzekļi tika piesaistīti, veicot dažādus mākslinieka – noformētāja darbus. Pēcāk vācu okupācijas laikā liktenīga izrādīsies Rūdolfa Piņņa līdzdalība pie Padomju Savienības paviljona noformēšana 1932. gada starptautiskajai izstādei [5]. Vēlāko gadu publikācijās mākslinieks ar lepnumu atkārtos savus pirmos, ievērības cienīgos radošos panākumus Parīzē – līdzdalību 1938. gada Rudens salonā, kur viņš bijis vienīgais franču tautībai nepiederošais gleznotājs. Pasaules mākslas galvaspilsēta, par spīti radošo pārstāvju pārplūdumam un sīvajai konkurencei, apbūra Rūdolfu Pinni. Vēlāk, dzīvojot padomju realitātē, viņa atmiņās Parīze ieguva īpašu vilkmi, bet beidzot 1972. un 1985. gadā atgriezies, konstatēja, ka izlolotā Atlantīda ir nogrimusi.

SVEŠAIS STARP SAVĒJIEM

Ainava ar ceļu. 1936. Audekls, eļļa. 59,5 x 71,5 cm. Privātkolekcija

1936. gada augustā uz laiku ieradies Latvijā, viņš, izvēlējies piedzīvojumiem bagātu plenēra veidu, “devās sporta laivā pa Daugavu uz Daugavpili. Mākslinieks vēlējās studēt Daugavu un to ietvert savos darbos. Studiju brauciens ilgs apmēram 50 dienas” [6], radīja virkni gleznu, kuras 1937. gada decembrī, pateicoties kāda uzņēmēja iniciatīvai [7], tika izrādītas solo skatē Raiņa bulvārī 15. Tā bija pirmā latviešu publikas tikšanās ar viņa personālizstādi un, par spīti tam, ka šajā skatē dominēja vietējā vidē nereti sastopamais tumšais, piezemētais kolorīts, tika uzņemta pretrunīgi. Galvenais arguments kritikai bija tā laika sabiedrības apsēstība ar tautiskumu un tam raksturīgajām īpatnībām [8]. Interesanti, ka vēlāk viņa personības un mākslas valdzinājuma pamatā būs tieši šī 1937. gadā kritizētā svešās zemes – Parīzes ietekme. >>

+++pagesplit+++

1939. gadā Rūdolfs Pinnis atgriezās Latvijā it kā uz īsu brīsniņu, ja nebūtu sācies karš, visdrīzāk viņš būtu bijis Francijas nevis Latvijas mākslinieks. Līdz ar padomju varas ienākšanu aizsākās mākslas un politikas reorganizācija. Rūdolfs Pinnis no 1940.–1941. gadam bija LPSR Mākslas lietu pārvaldes Tēlotājas mākslas nodaļas vadītājs. Ar viņa gādību tika noorganizēta pirmā Padomju Latvijas mākslinieku izstāde un dibināta Latvijas Mākslinieku savienība. Šķietami veiksmīgo karjeras izaugsmi pārrāva vāciešu ienākšana. Pārcietis vācu okupācijas gadus, kuru laikā no viņa novērsās gandrīz visi paziņas, un, izdzirdējis par krievu atgriešanos, Rūdolfs Pinnis kopā ar ģimeni mēģināja pārcelties ar laivu pāri Baltijas jūrai, lai pēcāk nokļūtu atpakaļ Parīzē. Mēģinājums izgāzās, mākslinieks tika izsūtīts, taču, visdrīzāk, ar brāļa gādību jau pēc pāris mēnešiem atgriezās atpakaļ. Ar šo mirkli sarežģījās Rūdolfa Piņņa un padomju varas attiecības. Pirmkārt, viņš vācu okupācijas laikā nedevās projām, otrkārt, mēģināja bēgt no padomju varas. Kad padomju vara bija nostabilizējusi savas pozīcijas un Staļinisma personības kults ieguva apgriezienus, 1949. un 1950. gadā viņu tāpat kā 50 citus māksliniekus [1] izslēdza no Mākslinieku savienības. Atšķirībā no citiem Rūdolfs Pinnis un Pāvils Glaudāns tika izslēgti par vācu okupācijas laikā izrādīto politisko amoralitāti [2]. Neraugoties uz to, arī viņam nācās aizsargāties formālisma raganu medībās. 1948. gada 3.–4. martā notikušajās Padomju Latvijas mākslinieku jaunrades konferences debatēs [3], mākslinieks esot paškritiski atzinis formālisma klātbūtni savos darbos, kā arī solījies laboties: “Turpmāk radīs pilnvērtīgus reālistiskus darbus.” [4] Ļoti iespējams, ka atgriešanās pie 30. gados pielietotā impresionistiskā triepiena bija zināms kompromisa variants, kā turēties pie realitātes, nenododot savu iekšējo nepieciešamību pēc drosmīga krāsu lietojuma. Sākoties Hruščova atkusnim, 1954. gadā viņš tika atjaunots Mākslinieku savienības kandidāta, vēlāk arī biedra statusā.

