United Arts
Itāļu mākslas kolekcionāru Lučano Benetonu Trevizo intervē Agnese Čivle
27/05/2014
Arterritory.com paspārnē klajā nācis pavisam jauna žurnāla “Arterritory sarunas ar kolekcionāriem” pirmais numurs, kurā publicēta šī un vēl desmit intervijas ar Eiropas vadošajiem laikmetīgās mākslas kolekcionāriem, tostarp Ingvildu Gecu (Minhene), Dimitri Daskalopūlu (Atēnas), Haraldu Falkenbergu (Hamburga) un citiem. Uzzini vairāk!
Vēl pagājušā gadsimta 60. gados vīrieši Rietumos pazina vien melnu, brūnu un tumšzilas krāsas vilnas džemperi. Varbūt tikai retais atļāvās smilškrāsas. Taču 1965. gadā itālis Lučano Benetons (Luciano Benetton) iepazīstināja pasauli ar pilnu krāsu paleti. Kopdarbā ar brāļiem un māsu Benetons izveidoja apģērbu zīmolu United Colors of Benetton, kas klasisko vilnas džemperi piedāvāja iegādāties jebkurā krāsu tonī.
Krāsu apvērsums modē nebija viss, ar ko savas darbības laikā pārsteidza United Colors of Benetton. Tā vietā, lai savas kolekcijas reprezentētu modes fotogrāfijās, kompānija kopš 80. gadu beigām sabiedrību ik laikus sapurināja ar sociālās reklāmas kampaņām, kurās kā ar pirkstu tika iebakstīts smeldzošākajās brūcēs: AIDS, diskriminācija, nemieri, naids... Teju vienmēr itāļu fotogrāfa Olivjero Toskani (Oliviero Toscani) radītās kampaņas kļuva par ēsmu, ko plosīt mediju haizivīm. 2011. gada UNHATE reklāmas kampaņa, kurā ietekmīgi pasaules valstu līderi tika savienoti skūpstā, sacēla histēriju no Vatikāna līdz pat Baltajam namam: fotomontāža piedāvāja citādu realitāti, kurā pāvests Benedikts XVI skūpsta sunnītu garīdznieku, Kairas Al Azāra mošejas imamu Ahmedu et Tajebu, Francijas prezidents Nikolā Sarkozī – Vācijas kancleri Angelu Merkeli, un to pašu dara arī ASV un Ķīnas prezidenti Baraks Obama un Hu Dziņtao.
Šodien United Colors of Benetton 5000 veikalu garā ķēde stiepjas cauri 120 pasaules valstīm. Pēc Forbes aplēsēm, Lučano Benetons atzīts par vienu no Itālijas bagātākajiem cilvēkiem, un uzņēmums ierindojams pasaulē 100 pazīstamāko sarakstā.
Lai gan Benetons mākslu kolekcionējis visu savu dzīvi, 2012. gadā, pametot uzņēmuma prezidenta posteni, viņš ar pilnu atdevi turpināja kādu pirms dažiem gadiem aizsāktu īpašu projektu – Imago Mundi. Tolaik viņš arī nopirka jahtu, lai turpmākos gadus apceļotu pasauli. Šodien gandrīz viss modes magnāta laiks pieder mākslas un kultūras stihijai, ar kuru kopsolī viņš gadu desmitiem vadījis savu biznesu.
Iespējams, labāku brīdi, kad Benetona kungu aicināt uz sarunu, nemaz nevarēja vēlēties – kaut vai tādēļ, ka nupat tā pa īstam arī “ieskrējusies” viņa laikmetīgās mākslas kolekcijas Imago Mundi ceļojošās izstādes turneja. Intervija notika Itālijas pilsētā Trevizo, kas ir pasaulslavenā zīmola dibinātāja dzimtene un jau vairāk nekā 50 gadus arī uzņēmuma vadības pults un ražotņu mājvieta.
Lučano Benetons. Publicitātes foto
Un tā vien ir – ja jūs kādam acumirklīgi taujātu pēc atslēgas vārdiem, ar ko asociējas Trevizo, daudzi zinātu nosauktu trīs: prosecco, tiramisù un Benetton. Veneto reģiona iekšzemes pilsēta tik tiešām ir iepriekšminētā dzirkstošā vīna un deserta dzimtene, ar ko, protams, saistītas neskaitāmas apvidus agrārās kultūras un kultūras norises, taču jau kopš 60. gadu vidus nopietnu lomu saimnieciskajā dzīvē un kultūrvidē spēlējis arī United Colors of Benetton fenomens.
