Foto

Es nedaru neko citu, kā vien skatos uz mākslu

Una Meistere

Intervija ar galeristu un kolekcionāru Tadeušu Ropaku

04/04/2018

Tadeušs Ropaks (Thaddaeus Ropac) ir ne tikai viens no mūsdienu prominentākajiem un veiksmīgākajiem galeristiem (divas galerijas Zalcburgā, tikpat Parīzē un kopš 2017. gada – arī Londonā), bet arī izcilas mākslas kolekcijas īpašnieks. Tās fundamentu veido mākslinieku darbi, ar kuriem Ropaks strādā kā galerists un ar kuriem viņu dzīve savulaik savedusi kopā. Kopumā apmēram 40 mākslinieki – no Jozefa Boisa līdz Gilbertam un Džordžam, Anselmam Kīferam, Tonijam Kregam un Robertam Raušenbergam. Ropaks neslēpj, ka kolekcija ir tās īpašnieka spogulis, un šis apstāklis nenoliedzami ietver arī izaicinājumu, “jo jums ir svarīgi būt pārliecinātam, ka cilvēki saprot jūsu kolekcijas konceptu.” Patlaban daļa kolekcijas atrodas viņa mājās Parīzē, Ņujorkā, Londonā un 18. gadsimta villā Emslieb Zalcburgā, savukārt daļa ir nemitīgā ceļā – muzeju izstādēs visā pasaulē. Ropaks ir pārliecināts, ka izcilāko mākslinieku darbiem ir jāatrodas muzejā, tālab par savu ambīciju un sūtību viņš uzskata mērķi padarīt savu kolekciju publiski pieejamu. “Tikko kā es izlēmu, ka nākotnē novēlēšu savu kolekciju sabiedrībai, es mainīju savus kolekcionēšanas ieradumus, jo nu tā ir kļuvusi par atbildību.” 

Mūsu saruna notiek nākamajā dienā pēc Anselma Kīfera izstādes Für Andrea Emo atklāšanas Galerie Thaddaeus Ropac – Pantin galerijā Parīzē. Ropakam ir tieši 45 minūtes laika – pirms telefona intervijas ar The New York Times, kam seko vilciens uz Londonu. Viņš ir precīzs, koncentrēts un vienlaikus ļoti cilvēcisks. Atzīstot, ka arī pats nav bijis imūns pret mākslas tirgus kaprīzēm un modi un reizēm nonāk interešu konfliktā – kā kolekcionārs cīnoties par darbiem ar saviem labākajiem klientiem. Taču “beigu beigās visu izšķir patiesība. Ar mākslu nav iespējams liekuļot.” 


Jozefs Boiss. Tisch mit Aggregat. 1958 - 1985. Bronza, vadi. 98.5 x 58 x 170 cm Ed. 2 of 4 (JB 1013.2). © Joseph Beuys, ASR 2018. Foto: Charles Duprat. Collection Thaddaeus Ropac, London • Paris • Salzburg

Reiz jūs teicāt, ka “kā galerijas īpašnieks es esmu pats sev labākais klients.” Kā ir kārtot darījumus ar šo klientu? Cik pragmatiska vai spontāna ir viņa pieeja kolekcionēšanai? 

Pēdējos gados patiešām tas viss ir ārkārtīgi mainījies. Sākumā jūs vienkārši vēlaties, lai ap jums būtu laba māksla. Labākais, ko vien iespējams dabūt. Taču līdztekus dzīvošanai mākslas ielenkumā es ļoti bieži darbus aizdodu muzeju izstādēm. Savā ziņā tā ir kolekcija, kas ir ļoti aktīva. 

Taču, aizvien biežāk domājot par to, kas paliek aiz veiksmīgas galerijas, man ir sajūta, ka būtībā tās ir atmiņas par izstādēm un māksliniekiem. Un tā var būt arī lieliska kolekcija, jo jūs vārda vistiešākajā nozīmē esat pie paša avota, jums ir šī priviliģētā pieeja patiešām izciliem mākslas darbiem. Un līdzko es izlēmu, ka nākotnē novēlēšu savu kolekciju sabiedrībai, es mainīju savus kolekcionēšanas ieradumus, jo nu tā ir kļuvusi par atbildību. No vienkārša prieka un nepragmatiskas raudzīšanās uz mākslu šis process ir pārtapis par kaut ko patiešām fokusētu.  

