Žozefs Kulī pie mākslinieces Elzas Vērtas darba © Nicolas Giraud

Kolekcionārs - proletārietis 0

Intervija ar franču mākslas kolekcionāru Žozefu Kulī 

Daiga Rudzāte
20/04/2018

Franču kolekcionārs Žozefs Kulī (Joseph Kouli) dzīvo Parīzē. Viņš ir reklāmas biznesa pārstāvis, kurš pirms vairāk nekā desmit gadiem nopirka mākslas darbu, kas visai uzkrītoši līdzinājās reklāmas plakātam – tieši tādam, kādi redzami autobusu pieturās. Toreiz neesot bijis tālejošu nodomu, vien šķitis – būtu lieliski, ja viņam piederētu viens mākslas darbs. Tagad viņa kolekcijā to ir vairāk nekā 150. Žozefa Kulī vārdam nav skaļuma garšas, un tas visai reti sastopams mediju lappusēs, kur, viņaprāt, mākslas kolekcionēšana tiek pozicionēta kā turīgu cilvēku izklaide vai investīciju mehānisms. Kā pats mūsu sarunas laikā uzsver, viņa kolekcija tapusi no ikdienišķās algas. “Patiesībā... šis fakts pat ir ļoti svarīgs. Paziņām mēdzu teikt: es dzīvoju visai labi, taču neesmu bagāts puisis, kas izklaidējas, pērkot mākslu.” Tomēr profesionālajā mākslas pasaulē, it īpaši Francijā, viņš ir labi zināms. To apliecina kaut vai fakts, ka laikā no 2015. līdz 2018. gadam Kulī bija viens no Centre National des Arts Plastiques iepirkuma komisijas locekļiem līdzās vēl diviem mākslas kritiķiem, diviem māksliniekiem, diviem institūciju pārstāvjiem un vēl vienam mākslas kolekcionāram. Tā ir lielākā publiskā laikmetīgās mākslas kolekcija Francijā, kuras mērķis ir darbu aizdošana muzejiem, kultūras institūcijām un izstādēm, un komisijas biedru sastāvu apstiprina kultūras ministrs.


Skats no izstādes Žozefa Kulī kolekcija. FIAC Parcours Privé 2016. gadā. Saadāna Afifa, Rirkrita Tiravanijas, Bruno Penado, Aukjes Koksas, Žeremija Žendra darbi ©Aurélien Mole

Kulī atzīst, ka viņam ir svarīgi nebūt pēdējam mākslas procesa ķēdē – viņš vēlas būt daļa no aktīvās dzīves, kas ir ne tikai “glabātājs”, bet arī atraktīvs notikumu virzītājs. “Tas ir lieliski, ka jūs man atvedāt “Sarunas ar kolekcionāriem,”” viņš saka, priecīgi pievienojis savai bibliotēkai Arterritory.com jaunāko izdevumu. “Es cenšos savākt vienkopus arī visdažādākos izdevumus par mākslas kolekcionēšanu. Jau desmit gadus nodarbojos ar to, ka mēģinu piesaistīt jaunus cilvēkus mākslai.” Mēs tiekamies Žozefa Kulī birojā, kas vienlaikus ir arī izstāžu telpa. “Šajā apkārtnē ir liels daudzums visdažādāko mākslas iestāžu. Divu gadu laikā Fransuā Pino [luksusa koncerna PPR boss – Red.] atvērs savu mākslas telpu tepat ap stūri, savukārt nule kā atklātais Foundation Galeries Lafayette atrodas divu kvartālu attālumā.” Vaicāts, vai arī viņš negrasās sev piederošo mākslu padarīt publiski pieejamu, kolekcionārs atbild, ka laiku pa laikam par to domā un, iespējams, nākotnē kas tāds ir viņa plānos. Taču pagaidām šāda iespēja ir dažas reizes gadā, kad, piemēram, pēc mākslas meses FIAC iniciatīvas interesentiem tiek rīkota kolekcijas apskate. Tas gan nenozīmē, ka nebūtu notikušas vairākas publiskas kolekcijas reprezentācijas. 2017. gadā Centre d’Art Contemporain Chanot (CACC) Klamārā bija skatāma kolekcijas izstāde La vie, mode d’emploi. Šogad vairāki darbi bija redzami Marseļā, privātkolekcionāru apvienībai piederošā mākslas telpā Atlantis. “Mana attieksme pret to, kas ir māksla, laika gaitā kardināli mainījusies – iesākumā man bija nepieciešami rāmji, bija nepieciešams objekts, kaut kas tāds, kas man patiesi piederētu, ko es varētu nopirkt.” Tagad... “man patīk kolekcionēt idejas, kolekcionēt stāstus, nevis estētiku. Man nav nepieciešami četrus metrus lieli audekli manā privātajā muzejā, lai es apliecinātu, ka man ir daudz naudas.” Mūsu saruna pārvērtās par intervijas un ekskursijas apvienojumu – Kulī ir dedzīgs un aizrautīgs gids, un katrs no viņa birojā atrodamajiem mākslas darbiem izpelnījās garu stāstu. Viņa aizraušanās ir viņa paaudzes mākslinieki. Starp viņiem vairāki, ko nepārstāv neviena galerija, un ir tādi, kas nokļuvuši apritē, pateicoties tieši Žozefam Kulī. Viņš ir paradoksu un konceptuālās mākslas mīļotājs, kas ļaujas mākslinieku idejām. 