Zīmola patronāžā atrodas ne vien starptautiskus panākumus guvusī vietējā sporta institūcija – regbija komanda Benetton Rugby Treviso, bet arī virkne kultūrnotikumu un apkaimes vēsturiskās arhitektūras rekonstrukcijas projektu.
Par arhitektūru kā Benetona zīmola identitātes sastāvdaļu ir atsevišķs stāsts. Mūsdienās vai katram pasaules līmeņa modes namam ir “attiecības” ar savu stārhitektu: Prada un Rems Kolhāss, Chanel un Zaha Hadida, Armani un Masimiliano un Doriana Fuksi utt. United Colors of Benetton šādas attiecības aizsāka jau 1964. gadā, kad Lučano Benetons pirmoreiz uzrunāja itāļu dizaineru duetu Afru un Tobiju Skarpas (Afra, Tobia Scarpa), kuri gan tolaik vēl nebija svinējuši savas zvaigžņu arhitektūras spāru svētkus.
Tajā pašā gadā līdz ar Skarpu pirmo Benetonam radīto rūpnīcas arhitektūru Trevizo tapa par vienu no Eiropas high-tech industriālās lieljaudas pilsētām. Tolaik Trevizo lauku apvidū tika iezīmētas industriālā mikrokosma – Poncano trikotāžas rūpnīcas (Benetton knitwear factory) aprises. Tās 4000 kvadrātmetru lielo platību aizņēma iekšpagalms un nelielu ēku ansamblis zem nošķeltiem piramīdveida jumtiem. 1980. gadā Trevizo ainavā filigrāni tika iestrādāts loģistikas centra (Logistics Centre, Castrette) “hiperkinētiskais robots” – zem divdesmit jumta velvēm uz ieslīpiem pīlāriem balstīta ultramoderna mašinērija, bet 1995. gadā titāna konsolēs tika iekārta 190 000 kvadrātmetrus liela šūto apģērbu rūpnīcas (Plant, jeans and tailored clothing division, Castrette) platība – tehnoloģiju citadele ar gandrīz metafiziskām arhitektūras kvalitātēm, kurā balstošās kolonnas pretēji ierastajam pacēlās virs rūpnīcas jumtiem.
Tandēmā ar Scarpa Architects Benetons atgrieza dzīvē arī vairākas vēsturiskas, Otrā pasaules karā nopostītas Trevizo un pilsētas apkaimes ēkas, to skaitā ir 17. gadsimta Villa Minelli (Poncano), 18. gadsimta palladisma stila palaco Villa Loredan (Venegacu), 19. gadsimta Relais Monaco (Poncano) un Hotel Monaco pie Lielā kanāla Venēcijā.
Šobrīd Trevizo piedzīvo vēl vienu vērienīgu rekonstrukciju – tuvāko divu gadu laikā plānots pabeigt 11. gadsimta San Theonistus baznīcas restaurāciju un tās pielāgošanu mākslas telpas un nodibinājuma Fondazione Benetton Studi Ricerche vajadzībām. 1987. gadā dibinātā Fondazione Benetton Studi Ricerche pašlaik mājo Veneto reģionam raksturīgajos 14. un 15. gadsimta savrupnamos Palazzo Caotorta un Palazzo Bomben-Mandruzzato, kas saskaņā ar vēstures liecībām pēc Tobijas Skarpas projekta pārradīti gandrīz no jauna 2003. gadā. Sienu zīmējumi, venēciešu stucco apmetums, negaidīti atklātie 16. gadsimta ornamenti griestu paneļos un pat smalcinātā marmora grīdas, kas tipiskas viduslaiku Venēcijas savrupnamu arhitektūrā, tika radītas no jaunas.