Savā ziņā tā ir kļuvusi par kolekciju ar misijas sajūtu. 

Jā, misija ir labs vārds. Fokuss, kā šī kolekcija turpinās dzīvot, kad manis vairs nebūs. Kad tai būs jēga pašai par sevi. Līdz ar to ambīcija izvērtās jau pilnīgi cita. Man bija svarīgi iet dziļumā. Ne lai iegūtu kāda mākslinieka simts darbus, bet patiešām koncentrētos uz tiem māksliniekiem, kuru radīšanas avotam man ir tā privilēģija būt pietiekami tuvu, un iekļautu kolekcijā labāko, ko viņi izdarījuši attiecīgajā laikā. Dažkārt vienīgais veids, kā atrast kāda mākslinieka agrīnos darbus, bija meklēt tos citās galerijās vai izsolēs, jo ļoti bieži pašiem māksliniekiem vairs nav darbu no noteiktiem periodiem, kas man ir nepieciešami. Es sāku domāt, kā aizpildīt robus, kā uzmeklēt kaut ko no periodiem, kas ir svarīgi kolekcijai. Tas pārtapa pilnīgi citā izaicinājumā, kuru es patiešām izbaudu. Jo tagad es vairāk domāju par istabām un ansambļiem un mazāk par to, kurā mājā es novietošu to vai citu darbu. Tagad tas vairāk ir stāsts par to, kā kolekcija izdzīvos publiskajā telpā. Vai tā ir pietiekami nozīmīga? Vai tā būs būtiska ilgtermiņā? Vai tas tiešām ir labākais no tā vai cita mākslinieka konkrētajā viņa karjeras periodā?  

Piemēram, kad es domāju par Anselmu Kīferu, Georgu Bāzelicu, Gilbertu un Džordžu, Jozefu Boisu, Endiju Vorholu – šie ir daži no māksliniekiem, kurus es kolekcionēju; un no vairākiem man ir 30–40 darbi. Es iedziļinos periodos un viņu karjeras dažādajās praksēs – glezniecībā, tēlniecībā, zīmējumā, grāmatu veidošanā. Visā, ko viņi darījuši. 

Tātad lielākoties jūsu kolekciju veido to mākslinieku darbi, ar kuriem strādājat kā galerists vai ar kuriem bijusi saistīta jūsu dzīve? Kā, piemēram, Endijs Vorhols. 

Jā. Taču es pērku arī darbus no māksliniekiem, ar kuriem es kā galerists neesmu strādājis. Īpaši tas attiecas uz jauniem māksliniekiem. Man patīk apmeklēt mākslinieku darbnīcas, meses, kurās pārstāvēti jaunie mākslinieki utt. Tiesa, to es šobrīd neredzu kā daļu no pamatkolekcijas. Pamatkolekcija ir tā, kurai ir jāpaliek – kā veselumam. Daļa šo jauno mākslinieku darbu, iespējams, tai tiks pievienoti, daļa nē. Tikai laiks rādīs, cik tie ir bijuši labi. Taču ir ļoti svarīgi sekot jaunajai mākslai, un man tas sagādā prieku. Es esmu arī mazāk pragmatisks, kad redzu kaut ko interesantu. Jauno mākslinieku darbi mesēs nemaksā milzu summas, līdz ar to man nav pārāk daudz jādomā un jāizdara lielas izvēles. 

Ar pamatkolekciju ir citādi – šos darbus es jau esmu ielicis fondā. Un, kad lēmums ir pieņemts, tos no turienes atkal izņemt ir sarežģīti. Tālab man ir jābūt pārliecinātam, kas es vēlos šo vai citu darbu konkrētajā kontekstā. 

Adrians Genijs. Degenerate Art. 2016. Audekls, eļļa. 200 x 172 cm (ADG 1013). © Adrian Ghenie. Foto: Ulrich Ghezzi. Collection Thaddaeus Ropac, London • Paris • Salzburg

Māksliniekam sevi ir nemitīgi jāatjauno, jāattīstās. Kā tas ir ar kolekcionāru?

