Kolekcijā ir jājūt aizrautība

Intervija ar mākslas kolekcionāru Dezirē Feierli

19/05/2016

Šopavasar mākslas pasaule kļuvusi bagātāka par vēl vienu nozīmīgu privāto muzeju: Berlīnē durvis vēris The Feuerle Collection – muzejs*, kas veltīts mākslas kolekcionāra Dezirē Feierles (Désiré Feuerle) iespaidīgajai kolekcijai, kurā pasaules laikmetīgās mākslas autoru Kristinas Iglesiasas, Aniša Kapūra, Dzena Faņdži, Džeimsa Lī Baiersa un citu darbi skatāmi līdzās 7.–13. gadsimta Dienvidaustrumāzijas mākslai un Ķīnas impērijas mēbelēm. Šī kolekcija tiek uzskatīta par vienu no ievērojamākajām Āzijas mākslas kolekcijām Eiropā.

Vairākus gadus pavadījis muzejam piemērotas telpas meklējumos, apbraukājis vai pusi pasaules, Feierle to atrada Berlīnē – pilsētā, kas ar savu raupjumu un skarbumu, pēc paša kolekcionāra domām, ir vispiemērotākā vide viņa ārkārtīgi izsmalcinātās kolekcijas iepazīšanai. Par kolekcijas mājvietu ir kļuvusi ēka, kas Otrā pasaules kara laikā bijusi telekomunikāciju bunkurs, bet jaunajai misijai to rekonstruējis britu arhitekts minimālists Džons Pousons.

Dezirē Feierles kaislība uz mākslu ir jaušama gan kolekcijas un jaunā muzeja apmēros, gan veidā, kā viņš par to runā. Viņaprāt, tieši kolekcionāra aizrautība ir viena no lietām, kas raksturo labu kolekciju. Feierle tik izjusti stāsta par savu īpašo kaislību – khmeru skulptūrām –, ka acu priekšā neviļus uznirst noslēpumainas gaismas apvīts bodisatvas tēls. Savā ziņā šī noslēpumainā aura apvij arī paša kolekcionāra personību.

Šobrīd Feierle turpina veidot savu krājumu un konsultē citas ievērojamas modernās, laikmetīgās un Āzijas mākslas kolekcijas, bet savulaik – 20. gadsimta 90. gados – gan savā mākslas telpā The Feuerle Gallery (1990–1998) Ķelnē, gan citās viņš sarīkoja virkni revolucionāru izstāžu, kurās pretstatīja antīkās mākslas priekšmetus un laikmetīgo mākslu. 21. gadsimta pirmajā desmitgadē Dezirē Feierle kā kurators veidoja vairākas izstādes, to skaitā – Imperial Chinese Furniture. From II bC to XVIII c. (2006) un Cultivation and sensibility: Scholar Furniture inside and outside the Forbidden City (2007).

Par savu tagadējo mītnes vietu kolekcionārs sauc Āziju un teic, ka ļoti daudz laika pavadot pārlidojumos no vienas pilsētas uz citu. Berlīnē viņš ir ieradies, lai būtu klāt visos muzeja telpas sagatavošanas darbos – viņam ir svarīga katra mazākā detaļa. Ekspozīcija – kur kas būs izvietots – jau virtuāli ir izveidota, bet Dezirē Feierle iecerējis būt klāt arī pie tās uzstādīšanas. Vaicāts, kādas ir viņa cerības saistībā ar jauno muzeju, kolekcionārs atklāj: “Es ceru panākt, ka cilvēki ienāk citādākā pasaulē un varbūt paskatās uz lietām citādi. Es pats mēģinu būt citādāks. Ceru, ka cilvēki to sajutīs. Es vēlētos, lai viņi šo vietu atceras kā kaut ko ļoti īpašu, kad viņi domās par Berlīni.”

Višnu. Bapuons. 11. gs. Akmens. H 79 cm. The Feuerle Collection īpašums. Publicitātes foto

Kā tas viss sākās – kad un kāpēc jūs sākāt kolekcionēt mākslu?

