Kāpēc jūs gribat, lai jums kaut kas piederētu? Intervija ar kolekcionāru Amosu Šokenu
Izraēlas mākslas kolekcionārs, laikraksta Haaretz izdevējs stāsta par savu kolekciju
09/08/2017
Amoss Šokens (Amos Schocken), Izraēlas liberālākā un arī vecākā dienas laikraksta Haaretz izdevējs, ir īpašnieks vienai no šībrīža spēcīgākajām un arī unikālākajām Izraēlas mākslas kolekcijām – Haaretz mākslas kolekcijai. Tās vēsture iesniedzas jau vairāk nekā divdesmit gadu garumā, kolekcijai aptverot pēdējās četras dekādes Izraēlas laikmetīgajā mākslā – no 1970. gada līdz mūsdienām. Haaretz mākslas kolekcijā pārstāvētas teju visas aktuālās mākslas izpausmes formas – no glezniecības līdz fotogrāfijai, tēlniecībai un videomākslai. Savukārt tās centrālā ass tiek definēta kā “šeit un tagad”. Kolekcijā rodami gan mākslas darbi, kas kritiski reflektē par sociālpolitiskām aktualitātēm, gan tādi, kas izseko sava laika mākslas procesiem, dokumentējot jaunu tendenču un virzienu dzimšanu, kā arī cenšoties uztvert vēl pašus to iedīgļus.
Laikraksts Haaretz dibināts 1918. gadā un iznāk gan ivrītā, gan angļu valodā, pēdējo versiju izplatot kopā ar International New York Times. Izdevniecības ēka – pelēka betona celtne, kas mazliet līdzinās rūpnīcai, atrodas šodien par nākotnes teritoriju dēvētajos Telavivas dienvidos, kurp (arī salīdzinoši zemākas īres dēļ) savas studijas pārceļ daudzi mākslinieki, kā arī filiāles atver prestižas pilsētas centra galerijas. Rajonam piemīt paskarba, izteikti industriāla aura, kurā velti meklēt leģendārā Telavivas centra Bauhaus stila paraugu atblāzmu. Izbijušo rūpnīcu fasādes klāj grafiti.
Haaretz ēka, Telaviva
2014. gadā Amoss Šokens iepretim izdevniecībai atvēra savu mākslas telpu, lai tādējādi vismaz daļu apjomīgās kolekcijas padarītu publiski pieejamu. Viņš pats gan saka, ka tā bijusi nevis viņa, bet viņa kādreizējās asistentes, tagad Haaretz mākslas kolekcijas pārraudzītājas mākslas vēsturnieces Efratas Livnijas ideja. “Agrāk šī bija Haaretz biroja ēka, taču, tā kā avīzes mūsdienās sarūk un arī mums ir nācies atlaist lielu daļu darbinieku, telpas vairs netika izmantotas, un Efratai radās ideja tās pārvērst galerijā.”
Mākslas darbi eksponēti arī Haaretz pašreizējā birojā – publiskajām telpām tos izvēlas kurators, savukārt darba kabinetos izvēle atstāta tur strādājošo ziņā. Amosam Šokenam ir septiņdesmit, viņš ir slaids, gara auguma, un veidam, kā viņš komunicē, piemīt intelektuāli aristokrātisks šarms un viegla pašironijas nokrāsa. Viņš saka, ka viņam vienmēr bijis ļoti svarīgi satikt un sarunāties ar mākslinieku un arī kolekcijas ietvaros sekot viņa karjerai: “Protams, laika nogrieznī ir grūti paredzēt, vai no labas un nozīmīgas kolekcijas veidošanas viedokļa šāda pieeja izrādīsies pareiza. Tomēr, veidojot kolekciju, kolekcionārs vienlaikus atbalsta pašu procesu – palīdz māksliniekam turpināt radīt. Iespējams, tā arī ir vislielākā kolekcionēšanas vērtība.”
Mākslas darbi Haaretz birojā
Pastāstiet – kā jūs sākāt kolekcionēt mākslu?
Šķiet, tas bija 1992. gads. Kāds labs draugs man stāstīja, kā tobrīd mēģina palīdzēt izraēliešu māksliniecei Majai Koenai Levi pārdot darbus. Viņš jautāja, vai man gadījumā nebūtu interese viņu satikt un tos apskatīties. Es aizgāju uz viņas studiju, un mēs ļoti ilgi sarunājāmies – par visu ko; beigās es nopirku piecus vai sešus darbus. Tas bija sākums. Tad es sapratu, ka ir iespējams pirkt mākslu. Viss beidzās ar to, ka nākamajos četros gados jau biju iegādājies ap 300 darbu. Es ļoti reti kad pērku tikai vienu darbu. Spēju daudz labāk uztvert mākslinieka projektu, ja vienkopus redzu vairākus darbus. Sākumā es to visu glabāju Haaretz izdevniecības pagrabā.