Tas pats. Laiks atrodas nepārtrauktā mainībā, un, kad jūs esat kādas kustības vidū, jūs nezināt, kā tā izskatīsies pēc pieciem, desmit gadiem. Jūs nezināt, kurš konkrētā mākslinieka periods tiks uzskatīts par visnozīmīgāko. Lai to izvērtētu, ir nepieciešama distance. Un laiks to nodrošina. Ja nav laika, jūs nespējat nemitīgi pārskatīt kolekciju. Kolekcionāram ir ļoti svarīgi būt šo pussolīti priekšā, attīstīties, kļūt labākam.

Manuprāt, ļoti svarīgi ir saprast arī katras paaudzes kodus. Piemēram, jūs pārstāvat vienu paaudzi, bet pa šo laiku ir izaugusi jau cita. Vai jums ir sajūta, ka pilnībā saprotat jauno mākslu?

Kā kolekcionārs jūs, protams, nepārtraukti meklējat šo jauno mākslinieku. Tā ir viena ļoti svarīga un arī aizraujoša šī procesa daļa. Un šī jaunā mākslinieka gadījumā jums arī nav jābūt tik kritiskam. Taču tas, kas jums jāsaprot vispirms – cik nopietns ir šis mākslinieks. Šodien māksla ir kļuvusi tik populāra, ka cilvēki dažkārt domā, ka mākslinieks ir lielisks, ja viņam ir tikai viena radoša ideja. Taču parasti jums ir nepieciešami gari prakses gadi, lai patiešām saprastu kāda autora svaru. Nākamais lielais jautājums ir konteksts. Jūs nekad nevarat pieņemt lēmumu, balstoties tikai uz vienu mākslas darbu; jums ir jāredz viss šī mākslinieka veikums kontekstā. Vai tas izdzīvos kontekstā, ko rada laiks, kurā dzīvojam, un lietas, kas nodarbina cilvēku prātus? Tā arī ir daļa no procesa – kā izvēlaties jaunu mākslinieku savai kolekcijai. 


Žans Mišels Baskjā. Pašportrets. 1983. Papīrs, koks, eļļa. 91.5 x 61 cm (JMB 1018). Collection Thaddaeus Ropac, London • Paris • Salzburg © The Estate of Jean-Michel Basquiat, ARS 2018

Vai jums joprojām ir Žana Mišela Baskjā zīmējumi, kurus viņš jums iedeva 80. gados un kas savā ziņā kļuva gan par jūsu galerijas, gan jūsu kolekcijas sākumpunktu? 

Jā, man ir ļoti būtisks Baskjā pašportrets no viņa karjeras sākumposma. Tas nemitīgi atrodas ceļā. Vēl pirms mirkļa tas bija Bārbikana centrā Londonā [Baskjā retrospekcijas Basquiat: Boom for Real ietvaros – red.], bet šobrīd līdz pat maija beigām skatāms Schirn Kunsthalle Frankfurtē. Šī glezna nekad nav pie manis, jo visu laiku kāda no institūcijām to grib aizņemties. 


Villa Emslieb, Salzburg, Courtesy Galerie Thaddaeus Ropac, London, Paris, Salzburg. Foto: Ulrich Ghezzi

Runājot par jūsu kolekcijas nākotni, jūs esat pavadījis vairāk nekā desmit gadus restaurējot Villa Emslieb Zalcburgā – vai esat domājis par iespējamību nākotnē to atvērt publikai, kā to savulaik izdarīja, piemēram, Džuzepe Panca ar savu īpašumu Varēzē? 

Varbūt. Es to neesmu vēl izlēmis. Tomēr  pilnīgi noteikti apsveru iespējamību par savu mākslas telpu. Taču, ziniet, man vēl ir daži gadi līdz šādas izvēles izdarīšanai. Un, ja kaut kas ar mani notiktu tagad, viss ir noorganizēts tā, lai kolekcija tiktu sadalīta starp dažādiem muzejiem. 

Cik liela ir jūsu kolekcijas esence?