Kolekcionēju kopš agras bērnības. Jau kā bērnam man bija ļoti jauka atslēgu kolekcija – no gotikas laika līdz 19. gadsimtam. 12–13 gadu vecumā es sāku kolekcionēt sudrablietas, ko varēju sameklēt krāmu tirgos. Tad pievērsos tējkannām un kafijas kannām – galvenokārt no 17.–19. gadsimta, bet arī senākām, kaut gan ir ļoti grūti atrast senākas. Biju kā traks uz sudraba kannām... Patiešām! (Smejas) Manā kolekcijā bija tējkannas un kafijas kannas, kas nākušas no Krievijas līdz Ķīnai. Mani ļoti agri jau interesēja laikmetīgā māksla, bet kolekcionēt es to sāku laikā, kad dzīvoju Ķelnē, šķiet, tad biju 23 gadus vecs, tikko atgriezies no Ņujorkas, kurp devos pēc studijām Londonas Sotheby’s skolā. Ņujorkā es strādāju Sotheby’s dažādos departamentos – no krievu mākslas un impresionistu glezniecības līdz modernajai mākslai un rotaslietām. Domāju, ka tur man ļoti labi izdevās iemācīties saskatīt vērtību visdažādāko jomu mākslas priekšmetiem. Un, manuprāt, pats būtiskākais ir spēja saredzēt kvalitāti – lai uz ko jūs skatītos, pat ja par to daudz nezināt, jums jāredz kvalitāte. Ticu, ka to var iemācīties saskatīt, redzot labas lietas. Un Ņurjorka tam bija kā radīta.

Ņujorkā man bija tikšanās ar Leo Kastelli; pateicoties viņam es iepazinos ar Mēriju Būnu, un viņa mani iepazīstināja ar Mihaelu Verneru. Un tad es iedomājos, ka būtu lieliski atvērt Vernera galeriju Ķelnē! Lai arī nebiju iecerējis atgriezties Vācijā, tā bija iespēja strādāt Verneram. To arī darīju. Tas bija labs laiks, un visi šodien ļoti labi zināmie mākslinieki toreiz bija Ķelnē – no Gerharda Rihtera līdz Kipenbergeram. Es satiku visus šos cilvēkus – Kirkebiju, Bāzelicu, Polki. Tā patiešām bija brīnišķīga iespēja daudz ko iemācīties.

Kristina Iglesiasa. Pozo V (Version 3). 2013. Nerūsējošais tērauds, motors, elektriskā sistēma, ūdens. 113 x 187 x 128 cm. Fragments.Museo Nacional Centro de Arte Reina Sofía. Ekspozīcijas skats. Foto: Attilio Maranzano

Jūs esat pirmais, kurš izstādēs pretstatīja senās mākslas priekšmetus un laikmetīgo mākslu. Kā nonācāt pie šādas domas?

Mani diezgan agri sāka urdīt doma par izstāžu veidošanu, un es to vēlējos darīt citādāk, jo mani vienmēr bija interesējusi gan senā, gan laikmetīgā māksla, kā arī modernā. Tā es noorganizēju pirmo izstādi Jablonka galerijā – Īva Kleina, Georga Bāzelica un Braisa Mārdena (Brice Marden) darbus saliku kopā ar gotikas un baroka madonnām un pietām. Tā izrādījās ļoti veiksmīga izstāde. Pēc tam nāca izstāde, kurā Rozmarijas Trokeles darbi bija eksponēti līdzās 24 karātu smaragda auskariem un 15. gadsimta terakotas priekšmetiem no Birmas.