Nemēdzu daudz runāt par savām kolekcionēšanas aktivitātēm, šajā ziņā esmu ļoti diskrēts. Vienmēr, kad esmu kaut ko iegādājies no kāda mākslinieka, viņam saku, ka ir viens noteikums – šim pirkumam jāpaliek noslēpumā. Tiesa, pēc zināma laika es sapratu, ka tas nedarbojas. Jo parasti, līdzko esam noslēguši darījumu ar mākslinieku, viņš acumirklī steidzas par to izstāstīt draugiem. Un tā izplatās baumas. Vairākkārt esmu ticis intervēts savas kolekcijas sakarā, un pēc kāda laika visai likumsakarīgi mums aizvien biežāk izsaka uzaicinājumus rīkot tūres. Tādējādi kolekcija ir kļuvusi zināmāka. Taču, ja godīgi, tā nav mana pamatnodarbošanās.
Moti Porats. Untitled. 1996. Audekls, eļļa. 150 x 225 cm
Vai jūs uzskatāt sevi par kolekcionāru?
Jā, bet, ziniet, esmu mainījis attieksmi arī kā kolekcionārs. Sākumā man bija ļoti svarīgi, lai konkrētais mākslas darbs man piederētu. Kolekcionāra negatīvais aspekts. Jums ir šī nepieciešamība kaut ko iegūt savā īpašumā, kura patiesībā ir bezgala muļķīga. Tikai vēlāk es sapratu, ka tam īstenībā nav nekādas nozīmes. Ir gadījies, ka iegādājos kādu darbu no izstādes galerijā un pēcāk man zvana mākslinieks (reiz tā bija ar Gil & Moti) un saka: “Zini, Amos, uz izstādi atnāca vēl viens kolekcionārs, un vienīgais darbs, ko viņš vēlas iegādāties, ir tas, ko jau nopirki tu. Ko mums darīt?” Teicu, lai viņš to ņem, es izvēlēšos kādu citu. Un katrreiz, kad viesojos šī kolekcionāra mājās un darbu redzu, no vienas puses, man ir mazliet žēl, no otras, – šie mākslinieki tomēr pārdeva divus darbus, ne tikai vienu.
Tsibi Geva. Keffyeh. 1994. Audekls, jaukta tehnika. 184 x 184 cm
Jāteic, no kolekcionāra viedokļa šī ir visai dīvaina pieeja.
Es zinu. Taču, kad jūs saprotat, ka nav iespējams iegūt savā īpašumā visu, jūs arī saprotat, ka mākslai ir daudz labāk, ja tā tiek plaši izplatīta, nevis paliek vienas personas rokās. Vēl viens šāds gadījums man bija ar Ronu Pundaku, kas 1993. gadā bija viens no iniciatoriem vēsturiskajam Oslo vienošanās procesam starp Izraēlu un Palestīnu. Vienlaikus viņš bija arī mākslas kolekcionārs. Reiz viņš man piezvanīja un teica: “Es šobrīd esmu Cibi Gevas studijā, jo katru gadu dzimšanas dienā dāvinu meitai vienu viņa gleznu. Viņa ir kopā ar mani un par darbu, kas viņai patīk, Cibi saka, ka tu jau esot to izvēlējies.” Un es atkal teicu: “Ok, ņem to, es paņemšu ko citu.”
Kā jums šķiet, kurai jomai mūsdienās ir pieaugošāka ietekme – mākslai vai izdevējdarbībai?
Tādā valstī kā Izraēla izdevējdarbība un jo īpaši tāds laikraksts kā Haaretz ir ļoti svarīgs. Jo Haaretz ir opozīcijas spēks un ietekmīga liberālā balss, kas iestājas par cilvēktiesībām un attiecību uzlabošanu ar mūsu Palestīnas kaimiņiem – par visām šīm izšķirīgi nozīmīgajām lietām. Savukārt kolekcionēšanas vienīgā nozīmīgā loma ir ļaut attīstīties un turpināties industrijai, ārpus tās kolekcionēšana nav nekāda jaukā nodarbošanās. Kāpēc jūs gribat, lai jums kaut kas piederētu? Mana sieva man vienmēr ir teikusi: “Kāpēc tu kolekcionē, vai tikai tālab, lai to visu saliktu savā noliktavā? Mākslai ir jābūt klātesošai, to ir jāizstāda.” Es publiski eksponēju tikai ļoti nelielu kolekcijas daļu. Pēdējos gados virkne mākslas darbu ir redzami arī Haaretz izdevniecības ēkas birojos un publiskajās telpās. Pašlaik ēka atrodas rekonstrukcijā, bet pavisam drīz māksla tajā mazpamazām atgriezīsies.