Kādi 40 mākslinieki. Esmu koncentrējies uz Jozefu Boisu un vācu mākslu, atsevišķa kolekcijas daļa atvēlēta arī amerikāņu minimālismam un virknei zīmīgu mākslas figūru, piemēram, Gilbertam un Džordžam. Ir arī laikmetīgās tēlniecības daļa, kas ietver Tonija Krega, Entonija Gormlija un Ričarda Dīkona darbus.  

 
Roberts Raušenbergs. Untitled (Salvage), 1984. Audekls, akrils, kolāža. 304,8 x 129,5 cm (RR 1055). © Robert Rauschenberg Foundation, ASR 2018. Foto: Glenn Steigelman. Collection Thaddaeus Ropac, London • Paris • Salzburg

Vai jūs piekrītat, ka kolekcija savā ziņā ir kolekcionāra personības spogulis? 

Jā, ļoti lielā mērā. Un tāpēc tas ir izaicinājums, jo jūs patiešām vēlaties būt pārliecināts, ka cilvēki saprot konceptu, kuru esat ielicis kolekcijā. Pie manis vairākkārt ir vērsušies muzeji ar aicinājumu to izstādīt. Bet man nav bijusi vēlēšanās, jo vēl ir par agru. 

Patiešām?

Jā, un biju priecīgs, ka pateicu nē. Jo domāju, ka savas kolekcijas izstādīšana ir nozīmīgs mirklis. Iespējams, piecu gadu laikā būšu tam gatavs. Vienlaikus es nemitīgi aizdodu darbus, manā galerijā ir īpašs cilvēks, kura pārziņā ir tikai un vienīgi rūpes par kolekciju. Šobrīd tajā ir gandrīz 300 darbu, un es katru dienu saņemu lūgumu kādu no tiem aizdot. Un tā kā vēlos būt iespējami atvērts aizdevumu ziņā, cilvēki jau šos darbus zina un prasa man atkal un atkal. Līdzīgi kā ar jau pieminēto Baskjā gleznu. Vienā brīdī es pateikšu nē, jo tā nekad nav manās mājās. Jau desmit gadus. Tā ir pie manis divus mēnešus un tad gadu atkal projām. 

No šī viedokļa raugoties, kolekcija jau tagad dzīvo publisku dzīvi, taču tikai atsevišķi darbi atsevišķos kontekstos. Es nekad neesmu tos salicis kopā, jo, ja jūs eksponējat kolekciju kā vienību, jums ir jārada konteksts. Un tas ir pats grūtākais. Tam es gribu atvēlēt laiku. Es negribu sasteigt. 

Vai tajā mirklī, kad tas notiks, jūsu ambīcija ir būt arī šīs izstādes kuratoram? 

Ja es izšķiršos par savu telpu, domājams, es veikšu sākuma procesu un tad nodošu to kāda cita rokās. Esmu pārliecināts, ka visiem lieliskiem mākslas darbiem ir jānonāk muzejā. Es nevaru to turpināt teikt visu savu dzīvi, bet neattiecināt to uz mākslas darbiem, kas pieder man. 

Problēma ar privātkolekcijām, kas nonāk muzejā, bieži ir to ilgstoša atrašanās noliktavā. 

Es zinu, bet mani tas neuztrauc. Ir radīts konteksts un šie darbi ir pieejami, kad vien nepieciešams. 

 
Georgs Bāzelics. B.J.M.C. - Bonjour Monsieur Courbet. 1965. Audekls, eļļa. 162 x 130 x 4 cm. Rāmējums: 164 x 132 x 4 cm (GB 1337). © Georg Baselitz. Foto: Ulrich Ghezzi. Collection Thaddaeus Ropac, London • Paris • Salzburg

Raugoties šībrīža mākslas tirgus situācijā, kad ir tik daudz kolekcionāru-spekulantu, kas iegādājas mākslu kā investīciju, kāda ir atšķirība starp īstu kolekciju un objektu sakopojumu? 

Atšķirība ir ļoti skaidra. Ja jūs veidojat kolekciju ar sajūta, ka tā pieder publikas acīm un tiks nodota muzejam, visa investīciju ideja tajā pašā mirklī pielīdzinās nullei. Ja kāds pērk mākslu, jo vēlas, lai tā būtu ģimenē, un vienlaikus vēlas kolekciju, viss ir kārtībā. Un tad ir trešā kategorija – tie, kas pērk tikai investīciju vārdā, un, protams, pret to man nav liela respekta. Taču tas ir leģitīmi un tajā nav nekā nepareiza. Tā kā cilvēki tērē ļoti daudz naudas, viņiem ir tiesības rīkoties ar to tā, kā viņi vēlas. Taču es to nekad neatbalstīšu.  