Vējš. 1957. Audekls, eļļa. 72,3 x 99,5 cm. Privātkolekcija

Likstas ar Mākslinieku savienību nebeidzās, šķiet, tieši personiskas nesaskaņas ar vienu no vadošajiem Latvijas gleznotājiem lika dažādus sprunguļus viņa un sievas Elvīras radošajiem panākumiem. Tā, piemēram, Mākslinieku savienība atteicās sniegt atbalstu 1959. gadā Maskavā iecerētajai Rūdolfa Piņņa un Elvīras kopizstādei, tāpēc tika piesaistīta Kultūras ministrija. Rezultātā Maskavas izstādē bijuši labi panākumi Elvīras skulptūriņām, PSRS Kultūras ministrija izrādījusi interesi par to iegādāšanos, taču vietējā Mākslinieku savienība radījusi pretestību, kādēļ līgums netika noslēgts. [5]            

Visrupjāk padomju vara iejaucās Rūdolfa Piņņa daiļradē 1973. gadā, kad Valsts Mākslas muzejā iekārtoto izstādi slēdza pirms atklāšanas [6], jo atbildīgā pieņemšanas komisija uzskatīja to par nepiemērotu publiskai rādīšanai. Mākslinieks bija satriekts un vairākas dienas nogulējis gultā, taču šāds spiediens viņā varēja radīt arī lielu spēku jaunu darbu radīšanai un iekšējo pretsparu. Desmit gadus vēlāk notikušajā personālizstādē Rūdolfs Pinnis principiāli atteicās ievērot padomju sistēmai raksturīgos sadarbības principus [7]. >>

Bieži vien radošo svēru pārstāvji ir apveltīti ar īpašu jūtīgumu, kura ietekmē viņi jūtas nenovērtēti. Rūdolfa Piņņa tekstos ir lasāmas rūgtas pārdomas, no kurām saprotams, ka gūtā atzinība neatbilda mākslinieka gaidām. Cits jautājums, cik objektīvs ir šo izjūtu pamats! Jājautā, cik Padomju Latvijas mākslinieki piedzīvoja personālizstādes Maskavā, un cik no viņiem bija veltītas atsevišķas publikācijas centrālajā PSRS mākslas žurnālā “Искусствo”? Turklāt, ja 1959. gada 12. numura “Искусствo” ietvertajā recenzijā mākslas zinātniece G. Druženkova (Друженкова) līdzās uzslavām cītīgi pildīja sociālistiskā reālisma uzraudzes pienākumus un kritizēja Rūdolfa Piņņa glezniecību par “attālināšanos no dzīves īstenības” [1], kas reizēm sadrumstalo kopējo ainavu un ieslīgst manierismā, tad latviešu presē kritiķi centās pierādīt pretējo. Gandrīz vispārējā vienprātībā vietējie mākslas apskatnieki centās cits citu pārspēt, meklējot argumentus, kā izprotama un attēlojama īstenība, lai tikai piešķirtu drošticamu alibi Rūdolfa Piņņa bezbailīgajiem audekliem.

Rūdolfs Pinnis bija drosmīgs un nelokāms savu uzskatu paudējs, arī pildot padomju mākslas rupora pienākumus. Pēc 1977. gada Mākslinieku savienības 9. kongresa viņš, kā Latvijas PSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks, saistībā ar minēto notikumu izteicās, ka kongress ir “diaologs ar savu sirdsapziņu”, “pārbaudīsim mūsu sirds liesmu. Un vēl pārbaudīsim kalvi, kur rūdās materiāls tās liesmā.” [2].

SAVA CEĻA GĀJĒJS

Vasara Iecavā. 1967. Audekls, eļļa. 45x195 cm. Privātkolekcija

Pārskatot Rūdolfa Piņņa ražīgo daiļrades mantojumu, pārsteidz dažādība. Lielos vilcienos viņa radošo ieguldījumu varētu raksturot kā pakāpenisku priekšmetiskās realitātes atkāpšanos poētiskās abstrakcijās, taču šāds vienkāršojums būtu nepiedodams, jo sevī ietver 90 mūža gados meklēto un atrasto.

Pasaules klejojumu un Parīzes periodā veidotie darbi līdz mūsdienām ir nonākuši gaužām maz. No tā, kas ir saglabājies, rodas iespaids, ka Rūdolfa Piņņa rokraksts vēl nebija īsti noformējies. 1930. gadu sākumā viņš gleznoja lekniem, reljefiem krāsu triepieniem, atstājot izteiktus, ekspresīvus otas nospiedumus virsmas faktūrā. Iepriekš minētajā 1937. gada izstādes gleznās krāsas bija kļuvušas tumšākas un klātas, vairāk orientējoties uz laukumiem. Nākamajā desmitgadē viņa audeklos, apvienojot atsevišķiem triepieniem dalīto un gludi gleznoto laukumu paņēmienu, nepārprotami par svarīgāko izteiksmes līdzekli kļuva krāsa. Lai kā arī nemainītos citi viņa glezniecības paņēmieni, šim Rūdolfs Pinnis ir sekojis konsekventi, izpelnoties Latvijas mākslas vēsturē – visspožāko un krāšņāko krāsu savaldītāja titulu: “Glezniecības noslēpums ir krāsa! Un mums vajag būt kā arheologiem, atklājot šo noslēpumu. Tik daudz vēl nav zināms par krāsas burvību! Lūk, lielais uzdevums, lūk, visiem priekšā lieta, vēl neizpētīta pasaule! Krāsas noslēpumā slēpta glezniecības attīstība. Vēl ne tuvu nav izsmeltas tās iespējas, atbilstoši katram laikmetam. Un viss ir attiecībās. Ar to sākas grūtākais, sarežģītākais darbs.” [3] 

