“Es pērku ar sirdi...”
Intervija ar miljardieri un mākslas kolekcionāru Peteru Stūrdālenu no Oslo
05/12/2013
Žurnāls Forbes norvēģu uzņēmēju Peteru Stūrdālenu (Petter Stordalen) nodēvējis par “spilgtāko skandināvu uz planētas”. Viņš nenoliedzami ir ekstravaganta personība – miljardieris (Forbes miljardieru listē viņa vērtība tiek lēsta 1,2 miljarda dolāru apjomā), devītais bagātākais cilvēks Norvēģijā, lielākā Skandināvijas viesnīcu tīkla Nordic Choice Hotels un Nordic Hotels and Resorts īpašnieks. Tam aptverot Skandināviju un Baltijas valstis – kopumā 171 īpašumus. Viņš ir darba devējs vairāk nekā 12 000 cilvēku. Daži viņu dēvē par viesnīcu industrijas rokzvaigzni – interneta vietne Youtube ir pārpilna ar Stūrdālena ekstravagantajām šovizrādēm viesnīcu atklāšanās. Te viņš gluži kā Zirnekļcilvēks skrien lejup pa 57 metrus augstā Clarion Hotel Arlanda fasādi, te gigantiskā diskobumbā nolaižas no Gēteborgas Clarion Hotel Post griestiem. Stūrdālena tēls jau paguvis apaugt ar mitoloģiju. Piemēram, viņš divpadsmit gadu vecumā tirgojis zemenes, pateicoties savam vērienam un šarmam iemantojot titulu “Norvēģijas labākais zemeņu pārdevējs.”
Taču, norobežojoties no anturāžas un Stūrdālena daudz apspriestās dendijiskās garderobes, kopā ar sievu Gunhildi viņš ir viens no nopietnākajiem mūsdienu vides aktīvistiem un sociālās atbildības procesu veicinātājiem. Finansē vides aizsardzības projektus, sadarbojas ar UNICEFF – bērnu anti-tirdzniecības programmas Free to Grow ietvaros. Kā līdzdibinātājs kopā ar Stordalen Foundation, iniciējis veselības, vides aizsardzības un ar klimata izmaiņu mazināšanu saistītus projektus. Cita starpā, viņš brauc arī ar pasaulē pirmo ar biodegvielu aprīkoto Ferrari. “Uz mirušas planētas nav biznesa. Patiesībā tas ir tik vienkārši,” viņš saka.
Peters Stūrdālens pie Astrup Fearnley muzeja un sava ar biodegvielu aprīkotā Ferrari. Foto: Kerstin zu Pan for Design Hotels
Stūrdālens ir arī kaislīgs laikmetīgās mākslas kolekcionārs. Dažādos avotos viņa kolekcijas vērtība tiek lēsta vairāk nekā 50 miljonos dolāru. Cita starpā tajā rodami arī tādi spoži vārdi kā Treisija Emina (Tracy Emin), Alekss Kacs (Alex Katz), Francs Vests (Franz West) u.c. Viņam pieder arī dažas no labākajām Endija Vorhola radītajām pasaulslavenā norvēģu gleznotāja Munka darbu interpretācijām. Tajā rītā, kad tiekamies Oslo viesnīcas The Thief restorānā, pirms intervijas small talk Stūrdālens padalās, ka Munka 150. jubilejas gadā, izstādes Munch/Warhol ietvaros, trīs viņa gleznas aizceļojušas uz Ankaru. Izstādi atklāja Norvēģijas karaliene Sonja, un, kā smaidot saka Stūrdālens, viņš neesot varējis karalienei atteikt.
Pie The Thief restorāna Fru.K galējās sienas greznojas Endijs Vorhols. The Thief ir Stūrdālena viesnīcu impērijas šībrīža augstākā virsotne. Viesnīca – galerija, kurā kopumā eksponēti 105 mākslas darbi. To vidū arī tādu pazīstamu autoru kā Entonija Gromlija (Antony Gormley), Ričarda Prinsa (Richard Prince), Niki de Senfalas (Niki de Saint Phalle), Tonija Krega u.c. darbi. Daļa no tiem ir no Stūrdālena privātkolekcijas, daļa – no turpat iepretim esošā, Renco Pjano projektētā Astrup Fearnley muzeja, ar kuru viesnīcu saista īpašs sadarbības līgums. Turklāt The Thief ir arī vienīgā viesnīca pasaulē, kurai ir savs kurators – bijušais Norvēģijas Nacionālā muzeja direktors Sūne Nordgrēns. Tieši pārliecinošā kolekcijas izvēle padara The Thief atšķirīgu no virknes viesnīcu, kur mākslas darbi kalpo galvenokārt tikai kā dekoratīvs interjera elements vai dārgs mārketinga triks.