Vai jaunajos kolekcionāros, kas iegriežas galerijā un vēlas sākt kolekcionēt, jūs jūtat to pašu kaislību, kas piemita jūsu un arī iepriekšējām paaudzēm?

Jā. Piemēram, šodien es pusdienoju ar kādu jaunu franču kolekcionāru. Viņam ir 35. Un viņa acīs jūs patiešām varat redzēt kaislību. Vispirms, protams, viņš domāja par savu dzīvesvietu, bet nu viņš ir ticis tam pāri. Viņš vienkārši vēlas pirkt labu mākslu un skatīties uz to pēc iespējas vairāk. Viņš nāk no kolekcionāru ģimenes. Spekulanti nav pārņēmuši kolekcionārus. Domāju, ka tirgū valda lietpratējs. 

Joprojām?

Jā, es tā domāju. Īpaši Eiropā, kur, paraugoties jaunajā paaudzēm, mani pārsteidz, cik spēcīgi un cik fokusēti viņi ir vēlmē saprast mākslu. Viņi patiešām vēlas būt par tās daļu, protams, arī izjust saviļņojuma, kas šo procesu pavada. Mūsdienu kolekcionāri ir daudz zinošāki.  

Pirms vairākiem gadiem diskutēju par šo jautājumu ar vācu kolekcionāru Edžidio Marconu. Viņš bija visai kategorisks, sakot, ka šodien vairs ir tikai daži patiesi kolekcionāri un pieeja kolekcionēšanai ļoti atšķiras no laika, kad viņš sāka. Viņaprāt, “šodien viss ir balstīts naudā un spekulācijās. Viss ir investīcija. Mākslas izpratne ir kļuvusi pilnīgi nepareiza.” 

Es nepiekrītu. Marcona ir fantastisks kolekcionārs un pieder sava laika īpašākajiem. Taču cik daudz citu kolekcionāru vispār vēl bija, kad viņš sāka kolekcionēt? Daži. Šodien to ir daudz vairāk. Viņam nevajadzētu domāt, ka 70. gados bija labāk, manuprāt, gluži pretēji – labāk ir šodien. Šodien cilvēki zina vairāk. Tolaik tas bija ekskluzīvs “ziloņkaula tornis”, kamēr šodienas vide ir daudz atvērtāka. Lai toreiz tajā “ziloņkaula tornī” iekļūtu, jums bija nepieciešama pamatīga intelektuālā jauda… tas bija vairāk “mēs esam maza savējo grupiņa”… Šodien ir citādi. Protams, ainai paplašinoties, ir gana daudz cilvēku, kuri nebūt nav lietpratēji un kuru motivāciju kolekcionēt mākslu nosaka statuss, piederība vai vēlme būt modīgam. Pieaugot kopējam skaitam, palielinājies arī spekulantu skaits. Tā ir taisnība. Taču arī lietpratēju skaits ir pieaudzis.  

Jūsu karjeras pirmsākumos gana nozīmīga loma bija Endijam Vorholam. Ne tikai jūsējās – arī Gagosjana. Kā jums šķiet, vai arī šodien ir spēcīgi mentori? Un vai jūs varat teikt, ka esat tāds bijis kādam no jaunajiem kolekcionāriem? 

Kad sāku darboties mākslas pasaulē, es daudz vēroju cilvēkus, jo man bija sajūta, ka viņi ir mani piemēri. Tolaik bija Leo Kastelli un Ernsts Beielers, kuru es vairāk apbrīnoju viņa kolekcijas dēļ – kā viņš izvēlējās mākslu; un viņa muzejs tam ir lielisks piemērs. Kastelli gadījumā tas vairāk bija veids, kā viņš strādāja ar māksliniekiem, kā viņš atklāja, rūpējās, motivēja un palīdzēja viņiem. Es skatījos uz dažādiem kolekcionāriem un dažādām galerijām, jo tie bija paraugi, kā vadīt galeriju un kā kolekcionēt. Un es ceru, ka šodien arī es esmu mentors jaunākajai paaudzei.