Pavels Volbergs. Beit Hanoun – Gaza Strip. 2002. Krāsu druka. 44 x 68 cm
Kāpēc jums ir šī nepieciešamība, lai ap jums būtu māksla?
Vispirms tas ir interesanti. Vienā mirklī man kļuva interesanti sev atklāt šo pasauli. Skatīt mākslas darbus, satikt māksliniekus, sarunāties ar viņiem par mākslu un konkrētajiem darbiem. Es nedomāju, ka esmu profesionālis tādā nozīmē kā virkne cilvēku mākslas pasaulē; iespējams, mana pieeja ir vairāk intuitīva. Domāju, ka, gadiem ritot, esmu izkopis spēju atšķirt to, kas ir labs un kas ne tik labs – saskaņā ar manis paša aci. Mani interesē arī attiecības starp mākslu un sabiedrību, kam savā ziņā ir kaut kas kopīgs ar darbu avīzē. Laikmetīgajā mākslā ir ļoti daudz politikas elementu, arī saistībā ar to, kas notiek Izraēlā. Par attiecībām ar ebrejiem un arābiem, dažādu kopienu līdzāspastāvēšanu, jo, tā kā pastāv šīs atšķirības, ir arī saspringums. Dzimumu attiecību, seksualitātes jautājumos. Mēs par to visu rakstām avīzē, bet vienlaikus tas rod izpausmes arī mākslā. Un tas ir tas, kas man šķiet interesanti.
Savā ziņā tas nozīmē, ka jūsu kolekcija ir it kā vēl viena šķautne jūsu darbā kā izdevējam.
Tai nenoliedzami ir nozīme. Tā nav vienīgā lieta, kas mani interesē, taču politikas ietekmei un tās refleksijām mākslā manā kolekcijā atvēlēta gana liela vieta. Tas mani interesē, un tā ir māksla, ar ko es varu identificēties.
Manā kolekcijā ir arī Palestīnas izraēliešu mākslinieku darbi. Sāku tos kolekcionēt aptuveni pirms desmit gadiem. Es nepērku starptautisko mākslu, jo nejūtu iemeslu, kāpēc man tas būtu jādara. Man nav laika apmeklēt mākslinieku studijas ārzemēs, tomēr to vienmēr esmu uzskatījis par ļoti nozīmīgu kolekcionēšanas procesa daļu – satikt māksliniekus, uzturēt sakarus ar viņiem daudzu gadu garumā.
Vai, jūsu kolekcijai kļūstot lielākai, proporcionāli pieaudzis arī kultūras notikumiem atvēlētais apjoms Haaretz lappusēs?
Es šīs jomas nodalu. Tas varbūt tā nebija pašā sākumā, bet tagad es teiktu, ka Haaretz ir vienīgais vispārējais laikraksts Izraēlā, kas raksta par mākslu. Mums ir savs mākslas kritiķis, kas divas reizes nedēļā publicē aktuālo izstāžu recenzijas. Mēs veidojam reportāžas par mākslu. Turklāt nerakstām tikai par to, bet arī par teātri, klasisko mūziku, deju, kino utt. Haaretz kultūras sadaļa ir gana apjomīga un arī atšķirīga no citiem laikrakstiem, jo tajā mēs rakstām par mākslas jomām, kas tradicionāli tikušas uzskatītas par izsmalcinātākām. Ne par pašu populārāko mākslu.
Ilans Karmi. Picnic. 2012. Lambda druka. 70 x 90 cm
Atgriežoties pie 1992. gada, kad, iegādājies dažus darbus, jūs sapratāt, ka māksla jūs interesē un jūs vēlaties turpināt to pirkt, – kas notika tālāk? Tā kļuva par jūsu kaislību?