Endija Vorhola darbs viesnīcas The Thief restorānā
“Es esmu laimīgs cilvēks,” smaidot saka Stūrdālens. Un viņam piemīt atbruņojoša vienkāršība. Un vienlaikus tiešums. Sarunāties ar viņu ir neticami viegli, turklāt ir sajūta, ka pie galda man iepretim sēž īpašas intensitātes enerģijas lādiņš. Turklāt enerģija, kuru viņš izstaro, ir simtprocentīgi pozitīva. Droši vien citādi viņš nebūtu tas, kas viņš ir. Pavisam vienkārši.
Kā jūs sākāt kolekcionēt mākslu? Varbūt kolekcionējāt kaut ko pirms tam – piemēram, pastmarkas vai automašīnu modelīšus bērnībā?
Savā ziņā tas ir klasisks stāsts. Jūs nopelnāt zināmu naudu un vispirms nopērkat skaistu mašīnu. Un tad sākat dzert labākus vīnus. Cerams, ka to jūs varēsit darīt visu atlikušo mūžu, bet, protams, tajā ir savi ierobežojumi.
Nu ja, var sagandēt veselību...
Jā. Taču vienlaikus glāze vīna dienā ir pat rekomendējama – no veselības viedokļa. Un tad jūs, iespējams, sākat pirkt mākslu. Es domāju, vismaz pašā sākumā lielākā daļa pērk mākslu galvenokārt tālab, lai izrādītos. Sak, man ir tāds un tāds slavens darbs... Es nekad neesmu pircis mākslu kā drošu lietu, bet vienmēr ko tādu, kas ir atšķirīgs. Piemēram, britu mākslinieces Fionas Beneres (Fiona Banner) instalācijas.
Pirms cik gadiem jūs sākāt?
Kad nopirku savu pirmo mākslas darbu, man vēl nebija pat divdesmit.
Tā bija amerikāņu mākslinieka Rosa Bleknera (Ross Bleckner) glezna?
Tas bija pirmais īstais mākslas darbs. Kaut kas, kas īsti bija mans. Pirms tam es pirku mākslu, kas piestāv dīvānam. Vai tāpēc, ka tie ir slaveni norvēģu mākslinieki. Jūs jau zināt tos darbus ar govīm un fjordiem...
Jā, pirmais īstais mākslas darbs, ko nopirku, bija Rosa Bleknera glezna.
Kādas toreiz bija jūsu sajūtas?
Kā jau teicu, es biju pircis mākslu iepriekš, taču šis darbs bija pirmais, kas man iedeva sajūtu – jā, tas ir mans. Es to nopirku ar sirdi, ne ar galvu. Pirms tam iegādājos mākslu kā dekorāciju un tāpēc, ka vēlējos parādīt – skat, man ir šis slavenais norvēģu gleznotājs. Taču tas bija pilnīgi garlaicīgi. Tā teikt, dārgākā dekorāciju daļa. Pēc tam es sāku pirkt visu kaut ko, taču – vienmēr tikai tāpēc, ka man tas patika. Mana kolekcija bija pilnīgs haoss, tai nebija nekādas virzības.
Un tad es sāku izmantot mākslu arī savos viesnīcu projektos. Protams, pirmoreiz (tas bija Clarion Hotel Stavangerā), godīgi sakot, rezultāts nebija īsti labs. Toreiz visu projektu uzticējām vienam māksliniekam, kurš bija ļoti populārs un mīlēts savā pilsētā. Pēcāk pieņēmām lēmumu, ka ir jādara pilnīgi citādāk. Pirmkārt, mēs nedrīkstam uzticēt lēmumu pieņemšanu par mākslas darbu izvēli un izvietojumu arhitektiem un interjera dizaineriem. Mākslai ir jābūt brīvai, tā nevar tikt pielāgota sofām, spilveniem vai vēl kaut kam. Tad es sāku strādāt ar Sūne Nordgrēnu. Tas bija milzu lēciens pareizajā virzienā. Sūne atvēra man pilnīgi jaunu pasauli. Es satikos ar māksliniekiem, atklāju, cik laba patiesībā var būt māksla. Pirmā viesnīca, kas tapa sadarbībā ar Sūne, bija Clarion Hotel Sign Stokholmā. 95 procenti no tur redzamajiem mākslas darbiem ir melnbaltas fotogrāfijas. Pazīstamu zviedru un arī ārzemju fotogrāfu darbi. Savveida galerija.
