Mākslas un dabas sinerģijas telpa
Intervija ar skotu kolekcionāriem Nikiju un Robertu Vilsoniem Edinburgā
28/04/2014
Šķiet, Jupiter Artland ir viena no vizuāli krāšņākajām laikmetīgās mākslas kolekcijām mūsdienu Eiropā. Tā izvietojusies 100 akru (četrdesmit hektāru) zemes platībā, kuras centrā slejas tēlnieces Nikijas Vilsones (Nicky Wilson) un homeopātijas aptieku tīkla īpašnieka Roberta Vilsona (Robert Wilson) un viņu dibinātā Jupiter Foundation mājvieta – karaļa Džeimsa I stila (jacobean style) arhitektūras paraugs Boningtonu nams (Bonnington House). Viņu pārvaldībā tas nonāca 1999. gadā, kad Vilsoni izlēma no Londonas pārcelties uz Skotiju un apmesties uz dzīvi lauku īpašumā, kas atrodas nieka septiņu kilometru attālumā no Edinburgas. Turpat netālu ir arī skotu dzejnieka, rakstnieka, mākslinieka un dārznieka Īana Finleja (Ian Finlay, 1925–2006) radītais skulptūru dārzs “Mazā Sparta”, kas šodien tiek uzskatīts par vienu no Skotijas kultūras vēstures hrestomātiskajām parādībām. Finleja mākslas paraugi atrodami arī Jupiter Artland. Savu zaļojošo koku ieskauto Temple of Apollo viņš sākotnēji iecerējis kā “Mazās Spartas” sastāvdaļu, taču izrādījies, ka daudz iederīgāks tas ir Jupitera ainavā. Zemes un mākslas savstarpējo attiecību mijiedarbība ir kolekcionāru Vilsonu domāšanas veida un darbības dominante. Pie tēzes “māksla bagātina zemi, un zeme bagātina mākslu” viņi mūsu sarunas laikā atgriežas vairākkārt. Tāpat kā pie izglītības aspekta, paužot pārliecību, ka māksla ir instruments, ar kura palīdzību iespējams kardināli ietekmēt bērnu un jauniešu domāšanas veidu.
Temple of Apollo. Ian Finlay. 2005. Foto: Allan Pollock Morris. Publicēts ar Jupiter Artland laipnu atļauju
Vēlme dalīties ar citiem bija iemesls, kālab 2009. gadā arhitekta Bena Tindala (Ben Tindall) dizaina paraugs nerūsējošā tērauda muižas centrālie vārti Sputnik tika atvērti ne tikai draugiem, bet visiem, kas vēlas izbaudīt garu mākslas piepildītu pastaigu muižas īpašumā. Ainavas un mākslas sinerģijas rezultāts ir patiešām maģisks. Homeopāts Roberts Vilsons vēlāk mūsu sarunā atzīst, ka mākslai, līdzīgi kā homeopātijai, piemīt dziedinošas spējas. Mūža lielāko daļu Lielbritānijā pavadījušā amerikāņu arhitektūras teorētiķa, kritiķa un ainavu arhitekta Čārlza Dženksa (Charles Jencks) Life Mounds – zaļojošu spirālveida pakalnu un mākslīgu ūdenstilpju piepildītā pļava, kas atklājas skatam muižas alejas galā, – līdzinās kosmiskai plaknei, kuras zālienu piepucējis frizieris perfekcionists. Tas ir Vilsonu pirmais mākslas pasūtījums un, šķiet, viens no visvairāk publiskotajiem Jupiter Artland mākslas darbiem. Šie pakalni, kā atzīst Nikija Vilsone, ir visdārgākais parka objekts. “Tā cena ir astoņi manas dzīves gadi,” viņa, aizrautīgi smejoties, saka un piebilst, ka būvniecībā piedalījies ikviens muižas iemītnieks, sākot ar pašiem īpašniekiem un beidzot ar fonda darbiniekiem. Nikijai māksla ir ne tikai kaislība. Savulaik viņa Camberwell College of Arts un