Kanāla malā aiz baltajām Fondazione Benetton Studi Ricerche fasādes sienām noris ainavu pārvaldīšanas un arhitektūras pētījumi. Darba grupas pētītā ainava no vietējā reģiona aizstiepjas līdz pat Barra de Guaratiba ekorezervātam starp Restinga da Marambaia krūmu mežiem, mangrovju audzēm un Atlantijas lietusmežu Brazīlijā. Nodibinājuma paspārnē ik gadus tiek pasniegta starptautiskā Karlo Skarpas (Carlo Scarpa) balva – International Carlo Scarpa Prize for Gardens. Kopš 1990. gada, izvērtējot dažādu pasaules nostūru ainavu vēstures un dabas sinerģiju, saglabāšanas un inovāciju balansu, prestižā balva tiek piešķirta institūcijām vai personām, kas atbildīgas par konkrētas teritorijas uzturēšanu. 2013. gadā to saņēma pavisam neliels augļu un sakņu dārzs Skrúður ziemeļrietumu Islandē – fjordu krastā, vien pāris kilometru attālumā no polārā loka. Ja kopējās ainavas fotogrāfiju pārvērstu puzlē, mazā teritorija ietilptu vienā vienīgā tās fragmentā. Taču 20. gadsimta sākumā iecere bija ambicioza – eksperimentālais dārzs tika radīts, lai pierādītu, ka kultivēšanai nepiemērotu augsni iespējams izlolot par auglīgu un dāsnu.
Imago Mundi ASV kolekcija: David Byrne. Mix Tape. 2013
Fondazione Benetton Studi Ricerche darbojas arī bibliotēka, arhīvs un ikonotēka, kas specializējusies ainavu arhitektūrā. Studentiem ir iespējams pārlapot vairāk nekā 60 000 grāmatu, 200 periodisko izdevumu, 10 000 karšu un 30 000 fotogrāfiju, kas saistītas ar ainavu plānošanu. Šeit arī notiek Benetona kultūrprojekta – laikmetīgās mākslas kolekcijas Imago Mundi kūrēšana. Imago Mundi veido vairāk 25 mazformāta (10 x 12 cm) mākslas darbu kolekcijas no 30 valstīm. Pirmo reizi projekts publiskai apskatei tika nodots 55. Venēcijas mākslas biennāles satelītizstādē, kad mākslas baudītāji iepazinās ar gandrīz diviem tūkstošiem darbu no Austrālijas, Indijas, Japānas, Dienvidkorejas un ASV.
Imago Mundi projekta ietvaros tiek rīkotas ceļojošās izstādes, izdoti reģionu mākslas katalogi un uzturēta interneta platforma www.imagomundiart.com. Benetona izvirzītais projekta mērķis ir atgādināt, ka idejas, nozīmes un iedvesma nav monopols, tās radušas mijiedarbībā un komunikācijā, krustojoties pasaules kultūru pieredzēm.
Kolekcija ir veidota pēc brīvprātības principa – neviens no tajā iekļautajiem darbiem nav iegādāts par samaksu. Iespējams tādēļ, kā atzīst Benetons, vairākums kolekcionāru, viņa līdzgaitnieku, šo projektu līdz galam neizprot. Taču, par spīti visam, viņš iesākto turpina – sākotnēji pašrocīgi ceļojumos aizsāktā mazformāta darbu kolekcijas izveide, kad mazās mākslinieku “vizītkartes” tika stīvētas koferos un vestas mājup, tagad tiek uzticēta profesionāļiem visās pasaules malās.
Imago Mundi ASV kolekcija: Laurie Anderson. Self-portrait As A Queen. 2013
Princips, pēc kura veidota kolekcija, balstīts uz zviedru botāniķa Kārļa Linneja organismu klasificēšanas sistēmu, kur katram augam ir nosaukums, pēc kura to pazīst pasaulē. Šajā gadījumā Imago Mundi kolekcija tiek veidota kā pasaules mākslas kartes jeb globālā mākslas kataloga projekts, kas ir atvērts nemitīgai evolūcijai un beztermiņa attīstībai. 2014. gadu plānots noslēgt, kolekcijai pievienojot 140 inuītu mākslinieku darbus, bet nākamā gada laikā sagrupēt 10 000 mākslinieku darbus no 80 valstīm.
No maija ceļojošā izstāde Imago Mundi atrodas Senegālas galvaspilsētā Dakarā, bet jau rudenī sadarbībā ar Itālijas Ārlietu ministriju plānota vērienīga Āfrikas mazformāta mākslas darbu kolekciju izstāde Romā.