Pīters Bleiks The Olso Suite numuriņā
Viesnīca, ar kuru es ļoti lepojos, ir Clarion Hotel Stockholm. Tas bija pirmais projekts, kur jutu, ka eksponētie mākslas darbi it kā piešķir viesnīcai vēl papildus vērtību. Mēs gan atradāmies ļoti tālu no tā, ko šodien darām The Thief. The Thief vienlaikus ir arī Astrup Fearnley muzeja lielākais atbalstītājs. Un es domāju, ka mēs esam pirmā viesnīca pasaulē, kas sponsorē laikmetīgās mākslas muzeju. Astrup Fearnley muzeja kolekcija ir izcila – manuprāt, viena no labākajām Eiropā. Realizējot The Thief projektu, mūsu ambīcija bija piedāvāt pilnīgi jaunu konceptu, kā viesnīcā var tikt reprezentēta māksla. Runājot par manu dzīvi, tas vienmēr bijis nemainīgi – es katrreiz vēlos uzkāpt aizvien jaunā kalnā. Man māksla ir šis jaunais kalns, un The Thief pagaidām ir lielākais, kurā es esmu uzkāpis. Pie tā durvīm kā lūgšanā saliecies Entonija Gormleja bronzas tēls, savukārt pats nosaukums The Thief ir absolūti diskrēts. Es domāju, tikai daži atļautos teikt, ka nosaukt viesnīcu par The Thief (zaglis), ir drosme. Īpaši apzinoties mūsu klientūru – baņķierus, uzņēmējus, tādu Volstrītas publiku...
Ņemot vērā miljonus vērto mākslas kolekciju, tas, protams, ir kā raustīt likteni aiz ūsām.
Tieši tā! Tajā mirklī, kad mums parādījās izdevība viesnīcas vestibilam no Astrup Fearnley muzeja aizņemties Ričarda Prinsa “Zirgu zagli” - vietā, kur tas šobrīd atrodas, interjera arhitekts bija iecerējis sofu. Tā joprojām tur ir, tikai neredzama – aiz gleznas. Toreiz es un Sūne teicām: “Nē, šajā vietā jābūt šim mākslas darbam.” Aiz gleznas ir milzīga sofa; es esmu redzējis neskaitāmas visu iespējamo veidu sofas – kādos piecdesmit hoteļos, taču es nekad neesmu redzējis trīs reiz četrus metrus lielu Ričarda Prinsa oriģinālu viesnīcas lobijā. Nekāda stikla, nekādu pārmērību, tas vienkārši tur ir. Vēl turpat ir arī “Adošais pulkstenis” [tā autore ir norvēģu dizainere Sīrene Elīse Vilhelmsena (Siren Elise Wilhelmsen) – U.M.], jo es vienkārši gribēju cilvēkus mudināt aizdomāties. Pulkstenis “ada” šalli. Es izvēlējos to nokrāsot zelta krāsā, jo laiks ir tik vērtīgs, un tas iet ļoti ātri. Runājot par mākslu, ja spējat to labi prezentēt, cilvēki sāk atsaukties. Ne visi, varbūt daži. Iespējams, daži nodomās – ā, labs humors – The Thief Hotel un “Zirgu zaglis”... “Adošais pulkstenis” – laiks... Un tad, iespējams, pamanīs Šarlotes Tīsas-Ēvensenas videoinstalāciju ar musulmaņu meitenēm, kas pirmoreiz pielaiko hidžabu...
Vai tie The Thief mākslas darbi, kas nav palienēti no muzeja, bet pieder jums, tika speciāli pasūtīti jeb vienkārši ir no jūsu privātkolekcijas?
Te ir viss kopā. Daļa darbu ir no muzeja, daļa ir no manas kolekcijas, daļa tapuši speciāli viesnīcai. Piemēram, Apparatjik suite patiesībā ir instalācija, kuru veidojusi grupa Apparatjik – starptautiska mākslinieku un mūziķu apvienība. Ar kristāla disko bumbu vannasistabā, turklāt jūs varat projicēt grupas dalībniekus arī savā gultā – tā teikt, gulēt ar rokzvaigzni! Unikāli mākslas darbi ir katrā no viesnīcas istabām. Cilvēki bieži man jautā: “Peter, vai tu nebaidies, ka cilvēki varētu nozagt kādu no mākslas darbiem?” Nē! Iedomājieties tikai – naktī kāds ir nozadzis Ričarda Prinsa “Zirgu zagli” no Oslo viesnīcas The Thief. Tas būs CNN, BBC...
Ak, tad tur tā sāls! The Thief acumirklī būs viesnīca numur 1 pasaulē, un jūs nespēsiet izmitināt visus, kas vēlēsies tajā nakšņot...
Nu... Kad tika nozagts Munka “Kliedziens”, tas izpelnījās zināmu uzmanību...
Tas nozīmē, ka nemaz nebaidāties.
Varbūt mana apdrošināšanas kompānija baidās, bet es nē.
