Diagnoze: kolekcionārs
Intervija ar kolekcionāru Pjēru Kristianu Brošē
Jeļizaveta Borovikova
23/05/2013
Kolekcionārs un izdevējs Pjērs Kristians Brošē (Pierre Christian Brochet) ir viens no nedaudzajiem privātajiem mūsdienu mākslas vācējiem Krievijā. Viņš pārcēlies uz Krieviju no Eiropas pirms divdesmit diviem gadiem un šajā laikā paguvis apkopot kolekciju, kas gandrīz pilnībā aptver deviņdesmito un divtūkstošo gadu krievu mākslu. Arterritory.com viņš stāsta, kāpēc cilvēki sirgst ar kolekcionēšanu, kā viņam izdodas remdēt savu kaiti un kuri mākslinieki viņam palīdz.
Ko jums nozīmē kolekcionēšana, un kāpēc ar to nodarbojaties?
Es vienkārši vācu to, kas man tuvs. Man patīk krievu māksla, jo es dzīvoju Krievijā. Ja dzīvotu Brazīlijā, es pilnīgi noteikti kolekcionētu brazīliešu mākslu, Ķīnā – ķīniešu, un mani pilnīgi neinteresētu krievu māksla. Tu dzīvo vienu reizi vienā valstī, kuru esi izvēlējies atbilstoši saviem mērķiem. Kādā brīdī nolēmu, ka dzīvošu Krievijā, varbūt ne visu mūžu, bet tas notika pirms divdesmit diviem gadiem. Tiklīdz atbraucu, sapratu: vienīgais sabiedrības slānis, kas mani interesē, ir mākslinieki. Un uzreiz kļuvu piederīgs viņu videi gan Maskavā, gan Pēterburgā. Divus trīs mēnešus pēc savas ierašanās 1989. gadā es jau pazinu Zvezdočotovu, Miroņenko, “Pasaules čempionus” un daudzus citus. Pēc pusgada Pēterburgā iepazinos ar Bugajevu, Monro, Timuru Novikovu. Tajā laikā viņi bija vienīgie man pieejamie cilvēki emocionālajā ziņā. Tie bija ļaudis, kas man bija vajadzīgi, lai šajā valstī justos labi. Tajā laikā šķita, ka tieši viņi maina valsts attīstības kursu. Es nolēmu, ka labāk dzīvošu ar šādiem cilvēkiem, nevis tiem, kas tikai skatās televīziju. Tagad situācija ir mainījusies. Nedomāju, ka jaunie mākslinieki būtiski iespaido valsts politisko dzīvi, tomēr, grozi kā gribi, sava ietekme viņiem ir. Un tas ir patīkami.
Dubosarskis & Vinogradovs. Lāči. 150 х 200. Audekls, eļļa. 2008
Mani senči bija diezgan nabadzīgi ļaudis, tomēr mantojuma koncepcija viņiem bija ļoti svarīga. Mantojuma koncepcija nozīmē, ka tu sāc saprast, ka neesi pirmais cilvēks uz Zemes, ka tās uzvedības, reliģijas, civilizācijas tradīcijas, kuras tu ievēro un turi cieņā, ir radītas pirms tevis. Tās lietas, kuras man patīk un kuras es cienu, ir diezgan buržuāziskas, bet patiesībā tās raksturo ne tik daudz buržuāziskumu, cik civilizāciju, to, kam mēs ticam. Tādus jēdzienus kā reliģija un tolerance. Visas šīs vērtības mēs varam turēt cieņā, ja izprotam mantojuma nozīmīgumu. Un, kad tu apzinies, ka mantojums nav tikai tas, ko darījuši tavi senči, bet arī tas, ko paveikusi visa civilizācija, visa sabiedrība, kas bija pirms tevis, tu saproti: ja tu tici šai civilizācijai, tavs uzdevums ir to kaut kādā veidā turpināt. Šim nolūkam ir ne tikai viens ceļš, to ir vairāki. Viens no tiem – atbalstīt jauno mākslinieku daiļradi, un to es arī daru. Un nav pat svarīgi, vai man ir bērni. Runa nav par to. Es kolekcijas veidoju nevis lai nodotu viņiem, bet gan lai mani mazmazmazbērni atcerētos, ka viņiem bija superīgs vecvecvectēvs, kas savu dzīvi nenodzīvoja velti, bet turpināja civilizāciju, kurā dzimis, un tā saglabājās, jo viņš pie tās strādāja.