Apbruņojies ar spektrālajām krāsām, Rūdolfs Pinnis uzdrošinājās paplašināt sociālistiskā reālisma izpratnes robežas, un piedēvēja apkārt redzamajām dabas ainavām neikdienišķu un mirdzošu izskatu. 1950. un 1960. gadu sākumā viņš lietoja impresionismam raksturīgo atdalīto, uzsvērto otas triepienu. Līdz 1960. gadu vidum mākslinieks aktīvi devās plenērā un, neskatoties uz krāsu kāpinājumiem un pārspīlējumiem, vadījās pēc tieši redzamās, nolasāmās realitātes. Pakāpeniski Rūdolfs Pinnis pārgāja uz lakoniskāku izteiksmi, viņa gleznas kļuva monumentālas, gleznošanas procesā tika izmantoti paletes naža vilcieni, tas ļāva stingri nodalīt krāsu laukumus un veidot izteiksmīgu kompozicionālo ritmu. Ap 1970. gadiem, vairāk uzturoties darbnīcas telpās, mākslinieks pārgāja pie simboliskām vai teju bezpriekšmetiskām kompozīcijām, kur būtisku vietu ieņēma gleznas faktūra – skrāpējumi, reljefaini krāsu uzlicieni, iluzora kolāža, vai gluži pretēji – pilnībā gluda virsma. No agrāk iemīļotajiem konkrētajiem apkārtnes motīviem, vēlāk tika paturēti tikai daži tikko atpazīstami, taču asociācijām bagāti elementi, kas bija sagleznoti kopējā zīmju rēbusā.

Bareljefs. 1983. Audekls, eļļa. 100x100. LNMM kolekcija

Otrs svarīgākais daiļrades princips aiz krāsas Rūdolfam Pinnim bija attīstība un meklējumi. Kā izteicies pats mākslinieks – “es tik traki strādāju tādēļ, ka jūtu, mūsu laiks ir tik trauksmains, tādu pretrunu pilns, ka neder maigas bildītes” [1] – urdošais nemiers bijis viens no dzinējspēkiem, kas gājis roku rokā ar Rūdolfa Piņņa jauneklīgumu. Rezultātā viņš ir viens no tiem retajiem māksliniekiem, kuru laika zobs ir saudzējis, ļaujot līdz pat mūža pēdējiem gadiem gleznot un attīstīties. Atvērtība meklējumiem nedaudz apgrūtina viņa gleznu atribūciju, jo, reizēm mākslinieks mēdza atgriezties pie senāk atrastiem motīviem vai gandrīz viens pret vienu atkārtot agrāk radītu kompozīciju, nonākot pretrunā ar sevis teikto, “ka katrā darbā jābūt jaunam atklājumam. Ja tas tā nav, darbs ir veltīgs.” [2]

 Par trešo principu gribētos pasludināt paša mākslinieka personību, kura, neraugoties uz šķietami apgrūtinošajiem padomju režīma apstākļiem, varēja veiksmīgi realizēties un saglabāt uzticību saviem mākslas uzskatiem. Pateicoties Rūdolfam Pinnim un viņa mīlestībai pret dabu, no kā viņš nemitīgi smēlies iedvesmu saviem darbu motīviem, ir tapis kanoniskais mežu cikls, iemiesojot tādu tēlainību, kādu nevienam latviešu māksliniekam aizvien nav izdevies pārspēt.

Mežs. Ap 1960. gadu vidu. Audekls, eļļa. 91x70,5 cm. Privātkolekcija

Viņš uzskatīja, ka “abstrahēšana ir līdzeklis dabas iekšējo noslēpumu atvēršanai”, kas ļauj “noraut dabas plīvuri” un “ielūkoties tās dvēselē”. Pārsteidzoši, ka viņa izvēlēti motīvi, neatkarīgi no abstrahēšanas pakāpes iemieso kādu kopēju, visiem atpazīstamu un suģistējošu spēku, kuram neko atbilstošāku par “dvēseles” jeb “iekšējā kodola” jēdzienu nav iespējams atrast. Visdrīzāk tas Rūdolfam Pinnim izdevās tik veiksmīgi, jo viņš visu mūžu apzināti meklēja apbrīnojamo, apbrīnojamo tieši ikdienišķajā – sievietes ķermeņa formās un silueta līnijā, ainavu horizontā, upju līkumos un stāvajos krastos, vāzē sakārtotos ziedos, meža biezoknī un koka lapotnēs.