Copperhill Mountain Lodge. Foto: Design Hotels
Runājot par jums kā kolekcināru – jūs esat emocionāls vai racionāls?
Sūne teiktu, ka es esmu tipisks emocionāls kolekcionārs. (Smejas) Es kolekcionēju ar sirdi, ne ar galvu. Taču šobrīd es mēģinu īstenot dažādas tematiskās koncepcijas dažādām viesnīcām. Piemēram, Copperhill Lodge, kas ir kalnu viesnīca numur 1 Skandināvijā (to nesaku tālab, ka tā man pieder – tā vienkārši ir), restorāna pagalmā, iepretim helikopteru nosēšanās laukumam, ir spāņu skulptora Jaume Plensa darbs Och Nuria. Divas milzīgas sieviešu galvas, kas sarunājas viena ar otru. Viņu acis ir aizvērtas, veidojot it kā iekšēju dialogu. Protams, visi, kas šeit būs nakšņojuši, atcerēsies viesnīcu. Vienlaikus visi, kas būs brokastojuši vai vakariņojuši restorānā, atcerēsies arī šīs galvas. Kā tās tur ārā stāv – tumsā vai sniegā, un to iekšpusē ir gaisma. Tas vienkārši ir skaisti! Mākslai ir šī spēja dot jums it kā mazliet vairāk. Arī – stāstu.
Bet vai tā ir mainījusi kaut ko arī jūsos? Veidā, kā jūs raugāties uz lietām un pasauli?
Protams. Pirms es nebiju redzējis Šarlotes Tīsas-Ēvensenas (Charlotte Thiis-Evensen) videoinstalāciju Individual freedom [tā atrodas pie The Thief restorāna ieejas – U.M.], kurā trīs Somālijas meitenes – trīs māsas pielaiko hidžabu, es nekad nebiju aizdomājies, kad viņām jāpieņem lēmums – nēsāt hidžabu vai nē. Kāda vecumā? Un vai šo izvēli ietekmē vecāki vai tā ir viņu pašu ziņā? Es arī nezināju, ka tajā mirklī, kad viņas šo lēmumu pieņem, tas - lielākoties - ir lēmums visai dzīvei. Taču, redzot šo darbu, es sāku tajā ieskatīties – tiktāl, ka pat nodomāju: ok, tās divas meitenes labajā pusē, iespējams, to arī nēsās. Savukārt raugoties uz trešo meiteni kreisajā pusē un vērojot veidu, kā viņa hidžabu noņem un atkal apsien, kļūst skaidrs, ka viņa to nenēsās. Es nezinu, vai man ir taisnība. Tās ir tikai manas sajūtas. Taču tas noteikti man kaut ko deva, jo es sāku domāt par divpadsmit, trīspadsmit gadus veciem jauniešiem un to, ka viņiem jāpieņem lēmums visai dzīvei. Par ģimenes, draugu, sabiedrības spiedienu un dzīves robežām.
Dažkārt māksla var būt provokatīva, dažkārt – vienkārši skaista. Dažreiz tā vienkārši dod jums enerģiju. Tepat, pāris soļus tālāk, ir Astrup Fearnley muzeja skulptūru parks. Jūs varat sarīkot pikniku starp Aniša Kapūra un Franca Vesta skulptūrām. Mēs bieži par to nepadomājam, taču māksla pilsētvidē ir ļoti svarīga. Tā var izdarīt ļoti daudz laba. Turklāt tai ne vienmēr jābūt dārgai – jebkura māksla.
Savā ziņā tas ir tas, ar ko šobrīd nodarbojas Oslo?
Labs mans draugs, Kristians Ringnēss, šoruden atklāja milzīgu skulptūru parku. Šajā sakarā bija daudz diskusiju. Man nav svarīgi, kāds bija viņa motīvs – kāpēc viņš to darīja? Ēkebergas skulptūru parks padara mākslu pieejamu ikvienam 24 stundas diennaktī.
Kur jūs pērkat mākslu – izsolēs, galerijās, mākslinieku darbnīcās?