Protams, daudzi jauni kolekcionāri man ir lūguši veltīt viņiem laiku, izskaidrot un palīdzēt viņiem skatīties uz mākslu. Tāpēc bieži, kad dodos uz Berlīni, Vīni vai Londonu apskatīt kādu izstādi, es viņiem piezvanu un aicinu pievienoties. Viņiem tas patīk, un arī man patīk šī apmaiņa, jo arī es mācos no viņiem; es uzzinu, kā jaunākā paaudze raugās uz mākslu, jo viņi to dara citādāk. Piemēram, nesen es dažus jaunus kolekcionārus aizvedu uz Kabakova izstādi Tate [muzejā], un bija interesanti, kā viņi skatījās uz viņa mākslu. Viņi Kabakovu uztvēra pilnīgi savādāk nekā es. Es viņiem izstāstīju vēsturi, to, kā Kabakovs sāka. Taču es redzēju, kā konteksts var mainīties, parādoties jaunai paaudzei. Cilvēki mani bieži lūdz arī palīdzību savu kolekciju veidošanā – norādīt, kuri ir to vājie punkti. Ar to es nodarbojos daudz. Ziniet, cilvēki sāk, viņi kļūdās un tad viņi aug. Es esmu izgājis šo ceļu pats ar savu kolekciju. Esmu arī pārdevis atsevišķus darbus, iegūstot kaut ko labāku. 

Šobrīd es veidoju Raušenberga kolekciju. Es zinu, ka pie viņa esmu nonācis pārāk vēlu. Taču tagad, kad pārstāvu viņa mantojumu un man ir šī pieeja, vēlos, lai Raušenbergs kļūtu par nozīmīgu manas kolekcijas daļu. Tas nav viegli, jo man ir jāmeklē viņa labākie darbi. Kad sāku, es tik dedzīgi gribēju iegūt visu iespējamo, ka tagad nākas saprast, ka, iespējams, daži nav viņa labākie darbi. Tāpēc es dažus no tiem esmu iemainījis pret kaut ko citu. Tas ir process, tas nekad nebeidzas. 


Anselms Kīfers. Die Ungeborenen. 1988. Audekls, svins, audums, jaukta tehnika. 280 x 130 x 12 cm (110.24 x 51.18 x 4.72 in) (AKI 3059). © Anselm Kiefer. Foto: Studio Anselm Kiefer. Collection Thaddaeus Ropac, London • Paris • Salzburg

Vai esat sev novilcis cenas robežu, kurai nepārkāpjat, jo uzskatāt, ka tas būtu nejēdzīgi? 

Tas ir šausmīgi. Man vienmēr ir robeža, un es vienmēr to pārkāpju. Ir pilnīgi neiespējami to ievērot, jo vienkārši nevar apstāties. Tas ir pārāk kārdinoši, tirgū parādās pārāk daudz labu lietu.

Dažkārt esmu priecīgs, kad, aizejot uz izsoli, tajā nav nekā, ko man vajadzētu iegādāties. Tad varu nenervozēt (smejas). Taču tas nenotiek bieži. 

Iztēlojos, ka dažkārt jums nākas sacensties arī ar saviem labākajiem klientiem. Vai jūs piekāpjaties? 

Protams, mana atbilde ir “jā” (smejas). Dažkārt es piekāpjos, dažkārt nē. Un dažkārt sanāk konflikts, es zinu. Taču esmu godīgs, es neizliekos, ka šis darbs ir paredzēts kādam citam. Dažkārt es viņiem izstāstu, ka man to darbu patiešām vajag, jo tas ir svarīgs manai kolekcijai. Cilvēki saprot. Pāris reižu ir bijušas visai sarežģītas situācijas, kad kolekcionāram šķitis, ka man ir jāpiekāpjas. Taču kolekcionāri parasti respektē kaislību, jo līdz ar to esat viņu kolēģis, nevis tas, kas viņiem pārdod mākslu. Un, kad es viņiem izstāstu, kāpēc konkrētais darbs man ir nepieciešams, viņi to novērtē. Man ir bijusi laba pieredze.  