Man patīk dzīvot un būt kopā ar cilvēkiem, māksliniekiem, tāpēc ka dzīve ir tikai tajā. Ir jābūt pārliecībai, ka esi radījis zināmu mantojumu, un tas ir jāveido, lai būtu, ko atstāt nākamībai.
Kultūra un mākslas attīstība – dziļākajā būtībā ir ļoti ciešas un neizskaidrojamas attiecības starp trakiem cilvēkiem, kas ir mākslinieki, un trakiem ļaudīm, kas ir mecenāti un kolekcionāri. Abas šīs grupas ir slimie. Bet māksliniekiem ir skaidra izpratne par to, ka viņi patiešām uz pasauli skatās citādām acīm un viņiem ir tiesības mums parādīt pasauli tādu, kādu viņi to redz. Kolekcionāri un mecenāti arī cieš no slimības, un katram ir sava kaite. Kāds grib, lai viņam piederētu pilnīgi viss. Tas ir Freida piedāvātais uzskats par fallu, alkas pēc pilnīga ķermeņa. Mēs saprotam, ka tas nav iespējams, tomēr šāda tieksme tik un tā ir. Mēdz būt arī tādi kolekcionāri, kas sajūsminās par mākslinieka neprātu, kas viņiem pašiem nav dots, un pērk šo trako būtņu darbus, jo to tapšanas procesu viņi paši nevar piedzīvot. Es neesmu mākslinieks, nekad neesmu turējis rokā zīmuli, tāpēc ka man uz to nav dotību. Es saprotu, ka tas vienkārši ir neprāts. Tas piemīt noteiktai ļaužu kategorijai, kas mani sajūsmina. Ir cilvēki, kas apzinās, ka vēsturiski māksla ir saistīta ar bagātību un kolekciju radīšana pamatā ir karaļu prerogatīva. Viņi uzskata: lai taptu par karali, jākļūst par kolekcionāru. Tādas bija Mediči ambīcijas 16. gadsimta sākumā, tādas bija arī Lodoviko Mora ambīcijas Milānā Leonardo da Vinči laikos. Vieni no šiem ļaudīm bija baņķieri, otri – ģenerāļi. Katram ir savas ambīcijas, ko var realizēt caur mākslu. Un viņus nav iespējams izārstēt no kolekcionēšanas. Šī slimība ir nedziedināma. Nedod, Dievs, jums kļūt par kolekcionāru.
Pēc kādiem principiem izvēlaties mākslas darbus, ko pērkat, un kādi ir jūsu jaunākie ieguvumi?
Man nav nekāda īpaša principa. Vienīgais noteikums – mākslas darbam jābūt man ļoti nozīmīgam vēsturiskā, politiskā ziņā. Tam jāsaistās ar mākslas vēsturi vai kaut kādām atmiņām.
Olga Černišova. Sīpoli. 98 х 137. Fotogrāfija. 1997
Pēdējos divus trīs gadus es vācu tikai jauno mākslinieku darbus, izņemot divus trīs autorus, kuru veikums jau ir manā kolekcijā. Piemēram, nesen nopirku ļoti nozīmīgu Dubosarska un Vinogradova darbu, kur ir vilcēni un bērns zālē. Pamatā es kolekcionēju jaunos māksliniekus vai arī tos, kas izgājuši caur projektu START, vai arī tos, ar kuriem esmu iepazinies pa citiem kanāliem.
Es daudz ceļoju, un tas man ļauj redzēt to, ko ne vienmēr var ieraudzīt Maskavā. Piemēram, Izvestija ēkā paralēli Art Moscow notika komercizstāde, un tur bija divi mākslinieki no Voroņežas: Ivans Gorškovs un Kirils Aleksejevs. Tad es no Kirila nopirku uzreiz piecus vai sešus objektus un piekodināju Gorškovu: tiklīdz būs jauni darbi, gribu tos redzēt. Un viņš mani uzaicināja uz izstādi START, kur bija eksponētas viņa lieliskās skulptūras. Vienu es no viņa nopirku, pēc tam vēl divas, pēc tam vēl trīs gleznas un divdesmit zīmējumu. Tā ir Voroņežas banda, skola, ko iedibinājis Žiļajevs. Puiši bija šeit, bet es aizbraucu uz Voroņežu, lai tur izraudzītos labākos darbus.