Tad es nolēmu atvērt savu galeriju – atklāju to 1990. gadā, izstādē saliekot kopā Gilberta un Džordža darbus ar gotikas un Francijas impērijas laika pulksteņiem. Nākamā bija Ričarda Dīkona darbu un 17.–20. gadsimta sudraba tējkannu un kafijas kannu izstāde, tad – Anišs Kapūrs un Bančjangas (Ban Chiang) terakotas (3600–2500 p. m. ē.); Ričards Tatls un obojas un klarnetes; Rihards Artšvāgers un dzīvnieku objekti; Etjēna Avrila mēbeles ar [Lučo] Fontānu un [Pjēro] Mandzoni; Rozmarija Trokele un zinātnes instrumenti; Augustīna, Roterdamas Erasma, Platona un Aristoteļa tekstu pirmie izdevumi ar Klausa fon Burga videodarbu; [Edvardo] Čiljida ar ķīniešu Sunu un Minu dinastiju atpūtas spilveniem, Džūljens Šnābels ar agrīniem Francijas, Beļģijas un Anglijas gobelēniem. Šīs ir vien dažas no izstādēm, ko veidoju.

Vai atceraties pirmo impulsu, kas jūs pamudināja salikt kopā senlietas un laikmetīgās mākslas darbus?

Senā vai laikmetīgā māksla – sajūta, ko tās rada, ir tā pati. Es meklēju lietas, kas izpaužas vienādi: kad jūs uz tām mierīgi raugāties, vai tas ir sens vai laikmetīgās mākslas priekšmets, jums jāsajūtas līdzīgi. Tomēr ir ļoti svarīgi precīzi sajust nervu un trāpīt sajūtās, kas rodas, kad skatāties uz šiem priekšmetiem. Vienam nevajadzētu izskatīties kā otra dekorācijai. Piemēram, es piedāvāju Čiljidam izstādīt viņa darbus kopā ar Sunu un Minu dinastiju spilveniem. “Tas ir kas tāds, kas mani visu mūžu ir interesējis,” viņš izsaucās, “vai tu par to zināji?” Es nezināju. Čiljidam tas patika, jo tajā bija kas tāds, ko viņš izjuta. “Vai vēlies to izstādīt kopā ar metāla objektiem?” viņš jautāja. “Nē! Pilnīgi noteikti – nē! Ar terakotām un taviem darbiem uz papīra.” Uz to Čiljida teica: “Brīnišķīgi! Tas perfekti darbosies!”

Kad domāju par nākamo izstādi, ko vēlos veidot, es strādāju ar fotogrāfijām – dažreiz tās karājas pie sienas gadiem ilgi. Es uz tām skatos dažādos brīžos, kamēr varu teikt – tā būs lieliska izstāde. Tai ir jāpārliecina. Vien parādīt to, cik gudrs es varu būt, – man tas nepatiktu.

Avalokitešvaras galva. Bajons. 12.–13. gs. Akmens. H 51 cm. The Feuerle Collection īpašums. Publicitātes foto

Jūsu kolekcijā līdzās laikmetīgajai mākslai ir gan Ķīnas impērijas mēbeles, gan khmeru skulptūras, Bančjangas trauki, Taizemes un Birmas keramika un terakotas. Kā jums radās interese par Dienvidaustrumāziju un Ķīnu?

Kopā ar saviem vecākiem es jau kopš bērnības ceļoju. Pusaudža gados pirmo reizi nokļuvu Ķīnā. Toreiz tā bija īpaša lieta – vajadzēja speciālas atļaujas, lai iebrauktu valstī. Mani uzņēma kā nozīmīgu valsts viesi, tas patiešām bija satriecoši – atstāja ļoti lielu iespaidu. Vēlāk es pats ceļoju un vienmēr jutu Āzijas īpašo juteklību – sevišķi khmeru tēlniecībā. Citās kultūrās neesmu redzējis neko līdzīgu, arī pārējā Dienvidaustrumāzijā ne. Ir daudz skaistu lietu, bet tieši khmeru tēlniecība mani saista visvairāk, šķiet visjutekliskākā, elegantākā un skaistākā.