Būtībā tad es mākslu sāku skatīties vairāk. Devos uz galerijām, pavadīju neskaitāmas stundas mākslinieku darbnīcās. Efrata Livnija un es sākām padziļināti pētīt visu, kas pa šiem gadiem ticis nopirkts, un izveidojām katalogu. Es sāku doties arī uz absolventu izstādēm mākslas skolās un ik pa laikam kaut ko iegādāties tajās. Katru sestdienu divas vai trīs stundas atvēlu galerijām un muzejiem Telavivā un tās apkaimē, lai redzētu, kas notiek. Un ne tikai tas – patiesībā tas biju es, kas piespieda galerijas strādāt sestdienās.
Sabata laikā?
Jā. Savulaik Telavivā bija nedēļas laikraksts, kas diemžēl vairs nepastāv, un tam bija atsevišķs izklaides ceļvedis, kurā bija iekļautas arī aktuālās izstādes pilsētas mākslas galerijās un galeriju darbalaiks. Kad sāku par šo visu interesēties, sestdienās bija atvērtas tikai dažas galerijas. Un tad es pamazām sāku piespiest tās visas vērt durvis arī sestdienās, jo man tā bija ērtākā diena, kad tās apmeklēt. Sestdienās pilsētā ir mazāka satiksme, vieglāk novietot mašīnu un – galu galā – tā nav darbdiena. Sākumā tās bija tikai divas trīs galerijas, tad soli pa solim, un šodien uz pāris stundām sestdienās ir atvērtas gandrīz visas. Un tā katru sestdienu es izmetu šo loku. Turklāt, domāju, tas ir izdevīgi arī pašām galerijām – cilvēki ir brīvāki un līdz ar to atvērtāki.
Visticamāk ne viens vien kolekcionārs ir sekojis jūsu piemēram.
Protams. Kad sestdienās dodos uz galerijām, tur vienmēr ir arī citi cilvēki.
Pavels Volbergs. Temple Mount Haram el-Sharif. 2000. krāsu druka. 44 x 68 cm
Pretēji sākumposmam, kad savu kolekciju glabājāt noliktavā, šī izstāžu telpa apliecina, ka jums ir iekšējā nepieciešamība to izrādīt publiski.
Izlasiet šo un jums būs atbilde.
(Rāda katalogu no pirmās izstādes Haaretz mākslas telpā. Tā īsajos ievadvārdos viņš raksta: “Kurā mirklī kāds, kurš pērk mākslu, kļūst par kolekcionāru? Kad viņam ir noliktava. Irita (mana sieva) ik pa mirklim man jautā: “Kāpēc tu pērc mākslu? Mākslai ir jābūt izstādītai, lai cilvēki to redzētu. Pretējā gadījumā, kam tā ir vajadzīga?” Viņai ir taisnība, taču viņas gudrais padoms nav zāles kolekcionāra slimībai. Pēdējo gadu laikā māksla no noliktavas bieži tikusi aizdota izstādīšanai muzejos. Taču tas vienmēr bijis anonīmi. Tas ir mākslinieks, kas ir svarīgs, nevis kolekcionārs. Katrā ziņā man nekas vairāk nav nepieciešams. Taču Efratai Livnijai bija cits viedoklis, un tā visa rezultāts ir šī telpa un pirmā izstāde tajā, kas veltīta portreta politikai. Jāteic, pietiekami daudz politikas ir jau pašas avīzes lappusēs, bet tas nebiju es, kas izvēlējās šīs izstādes tematu jeb virzienu. Un, kad es lasīju (nenoliegšu, ar zināmu saviļņojumu) Efratas fascinējošo rakstu šajā katalogā, es no cita skatpunkta ieraudzīju arī mākslas darbus, kurus jau zināju. Tādējādi, manā gadījumā, tas bija tā vērts.”)
Vai mākslai piemīt spēja kaut ko mainīt šajā pasaulē? Padarīt to labāku?
Neesmu pārliecināts. Cilvēku skaits, kurus interesē māksla, ir visai mazs. Ne tikai šeit, Izraēlā, bet pasaulē kopumā.
Adi Ness. Untitled (from Soldier series). 1994. Lambda druka. 90 x 90 cm
Vai kādreiz esat pārdevis kādu mākslas darbu no savas kolekcijas?
Dažus, jo bija brīdis, kad avīzei finansiāli klājās ļoti grūti. Mums bija jāatlaiž cilvēki, jāsamazina algas – visas tās lietas, ar ko šodien sastopas laikrakstu izdevēji Rietumu pasaulē. Un tad es sev teicu, ka tam visam nav jēgas, ja tajā neiesaistu arī savu kolekciju. Izšķīros dažus darbus pārdot Sotheby’s izsolē.