Visur. Pēdējā lieta, ko es nopirku, bija visa mākslinieka izstāde īsi pirms tās atklāšanas. Stokholmā. Mēs to pārcelsim uz viesnīcu Gotlandē (Visby Hamnhotell), tā ir ļoti veca, atrodas ļoti skaistā ēkā uz salas un ir iekļauta UNESCO mantojuma sarakstā. Kad kopā ar Sūne iegājām galerijā, mākslinieks teica: “Ko?” Es teicu: “Mēs pērkam visu!” Es domāju, ka tā ir fantastiska iespēja arī māksliniekiem, jo viņi vēlas, lai cilvēki viņu darbus redz. No šī viedokļa viesnīca ir ideāla vieta mākslas eksponēšanai. Un tie, kas nākamvasar atbrauks uz Visbiju, redzēs, ka viss viesnīcas lobijs patiesībā ir viena liela instalācija – tur ir fotogrāfijas, krēsli... Jūs vārda vistiešākajā nozīmē varat sēdēt mākslas darbā. Katrs no instalācijā izmantotajiem 15 krēsliem ir atšķirīgs. Daži ir ļoti viegli, daži tiecas lejup no griestiem, taču uz visiem var sēdēt. Es domāju, ka tas piedāvā atkal pilnīgi citu skatu punktu. Turklāt, jūs to vienmēr atcerēsieties.
Niki de Senfalas darbs viesnīcas lounge zonā
Vai jūs kādreiz esat pircis mākslu tikai kā investīciju, un ko jūs domājat par kolekcionāriem, kas to praktizē?
Protams, ir cilvēki, kas pērk mākslu kā investīciju. Un daži tādējādi pelna. Taču es domāju, ka arī tie, kas pērk mākslu kā investīciju un ar to pelna, vienlaikus arī to mīl. Protams, jums var paveikties, taču ne vienmēr tā notiek. No mākslas, ko esmu nopircis – daļa ir bijusi laba, daļa ne tik laba. Taču es par to neuztraucos, jo es negrasos to pārdot. Es to izlikšu kādā no savām viesnīcām... Godīgi sakot, man nav nekādas nozīmes, piemēram, tam, ja Aleksa Kaca (Alex Katz) darbu cena šobrīd dubultojusies. Vai tas būtu iemesls, lai es to tagad noņemtu no sienas un pārdotu?
Jūs nekad neesat pārdevis neko no savas kolekcijas?
Nē. Varbūt kādu “vecu mēslu”. Taču es nekad neesmu pārdevis neko patiešām vērtīgu. Izņemot vienu darbu un tā bija liela kļūda. Es to pārdevu savam draugam.
Esmu atvēris jau tik daudz viesnīcu, mākslas darbiem tajās ir pietiekami daudz vietas. Šobrīd strādājam pie Skt Petri Hotel rekonstrukcijas Kopenhāgenā – jaunas, skaistas viesnīcas, kuru nesen iegādājos. Mūsu ideja ir tur eksponēt labāko no dāņu laikmetīgās mākslas. Taču manās viesnīcās vienmēr ir kāda zīme, kas apliecina, ka esmu norvēģis. Šajā gadījumā tā būs brazīliešu mākslinieka Vika Munisa (Vik Muniz) Munka “Kliedziena” interpretācija. Izcils un milzīgs darbs – trīs reiz četri metri. Veidots no sīkiem plastmasas gabaliņiem.
Runājot par jums pašu – kurus darbus uzskatāt par savas kolekcijas hailaitiem? Tādiem, kas kaut kādā mērā jums ir īpaši svarīgi?
Es domāju, daži Vika Munisa darbi, šis un tas no Jaume Plensa, divas Endija Vorhola Munka interpretācijas, kā arī daži citi mākslinieki, kas varbūt nav tik slaveni. Taču man ir ļoti īpaši. Piemēram, Gerijs Hjūms (Gary Hume).
Viņš gan ir pietiekami zināms.
Varbūt jūs viņu zināt, bet lielākā daļa cilvēku ne. Hjūma darbs, kas ir manā kolekcijā, ir gandrīz trīs metrus augsts, piesātināti dzeltens - tas izskatās gandrīz kā lāpa. Man ir arī daži Treisijas Eminas darbi, no kuriem viens ir mazliet provokatīvs. Kā arī amerikāņu mākslinieks Deivids Smits (David Smith), kurš gan vairāk pazīstams ar savām skulptūrām, bet viņam ir arī daži melnbalti akti. Man ir divi, un tie man ļoti patīk.
Vai jūs zināt, cik mākslas darbu ir jūsu kolekcijā, jeb jūs nekad neesat skaitījis?
Simtiem.
Varbūt tūkstošiem?
Nē. Drīzāk 400, 500, 600. Es neskaitu. Es neesmu pat skaitījis arī, cik es tērēju mākslai. Kad tapa Coperhill, mēs iztērējām 20 miljonus norvēģu kronu. The Thief ir iespaidīga kolekcija, arī Clarion Hotel & Congress Trondheimā un Clarion Hotel Post Gēteborgā. Pirmais, ko jūs ieraugāt, pārkāpjot Hotel Post slieksni, ir milzīga, sešus metrus augsta plakani saspiesta sarkana norvēģu pasta automašīna pie sienas. Viesnīca atrodas vēsturiskā 20. gadu pasta ēkā. Un tās koncepta pamats ir stāsts par komunikācijām – no tiem laikiem, kad tika sūtītas pastkartes līdz šodienas satelītiem. Supermodernā vidē ir viss kopā – pasta mašīna, vecas pastkastītes, satelītšķīvji utt.