Ar ķīniešu mākslu es iepazinos vēlāk. Armory Show mākslas mesē Ņujorkā ieraudzīju kādu krēslu, un bija skaidrs – tam jāpieder man! Atceros, ka toreiz domāju – cik lieliska skulptūra! Es to nopirku un palūdzu Pekinas Pils muzejam veikt izpēti par to. Noskaidrojās, ka lakotais krēsls ir smalkākā dāvana, kas jebkad pasniegta imperatoram. Tas bija viens no pils meistardarbiem. Es nodomāju – ja jau man bija iespēja nopirkt šādu krēslu Ņujorkā, kur visapkārt kopā ar saviem konsultantiem staigā lielie kolekcionāri un šo krēslu nav nopirkuši, tad šis ir īstais brīdis, lai dziļāk papētītu Ķīnas mākslu un nopirktu vairāk mēbeļu un skulptūru. Tā es sāku kolekcionēt Ķīnas impērijas laika mēbeles, par ko tajā laikā neviens neinteresējās. Es jautāju visiem, kuri darbojās šajā laukā, lai parāda to, kas ir pieejams.

Kolekcionēju gan materiālā un figurāliem elementiem bagātas mēbeles, kas savulaik piederējušas galmam, gan ļoti askētiskās lietas, kuras varēja atrast kā galmā, tā arī ārpus pils un kuras bija radījuši nezināmi mākslinieki. Nav nozīmes, vai mēbeles piederējušas imperatoram vai ne, – jūs jutīsiet, vai pērkat īstu mantu.

Man šie priekšmeti nav mēbeles, bet gan skulptūras. Tieši šī iemesla dēļ es ar tiem tik ļoti aizrāvos. Dalījos savā kaislībā ar citiem cilvēkiem, kuri vienmēr interesējās, ko es pērku. Bija tādi, kas par mani smīnēja, bet tagad nožēlo, ka nav man sekojuši. Daudzi kolekcionē “ar ausīm”, viņi neizmanto savas acis. Bet, kad jūs kolekcionējat “ar acīm”, vienmēr ir iespēja izveidot lielisku kolekciju.

Krēsls ar lingzhi sēņumotīvu kokgriezumiem. Ķīna. Agrīnā Cjinu dinastija, 17. gs. Sarkani un melni lakots koks ar zelta apgleznojumu. The Feuerle Collection īpašums. Publicitātes foto

Vai tā ir jūsu profesionālā pieredze vai cilvēciskās emocijas, kas nosaka mākslas darbu izvēli kolekcijai?

Es iegādājos mākslas darbus, balstoties uz savu intuīciju – sekojot savām izjūtām. Tomēr es arī vienmēr cieši sadarbojos ar katra specifiskā lauka vadošajām autoritātēm, tas nozīmē, ka akli nepērku, bet pat tā ir jāuzticas intuīcijai. Es arī konsultēju nozīmīgās kolekcijas visā pasaulē. Dažreiz cilvēki man jautā, kā es varu zināt, ja neesmu, piemēram, ķīniešu agrīnās bronzas eksperts. Es atbildu: “Es jums saku – tas ir meistardarbs!” Bet viņi to nenopērk, tačut pēc gadiem atgriežas un saka – tā patiešām esot bijusi lielākā kļūda.

Es arī iesaku pirkt laicīgi – pirms kāds cits par to interesējas. Piemēram, tā notika ar Ķīnas impērijas zīmogiem, ko man piedāvāja (labākos pasaulē, jo man ir pieeja kolekcijām). Es neko daudz par tiem nezināju, bet spēju novērtēt kā lieliskus. Šodien zīmogi ir visdārgākie un visvairāk kolekcionētie priekšmeti. Viens no tiem izsolē ienesa vairāk nekā 10 miljonus eiro.

Arī laikmetīgajā mākslā – jūs varat novērtēt kvalitāti, bet ir jāuzņemas risks. Es rīkojos, pirms citi sāk domāt. Domāju, ka atslēga tam, kā izveidot nozīmīgu kolekciju, ir spēt novērtēt, uzticēties sev vai arī uzticamam cilvēkam, kas jūs konsultē, un rīkoties ātri, nedomāt pārāk ilgi.

Vai kolekcionēšana ir jūsu ģimenes tradīcija?