Es nopirku divus darbus no jaunas sievietes, kemerovietes Tatjanas Ahmetgalijevas, kas mācījās Sanktpēterburgā. Pēc kāda laika kādā izstādē ieraudzīju Andreja Kuzkina (viņu reprezentē galerija Otkritije) darbus un no viņa nopirku divas mazas skulptūriņas un gleznu. No Kuzkina esmu ieguvis arī divas metāla kastes, kurās viņš saiņoja savas mantas. Manuprāt, tas ir viens no nozīmīgākajiem pēdējo desmit gadu darbiem Krievijā. Viņa attieksme pret mantojumu ir man ļoti nozīmīga. Esmu iegādājies ļoti daudz ko Čtaka, bet jau sen, – pirmos viņa darbus nopirku 2006. vai 2007. gadā. Pēc tam galerijā Paperworks iegādājos viņa lielisko gleznu, kas bija iekļauta aizpagājušā gada Maskavas biennāles katalogā. Kad biju Itālijā, pēkšņi atskārtu, ka viņam bijusi izstāde, šķiet, 2009. gadā un ka gandrīz nekas nav pārdots. Tad nopirku visu ekspozīciju turpat Itālijā.
Projektā START iegādājos Jakovļevas un Aņas Žoludjas darbus: gan gleznas, gan metāla lietas ar cementu, puķu podus, vismaz desmit priekšmetus – ne mazāk. Vēl man ļoti patīk Juļa Kosuļņikova no Sanktpēterburgas, man ir trīs lielas viņas gleznas.
Permā ieraudzīju lieliskus divu meiteņu darbus. Viņas veidoja šūpuļbumbas, es uzreiz trīs tādas nopirku.
Kāda ir jūsu attieksme pret mūsdienu tehnoloģijām mākslā? Vai jūs kolekcionējat darbus, kas veidoti jaunajās tehnikās?
Man ir vairāki video, arī no jaunajiem māksliniekiem. Pirmo video nopirku, šķiet, no “Zilajiem deguniem”. Tajā kailas meitenes guļ uz biljarda galda. Vēl man ir Monro video, izcils Buldakova video, Crashtest trīs daļās.
Bet man ļoti patīk glezniecība, un ne tikai tāpēc, ka tas ir buržuāziski. Lai gan daudzi saka, ka glezniecība ir mirusi, es uzskatu, ka tās ir pilnīgas muļķības. Grozi kā gribi, bet ir noteikta mākslinieku kategorija, kuru izteiksmes valoda ir glezniecība. Tas ir jāatzīst.
Valerijs Košļakovs. Ainava ar upi. 300 х 360. Audekls, bitums, folija, akrils. 2006
Kā jūs vērtējat konceptuālismu?
Konceptuāls mākslinieks, manuprāt, ir tāda parādība, kas var rasties tikai tur, kur nav filozofijas. Valstīs, kur ir spēcīgi filozofi, piemēram, Francijā, nav konceptuālisma. Neviens mākslinieks nevar ar mākslu izteikt vairāk nekā filozofs, kurš raksta tekstu. Konceptuālisms ir Krievijā un Amerikā, kur dažādu iemeslu dēļ nav filozofijas. Krievijā filozofijas nebija PSRS laikos un nav līdz pat šim laikam, bet toties ir filozofi, kas sapratuši, ka vienīgā iespējamā forma, kā viņu viedoklis var izskanēt sabiedrībā, ir māksla. Tāpēc viņi kļuvuši par māksliniekiem. Bet es neesmu pārliecināts, ka tā patiešām ir māksla. Tāpēc man ir ļoti maz priekšmetu, kas būtu tiešā veidā saistīti ar konceptuālismu. Es esmu filozofs pēc izglītības, un man vienmēr ir ļoti grūti pieņemt darbus, kas galu galā var būt tikai kā filozofisko tekstu ilustrācijas. Tā tas ir, piemēram, ar Košutu. Mums ar viņu sen sen – pirms divdesmit astoņiem gadiem – bija asa saruna. Es pateicu, ka viņa jaunākais darbs ir tikai ilustrācija Deridā tekstam, kurā tiek kritizēts Freids. Košuts bija ļoti sašutis. Bet tā bija patiesība, tas tik tiešām bija skaists Deridā viedokļa noformējums – gleznas ar neonu. Daži Monastirska darbi ir izņēmumi. Tomēr šāds moments ir.