Vai jūsu draugu vidū ir arī mākslinieki?
Protams, es pazīstu pietiekami daudz mākslinieku. Es neteikšu, ka viņi man ir labi draugi, taču pazīstu viņus pietiekami labi.
Vai jums ir svarīgi, kas notiks ar jūsu kolekciju pēc jūsu nāves?
Nē. Absolūti nemaz.
Tā paliks tāda, kāda tā ir – daļēji publiska?
Es nezinu, šī lēmuma pieņemšanu es atstāšu nākamajai paaudzei. Ja viņiem būs atšķirīgas idejas, ja viņi vēlēsies to pārdot vai paturēt – es nevēlos to regulēt no sava kapa. Es neesmu to uzrakstījis un arī nevēlos viņiem teikt – nedariet to un nepārdodiet to, viņiem ir jāpieņem pašiem savi lēmumi. Viņiem ir jādzīvo sava dzīve, un es nevaru pieņemt lēmumus viņu vietā. Ja viņi vēlēsies pārdot visu, kas ir mūsu mājās – labi.
Taču jūs mēģināt viņus izglītot mākslā?
Nē. Tas ir jādara viņiem pašiem. Varbūt viņi to mīlēs, bet varbūt arī nē. Varbūt viņi mīlēs citas lietas – medicīnu, operu vai vienkārši savu darbu. Cerams, ka viņi mīlēs savas ģimenes.
Kā jūs sevi trenējāt – atšķirt labu no sliktas mākslas? Domāju, ka sākumā tas noteikti nebija viegli.
Es joprojām mācos. Katru dienu. Es neesmu izcils. Taču Sūne ir. Iedomājieties, man ir piecdesmit un man ir labākais skolotājs visā Skandināvijā. Es domāju, jūs varat nodzīvot visu savu dzīvi, katru dienu mācoties kaut ko jaunu. Katru reizi, kad es satieku Sūne, viņš man iemāca kaut ko jaunu. Viņš ir uzņēmies rūpes par manu kolekciju. Par visu – viesnīcu mākslas kolekciju kūrēšanu utt. Taču mums vienmēr ir diskusijas un viņš saka: “Peter, ko tu domā, ja mēs nopirktu šo vai to?” Savā ziņā man, protams, ir pēdējais vārds, taču es vienmēr ļoti rūpīgi ieklausos tajā, ko viņš saka.
Tas nozīmē, ka jūs viņam pilnībā uzticaties?
Pilnībā.
Ričarda Prinsa litogrāfija Cowboy – The Horse Thief viesnīcas lobijā
Jums nekad nav bijusi ambīcija atvērt savu privāto muzeju? Ņemot vērā kolekcijas apjomu.
Nē, šādas ambīcijas man nav. Nē, nē! Visupirms es vēlos, lai manu viesnīcu viesi atklātu sev mākslu un domātu par to - tādējādi apliecinot, ka esmu rīkojies pareizi. Tā kā es diezgan bieži atveru jaunas viesnīcas, par nākotni, par to, ko mana māksla sniegs viesnīcām, es domāju vairāku desmitgažu ietvaros. Tiesa, es neesmu vienīgais. Ir viesnīcas, kas dārgu mākslu izmanto mārketingam. Piemēram, Wynn Hotel Lasvegasā. Viņiem ir milzīga mākslas kolekcija, un tā ir ārkārtīgi dārga. Domāju, daudzi ir dzirdējuši stāstu par Stīvenu Vinnu (Steven Wynn) un Pikaso gleznu, kuru viņš grasījās pārdot izsolē par 139 miljoniem dolāru. Iepriekšējā dienā, izrādot to saviem viesiem, viņš izgrūda gleznai cauri elkoni. Saprotams, izsole tika atlikta. Viesnīcai tā, protams, bija milzīga publicitāte. Kad es par to lasīju, es domāju: “O, shit, kas notiek?!” Tas bija visos medijos.
Jūs droši vien esat saticis visdažādākos kolekcionārus. Vai pastāv kāda atšķirība starp amerikāņu, Eiropas, krievu un ķīniešu kolekcionāriem?