Chelsea College of Art and Design studējusi tēlniecību, un izklausās, ka tā joprojām ir Nikijas apsēstība. Atšķirībā no Roberta, kas atzīstas, ka viņa privātais stūrītis ir mūsdienu glezniecības kolekcija. Abi Vilsoni ir aktīvi laikmetīgās mākslas procesa dalībnieki: Roberts ir slavenā Edinburgas mākslas festivāla prezidents, savukārt Nikija darbojas Skotijas Nacionālās galerijas valdē. Jupiter Artland ir telpa, kur atbalsojas aktuālās mākslas notikumi – pagājušajā gada vasarā tur viesojās Džeremijs Delers (Jeremy Deller), kas reprezentēja Lielbritāniju 55. Venēcijas biennālē un ieradās Boningtonu namā uzreiz pēc tās atklāšanas. “Viņš ir īstens britiskuma un angliskuma iemiesojums,” stāsta Nikija, kas piebilst, ka Delera mākslas reprezentācija bijis drusku kontroversiāls pasākums, ņemot vērā tuvojošos referendumu par iespējamo Skotijas atdalīšanos no Apvienotās Karalistes. Šogad Jupiter Artland savukārt piedalīsies visu laiku lielākajā Skotijas laikmetīgās mākslas projektā Generations, kura uzmanības fokusā ir šīs teritorijas spilgtākās mākslas parādības pēdējo divdesmit piecu gadu laikposmā.
Roberts un Nikija Vilsoni. Publicitātes foto
Jūsu skulptūru parka nosaukums ir Jupiter Artland. Gatavojoties šai intervijai, mums neizdevās atrast skaidrojumu vai pamatojumu tam, kāds tam visam sakars ar Jupiteru.
Roberts Vilsons: Jupiters... Grieķu mitoloģijā tas ir prieka, radošuma un baudas arhetips. Un tieši šo kopumu mēs tiecāmies ielikt arī mūsu parka pamatos, veidojot to kā krāšņu platformu kreativitātei.
Nikija Vilsone: Nosaukumā ir kas maģisks. Skotijā nav daudz šai līdzīgu vietu. Mums gribējās radīt ko neordināru. Jupiters iemieso šo mūsu vēlmi.
R.V.: Tas paliek atmiņā. Cilvēki to atceras.
N.V.: Jā. Lai arī sākumā es nebiju sajūsmā par šo nosaukumu, tagad saprotu, ka tas ir ļoti atbilstošs vietai, kur divi cilvēki radījuši skulptūru parku, nerūpējoties ne par ko citu kā vien par to, kā piepildīt šo vietu ar saviem sapņiem. Iespējams, šis nosaukums ir nedaudz ekscentrisks, bet vienlaikus tas izsaka mūsu būtību. Šo parku esam radījuši divatā, paši visu kūrējuši, un mums ir izteikti personiskas attiecības ar Jupiter Artland.
Jūs kolekcionējāt mākslu arī pirms Jupiter Artland. Kā nonācāt līdz idejai par skulptūru parka radīšanu?
N.V.: Es izstāstīšu jums pavisam godīgu un atklātu stāstu. Es vadīju laiku mājās, pieskatot četrus bērnus. Mazākos tolaik vēl baroju ar krūti. Roberts visu laiku strādāja Londonā, es kāvos ar sadzīves rūpēm, biju bezgala vientuļa, arī garlaikota un jutos pamesta šai mežā. Pēc profesijas esmu tēlniece, un līdzās bērniem un vīram māksla ir tā lieta, kas spēj man sagādāt prieku un baudu. Tālab patiesībā es visai vienkāršā ceļā nonācu līdz domai piezvanīt Čārlzam Dženksam, kam paziņoju, ka vēlos mūsu muižas parkā uzbūvēt milzīgu viņa vides objektu. Tā bija mana pašiniciatīva un privātā interese, mana un Roberta vienotā vēlme darīt kaut ko kopā. Un arī apziņa, ka mūsu zemes ainavai tas ir būtiski.