Tā kā kolekcijas formāts un mobilitāte pieprasa īpašu glabāšanas un eksponēšanas risinājumu, Tobijas Skarpas radītā īpašā darbu eksponēšanas konstrukcija veidota pēc atverama šaha galdiņa principa. Atvērta tā atgādina bagātīgu, košu konfekšu kārbu. Katra šī “kārba” nākusi no citas pasaules malas: Ojo Latino satur 200 dažādas “konfektes” jeb mākslas darbus no Venecuēlas līdz Argentīnai, Flowering Cultures – 205 darbus no Indijas, Bangladešas, Nepālas un Šrilankas, Looking Eastward – 162 miniatūrus mākslas darbus no Krievijas, bet Painting the Dreaming – 216 aborigēnu darbus.
Imago Mundi ASV kolekcija: Leslie Wayne. Spring Fling. 2013
Katru “konfekti” veidojis cits mākslinieks – ar savu identitāti, izmantoto tehniku un ietverto ideju. Aborigēnu mākslas kolekcijā sastopams, piemēram, mākslinieka Tomija Vatsona darbs. Tomijs balto cilvēku pirmo reizi dzīvē ieraudzīja, kad viņam bija jau 60 gadu. Citus darbus veidojuši mākslinieki, kas ir attāli no glezniecības, piemēram, amerikāņu filmu režisors Stīvens Soderbergs, skotu mūziķis Deivids Birns, japāņu mūziķis un aktieris Ruiči Sakamoto, arhitekti Zaha Hadida un Frenks Gērijs.
Ikviens darbs ir īpašu personību īpaša vizītkarte – maza atslēga uz viņu lielo darbu pasauli. Mazais formāts ir autora mākslinieciskās dvēseles koncentrāts un esence, ko, protams, ietilpināt 10 x 12 cm nelielā laukumā nav bijis viegls uzdevums, tāpēc nereti mākslinieki viltīgi izmantojuši formāta aizmuguri vai telpu ārpus formāta malām.
Imago Mundi ASV kolekcija: Ryuichi Sakamoto. Stain. 2013
Nozīmīgu Imago Mundi kolekcijas daļu veido aborigēnu māksla. Nelielos figurālos darbus radījuši Austrālijas iedzimtie – aborigēnu ciltis, nomadi, kas vairs veido tikai divus procentus no visas Austrālijas populācijas. Kopš 70. gadiem, kad aborigēni savu mākslu no smiltīm pārcēla uz audekla, Austrālijas tuksneša smiltis ir laikmetīgās mākslas teritorija, kur oriģinālie kartogrāfiskie stili tagad kļuvuši abstraktāki, minimālistiskāki un ģeometriskāki, kaut aizvien tos caurstrāvo enerģētisks piesātinājums, pulsācija un simbolisma pārbagātība. Aborigēnu māksla savu gaitu uz aprobāciju laikmetīgās mākslas pasaulē uzsāka jau 90. gadu sākumā līdz ar aborigēnu mākslinieku dalību Venēcijas mākslas biennālē 1990. gadā, tālāko uzvaras gājienu turpinot Art Cologne 1993. gadā.
Imago Mundi aborigēnu mākslas kolekcija tapusi ar austrāliešu mākslas eksperta Agathon Galleries direktora un kuratora Džona Joannū (John Ioannou) palīdzību, kurš neslēpj, ka vairākus mēnešus tuksneša tveicē veicis aptuveni 16 000 kilometru. Pirms tam pašaizliedzīgi izzinājis aborigēnu kultūru, tradīcijas, mācījies valodas un iemantojis cilšu uzticību. Pēc iniciācijas ceremonijas trīs nedēļas viņš varējis piekļūt cilšu ļaudīm vēl tuvāk un pildīt savu pienākumu – iepazīstināt pasauli ar šīs brīnišķās mākslas mistēriju, turpinot tās renesansi un ieplūdinot dzīvības asinis vienā no pasaules vecākajām kultūrām.
Imago Mundi ASV kolekcija: Steven Soderbergh. Bardot No. 1. 2013
Ievērojamu aborigēnu mākslinieku lielformāta darbi sastopami arī Lučano Benetona laikmetīgās mākslas kolekcijā, kas atrodas Castrette apģērbu rūpnīcas pazemes stāvā, kur iekārtota Tobijas Skarpas speciāli Benetona lielformāta darbu kolekcijai radītā darbu eksponēšanas tehnoloģija, kuras pamatā ir slīdošā lente.