Mans lielākais panākums šajā jomā, kas gan ilga tikai divus gadus, bija fakts, ka Sotheby’s izsolē Ņujorkā par 102 000 dolāru tika pārdota Adi Nesa fotogrāfija, ko es biju iegādājies par 2000 dolāriem. Tas bija izcili! Tiesa, divus gadus vēlāk jau cits kolekcionārs izlika izsolē šo pašu fotogrāfiju un pārdeva to par 264 000 dolāru. Savukārt vēl pēc sešiem gadiem tā tika pārdota par vairāk nekā 350 000 dolāru.
Tomēr mēs neesam pārdevuši daudz. Tiesa, šajā nišā ir vēl viens veiksmes stāstu, taču es to nesauktu par savu. Reiz Sommer Gallery Telavivā iegādājos dažas nelielas kāda britu mākslinieka eļļas gleznas. Jāteic, viņš bija viens no nedaudziem ārzemju māksliniekiem, kuru darbus vispār esmu iegādājies. Toreiz par tiem samaksāju aptuveni 9000 dolāru. Pēc vairākiem gadiem šis mākslinieks tika izvirzīts kā viens no kandidātiem Tērnera balvai. Pašu balvu viņš neieguva, bet viņam tika piešķirts publikas simpātijas statuss. Drīz pēc tam mani uzmeklēja Sotheby’s pārstāvji, piedāvājot šos darbus pārdot. Tas, protams, bija glaimojoši, un, ņemot vērā, ka es nekad pat neesmu apsvēris ideju kolekcionēt ārzemju mākslu, jo manā fokusā vienmēr bijusi Izraēlas māksla, atļāvu viņiem tos pārdot. Visas trīs gleznas Sotheby’s izsolē tika pārdotas par 88 000 mārciņu.
Mahmuds Kaiss. Untitled. 2007. Koks, sērkociņi. 59 x 82 cm
Kaut gan jūs nekolekcionējat mākslu kā investīciju, vienlaikus vienmēr pastāv zināms riska moments, kad jūs kā kolekcionārs investējat vēl nezināmā māksliniekā. Un visticamāk ir ļoti patīkami redzēt, ka tas attaisnojies.
Protams, jo tas ir savveida apstiprinājums jūsu izvēles pareizībai. Katrā ziņā esmu pārliecināts, ka iegādāties jau pazīstama mākslinieka darbus par lielu naudu, nav nekāds pienesums pasaulei. Daudz vērtīgāk ir palīdzēt radīšanas procesā un izdzīvošanā jauniem māksliniekiem.
Reiz kādā labdarības izsolē, kuras mērķis bija palīdzēt atrast darbu Izraēlā dzīvojošām arābu sievietēm, es nopirku dažus pavisam jauna mākslinieka Mahmūda Kaisa darbus. Izsoli organizēja divi kādreizējie mākslinieki, kas bija kļuvuši par sociālajiem aktīvistiem. Viens no darbiem bija skulptūra ar caurumu vidū. Tā vienā pusē bija attēlota Britu mandāta laika monēta, savukārt visapkārt caurumam trīs valodās – angļu, arābu un ivritā – bija rakstīts vārds “Palestīna”. Man patika šis mākslas darbs, un es uzzināju, ka tā autors ir jauns vīrietis no neliela ciemata Izraēlas ziemeļos. Viņš mani ļoti ieintriģēja, jo acīmredzami bija ieinteresēts šo trīs valodu kvalitātē. Es viņu uzmeklēju, un abi Efratu devāmies viņu apciemot. Ciemats atradās apmēram divu stundu brauciena attālumā no Telavivas. Kad nokļuvām viņa mājās, mūs sagaidīja viņa tēvs un tēvocis. Sākām sarunāties – galvenais runātājs bija tēvocis, pats mākslinieks nepateica ne vārda.