R.V.: Kad skatāties uz lietām, jūs mēdzat aizdomāties par to, kā ir dzimis koncepts. Taču man liekas, ka koncepts visai bieži nav tas, no kā viss sākas. Parasti visbiežāk ir pirmais solis, jūs izdarāt pirmo gājienu.
N.V.: Atceros – mēs gatavojām svētdienas pusdienas. Es atradu Čārlza Dženksa telefona numuru, neatminos pat, kādā veidā, un viņš dīvainā kārtā to pacēla un teica: “Redzamies rīt.”
Marc Quinn. Love Bomb. 2006. Foto: Keith Hunter, 2013. Publicēts ar Jupiter Artland laipnu atļauju
Un tas bija pirmais mākslas darbs šai parkā?
R.V.: Jā, tas bija pirmais, ko pasūtījām, bet ne pirmais, ko varēja apskatīt. Pagāja ilgs laiks, kamēr uzbūvējām Dženksa objektu. Veseli astoņi gadi.
N.V.: Tas ir dārgākais darbs parkā, jo paņēma daļu no manas dzīves laika. Ikviens, kas mīt un strādā Jupiter Artland, gluži fiziski piedalījās Dženksa pakalnu (Life Mounds) būvniecībā.
R.V.: Savukārt pats pirmais pabeigtais darbs bija Marka Kvina (Mark Quinn) Love Bomb.
N.V.: Jā, un arī dramatisma piepildītākais. Tai dienā, kad Marks Kvins uzstādīja skulptūru, pie mums viesojās draugi, un mēs nolēmām doties izjādē. Mans zirgs nepamanīja Love Bomb, un viss beidzās tādējādi, ka es nokritu un salauzu kāju. Tās ir tik spilgtas un mazliet arī baisas atmiņas. Taču viss beidzās laimīgi.
Šķiet, jūs varētu izdot grāmatu ar stāstiem par to, ko slēpj šejienes mākslas darbi.
R.V.: Jā, jo stāstu glabā ikviens no tiem.
Kā jūs izvēlaties māksliniekus, kurus uzaicināt?
N.V.: Patiesībā jau tas ir vienkārši. Mēs mīlam māksliniekus un viņu darbus. Es esmu pilnīgi pārliecināta – lai kaut ko tādu darītu, ir jāpatīk mākslai, tai jāuzrunā jūs. Mēs nepiederam pie cilvēkiem, kas gatavi par kaut ko cīnīties tikai tāpēc, lai par katru cenu iegūtu to savā īpašumā. Kolekcionējam tikai to, kas mūs patiesi iedvesmo.
R.V.: Ikviens mākslinieks, kas šeit ierodas, ne tikai domā par to, ko radīt, bet meklē arī visatbilstošāko vietu savam darbam. Patiesībā viņi visā pilnībā kontrolē procesu – ne tikai to, kā izskatās māksla, bet arī tās sazobi ar mums. Pasūtījuma radīšanas laiks ir ļoti būtisks. Galerijas vienmēr cenšas pārdot jums jau gatavu mākslas darbu. Jupiter Artland īpašā raksturiezīme ir tā, ka visi šeit redzamie darbi radīti speciāli konkrētajai vietai un ainavai.
N.V.: Un te ir dīvaina ainava. Tās veidols neatbilst tradicionālajām asociācijām ar Skotijas zaļajiem pakalniem. Šī ir industriāla un visai nabadzīga Skotijas daļa, tepat netālu ir lidosta. Taču īsajā mirklī no maija līdz septembrim, kad viss salapo un ir zaļš, šī patiešām ir brīnišķīga vieta. Un māksla padara zemi skaistu.
Charles Jencks. Cells of Life. 2005. Foto: Allan Pollok Morris. Publicēts ar Jupiter Artland laipnu atļauju
Bet kāds ir pats process – jūs zvanāt māksliniekam un tālāk...