Jā, mans tēvs ir īsts kolekcionārs, viņam ir ļoti eklektiska kolekcija, savukārt es vienmēr cenšos koncentrēties uz vienu lietu. Turklāt es ļoti agri iemīlēju Āziju. Tā bija tikai mana aizraušanās savienojumā ar talantu saskatīt vērtīgo un veiksmi. Tomēr domāju, ka veiksmi dzīvē var atrast. Ir vienīgi nepieciešama drosme, un ir jāriskē. Varbūt esmu iztērējis daudz naudas par dažām lietām, bet, ja par tām ir pārliecība, domāju, ka tas ir pareizi. Ja vēlaties lielisku kolekciju, jūs neko nedarīsiet naudas dēļ – ir tik nepareizi domāt par kolekcionēšanu kā par labu ieguldījumu. Kad šādi cilvēki pie manis atnāk, es jau zinu, ka viņš vai viņa nekad nebūs īsti kolekcionāri. Kolekcijā ir jājūt aizrautība. Tā jums palīdzēs, arī sadarbojoties ar mākslas dīleriem, viņi novērtēs, ja cilvēks ir īsts kolekcionārs un patiešām aizrāvies ar mākslu. Tāpat arī, ja dosieties pie mākslinieka un viņš sajutīs, ka jums patiešām patīk viņa darbi, šis mākslinieks centīsies nākt jums pretī ar labāku piedāvājumu.

Baldahīns. Ķīna. 17. gs. Dienvidu goba. The Feuerle Collection īpašums. Publicitātes foto

Vai esat kādreiz kļūdījies, pērkot mākslu?

Nē, vienīgā kļūda, ko esmu pieļāvis, – dažreiz man vajadzēja pirkt vairāk. Pat ja pārsniedzu savas finanšu iespējas, beigu beigās es esmu laimīgs, ka to izdarīju.

Ja runājam par kolekcionēšanu – kāda ir neprātīgākā lieta, ko esat izdarījis?

Tas notika pirms daudziem gadiem. Biju tikko nopircis dzīvokli un to pārdevu, lai iegādātos kādu ļoti svarīgu mākslas darbu. Mani vecāki teica: “Vai tu esi traks palicis?!” Es atbildēju: “Man vienalga, man tas ir jādara, man šo lietu vajag!”

Ar kuru no savas kolekcijas priekšmetiem jūs visvairāk lepojaties?

Grūti pateikt, man ir lepnums par tik daudzām lietām. Domāju, ka liela nozīme ir kvalitātei un tam, kā jūs lietas izstādat. Man pieder ļoti skaists skulptūras fragments – roka. Kāds cits kolekcionārs gribēja to pirkt, bet tad pārdomāja: “Hm... tā ir tikai roka...” Vēlāk es viņam to parādīju eksponētu, un viņš izbrīnīts teica: “Vai tiešām tas ir tas pats darbs?“ Toreiz, kad šis kolekcionārs domāja par pirkšanu, es biju klāt – viņš skulptūru redzēja no nepareizās puses. Es to pagriezu uz otru pusi. “Cik daudz tu gribi par to?“ kolekcionārs man pēc tam jautāja.

Arī jaunajā muzeja telpā es vēlos mākslu eksponēt citādāk – tā, ka sens mākslas darbs izskatās kā laikmetīgā māksla. Svarīgi ir kontrasti, un svarīgi ir tikt vaļā no sasmakušās atmosfēras, kas bieži vien ir tik daudzos muzejos. Es teiktu, ka vecmeistara glezna arī var būt ļoti seksīga. Būtiski, kā to izstāda! Lai mākslas darbu labi eksponētu, ir svarīgi, ka tas tiek atsevišķi izgaismots, tā priekšplānā iznesot darba rakstura būtību. Sens mākslas darbs var būt mūsdienīgs un radīt ļoti spēcīgu konkurenci pat vislaikmetīgākajam darbam.