Kad 60. gados aizsākāt darbu pie pirmās apģērbu kolekcijas, kādas tolaik bija jūsu attiecības ar mākslu? Kāda nozīme mākslai bijusi jūsu biznesā?
Par mākslu esmu interesējies vienmēr, taču tās kolekcionēšanu aizsāku vēlāk. Visu manu laiku aizņēma mans darbs. Taču, tieši pateicoties darbam, es nonācu saskarē ar dažādām kultūrām – dažādās valstīs, kurās attīstīju savu biznesu. Tā arī roku rokā ar biznesu auga mana kaislība pret ceļošanu.
Mani vienmēr ir fascinējušas dažādas tautas, to kultūras un mākslinieciskie izteiksmes veidi. Projekts Imago Mundi ir radies tieši no pieredzes un zināšanām, ko esmu ieguvis gados, kurus pavadīju ceļojot. Mani meklējumi mākslā nav bijuši saistīti ar mākslas darbu monetāro vērtību. Ar Imago Mundi projektu esmu vēlējies izcelt pēc iespējas vairāk mākslinieku, godinot viņu kultūru.
Taču, atbildot uz jūsu jautājumu, jāsaka, ka jau no paša sākuma, kad sāku ražot apģērbu, es biju ieinteresēts tekstila industrijā. Biju ieinteresēts atrast jaunus veidus, kā savietot šķietami nesavietojamas krāsas, tādēļ jau tad savu kolekciju izveidē ļoti iedvesmojos, piemēram, no Kandinska un Paula Klē. Jau no agras jaunības sekoju mākslinieku veikumam, apmeklēju izstādes, iegādājos mākslas katalogus. Vēroju, kā mākslinieki izmanto krāsas, un šos novērojumus izmantoju apģērbu radīšanā. Un cilvēkiem krāsas patika!
Imago Mundi Krievijas un citu Austrumeiropas valstu kolekcija: Dmitry Vrubel & Victoria Timofeyeva. High Piercing Sound. 2011
Kāds būtu jūsu komentārs par modes namu un laikmetīgās mākslas pasaules kopprojektiem?
Modei ir jābūt tuvās attiecībās ar mākslu. Māksla stāsta, kas notiek sabiedrībā, kurp tā virzās, un tiem, kas darbojas šajā jomā, to jācenšas saprast un interpretēt.
Vai uzskatāt, ka kādreiz skandalozajām United Colors of Benetton reklāmas kampaņām no šodienas viedokļa piemīt mākslinieciskā vērtība?
Jā, noteikti.
Kas šodien notiek ar zīmola reklāmas kampaņu politiku?
Laiki mainās. Tagad kompānija pāriet menedžeru rokās, tā vairs nav tikai Benetonu ģimenes uzņēmums. Viņiem būs jārod jaunas stratēģijas, kas, protams, būs citādas, taču saskanēs ar korporatīvo zīmola vēsturi.
Imago Mundi Krievijas un citu Austrumeiropas valstu kolekcija: Oleg Kulik. Kindergarten. 2011
Tolaik tā bija pieredze, ko vairs nav iespējams atkārtot. Mums tas viss sagādāja lielu prieku, tas bija veids, kādā strādāt – nenogurstot. Kampaņas skāra ļoti karstus tālaika sociālos jautājumus – tās visas bija patiesas un netika radītas vienkārši ar mērķi provocēt. Taču bija cilvēki, kas nebija gatavi šīm tēmām un veidam, kā tās tika pasniegtas, tāpēc izraisījās skandāli. Taču es atsakos domāt, ka mediji bija tik naivi, ka... Viņi vienkārši spēlēja spēli, lai pārdotu savu mediju produktu.
Savukārt kāds būtu jūsu skatījums uz biznesa lomu mākslā, vai kā vērtējat šodienas mākslas tirgus situāciju?
Patlaban mēs atrodamies spekulācijas procesu epicentrā. Pirmkārt, šos procesus veicina daudzie investīciju fondi un bankas, kas līdzās tradicionālajiem kolekcionāriem aktīvi iesaistās mākslas tirgū. Otrkārt, tieši tagad pieaug to valstu skaits, kuras strauji iemanto bagātību. Un, jo bagātākas tās kļūst, jo vairāk vēlas piekļūt mākslas tirgum. Cilvēki ir gatavi maksāt tikai par šo piekļuvi – kaut tikai tādēļ, lai mākslu iemantotu kā statusa simbolu.