N.V.: Mēs piezvanām māksliniekam, uzaicinām, piemēram, uz pusdienām. Viņš saka jā vai nē. Jāatzīst, vairākums tomēr saka jā. Tad mēs dažkārt ar viņiem kopā izdzeram daudz vīna un dodamies pastaigā, lai parādītu ainavu. Daudz sarunājamies.
R.V.: Daži no viņiem paliek pa nakti. Piemēram, Entonijs Gormlijs (Antony Gormley) pavadīja šeit vairākas dienas. Kornēlija Pārkere (Cornelia Parker) dzīvoja trīs mēnešus, kamēr atrada īsto sava mākslas darba vietu un radīja to. Anja Gallačo (Anya Gallaccio) arī te mitinājās, kamēr uzbūvēja savu kristāla grotu (The Light Pours Out of Me).
Šeit atrodama plejāde spožu laikmetīgās mākslas parādību. Taču kuri, jūsuprāt, ir parka hailaiti?
N.V.: Patiesībā daudzi parka darbi man ir ļoti tuvi, bet īpaši mīlu Natana Kolija (Nathan Coley) In Memory. Arī Anjas kristāla grotu un Kornēlijas [Pārkeres] Nocturne (A Moon Landing). Protams, man patīk vēl daudzi citi, un šīm sajūtām ir dažādi iemesli. Apmeklētājiem, šķiet, gan visvairāk tīk Lauras Fordas (Laura Ford) meitenes (Weeping Girls). Viņu vidū tas ir absolūts favorīts. Tieši ar mazajām meitenēm mežā tiek uzņemts visvairāk fotogrāfiju.
Patlaban parkā apskatāmi 30 objekti.
N.V.: Patiesībā 31. Mums īstenojami vairāki lieli projekti turpmākajos pāris gados. Mani iepriecina šis process.
Cornelia Parker. Landscape with Gun and Tree. 2010. Foto: Keith Hunter
Publicēts ar Jupiter Artland laipnu atļauju
Un ko jūs darīsiet, kad zeme būs pārpildīta ar mākslu un nebūs vairs kur to izvietot?
N.V.: Nopirksim vēl (smejas).
R.V.: Patiesībā ir ļoti grūti nopirkt te zemi.
N.V.: Viss mainās. Šis ir konkrētais mirklis. Un nekas nav uz mūžu. Ir dažādas iespējas, kā parks varētu attīstīties. Viens no aspektiem, kas mums šķiet svarīgs un nozīmīgs, ir tieši izglītības programmas. Ir arī doma par projektiem, kas varētu notikt ārpus parka teritorijas. Ir daudz dažādu interesantu izaicinājumu. Un mums visu laiku jārūpējas par šiem mākslas darbiem un par apkārtni.
R.V.: Jau pats parka nosaukums sastāv no diviem vārdiem – “māksla” un “zeme”. Tas ir ļoti būtiski. Tādā aspektā, ka māksla bagātina zemi un zeme bagātina mākslu. Ainava ir konstanti mainīga parādība. Un tādējādi arī māksla – atkarībā no tā, vai jūs uz to skatāties saulainā, skaistā dienā vai sniegā, vai teju necaurredzamā lietū. Tas ir tāds nebeidzams pārmaiņu process.
Jūs minējāt, ka visi Jupiter Artland skatāmie darbi ir radīti speciāli konkrētajai videi.
R.V.: Kad māksla ir veiksmīgi “iesēdināta” ainavā, veidojas attiecību trīsstūris – starp mākslu, dabu un skatītāju. Un tas ir kas maģisks.
N.V.: Ikvienam objektam ir nepieciešams pareizais, īstais konteksts. Mākslas darbs nedrīkst būt svešķermenis, to nevar kaut kur ielikt tālab vien, kas tas ir jāieliek. Ir jāņem vērā noteikumi, ko diktē ainava, patiesībā ik sīkākā nianse. Tas ir kopums, par ko mēs domājam. Un, šeit atgriežoties vēlreiz un vēlreiz, jūs atklāsiet šīs nianses.
