Kā top nacionālais mākslas indekss?
Intervija ar igauņu uzņēmēju un kolekcionāru Rīvo Antonu
06/03/2013
Rīvo Antons ir uzņēmējs, kurš uzskata sevi par mākslas draugu. Viņš ir partneris konsultāciju firmā ar nosaukumu Innopolis Group, kuru, students būdams, uzsāka pirms 13 gadiem un kura šodien kļuvusi par veiksmīgu biznesu ar trim neatkarīgām filiālēm un nodarbojas ar finansēšanu, projektu vadību, investīciju vadību un būvinženieriju. Tas viss izklausās ļoti nopietni un, godīgi sakot, tam, kurš iedomātos izveidot igauņu mākslas indeksu vienkārši aiz ziņkāres – un tieši to paveica Rīvo Antons 2012. gada vidū – arī jābūt nopietnam un mērķtiecīgam. Indekss balstīts publiski pieejamos datos, kas liecina tikai par Igaunijas mākslas tirgus redzamo pusi – privātie darījumi un darījumi, ko nevēlas atklāt galerijas, viņam nav bijuši pieejami – vismaz līdz šim.
Tu sevi nesauc par mākslas kolekcionāru, bet gan mākslas draugu – kāpēc tā?
Ja kāds man pieminētu mākslas kolekcionārus, es uzreiz pieņemtu, ka tie ir cilvēki, kam pāri piecdesmit vai sešdesmit. Man šķiet, tāds ir tipiskais uzskats par mākslas kolekcionāru, taču es esmu uz pusi jaunāks. Tātad, ja mani dēvē par kolekcionāru, es jūtos vecs. (Smejas) Man labāk patīk būt mākslas draugam, taču kolekcija man ir. Precīzāk, man ir mākslas darbi, kas nav savākti dziļas domāšanas procesā. Pārsvarā tie vienkārši ir darbi, kas man patīk. Taču ir viena neliela specializācija – grafikas darbi no sešdesmito gadu beigām līdz astoņdesmitajiem gadiem, kad grafika Igaunijā bija ļoti populāra. Tajā laikā iznāca arī igauņu grafiku gadagrāmatas, un tagad es mēģinu savākt visus darbus, kas reiz tajās tika iekļauti. Lai arī tos varētu saukt par “moderno mākslu”, manuprāt, gandrīz pusi varētu saukt par laikmetīgiem. Tā ir niša, uz kuru esmu koncentrējies, un pēdējos divos trīs gados esmu sācis iegādāties arī laikmetīgo mākslu. Man šķiet, ka tas ir pareizs pavērsiens, taču šobrīd divas trešdaļas manas kolekcijas ir modernā vai klasiskā māksla.
Kad tu sāki kolekcionēt?
Šķiet, tas bija pirms kādiem septiņiem gadiem. Tā bija tīrā nejaušība. Par mākslu es neko nezināju. Mans vienīgais sakars ar mākslu bija mākslas vēstures stundas vidusskolā. Bet tad kādu dienu es nejauši ieraudzīju igauņu mākslas darbu eBay. Tā bija Kanādā dzīvojošā mākslinieka Ērika Pehapa grafika. Es to iegādājos, lai pārbaudītu, un izrādījās, ka tā ir īsta. Tad es sazinājos ar cilvēku, kas to internetā pārdeva, un pajautāju, kur viņš to ņēmis. Izrādījās, ka viņam [pārdevējam] pašam ir Ērika Pehapa kolekcija un viņš to iegādājies no mākslinieka bērniem. Tad nu es no viņa nopirku visu kolekciju. Tur bija kādas 80 grafikas. Tā sākās mana kolekcionēšana. Tas ir jokaini. Nebija nekāda konkrēta iemesla, vienkārši sagadīšanās. Vēlāk es sāku ievākt vairāk informācijas par grafikām un igauņu mākslu vispār, un tā tas turpinājās.
Vai vari man ko vairāk pastāstīt par mākslas indeksu, ko pērn sastādīji igauņu mākslas tirgum?