Es domāju, ka nekādas atšķirības nav. Lielākā daļa kolekcionāru, kurus esmu saticis, ir ļoti sajūsmināti par mākslu. Viņiem varbūt ir atšķirīgi viedokļi, taču viņi visi to mīl. Manā garāža ir vairākas vācu mākslinieka Alekša Hites (Alex Hütte) lielformāta fotogrāfijas. Tās ir no lietusmežiem. Izteikti tuvplāni. Man tas ir atgādinājums, ka lietusmeži ir pasaules plaušas. Un klimata izmaiņas ir lielākā kauja, kurā mēs šobrīd piedalāmies. Tas ir mūsu lielākais izaicinājums. Daudz svarīgāks nekā finanšu krīze, jo tas attiecas uz mūsu planētu un mūsu bērnu nākotni. Vide, nabadzība, ilgtspēja, sociālā atbildība, bezdarbs – man tās ir daudz svarīgākas lietas par mākslu. Es vēlos sabiedrību, kurā būtu iekļauts ikviens; caurspīdīgu, atvērtu; es vēlos, lai kompānijas strādātu jaunā, ilgtspējīgā veidā. Es vēlos jaunu – komerciālu, taču ilgtspējīgu kapitālismu. Tas kapitālisms, kas ir šodien, ir bankrotējis. Šie ir jautājumi, kas man šodien ir daudz svarīgāki par mākslu. Māksla ir kā tortes dekors - jauks, taču citi jautājumi ir daudz būtiskāki. Un es daudz vairāk laika veltu tiem nekā mākslai. Ja man saviem bērniem kaut kas ir jāiemāca, tad tā ir milzīgā atbildība par nākamajām paaudzēm. Par viņu bērniem un nākamajiem.
Julian Opie viesnīcas The Thief liftā
Savā ziņā māksla ir luksusa rotaļlieta. Svarīga, bet ne pati būtiskākā.
Jā, tā tas ir. Taču jūs varat apvienot abus. Vienā no mūsu viesnīcām – Clarion Hotel Arlanda, ir eksponēti zviedru fotogrāfa Matiasa Kluma (Mattias Klum) darbi. Viņš strādā National Geographic un ir no tiem, kas dodas džungļos tikai tālab, lai nofotografētu vienu, īpaši bīstamu čūsku. Tā teikt, ja gadās to satikt, jūsu nāve ir ļoti tuvu.... Iespējams, viņš ir viens no retajiem, kas ir pietiekami neprātīgs, lai uzņemtos tāda veida izaicinājumus. Viņš ir bijis Borneo, Sumatrā un redzējis, ko cilvēki ir izdarījuši ar lietusmežiem. Viņš ir redzējis, ko nozīmē, ja iznīcina biodaudzveidību. Izstādē viesnīcas galerijā jūs varat redzēt brīnišķīgas lietusmežu fotogrāfijas un tām blakus – kā cilvēki tos ir iznīcinājuši. Un tad jūs sākat domāt par šo čūsku. Iespējams, tā ir visbīstamākā čūska pasaulē, bet vienlaikus no tās indes iespējams iegūt zāles pret infarktu. Jūs varat izmantot mākslu visdažādākajos veidos – dažreiz vienkārši, lai cilvēkus šokētu, citreiz – lai radītu viņiem labu sajūtu jeb vienkārši mudinātu – paskatieties uz šo. Arī – lai izglītotu.
Ņemot vērā jūsu pieredzi, vai varat teikt, ka tas darbojas?
Absolūti. Kaut vai tikai lasot atsauksmes par mūsu projektiem twitter un citos sociālajos tīklos. Ļoti daudzi cilvēki komentē gan mākslu, gan to, ko mēs darām. Un es viņiem atbildu: “Ja jūs pavadīsiet vienu nakti Clarion Hotel Arlanda, jūs vienu gadu izglābsiet 100 kvadrātmetrus lietusmeža.” Izstāde nav vienīgais veids, kuru izmantojam komunikācijā. Mēs izdodam arī grāmatas – atsevišķs izdevums veltīts gan Clarion Post Hotel, gan Coperhill viesnīcu mākslas kolekcijām. Kāds izlasa un varbūt sāk domāt. Par to, ko mēs darām ar savu planētu. Vai par to, ka musulmaņu meitenēm nebūt nav viegli izšķirties – nēsāt hidžabu vai nē. Iespējams, tad mēs sapratīsim, cik svarīgi ir iesaistīt ikvienu – gejus, lezbietes, musulmaņus, budistus... Es vēlos sabiedrību, kurā ir visi: balti, melni, zili, dzelteni, visa veida reliģijas. Savā ziņā ar mākslas starpniecību mēs it kā sūtām mazus pārdomu atspulgus cilvēkiem.
Kā konkrēti notiek lietusmežu glābšana?