Sara Barker. Patterns. 2013. Foto: Keith Hunter. Publicēts ar Jupiter Artland laipnu atļauju
Jūsu pašu dzīvojamais nams atrodas pašā parka vidū. Vai, ņemot vērā, ka parks atvērts publikai, tas nav mazliet traucējoši?
N.V.: Jā, šī ir ļoti privāta teritorija. Dažkārt nav viegli, ja cilvēki nerespektē to, ka te ir arī mūsu mājas. Tomēr visbūtiskākais man šķiet tas, lai parks apmeklētājiem atklātos tādā veidolā, kādā esam to iecerējuši, lai katrs mākslas darbs izskatītos tieši tā, kā tam jāizskatās. Man nepatīk uzņemt apmeklētājus situācijās, kad daļa objektu tādu vai citādu iemeslu dēļ apskatāmi tikai daļēji vai nav apskatāmi vispār. Taču mēs nekad neatsakām skolēniem. Apkārtnē ir daudz skolu, un teju vienmēr šeit sastopami bērni un jauni cilvēki, kas lieliski pavada laiku garās pastaigās.
Kāpēc jūs izšķīrāties padarīt šo vietu publiski pieejamu?
N.V.: Mēs abi sapratām, ka nevar turēt savā īpašumā tik brīnišķīgus mākslas darbus, nedaloties ar citiem. Man šķiet, ka cilvēkiem tomēr ir būtiski redzēt mākslu, jo viņi ir gatavi maksāt par parka apmeklējumu. Un visa šī nauda – katrs penijs – tiek novirzīta, lai apmaksātu izglītības programmas izdevumus. Tādējādi patiešām mums ir svarīgs ikviens apmeklētājs. Bet, ja parku apmeklē ģimene, bērniem ieeja tajā ir bez maksas.
R.V.: Mūsu fonda uzmanības fokusā vienmēr bijuši centieni piesaistīt jauniešu uzmanību, esam stimulējuši viņu vēlmi nākt šurp un apjaust, kā māksla spēj mainīt ikviena cilvēka uztveri. Piecu gadu ilgajā periodā, kopš atvērām Jupiter Artland publikai, to ir apmeklējuši 14 500 skolēnu. Visi par brīvu. Labdarība ir ļoti būtiska šī parka koncepta sastāvdaļa.
Kāda ir kolekcionāra loma šodienas laikmetīgās mākslas pasaulē?
N.V.: Es domāju, tā mainās. Šeit, Lielbritānijā, publiskajām institūcijām ne pārāk tīk iesaistīt savā darbā privātkolekcionārus. Iespējams, tādēļ, ka pastāv viedoklis –tādējādi privātkolekcionāri cenšas celt savu reputāciju. Tomēr, manuprāt, mūsdienās attiecības starp privātajām un publiskajām institūcijām ir svarīgākas nekā jebkad agrāk. Tas ir lielisks veids, kā stimulēt procesus.
Protams, ir kolekcionāri, kas izmanto mākslu kā preci, kā naudas pelnīšanas veidu. Taču mēs neesam starp viņiem. Man pat liekas, ka nekad nepārdosim nevienu no darbiem. Tie vienmēr paliks kopā ar mums. Patiesībā, neraugoties uz to, ka esam ierindoti Lielbritānijas mākslas kolekcionāru desmitniekā, salīdzinoši esam pavisam sīka vienība. Neuzskatām sevi par daļu no glamūrās mākslas pasaules. Nekad nepērkam darbus izsolēs.
Vai, vadoties pēc savas pieredzes, varat izskaidrot, kālab cilvēki sāk kolekcionēt mākslu?
N.V.: Man patīk skatīties uz mākslas darbu, tā ir absolūta bauda. Un tas laikam ir iemesls, kāpēc es visu to daru, – tas padara mani laimīgu. Un – ja varat to atļauties –tas ir aizraujošs veids, kā tērēt naudu.
R.V.: Man šķiet, tā ir vēlme izdaiļot pasauli ap sevi.
Un kā ar vēlmi iegūt kaut ko savā īpašumā, apmierināt ego?