Taču patiesībā, domāju, tas, kas notiek šodien, maz atšķiras no tā, kas notika renesanses laikā. Šī uzplaukuma laikā sabiedrības turīgā daļa bija baznīcas un monarhija, kas būvēja greznus savrupnamus un piepildīja tos ar mākslu, lai celtu savu prestižu. Vienkāršajiem ļaudīm pat tika uzlikts par pienākumu doties uz šiem greznības tempļiem un tos apbrīnot, glaimot to saimniekiem. Tas pats tagad notiek ar ievērojamu mākslinieku izstādēm. Tiek organizētas vērienīgas izstādes, un cilvēki izjūt nepārvaramu vēlmi tās apmeklēt – viņi vēlas tur būt, redzēt, lai pēc tam tiktu apstiprināta viņu piederība pie noteiktas kopienas.
Ir tikai viena būtiska atšķirība – proti, šodien mākslas darba cenu nosaka galerists. Es atļaušos sacīt, ka galerista amats patiesībā ir izgudrots un mākslīgi ieviests amats, kas agrāk neeksistēja, kas nav bijis sakņots vēsturē. Ne jau mākslinieks ir tas, kurš lemj par cenu, bet galerija. Tā mūsdienās ir tāda kā spēle, kas arvien attīstās un kļūst aizvien nozīmīgāka.
No otras puses, galerista darbs ir labs, jo tas palīdz finansēt mākslinieku, kas savukārt ļauj māksliniekam iemantot labāku dzīvi un būt relaksētam – strādāt un nedomāt par primāro vajadzību apmierināšanu kā problēmu.
Imago Mundi Senegālas kolekcija: Abdel Kader Diakhate. The Fame. 2013
Ja pietuvojamies Imago Mundi projektam, bet tālu neaizvirzāmies no tirgus tēmas – vai iespējams, ka nākotnē šis projekts ar savu “globālās mākslas kataloga” formātu varētu kļūt par īstu platformu mākslas pircējiem?
Ņemot vērā kolekcijas darbu mazo izmēru un visu projekta specifiku, tas nekad nevarētu kļūt par interesantu komerciālo sarunu objektu. Taču es vēlos ticēt, ka šis projekts būs noderīgs ar to, ka tirgus dalībniekus un vienkāršus interesentus spēs iepazīstināt ar mazzināmu mākslu. Izstādes, katalogi un citas aktivitātes nodrošinās to, ka mākslinieki tiks pamanīti dažādās pasaules malās, tomēr nedomāju, ka projekts kļūs par ļoti stabilu atskaites punktu laikmetīgās mākslas scēnā.
Projekts Imago Mundi kartēs 21. gadsimta laikmetīgo mākslu, norādot kas konkrētajā mākslas vidē ir pieejams. Ja šis mērķis tiks izpildīts, man ar to būs gana. Uzreiz prātā nāk Āfrika, kas ir ļoti liels un neiedomājami interesants kontinents. Esam izlēmuši to caurskatīt no ziemeļiem līdz dienvidiem un atklāt valstis, kas vēl nav atklātas kopējā mākslas tirgū.
Imago Mundi Senegālas kolekcija: Elise Fitte-Duval. Calm Rainy Day. 2013
Ticu, ka šis projekts varētu kļūt par jaunu laikmetīgās mākslas vēstures stāstījuma formātu.
Tas tad būtu divu iesaistīto pušu darbs, proti, šajā projektā strādājam kopā ar speciālistiem – kuratoriem, muzeju direktoriem un mākslas vēsturniekiem. Tas vairāk ir viņu ziņā – stāstīt mums, kas notiek pasaules mākslā. Roku rokā mēs pētām un atklājam to, ko laikmetīgā māksla piedāvā.
Vai jūs pilnībā paļaujaties uz speciālistu izvēlēm?
Es paļaujos uz viņiem, balstoties uz viņu kā speciālistu kompetenci. Dažkārt tie var būt divi vai pat trīs speciālisti no katra reģiona, kuri ir nolīgti, lai izceltu gaismā savu pārstāvēto teritoriju mākslinieku darbus.
Kolekcijā ir vairāk nekā 5000 vienību, taču varbūt jums prātā nāk kādi ļoti īpaši, neparasti darbi, ko vēlaties izcelt?