Es vēlos, lai The Feuerle Collection muzejā cilvēki ienāk citā pasaulē un iegūst citādāku mākslas pieredzi, lai viņus uzrunā katrs mākslas darbs. Nav nozīmes, vai šiem cilvēkiem ir kādas zināšanas par mākslu – mākslas darbam būtu jāliek apstāties un uz to paskatīties. Es patiešām domāju, ka ir svarīgi nedaudz citādāk paskatīties uz muzeja jēdzienu – uz to, ka muzeji ir domāti vai nu tikai laikmetīgajai mākslai, vai Āzijas mākslai utt. Manuprāt, brīnišķīgi ir vērst uzmanību uz mākslas darbu kvalitāti. Berlīne tam ir ļoti laba vieta. Tas, ko es kolekcionēju, ir ļoti elegants, izsmalcināts, juteklisks. Berlīne pati ir raupjāka. Tas būs kontrasts un pretruna. Mākslas darbi izskatīsies pilnīgi citādāk nekā tad, ja jūs tos redzētu Romā vai Parīzē, vai Venēcijā.

The Feuerle Collection muzeja telpa pirms ekspozīcijas iekārtošanas. Adrese: Hallesches-Ufer. Foto: © Gilbert McCarragher

Tātad jūsu muzejs kontrastēs ar esošajiem priekšstatiem par to, kā muzejam vajadzētu izskatīties.

Mēs izvēlējāmies ēku, jo tā bija kontrastā ar kolekciju. Tāpat kā pilsēta. Man tas šķita ļoti pievilcīgi. Muzejā būs arī kas īpašs – Vīraka istaba. Vīraks ir sena Ķīnas tradīcija, kas iesniedzas tālu imperatoru laikos. Te es runāju par vīraka koku, kas ir vairāk nekā tūkstoš gadu vecs. Saskaņā ar tradīciju ceremoniju vada vīraka meistars, tā ilgst divas līdz divas ar pusi stundas, un ceremonijā var piedalīties ne vairāk kā četri cilvēki. Senos laikos tikt ielūgtam piedalīties vīraka ceremonijā bija viens no augstākajiem pagodinājumiem Ķīnā.

Augstas kvalitātes vīraku ir ļoti grūti dabūt, bet es sapratu, ka man tas ir jāatved uz muzeju. Tā kā šeit nav viegli tikt pie vīraka meistara un esam ierobežoti laikā (ja vēlamies, lai pēc iespējas vairāk cilvēku to varētu izbaudīt), es nolēmu izveidot īpašu Vīraka istabu. Lūdzu arhitektam Džonam Pousonam radīt vīraka galda dizainu, ņemot vērā Ķīnas mēbeļu klasiskās formas. Galdam ir elektroniska sistēma, pateicoties kurai galds tiek uzsildīts un vīraka eļļa sāk izdalīties, lai mēs varētu piedāvāt šo īpašu lietu apmeklētājiem. Tas aizņems aptuveni pusstundu, lai muzejā izbaudītu divas smaržas.

Man ir ļoti svarīgi šeit atvest Ķīnas izsmalcināto pasauli. Pagāja ilgs laiks – mēs pie šī galda radīšanas strādājām divus gadus. Sākumā es mēģināju mākslīgi radīt vīraku – uzaicināju radīt smaržu vienu no pasaules labākajiem “deguniem”, līdzīgi kā viņš to dara slaveniem zīmoliem. Kopā izbaudījām trīs stundu ilgu vīraka ceremoniju, pēc kuras šis cilvēks teica, ka līdz šim nekas uz viņu neesot atstājis tādu iespaidu. Un viņa dzīve ir smaržas! Veselu gadu smaržu profesionālis cītīgi strādāja, lai radītu smaržu, un... viņš tai pat nepietuvojās. To viņš pats arī atzina.

Tā nu mēs radījām jaunu vīraka galdu, lai būtu iespēja izbaudīt smaržu. Tas ir mākslas darbs – izsmalcināts un skaists, kas ļauj mums iepazīt Ķīnu no vissmalkākās puses. Tas būs vienīgais šāds galds pasaulē.