Jūs esat teicis, ka māksla iemieso visdziļākās emocijas – naidu, prieku, mīlestību, sāpes... Vai tās visas ir jūsu kolekcijā, vai arī ir dažas lietas/emocijas, no kurām mēģināt izvairīties? 

Es nebaidos no satura. Nē, nav nekā tāda, no kā es gribētu izvairīties. 

Kā jūs izvēlaties mākslu savai Zalcburgas mājai? Tajā, piemēram, ir jau pasaules slavu ieguvušais Silvijas Flerī peldbaseins “Esi aizraujošs” (Be Amazing). Vai tā ir māksla, kuras ielenkumā vēlaties dzīvot? 

Nē, man liekas, ka manam dzīvesveidam nav jābūt īpašai saistībai ar kolekciju. Kolekcija ir kļuvusi par projektu. Jo dzīvesveidam ir savi ierobežojumi. Piemēram, manā Ņujorkas dzīvoklī ir 3–4 metrus augsti griesti. Parīzē to augstums ir 4–5 metri, savukārt Zalcburgā – gandrīz pieci. Līdz ar to lielāka izmēra gleznas, kādas man vienmēr ir patikušas, manā Ņujorkas dzīvoklī nav iespējams ievietot. Tie vienkārši ir jūsu dzīves telpas ierobežojumi, bet tas nedrīkst ietekmēt kolekciju.

Kad es kaut ko iegādājos, es nevēlos domāt, vai tam būtu jāceļo uz to vai to vietu. Tas ir nepareizi jau pašos pamatos. Piemēram, man pieder ļoti nozīmīga Anselma Kīfera glezna “Bohēmija atrodas pie jūras” (Bohemia Lies by the Sea). Tā ir 6,5 metrus gara. Un, protams, šajā mirklī man nav tai telpas – taču es joprojām vēlos kaut kā atrisināt šo problēmu, tāpēc šobrīd strādājam pie tās “izmitināšanas” kopā ar ļoti apdāvinātiem jauniem arhitektiem.  

Kā bērns, kas spēlējas ar klucīšiem... 

Tieši tā. Tas ir brīnišķīgi.

Džeimss Rozenkvists reiz kādā intervijā teica, ka lielu gleznu maģija ir to apjoms, kas ir proporcionāls cilvēkam. Tāpēc cilvēki tik labi jūtoties to sabiedrībā. Vai jūs piekrītat? 

Patiešām? Es nesaprotu šī apgalvojuma loģiku. Manuprāt, mērīt pēc izmēra ir nepareizi. Milzīga glezna un mazs zīmējums var būt vienlīdz spēcīgi. Piemēram, biju uz Pola Sezana zīmējumu izstādi Bāzeles Mākslas muzejā. Tajā bija tikai mazi zīmējumi, taču koncentrācija un veids, kā cilvēki uz tiem skatījās, radīja visintīmāko un intensīvāko telpu. Tā ir māksla, kas ir būtiska, saturs. Iespējams, es esmu pārāk pragmatisks. Es vienmēr atgriežos pie satura, mākslas nozīmes. Tas var būt liels vai mazs darbs, glezna vai zīmējums, skulptūra vai instalācija, fotogrāfija vai video, tam nav nozīmes. Būtisks ir pats darbs – cik svarīgs, cik spēcīgs un cik ļoti tas jūs uzrunā. Un tad jūs to kontekstualizējat. Jums ir viens darbs un nākamajam ir kaut kādā veidā ar to jāsarunājas. Tādā veidā tas notiek. 

Vai kā kolekcionārs esat kaut ko iegādājies arī no pēdējās Kīfera izstādes? 

Es pērku Kīferu no katra viņa perioda. Taču, tā kā pēc šīs izstādes darbiem ir milzīgs pieprasījums, iespējams, es atkāpšos. Zinu, ko es vēlējos, bet šos darbus vēlas arī muzeji. Un kad kaut ko vēlas muzeji, es atkāpjos. 

Vai šodien, ņemot vērā jūsu pieredzi, jūs iepretim mākslas darbiem pavadāt tikpat daudz laika kā agrāk? 