Tā kā nāku no biznesa vides, sāku prātot, vai manai interesei par kolekcionēšanu ir arī kāda investīciju vērtība. Aptaujāju dažādus galeristus un citus cilvēkus, kuri skaitījās eksperti Igaunijas mākslā, taču visi man tikai stāstīja, ka tas ir labs ieguldījums un tas arī viss. Viņi man nepiedāvāja nekādus skaitļus vai pierādījumus, tālab man radās ziņkāre. Nepārproti – investīcijas nebija mana galvenā motivācija kolekcionēšanai, es vienkārši uzdevu jautājumu, vai ir arī kāda investīciju vērtība un, ja tāda ir, kāds varētu būt paredzamais ienesīgums? Parasti to aprēķina ar mākslas indeksa palīdzību, kurš balstīts uz darījumiem, kādi galvenokārt notikuši izsolēs. Mūsdienās pasaulē ir daudz mākslas indeksu servisu, taču Igaunijā nebija neviena. Tā kā atbildes uz manu jautājumu nebija, es nolēmu tādu izveidot pats.
Apkopoju visus Igaunijas izsoļu datus, kas bija pieejami no 1998. līdz 2011. Gadam, un izveidoju datu bāzi, kura sastāvēja no aptuveni 4400 darījumiem. Taču tad radās problēma, ko ar to visu darīt? Ja mākslas darbi ir tik dažādi, kā aprēķināt to vērtību? Tas bija jautājums par ekonometriju. Ekonometrisko modeli parasti veido no dažādiem mākslas darba raksturlielumiem, tādiem kā tā autors, izmēri, tehnika, vai tas parakstīts utt. Katram no šiem lielumiem piemēro dažādus mērogus, un tad var konstruēt ekonometrisko modeli. Līdz ar to iegūst veidu, kā salīdzināt visus mākslas darbus.
Ir vēl viena opcija, kur datubāzē var sameklēt visus darbus, kas ir vienādi. Tad var aprēķināt ienesīgumu, salīdzinot to cenas dažādos laika posmos, taču šajā datubāzē bija tikai daži pilnīgi vienādi mākslas darbi. Es domāju, ka ar grafikām varētu būt vienkāršāk, jo parasti grafikas ir daudzas viena un tā paša attēla kopijas. Taču tā tas tikai liekas, ka tās ir vienādas – protams, tā nemaz nav. Katras grafikas vērtība ir atkarīga no tā, kā tā tikusi glabāta, kam piederējusi vai pat kā ierāmēta. Es atklāju, ka šādu vienlaikus daudzu darījumu ir mazāk par 100 un, protams, nevarēju šo metodi lietot.
Lai nu kā, man bija datubāze, taču es atklāju, ka tikai daži darījumi notikuši ar laikmetīgajiem darbiem – tikai aptuveni pieci procenti. Vairums datu, aptuveni divas trešdaļas, attiecās uz darījumiem ar klasisko vai modernisma mākslu. Tā patiesībā ir viena no problēmām ar Igaunijas mākslas tirgu – mums nenotiek laikmetīgās mākslas izsoles. Nezinu, kāpēc tā. Viens iemesls varētu būt, ka klasiskajiem kolekcionāriem neinteresē kolekcionēt laikmetīgo mākslu. Vai arī, tā kā laikmetīgie mākslinieki ir dzīvi, var doties un darbus pirkt no viņiem, neiesaistot galeriju.
Kā tu iegūsti mākslas darbus?
Es mēģinu pirkt laikmetīgo mākslu no galerijām vai izsolēs, jo citādi sistēma nedarbotos. Pat ja to uzskata par investīciju, nevajadzētu pirkt tieši no mākslinieka, jo neviens par tavu aktīvu nerūpēsies. Galeristi ir tie, no kuriem atkarīga mākslinieka vērtība – viņi nodrošina tam mārketingu, mēģina publiskot viņa darbus, ievietot tos labās kolekcijās. Tie ir elementi, kas paaugstina mākslinieka cenu. Ja tu pērc mākslas darbu no paša cilvēka, šī investīcija netiek aprūpēta. Tālab man nepatīk doma, ka vidutājs būtu jāizslēdz. Vidutājs patiesībā ir vajadzīgs abām darījuma pusēm.
Varbūt iemesls, kāpēc cilvēki nepērk laikmetīgo mākslu izsolēs, ir tas, ka tur pārstāvēti tikai daži izraudzīti darbi, turpretim, ja aizej uz galeriju vai mākslinieka studiju, var izvēlēties to, kas tev vislabāk patīk.