N.V.: Attiecības ar mākslas darbu ir kas ļoti īpašs. Skatīšanās uz mākslas darbiem maina jūs, maina vidi ap jums. Atbrīvo un intelektuāli stimulē.
Vai jūs abi – profesionāla māksliniece un aizrautīgs mākslas mīļotājs – uz mākslu raugāties no viena skatpunkta, vai tomēr jums ir dažādi vērtēšanas kritēriji?
R.V.: Es neesmu trenēts. Man šķiet, ka mākslu vērtēju no vienkāršās “patīk” vai “nepatīk” pozīcijas. Nikija savukārt mākslu spēj analizēt arī no akadēmiskas pozīcijas. Viņa pārzina mākslas paņēmienu kopumu, var to kontrolēt, saprast, kā tas strādā. Taču mums vienalga bieži patīk vienas un tās pašas lietas.
N.V.: Man tomēr liekas, ka mēs domājam visai līdzīgi. Varbūt mani kā tēlnieci vairāk interesē, kā “tas” ir uztaisīts un kāpēc “tas” ir tā uztaisīts. Man patīk sarunas par šādām tēmām ar māksliniekiem, tās mani aizrauj. Kad strādājam ar māksliniekiem, es vienmēr pilnībā esmu iesaistīta darba procesā. Bet Robertam ir smalka intuīcija, viņš lieliski izjūt mākslu. Intuīcija ir ļoti spēcīgs kolekcionāra instruments. Roberts, kā zināt, ir homeopāts, un tā, tāpat kā māksla, arī ir savveida maģija, abstrakcija.
R.V.: Arī homeopātijā ir nepieciešama intuīcija.
N.V.: Jā, un homeopāta spēja akceptēt abstrakciju ir instruments, kas Robertam lieliski palīdz uztvert mākslas vibrācijas.
Ian Finlay. Beehives. 2009. Foto: Allan Pollock Morris. Publicēts ar Jupiter Artland laipnu atļauju
Vai piekrītat apgalvojumam, ka arī māksla ir savveida alternatīvā medicīna?
R.V.: Starp homeopātiju un mākslu ir filozofiska sasaiste. Abām šīm nozarēm ir līdzīgas kvalitātes – dziedinošas spējas. Tās abas izmanto ļoti smalkas enerģētiskās vibrācijas.
Vai jums ir mākslas darbi, ko gribētos iegūt savā īpašumā, taču tādu vai citādu iemeslu dēļ tas nav iespējams?
R.V.: Man tas laikam ir Dišāna pisuārs [Fountain, 1917], kas ir īpaši zīmīga 20. gadsimta mākslas parādība.
N.V.: Man tas ir kāds no Henrija Mūra (Henry Moore) darbiem. Es patiešām mīlu viņa tēlniecību, un man ir pārliecība, ka rastu to “iesēdināt” vidē labāk, nekā citi to izdarījuši. Vēl Entonija Gormlija “Mākonis” [The Quantum Cloud] – tas būtu kaut kas tikai man. Tā teikt – manai guļamistabai.
Vai jums šķiet svarīgi, kas notiks ar šo vides objektu kolekciju, kad jūsu vairs nebūs?
N.V.: Tā paliks mūsu bērniem... Un viņi, iespējams, to pārdos... (smejas). Patiesībā mēs neesam par to domājuši, jo vēl esam jauni.
Anya Gallaccio. The Light Pours Out of Me. 2012. Foto: J. McKenzie
Publicēts ar Jupiter Artland laipnu atļauju
Tas skan lieliski, jo vairākums ievērojamo mākslas kolekcionāru šodien ir cienījamā vecumā...
R.V.: Nikijai ir taisnība – nav jēgas kaut ko plānot uz priekšu.
N.V.: Kā jau teicu, nekas nav uz mūžīgiem laikiem. Tie ir vides objekti, un to pastāvēšana nav iespējama bez ikdienišķas aprūpes, tālab gribētos cerēt, ka kāds no bērniem paliks šai namā un – es paļaujos – uzņemsies atbildību.