Tādu ir daudz! Piemēram, Ķīnas mākslas kolekcijā ir darbi, kuru autors mēdz strādāt zem palielināmā stikla, jo par otiņu izmanto vienu vienīgu matu. Šis darbs patiesi liek aizdomāties par to, kas ir tas, ko redzam, un kā tas tapis. Savukārt Japānas mākslinieki ir aizrāvušies ar mazo formātu aizmugures izstrādi, un darba mugurpuse nav mazāk īpaša kā pats darbs.
Dažus darbus radījuši mākslinieki, kas pārstāv disciplīnas, kurām maz sakara ar glezniecību: mūziķi, fotogrāfi un arhitekti. Šis aspekts kolekciju padara vēl interesantāku un daudzšķautņaināku.
Imago Mundi Senegālas kolekcija: Ibrahima Gningue. Colors of Day. 2013
Vai mēdzat dibināt personīgas attiecības ar māksliniekiem? Vai tas ir svarīgi, izvēloties darbu?
Jā, nereti māksliniekus esmu apmeklējis mājās un ļoti novērtēju šādu iespēju. Izvēloties darbu, tam gan nav nozīmes, turklāt iepazīšanās nenotiek bieži. Viņus visus sastapt – tas prasītu gadus!
Vai personīgi esat ticies ar aborigēnu māksliniekiem?
Neesmu. Viņus apmeklēt ir grūti – viņi dzīvo tālu no civilizācijas noslēgtās teritorijās. Tas nav tik vienkārši. Ar šo kolekcijas daļu strādā kurators, kas aborigēnu cilšu kopienā ir ticis “iniciēts”. Viņš ir viens no retajiem baltajiem cilvēkiem, kas kopienā tiek pieņemts, kas drīkst piedalīties viņu rituālos. Džons tekoši runā aborigēnu valodās, kas ir fundamentāls priekšnosacījums, lai veidotu sakarus ar cilšu kopienām.
Viņa darbs nav viegls – kolekcijas izveide prasīja vairāk nekā gadu un ne mazums kuriozu atgadījumu. Nereti pēc vienošanās ar māksliniekiem par darbu tapšanu viņš pēc pāris mēnešiem atgriezās iepriekšējā satikšanās vietā, taču tur ļaudis vairs neatradis vai labākajā gadījumā saņēmis atbildi, ka viņi par darba uzdevumu aizmirsuši... Citkārt grūti bijis viņus pārliecināt par mazo formātu – to viņi nekādi nav varējuši saprast un pieņemt. Domāju, ar inuītu darbu kolekciju veiksies līdzīgi.
Imago Mundi projektam jūs iedvesmoja pasaules apceļojumi. Ko jums nozīmē ceļošana?
Ceļoju gadiem ilgi, jo, kad biju biznesā, tas bija mans darbs. Taču vienmēr šajos ceļojumos rezervēju laiku, lai redzētu un atklātu ko vairāk. Šī iespēja ceļot man vienmēr likusi justies ļoti laimīgam, emocionāli piepildītam un veicinājusi manu izaugsmi.
Jūs veicāt arī ceļojumu apkārt pasaulei ar kuģi. Kā nonācāt līdz šādai idejai?
Ceļojot vienmēr apmeklēju pilsētas, nakšņoju viesnīcās, tikos ar sadarbības partneriem – tā bija daļa manas dzīves. Patiesībā tā bija mana dzīve tad, kad strādāju. Bet es vēlējos iegūt citādu pieredzi – ieraudzīt pasauli no cita skatpunkta. Turklāt tagad jau kā pieaudzis un pieredzējis cilvēks.
Kuģošana – tas ir pavisam īpašs veids, kā ceļot. Kad ceļo gar piekrasti, pietauvošanās vienmēr sanāk ostās, kas ierasti atrodas pilsētu centros. Atceros, ka 2013. gada braucienu noslēdzām Sanktpēterburgas ostā un kuģi noenkurojām tieši Ermitāžas priekšā, – izkāpām no kuģa un pa taisno devāmies uz muzeju!
Jo vairāk ceļojāt, jo vairāk pieredzējāt mākslu un visticamāk arvien vairāk to iepazināt un izpratāt...