Mēs sadarbojamies ar Lietusmežu fondu. Un par katru pārdoto nakti jebkurā no mūsu 171 viesnīcām Nordic Choise maksā Lietusmežu fondam, lai vienu gadu tiktu saglabāti 100 kvadrātmetri lietusmeža. Pagājušajā gadā mēs izglābām teritoriju, kas ir ekvivalenta 80 000 futbola laukumiem. Un Norvēģijas valdība dara to pašu. Es ceru, ka katru reizi, raugoties Clarion Hotel Arlanda mākslas darbos, cilvēki sāks domāt: “Ko mākslinieks ir vēlējies man teikt?” Viņš vienmēr mēģina kaut ko pateikt, pastāstīt. Kāds varbūt saka – ēdiet zaļāk, ēdiet vairāk dārzeņus, ēdiet veselīgāk. Taču tas ir otršķirīgi – klimats un veselība ir vienots veselums. Patiesībā mēs ražojam pietiekami daudz pārtikas, lai pietiktu visai pasaulei, bet daļu no tās vienkārši izmetam. Pārtikas ir pietiekami, vienīgi pusei planētas iedzīvotāju tās ir par daudz.
Bet jūs pats – vai jums ir laiks tā vienkārši apsēsties iepretim mākslas darbam un padomāt?
Protams. Tikai es nesēžu tādā klasiskā nozīmē, es mākslu redzu katru dienu un reizēm es apstājos. Tā rada manī labu enerģiju, labas vibrācijas. Un tam nav nekā kopīga ar slavu un dārdzību. Es atceros, kad esmu to nopircis, kāpēc un kā es jutos. Tas ir mazs atgādinājums par kādu manas dzīves mirkli laikā.
Kāds ir jūsu padoms jaunajiem kolekcionāriem?
Dariet to ar sirdi, nevis galvu un kalkulatoru. Jo, ja jūs sāksit pirkt mākslu ar kalkulatoru, labāk dariet ko citu. Es vienmēr esmu pircis ar sirdi. Es pērku mākslu tāpēc, ka man tā patīk.
Vai jūs piekrītat, ka māksla ir sava laika spogulis?
Pilnībā. Ja paraugāmies uz mākslu un māksliniekiem, māksla dažkārt izaicina valdības, sistēmu. To labi var redzēt Ķīnā, Krievijā. Pat Norvēģijā. Kad mākslinieks glezno laupīšanas, prostitūciju. Savā ziņā tas viss ir izaicinājums valdībai. Māksla var būt spēcīga, ietekmīga, tā var mainīt uztveri, idejas, sistēmas.
Māksla viesnīcas The Thief garāžā
Vai pasaulē ir kāds mākslas darbs, kuru jūs ļoti gribētu iegūt, bet nevarat atļauties?
Viens no maniem favorītiem ir Džefa Kūnsa Michael Jackson and the Bubbles.
Kāpēc?
Popmūzikas ģēnija dēļ. Pateicoties viņam, esmu baudījis savas dzīves labākos mūzikas mirkļus. Kad pirmoreiz dzirdēju Billie Jean, kopā ar draugiem sēdēju un gaidīju, kad dziesmas video tiks atskaņots MTV. Tas bija maģisks mirklis. Džeksons bija fatāls ģēnijs un līdzīgi kā daži citi – mira jauns. Taču, iespējams, viņš ir vislielākais popmūzikas ģēnijs, kāds jebkad dzīvojis, un es joprojām atceros lieliskos mirkļus, kurus viņš man ir devis. Pirmie moonwalk soļi Motown 25, man bija kādi 25 gadi. Tas bija maģiski. Ikviens mēģināja kustēties kā Džeksons.
Es nekad nevarētu iztērēt tik daudz naudas par vienu apbrīnojamu mākslas darbu, taču esmu laimīgs, jo, galu galā, Michael Jackson and the Bubbles tomēr atrodas man tik tuvu. [Kūnsa darbs atrodas turpat blakus esošā Astrup Fearnley muzeja kolekcijā – U.M.]
Jums patīk Džefs Kūnss?
Kaut kas viņā nenoliedzami ir. Astrup Fearnley muzejā ir arī viņa delfīns, kas izskatās kā no plastmasas, bet patiesībā ir no alumīnija. Viņam ir daudz spilgtu darbu. Taču es neesmu Kūnsa fans. Tā ir tikai nejaušība, ka man patīk Michael Jackson and the Bubbles.
Šobrīd ir modē kritizēt Kūnsu un Hērstu.
Jā. Es redzēju filmu par Demjenu Hērstu. Patiesībā viņš ir fabrika, viņam strādā simtiem cilvēku. Ražo tā – tra, tra, tra, tra... Taču es negrasos viņus kritizēt. Es nepērku ne Kūnsu, ne Hērstu. Bet, ja jūs jautājat – nu, iedomājieties Michael Jackson and the Bubbles The Thief viesnīcas vestibilā. Tas taču būtu kaut kas!