The Feuerle Collection ekspozīcijas skats. Harihara. Pirmsankoras laiks, 7.–8. gs. Pulēts akmens. H 100 cm. Foto: Nic Tenwiggenhorn / VG Bild-Kunst, Bonn © The Feuerle Collection

The Feuerle Collection ekspozīcijas skats. Galds ar atliektām malām. Agrīnā Cjinu dinastija, 17. gs. Goba. Garums 272 cm. Fonā: ķīniešu gulta. Cjinu dinastija, 17. gs. 204 x 149 x 100 cm; Dzens Faņdži. Untitled. 2009. Bronza. 117 x 61 x 42 cm; Nobujosi Araki darbs. Foto: Nic Tenwiggenhorn / VG Bild-Kunst, Bonn © The Feuerle Collection

Arī jaunā kolekcijas mājvieta ir kas īpašs. Kā jūs to atradāt?

Es meklēju visur – no Stambulas līdz Venēcijai, no Londonas, Ķīnas līdz Spānijai un arī Berlīnei. Te es ieraudzījo to, ko jau iepriekš minēju, – kontrastu, kas man šķita pievilcīgs. Ēka ir bijušais telekomunikāciju bunkurs. Tā kā tajā ir strādājuši cilvēki, telpas ir diezgan augstas. Pavisam ir trīs telpas, katra 2000 kvadrātmetru liela.

Es vēlējos mākslas darbu ekspozīciju veidot ļoti minimālu, tāpēc nodomāju, kādēļ lai nepieaicinātu arhitektu minimālistu. Es teiktu, ka no mūsdienu arhitektiem vislielākais minimālists ir Džons Pousons. Tomēr vēlējos redzēt arī citu izcilu arhitektu piedāvājumus telpas rekonstrukcijai. Lai viņus visus apciemotu, pagāja gads; apbraukāju daudzas valstis no Šveices līdz Japānai. Beigu beigās izrādījās, ka Džons Pousons ir īstais. Citi arhitekti kā problēmu redzēja ēkas dominējošo raksturu, bet Džons saprata, ka šī ir apbrīnojama arhitektūra un ka ēkai jāpaliek tikpat elegantai un vienkāršai, kāda tā ir, bet jābūt fokusētai uz mākslu.

Vai jaunajā muzejā ietilps visa jūsu kolekcija? Cik liela tā ir?

Nē. Vienmēr ir jauki kādi pārsteigumi. (Smejas)

Tātad jūs esat iecerējis ik pa laikam ekspozīciju mainīt?

Jā.

Kā jums šķiet, vai kā kolekcionārs jūs varētu pievērsties vēl kādam jaunam mākslas laukam – kolekcijai pievienot kādu jaunu šķautni?

Kolekcija nekad nav gatava. Man šķiet, ka vienmēr ir jauki pievienot ko tādu, kas kontrastē ar esošo kolekciju. Kolekcionēšanas pievilcīgākā lieta ir – cik vien ilgi kolekcionārs ir dzīvs, kolekcijā vienmēr kaut kā pietrūkst. Vienmēr!

Dzens Faņdži. Untitled. 2009. Bronza. 117 x 61 x 42 cm, pamats – 129,5 x 26 x 26 cm © Mākslinieka un The Feuerle Collection īpašums. Publicitātes foto

90. gados jums bija galerija. Protams, galerijas tirgo mākslas darbus, bet vai kādreiz esat pārdevis kādu darbu no savas kolekcijas?

Neesmu plānojis neko pārdot. Katru reizi ir aizraujoši kolekcijai pievienot jaunu darbu. Tas ir līdzīgi kā satikt jaunu draugu. Man patīk arī iepazīties ar cilvēkiem. Lai ap sevi pulcētu interesantus cilvēkus un izveidotu attiecības ar viņiem, paiet visa dzīve. Bet ir skaisti ap sevi pulcēt visdažādākos cilvēkus, jo, esot kopā ar viņiem, tu it kā ieej citā pasaulē. Pat ja viņi domā atšķirīgi, tas ir ļoti pievilcīgi. Dažreiz es to pašu izjūtu ar mākslu. Ir dažas skulptūras, par kurām esmu domājis – varbūt tā nav lieta, ko man šobrīd vajag, bet darbs ir tik interesants, ka vēlos, lai tas ir manā tuvumā. Pēc laika es sāku saprast, ka šis darbs ir mainījis manu skatījumu, tas man ir palīdzējis ieraudzīt lietas, ko līdz tam neesmu pamanījis. (Smaida) Starp citu, visi mākslas darbi, ko kolekcionēju, man ir kā cilvēciskas būtnes. Man ar tiem ir attiecības.