Tas notiek aizvien. Kad pagājušā vasarā apmeklēju Latviju, iegādājos dažus lielformāta darbus, kas izpildīti tādā tehnikā, ko līdz šim nepazinu [Lučano Benetona laikmetīgās mākslas kolekcijai 2013. gada augustā tika pievienotas piecas Kristapa Ģelža plastikāta gleznas no mākslinieka personālizstādes “2013” galerijā “Māksla XO” – A. Č.]. Baltijas valstīs kopumā ir vēl daudz ko atklāt! Tur top lieliska māksla.
Zināms, ka esat uzsācis sadarbību arī ar Rīgas galeriju “Bastejs”. Varbūt varat par to pastāstīt sīkāk?
Apmeklējām četras vai piecas patiesi lieliskas galerijas Rīgā. Galerijas “Bastejs” vadītājai [Baibai Morkānei] ierosinājām piedalīties Imago Mundi projektā. Protams, viņa vēlēsies izcelt pati savu galeriju, taču ticu, ka, balstoties uz zināšanām un pieredzi Latvijas mākslas scēnā, viņa mums piedāvās labāko. Domājams, ka Latvijas katalogs būs gatavs jau šīgada oktobrī.
Lučano Benetons, Imago Mundi kolekcijas darbu ieskauts. Publicitātes foto
Vai varat aprakstīt emocijas, kad savai kolekcijai pievienojat jaunu darbu? Šeit gan vairāk domāju par lielformāta darbu iegādi.
Kā kolekcionārs esmu vairāk koncentrējies nekā emocionāls. Es apmeklēju daudz izstāžu un esmu ļoti ieinteresēts tajā, ko redzu. Nelūkojos pēc lielajiem vārdiem, nedzenos pēc investīcijām, bet tas, ko es ļoti novērtēju un kas mani patiešām aizkustina un “iekustina”, ir jaunu talantu jaunatklājumi.
Jaunu mākslinieku darbiem arī dodu priekšroku. Novērtēju viņu spēju eksperimentēt, gatavību pavēstīt par sevi pasaulei un mēroties spēkiem ar citiem.
Kāds savukārt būtu ieteikums jaunajiem kolekcionāriem?
Mans ieteikums, ja varu tādu dot, būtu – esiet uzmanīgi, izvēloties galeristus vai galerijas! Daudz biežāk kolekcionārs mijiedarbojas tieši ar galeristu, nevis mākslinieku, tāpēc jātiecas pēc komunikācijas ar zinošu un gudru speciālistu, un šeit es domāju tādu, kurš pastāvīgi seko māksliniekam, viņa izaugsmei, jo jaunam talantam ir vajadzīgs laiks. Galerists ir specializējies komunikācijā ar cilvēkiem, viņam ir plašs kontaktu loks, un viņš ir viedokļa paudējs. Esiet uzmanīgi izvēloties un uzticoties!
***
Uz galda manā priekšā atvērti un vēl neatvērti bija sakrājušies mākslas katalogi. Kad mūsu saruna iegūla Imago Mundi projekta gultnē, teju pie katra izsacītā apgalvojuma viņš cēlās kājās, lai dotos pie mākslas katalogu plaukta un izceltu no tā kādu uzskates materiālu. Kamēr uzmanība bija pielipusi vienam, nepaguvu pārlapot katru nākamo... Benetona kungs noteikti ir no tiem cilvēkiem, kuru entuziasms un dedzīgums ir teju lipīgs. Viņu apjūsmotajai lietai ar laiku noticēs un pieņems to par savu pat visnepielaidīgākā personība.
Bez šī suģestīvā spēka Benetona personībā ir vēl kas hipnotisks – tas vārdos neietveramais īpašību kopums, kuru sauc par harismu, ko viņa gadījumā pavada silts un atbruņojošs personības šarms. Atklāta seja, akvamarīna zilas acis, pērļu balti mati, ikoniskais zīmola oranžais džemperis un itāliešu viesmīlība...
Aiz Fondazione Benetton Studi Ricerche loga dzirdami Trevizo baznīcu zvani. Mēs sarunu noslēdzam, un Benetona kungs mani kopā ar savu komandu aicina doties pusdienās ārpus pilsētas, lai pēc tam mani nodotu savu uzticamo palīgu gādībā, kuri izrādīs man Imago Mundi stendus un lielformāta kolekcijas krātuvi Castrette rūpnīcā.