Pēc pusstundas sacīju, ka varbūt varam pārcelties uz studiju un apskatīties, kas ir tajā. Tā mēs visi tur devāmies – jaunais cilvēks, viņa tēvs un tēvocis. Studijā bija vēl pāris darbu no šīs pašas sērijas, bet, sapratis, ka ar jauno cilvēku man tā arī neizdosies parunāt, es pajautāju viņam e-pasta adresi un lūdzu atsūtīt dažas šo darbu fotogrāfijas. Pēcāk es dažus no tiem nopirku. Efrata teica, ka viņam noteikti būtu jāmēģina iestāties universitātē un nopietni jāstudē māksla. Diemžēl pirmajā gadā viņš netika uzņemts, jo, kā vēlāk izrādījās, viņa ivrits nebija pietiekami labs. Nākamajā gadā Telavivas mākslas skolā tika ieviests vienu gadu ilgs sagatavošanās kurss arābu studentiem. Jaunais mākslinieks tika uzņemts tajā un vēl pēc gada – arī pašā universitātē, ko vēlāk beidza ar izcilību. Tagad viņa kontā ir jau personālizstāde Telavivas muzejā – turklāt lieliska!
Anata Aviva. Wanted. 1999. Audekls, eļļa. 42 x 37,5 cm (katrs)
Daļa jūsu kolekcijas skatāma arī pie Haaretz izdevniecības sienām. Kā veidojas mākslas darbu dialogs ar jūsu darbiniekiem? Kā jums šķiet, vai māksla mudina cilvēkus domāt, stimulē viņu radošumu?
Es vienmēr esmu uzskatījis, ka piecdesmit procenti Haaretz darbinieku pat nepamana mākslu pie izdevniecības sienām, savukārt otri piecdesmit, iespējams, to redz. Reakcijas bijušas ļoti dažādas. Kad izliekam jaunu darbu, atsevišķi cilvēki reaģē ļoti spēcīgi – viņiem tas vai nu patīk vai ne. Dažreiz viņi to ienīst. Piemēram, mums bija kāds Anatas Avivas mākslas darbs, ko veidoja astoņi mazi, ļoti skaisti jaunu vīriešu portreti un četras gleznas, kurās bija attēloti ziedi. Mēs tos izlikām vienā no avīzes departamentiem, un cilvēkiem ļoti patika. Pēc kāda laika darbam pievienojām papildu informāciju. Cikla nosaukums bija Wanted (“Meklēšanā”) – visas astoņas mazās gleznas bija patlaban meklēšanā esošu palestīniešu teroristu portreti. Nākamajā dienā, kad ierados birojā, tās visas atradās uz grīdas. Mums ir savs redzējums, taču mēs nevaram sagaidīt, ka tāds pats būs arī mūsu darbiniekiem.
Nirs Hods. Peace... 1995. Audekls, eļļa. 193 x 160 cm
Pirms kāda laika pie pašas ieejas Haaretz birojā bijām izlikuši lielu Igala Amira portretu, kura autors bija mākslinieks Nirs Hods. Amirs bija vīrs, kurš 1995. gadā nogalināja premjerministru Ichāku Rabinu. Ilgi šī glezna tur neatradās. Saņēmām petīciju no darbiniekiem, ka viņi šo to nevēlas redzēt un lūdz mūs darbu noņemt.
Reiz biroja telpās izstādījām Ilana Karmi fotogrāfiju, kas bija tapusi kā slavenās Eduāra Manē gleznas “Brokastis zaļumos” parafrāze. Kā zināms, gleznā attēlota kaila sieviete divu apģērbtu vīriešu sabiedrībā. Karmi darba fotosesija tika sarīkota pašā Telavivas centrā un toreiz izraisīja veselu emociju vētru. Tieši blakus fotogrāfijai mēs novietojām darba aprakstu – nelielu Manē gleznas kopiju, stāstu par fotogrāfijas tapšanu un versiju, ko par šo darbu reiz bija radījis Pikaso. Tādējādi daļai cilvēku bija vieglāk mākslas darbu pieņemt un mums nenācās to noņemt. Un vienlaikus tas viss kopā bija arī izglītojoši.
Juvals Atcili. Stork. 2014. Lambda druka. 80 x 64 cm
Vai ir gadījies, ka kāds mākslas darbs izraisījis ļoti spēcīgu emocionālu reakciju arī jūsos pašā?
Pavisam nesen universitātes absolventu izstādē es izjutu ļoti spēcīgu saikni starp sevi un kādu Juvala Acili darbu, ko tur ieraudzīju. Tas notika pēkšņi, un tās bija ļoti patiesas emocijas. Vēlāk satiku mākslinieku, un mēs ļoti ilgi runājām. Viņš man izstāstīja, kā aizsākusies darba ideja un ko tas nozīmē viņam pašam. Tas šim darbam piešķīra it kā vēl papildu slāni. Taču es domāju, ka emocionālais un intelektuālais saviļņojums nav divas atšķirīgas lietas. Tā vienmēr ir kombinācija.