Piekrītu. Divreiz gadā Tartu, kas ir Igaunijas otrā lielākā pilsēta, notiek jauno mākslinieku darbu izsole. Cenas tur patiesībā ir ļoti zemas. Vidējā cena par mākslas darbu ir varbūt kādi 100 eiro. Ja kādu interesētu aizsākt savu mākslas kolekciju, tā būtu laba vieta, kur to darīt. Protams, var izrādīties, ka neesi zinājis, ko pērc, jo nezini, vai šis konkrētais cilvēks nākotnē vispār nodarbosies ar mākslu, taču es sacītu, ka vismaz puse darbu, kas pārstāvēti izsolēs, nāk no māksliniekiem, kam ir zināms potenciāls tikt atzītiem nākotnē.
Veicot savus pētījumus, es arī atklāju, ka mākslas darba vidējā sākumcena patiesībā ir aptuveni 400 eiro. Tas, manuprāt, liecina, ka māksla ir pieejama jebkuram. Kaut arī vidējā cena ir 400 eiro, esmu drošs, ka var atrast darbus arī par 100 vai 200 eiro. Tas nav nekas ekskluzīvs. Ja palaidīsi garām pāris iespēju iedzert, tev jau būs pieejami daži mākslas darbi. Nauda nav galvenais.
Tāpat varu ar pārliecību apgalvot, ka mākslas indekss seko ekonomikai – tur parādās tās pašas tendences. Nevar teikt: “Ai, tagad ekonomikā grūti laiki, pārdošu akcijas, sapirkšos mākslu un būšu pasargāts no lejupslīdes.” Tā tas nenotiek, vismaz Igaunijā ne. Mākslas indekss pat vēl vairāk korelē ar nekustamo īpašumu tirgu. Manuprāt, tas ir loģiski. Daudzi cilvēki nopelna naudu ar īpašumiem un tad, pieņemu, viņi pērk arī mākslu.
Bet vai tavi pētījumi tevi pārliecināja, ka mākslā vērts ieguldīt?
Jā! Nominālais ienesīgums ir ap 10 procentiem gadā, taču es to nevarēju aprēķināt laikmetīgajai mākslai, jo darbu skaits bija pārāk mazs. Lai nu kā, tas ir tikai aprēķins. Ja paskatās uz biržas indeksu, tad redzams, ko birža dara, taču ļoti maz var uzzināt par konkrētām akcijām. Tāpat ir ar mākslu: tu zini tirgus konjunktūru, bet neko nezini par konkrētiem darbiem. Protams, tāpat jāskatās uz inflācijas līmeni un, ja to ņem vērā, tad tu nopelni tikai piecus procentus. Īsumā tādi bija mani pēdējā laika pētījumi.
Un tā bija daļa no tavām studijām?
Jā, tā bija daļa no mana maģistra darba. Man vajadzēja to darbu pabeigt, un man šķita, ka šis ir labs veids, kā to izdarīt, jo nezināju atbildi uz jautājumu, līdz ar to man bija motivācija. Taču taisīt tos ekseļus un veikt pētījumus bija diezgan kaitinoši, jo datu ir tik daudz. Šķiet, man bija kādi 45 000 datu rindu… Man bija daudz rindu un stabiņu.
Tad pie kāda secinājuma tu nonāci – vai māksla būtu pērkama kā ieguldījums vai priekam?
Es teiktu, ka mākslu vajag pirkt savam priekam, taču, to darot, nevajag raizēties par tās investīciju vērtību, jo tāda pastāv. Ja tu vienkārši sāc mākslā ieguldīt, tad ir problēmas, jo mākslu ir grūti pārdot. Indekss vienkārši parāda tās teorētisko vērtību, taču tas negarantē, ka tas, ko tu šodien esi nopircis par 100 eiro, pēc gada maksās 110 eiro.
Bet noteikti ir taču mākslinieki, kuru darbi vienmēr tiek labi pārdoti?
Varētu teikt, ka visienesīgākie šobrīd ir slavenākie autori. Visvairāk ticis tirgots Eduards Vīralts, grafiķis. Viņa daļa datubāzē bija ap 8% (204 grafikas). Un desmit visvairāk tirgoto mākslinieku īpatsvars bija 25% no visiem darbiem.