Es nedaru neko citu, kā vien skatos uz mākslu. Tā ir mana dzīve. Katras brīvdienas es dodos uz muzeju. Kad vien varu. Tā ir savveida apsēstība. Tā mazliet ir mana problēma, ka es nespēju attālināties no mākslas. Mūzika ir vienīgā lieta, ko izbaudu līdzās mākslai. Filmas es pārāk daudz neskatos. Dažkārt es svētdienās mēģinu izšķirties starp došanos uz kino un muzeju, taču galu galā lielākoties atkal nonāku muzejā. Tas ir mazliet muļķīgi, jo tādējādi ir palaižu garām daudz citu lietu. 


Zigmārs Polke. Nachtkappe I, 1986. Jaukta tehnika. 303 x 227.5 cm (SP 1006). © Sigmar Polke, ASR 2018. Foto: Charles Duprat. Collection Thaddaeus Ropac, London • Paris • Salzburg 

Māksla šodien ir visur. Kā jums šķiet, vai tās popularitāte ir stimulējoša arī mākslas kvalitātei jeb tikai kvantitātei? 

Jā, māksla ir visur, taču līdz ar kvantitāti aug arī kvalitāte. Proti, ja ir vairāk kvalitātes, tieši tādā pašā proporcijā pieaugs arī sliktā mākslā. Un arīdzan pārvērtētā māksla. Aug viss. Nav iespējama situācija, kad augtu tikai kvalitāte. Taču es joprojām domāju, ka tas ir okei. Daži cilvēki sāk ar kvantitāti un tad pāraug tajā, kas ir daudz svarīgāks, patiesāks. Visa pamats ir patiesība. Un, ja mākslinieks nav patiess... tad nav iespējams viņa uzplaukums.  

Vai varat teikt, ka jūsu kolekcija ir imūna pret mākslas tirgū valdošo modi un tendencēm? 

Nē. Tā nav imūna ne pret tendencēm, ne kļūdām. Bet tas ir godīgi jāatzīst un, ja iespējams, jālabo. 

Jūsu dzīvē ir bijis periods, kad kolekcionējāt 19. gadsimta beigu Vīnes mākslu un jums ir arī 1624. gadā gleznots Hosē de Riberas meistardarbs. 

Ribera ir izcils 17. gadsimta mākslinieks. Es redzēju viņa darbu Māstrihtā, un tie mani ļoti uzrunāja. Itāļu tēlnieks Medardo Roso arī ir viens no māksliniekiem, kuru apbrīnoju, un esmu iegādājies dažus viņa darbus, taču gan Riberam, gan Roso nav nekādas saistības ar manu kolekciju. Man jau ir prātā muzejs, kam es atdošu Riberas darbu. 

Šveices interneta izsoļu platforma Paddle8 savā šīs vasaras izsolē plāno izmantot bitkoinus. Vai jūs pats spējat iedomāties, ka iegādājaties mākslas darbus ar bitkoiniem vai kādu citu kriptovalūtu?

Nē. Es esmu pārāk konservatīvs un pārāk vecs. Atrodos ārpus virtuālajām valūtām un mākslas pirkšanas internetā. Es ticu, ka māksla joprojām ir kaut kas, ko jūs personiski aplūkojat galerijā vai muzejā. Kaut arī veids, kā mēs veidojam attiecības ar mākslu digitālajā vidē, ir ļoti aizraujošs, tas nevar aizstāt personisku mākslas aplūkošanu.

Es neesmu pret mākslas pārdošanu internetā, ar to arī mēs kā galerija nodarbojamies. Tas savieno mūs ar kolekcionāriem globālajā telpā. Taču es joprojām ļoti ticu sienai un mākslai pie sienas. Laiki ir mainījušies, taču pārstāvēt māksliniekus fiziskajā telpā ar lieliskām galerijas izstādēm, kas tiek kūrētas ar izpratni un zināšanām, ar publiku, kas ierodas un rada notikumu, tas man ir ļoti īpaši un svarīgi. Un joprojām ļoti veiksmīgi. 


Tadeušs Ropaks. © Galerie Thaddaeus Ropac, London, Paris, Salzburg. Foto: Peter Rigaud

Saistītie raksti