Vai jūs ar tiem sarunājaties?

Tuvu tam! (Smejas) Gandrīz, gandrīz... Jo aiz katra no tiem ir kāds cilvēks: kāds ir radījis ko īpašu, kas mani aizkustina un kas ir saviļņojis simtiem cilvēku, ja mēs runājam par senākiem mākslas darbiem. Tas ir brīnišķīgi! Piemēram, dažas mēbeles – četru gadu darbs, lai radītu ko īpašu Ķīnas imperatoram, lai atstātu iespaidu uz viņu... Simtiem gadu seni priekšmeti... Man pat ir lietas, kas ir vairāk nekā tūkstoš gadu vecas – ķīniešu soliņš, iespējams, pirmais sēžamais Ķīnas mēbeļu vēsturē. Caur šiem priekšmetiem jūs pieslēdzaties senajiem laikiem. Ap tiem mājo gars, un jūs varat šo garu sajust.

Pieļauju, ka jūsu kolekcijā ir daudz priekšmetu, kas radīti sakrālam mērķim. Piemēram, khmeru skulptūras. Vai tas jums ko nozīmē? Vai sajūtat tos kā sakrālus priekšmetus vai vienīgi kā mākslas darbus?

Abējādi. Tas ir mākslas darbs, bet es arī sajūtu ko vairāk – tie pārraida mieru, klusumu, tie patiešām mani nomierina. Un ne tikai mani. Esmu pieredzējis, ka daži cilvēki, kam nav nekādas saistības ar budismu, pēc laika pavadīšanas dažu skulptūru priekšā, saka: “Nekad nebūtu domājis, bet ir tik laba sajūta te sēdēt.” Jā, šie priekšmeti ir māksla, bet tiem piemīt arī šī meditatīvā enerģija, kas patiešām sasniedz katru.

Vai esat budists?

Man patīk stāsts par Taizemes karali, kas dzīvoja 19. gadsimtā. Viņš uzbūvēja baznīcu. Cilvēki bija ļoti pārsteigti un jautāja, kāpēc viņš to dara. Karalis atbildēja: “Jā, es esmu budists, bet domāju, ka tam nav nozīmes – lūgties var visur.” Man tas patīk, būt atvērtam visam ir arī manā garā. Lai kas tā būtu par reliģiju, tā pārraida labu enerģiju.

Jūs minējāt Armory Show. Kur vēl meklējat senās mākslas darbus? Ja tas nav noslēpums...

Tas vienmēr ir noslēpums. (Smaida) Lieta tāda, ka ir jāpazīst nozīmīgi kolekcionāri. Pasaulē tā ir maza kopiena. Un ir būtiski zināt, kas notiek apkārt – privātkolekcijās, nozīmīgu valsts muzeju kolekcijās. Attiecībā uz laikmetīgo mākslu – ja vēlaties, lai kolekcijā būtu mākslinieku agrīni darbi, jums šie mākslinieki ir jāsatiek. Tā jūs arī atbalstāt cilvēkus viņu karjeras sākumā, un jūs augat un kļūstat vecāki kopā ar viņiem. Svarīgi ir izveidot attiecības un draudzību. Dzīvē vienmēr jācenšas atrast īstos kontaktus, un tad atkarīgs no jums, kā jūs tos izmantosiet.

* Pirmā iespēja novērtēt The Feuerle Collection muzeju bija no 29. aprīļa līdz 7. maijam, kad tas tika atvērts publiskai apskatei. No 4. jūnija līdz 18. septembrim muzeja telpās notiks 9. Berlīnes biennāle – tās laikā būs iespēja redzēt daļu no kolekcijas tikai vienā muzeja stāvā. Muzeja oficiālā atklāšana notiks šāgada oktobrī.