Jurijs Alberts. No sērijas “Darbi ar seniem tekstiem 1981–1982”. 60 х 50, 4 daļas. Audekls, trafarets, akrils. 2007
Neuzskatu, ka jebkurš mākslinieks ir filozofs. Jāsaprot, ka māksla ir, piemēram, arī žestā. Un žests ne vienmēr ir ideja. Manai dzīvesbiedrei nepārprotami ir žesta enerģija, kas rada spilgtu iespaidu un provocē emocijas. Un es domāju, ka arī tajā ir rodams mākslas mērķis: nešokēt, bet vienkārši vēstīt emocijas, kuras dod iespēju skatītājam attīstīt domu tālāk. Tas nenozīmē, ka šajos darbos ir ideja kā tāda. Emocijas dzimst tad, kad starp divām idejām uzrodas tiltiņš, un māksla atļauj celt šādus tiltiņus. Kad skatāties uz Olgas Černišovas fotogrāfijām, šīm omīšu cepurēm, var sākt filozofēt par to, ka šie ir konceptuāli darbi, sociālā māksla. Man tie ir ļoti tuvi tāpēc, ka es nekad agrāk netiku pievērsis uzmanību šīm cepurēm, sāku uz tām skatīties tikai pēc tam, kad biju aplūkojis Černišovas fotogrāfijas. Un emocijas, kuras gūstu ziemā, kad redzu šādas vai līdzīgas cepures, kurām uzmanību pievēršu, tikai pateicoties māksliniecei, kas man atklājusi jaunas emocionālās iespējas, – tās ir brīnišķīgas. Ziemā izeju ārā uz ielas un redzu zaļu “kaktusu” vai “sēni”, un šīs emocijas rodas, pateicoties mākslai. Bet vai Černišovai bija kāda ideja – es nezinu. Varbūt viņa vienkārši fotografēja cepures.
Olga Černišova. Brīnumu gaidot. 80 х 125х10. Light-box. 2000
Kāpēc, jūsuprāt, Krievijā ir tik maz mūsdienu mākslas kolekcionāru?
Diemžēl Krievijā septiņdesmit gadus centās uzcelt valsti, kuru tā arī neuzcēla. Bija koncepcija, kas netika realizēta, es domāju – sociālisms. Septiņdesmit gadus valsts dzīvoja, ārdot pagātni, ārdot attieksmi pret mantojumu, un, tā kā šī perioda beigās nebija revolūcijas un nebija notikušā analīzes, mūsdienās neviens nav drošs par savu pagātni. Neviens nevar droši apgalvot, ka viņa ģimenē kāds nav bijis saistīts ar VDK, ar šīs kultūras, ar mantojuma iznīcināšanu. Tika izpostītas visas baznīcas, visi altāri, visas radnieciskās saites. Iznīcināja visu, lai izveidotu jaunu cilvēku, kurš tā arī netika radīts. Es uzskatu, ka mūsdienās galvenā Krievijas problēma slēpjas tieši tajā, ka nav formulēta mantojuma koncepcija, jo nav iespējams precīzi formulēt jautājumu – kas ir mūsu senči. Tāpēc ir ļoti grūti nodarboties ar to, ko dara mūsdienu mākslas kolekcionāri, proti, būvēt nākotni. Kad 1981. gadā dzīvoju Rietumberlīnē, visiem kreisi orientētajiem jauniešiem bija viena problēma, kura Vācijā tika risināta, bet Krievijā tā arī netika atrisināta. Vācijā jautājumu nokārtoja šādi: viņi saprot, ka viņu senči kādu laiku ir atbalstījuši Hitleru un visu to sistēmu. Bet šodienas uzdevums ir nevis viņus nosodīt, bet gan nepieļaut situācijas atkārtošanos, ka pēkšņi uzrastos jauns ambiciozs politiķis, kas valsti grūstu aplamā virzienā. Krievijā šo jautājumu neviens nav uzdevis, tāpēc arī pagaidām mūsdienu mākslu nekolekcionē.