Interesanti, ka par to ir bijuši daudzi pētījumi, kuros secināts, ka slavenie autori un viņu dārgie darbi negarantē lielāku ienesīgumu nekā lētākie un ne tik slavenie. Nezinu, kas par iemeslu šādai nesaskaņai Igaunijā. Iespējams, ka vainīga metodoloģija – vairumā pētījumu mēģināts noskaidrot, vai dārgie darbi ir ienesīgāki, taču tie ir reizē visvairāk tirgotie. Iespējams, ka tur ir korelācija, bet tā nav tieši tāda. Otrs – Igaunijas tirgus ir ļoti mazs un laika periods ļoti īss, tātad varētu būt runa par sakritību vai kļūdu. Vairumā pētījumu ir runa par 100 gadiem, bet mums te ir tikai 12.
Vai indekss ir pabeigts, vai pievienosi tam vēl datus?
Pabeigts tas ir tajā nozīmē, ka pabeigts maģistra darbs un esmu to veiksmīgi aizstāvējis, taču tagad plānoju uzrakstīt zinātnisku pētījumu, kuru mēģināšu publicēt Journal of Cultural Economics, vienā no vadošajiem izdevumiem šādiem pētījumiem. Esmu diezgan praktisks puisis, aiz šīs zinātniskās publikācijas galvenokārt stāv mans maģistra darba vadītājs un statistiķi. Taču vēl jārisina daudzi ekonometriski jautājumi. Neiedziļināšos detaļās, jo īsti nesaprotu tās pats, taču es pārzinu statistikas datus, no kuriem izriet, ka tad, ja gribu īstu indeksu, statistiski labi veidotu indeksu, man jāiet dziļāk un tālāk.
Ko tas nozīmē?
Tas nozīmē, ka man ar dažādām statistiskām metodēm jāpārbauda esošais modelis un jāievāc vairāk datu. Tagad man ir dati 2012. gadam, kas jāpievieno jau esošajam pētījumam. Vēl jāņem vērā muzeju dati – proti, darījumu dati par darbiem, kurus iegādājušies muzeji. Es domāju, ka uz šo informāciju var paļauties un arī tā liecinātu par tirgus attīstību. Ja es varētu pievienot vēl, teiksim, 500 darījumus, tad statistiski tas jau būtu visai nozīmīgi, sevišķi attiecībā uz laikmetīgo mākslu, jo muzeji tagad vairāk pērk to, nevis klasiķus.
Vai šis mākslas indekss Igaunijā jau publicēts?
Nē, šobrīd vēl nav. Ir pāris žurnālisti, kas to aprakstījuši, un es esmu to prezentējis kultūras ministrijas darbiniekiem, taču tas nav plaši pazīstams. Mans sapnis būtu šo indeksu publicēt pāris reižu vai vismaz reizi gadā, lai tas kļūtu pazīstams. Teiksim, cilvēks, kas interesējas par mākslu, zinātu, ka katru decembri būs jauns ziņojums par tirgus attīstību. Jābūt vēl kādiem cilvēkiem, kuri prāto par tiem pašiem jautājumiem kā es.
Vai tavs mērķis nebija sastādīt indeksu arī par Latviju un Lietuvu?
Mana ideja bija izveidot oficiālu mākslas indeksu par Igauniju, Latviju un Lietuvu, kur būtu redzams, kā tirgus attīstījies. Viena no vissvarīgākajām lietām attiecībā uz šādu indeksu ir tā, ka tas parāda, kā tirgus evolucionē, piešķir tirgum lielāku caurskatāmību, un tam varētu būt zināms mārketinga efekts. Ja reizi vai divas reizes gadā cilvēki, piemēram, laikrakstā Business Daily lasītu, ka publicēta jauna indeksa vērtība, viņi varētu nodomāt: “Nu, tā ir māksla, bet varbūt tas ir arī ieguldījums. Varbūt es kaut ko varētu nopirkt?” Varbūt tas pat ir veids, kā atbalstīt visu sektoru.
Vai esi mēģinājis iegūt šos datus par abām pārējām Baltijas valstīm?
Jā, šķiet, mani kolēģi Latvijā un Lietuvā sazinājušies ar savām ministrijām, taču šobrīd tās reaģē gausi. Datus var iegūt no tīmekļa lapām, kur tie publicēti, taču mums vajadzētu finansējumu, lai atbalstītu visu procesu, jo datubāzes izveidošana un analīze prasa diezgan daudz laika. Es, šķiet, ieguldīju tur kādas 500 stundas. Man jau ir paraugs, kā to darīt, tā ka visdārgākā projekta daļa būtu atrast kādu, kas varētu ievadīt datus. Tas nav eksperta darbs, tas ir patiesībā visai garlaicīgi, taču kādam tas jādara.