Jebkuras valsts kultūru rada ļoti šaurs cilvēku loks, tā var būt aristokrātija vai buržuāzija. Krievija, ar kuru lepojas tās iedzīvotāji, – ir tas, ko cēla pamatā desmit dzimtas un kurām bija ļoti skaidra izpratne par mantojumu.
Anatolijs Osmolovskis. Maizes. 50 х 40. Koks. 2007
Vai institūcijas spēj aizstāt privātkolekcionārus?
Man ir aizdomas: ja mākslas attīstību virza nevis kolekcionāru centieni, bet gan kuratoru ambīcijas, kaut kad radīsies problēma. Kolekcionēšana ir kā psihoanalīze. Kad jums ir problēma, jūs dodaties pie psihoanalītiķa, maksājat diezgan lielu naudu, atlaižaties kušetē un stāstāt. Bet tas fakts, ka jūs maksājat, pēc Lakāna domām, ir ļoti nozīmīgs. Ar mākslu ir tieši tāpat. Jūs dodaties pie trakajiem – māksliniekiem, un kaut kādā veidā viņu darbi jūs uzrunā, un jūs tos nopērkat. Un jūtaties daudz labāk. Bet, ja esat kurators, jūs netērējat savu naudu. Tomēr jums dota liela vara. Un jums jāpierāda, ka pasauli un mūsdienu mākslu izprotat labāk nekā citi kuratori, kas ir pilnīgi idioti un neko nesaprot. Es neizslēdzu, ka šī cīņa var izvērsties situācijā, kad mākslinieki tiek uzraudzīti un rada darbus un projektus virzienā, kuru nosaka tikai kuratora ambīcijas. Tas ir diezgan bīstami. Esmu pārliecināts, ka māksla ir kā psihoanalīze. Maksā – saņem. Ja tu saņem, bet nemaksā – neesmu drošs, ka sistēma darbojas. Es sāku neticēt visiem tiem pseidokritiķiem un pseidokuratoriem. Lai tiktu realizēta viņu personiskā varaskāre, tiek veidotas izstādes, kas māksliniekus spiež uz kaut kādiem noteiktiem virzieniem, kas nav viņu īstenie. Jau pēc Otrā pasaules kara visā pasaulē, visos muzejos sāka vākt laikmetīgo mākslu. Tas pakāpeniski attīstījās līdz brīdim, kad Žans Ibērs Martēns 1989. gadā Pompidū centrā izveidoja izstādi Les Magiciens de la terre (“Zemes magi”). Martēns šajā izstādē reprezentējās kā galvenais pasaules demiurgs, kas vairs nav kurators, bet gan supermākslinieks. Viņam ir nevis krāsu palete, bet milzīgs daudzums citu mākslinieku, radītāju, viņš tos izvēlas un rada izstādi, kas pati par sevi ir mākslas darbs, vienota instalācija. Un kas viņš tagad ir: kurators vai nebijuša mēroga jauns mākslinieks, kas izmanto nevis krāsas, bet citu mākslinieku darbus?
Pāvels Peperšteins. Sociālisms atgriezīsies! 141 х 423. Audekls, akrils. 2006
Es nekad neko nepasūtu. Skatos, ko dara mākslinieki, un izvēlos no tā, kas ir, to, kas konkrētajā brīdī un kontekstā man šķiet visraksturīgākais. Un es maksāju naudu. Nav svarīgi – lielu vai mazu. Un es varu paskaidrot, kāpēc esmu to nopircis. Manas kolekcijas organisms dzīvo, attīstās, kaut kas aiziet, kaut kas mainās. Bet tas ļoti strikti atbilst manai dzīves un pasaules koncepcijai un mantojuma veidošanas koncepcijai nākamajām paaudzēm. Neesmu pārliecināts, ka šāda atbildība piemīt kuratoriem. Viņš saņem algu un dara savu darbu, lai cīnītos par varu, lai kļūtu par pašu ietekmīgāko kuratoru. Un šajā kontekstā kuratori atļaujas darīt lietas, par kuru pareizību neesmu drošs.
Pjērs Kristians Brošē Arterritory.com videoblogam stāsta par saviem iecienītākajiem 20. gadsimta sākuma krievu māksliniekiem.
Pjēra Kristiana Brošē projekta, kas piedāvā mūsdienu mākslu septiņās Krievijas “provinciālās” pilsētās, mājas lapa:
newrules.ru