Jāteic, jūs esat ļoti jauns. Kā mākslas kolekcionārs...

Jā, tā parasti ir cienījama vecuma kungu kaislība, un vidējais vecums ir tā ap septiņdesmit.

Kad uz kolekcionēšanu kā parādību paraugās no dienas laikrakstu skatpunkta – šīs tēmas raksti teju vienmēr atrodami finanšu sektora lappusēs –, rodas viennozīmīgs priekšstats, ka tā ir tikai ļoti turīgu cilvēku izklaide vai arī investīciju mehānisms. Taču, manuprāt, tā nav kolekcionēšanas būtība. Kad Francijā runā par kolekcionāriem, vai katram uzreiz raisās asociācijas ar Bernāru Arno vai Fransuā Pino utt. – ar finanšu gigantiem. Ir teju dominējošs uzskats, ka katram, kas ir kolekcionārs, nepieciešams savs muzejs. Vārdu sakot, valda viennozīmīgs priekšstats, ka kolekcionārs ir bagāts.


Janisa Rafa. Es kļūdaini lietoju daudzskaitli. 2014. Video cilpa, viena kanāla HD, attēla proporcija 16:9, bez skaņas, krāsa. 11’. Filmas kadrs

Lai arī tā nav mana darīšana... jūs neesat superbagāts cilvēks...

Varat droši to stāstīt. Patiesībā šis fakts pat ir ļoti svarīgs. Paziņām mēdzu teikt: es dzīvoju visai labi, taču neesmu bagāts puisis, kas izklaidējas, pērkot mākslu. Es pērku no tās naudas, kuru nopelnu ar savu darbu. No algas. Tā nav nauda, ko iegūstu no kapitāla. Dažkārt es sevi dēvēju par kolekcionāru – proletārieti.

Man ir daudz labāk situēti draugi no finanšu sfēras, kurus gribētos ievilkt kolekcionēšanā. Jo viņiem ir visas kapacitātes, lai to darītu, – intelektuālās, finansiālās, pieejamība. Es negribu teikt, ka, neinteresējoties par mākslu, dzīve ir garlaicīga, bet man šķiet, ka viņiem būtu jācenšas pavirzīties vēl drusku augstāk, tālāk.

Esmu visai pārliecināts – gadu gaitā esmu guvis tam apliecinājumu –, ka kolekcionēt var arī ar ierobežotiem līdzekļiem – ja esat gudrs, ja uzņematies risku, ja ierodaties pie mākslinieka, pirms par viņu sāk interesēties institūcijas un lielie kolekcionāri. Un ja sekojat savai intuīcijai. Jūs nevarat kolekcionēt “ar ausīm”. Kolekcionāram svarīga ir gaume un spēja neklausīties runās, kas cirkulē mākslas tirgū. Mākslas mešu preview dienās katrs zinās jums pateikt, kas ir šī tirgus lielākās vērtības. Taču man nepatīk šāda spēle un priekš manis tā arī nav iespējama.


Amālija Pika. Bezvadu ceļš sliktas redzamības apstākļos (pirmās bezvadu pārraides sistēmas replika, sekojot televīzijā redzētajam). 2013. Balons, hēlijs, vara stieple, koka spole, drukāts papīrs, stikls. 290 x 90 x 90 cm un dažādi izmēri © Roman März

Tas nozīmē, ka jūs nekad neizmantojat padomdevējus, vai ne?

Jā, nekad.

Arī pirmsākumos?

Toreiz... Man ir ļoti daudz draugu, kas darbojas kā mākslas kritiķi un kuratori. Savas kolekcionēšanas pirmsākumos es vēroju, ko viņi dara, kas viņiem patīk, skatījos, ko viņi rāda savās izstādēs, ko izvēlas. Tomēr lēmums vienalga piederēja man. Pēc tam ... varētu teikt, ka es pieļāvu kļūdas, taču man patīk pieturēties pie uzskata, ka tās tomēr nav kļūdas. Ikviens mākslas darbs, ko esmu nopircis, ir bijis tai konkrētajā mirklī man svarīgs un vienlīdz nozīmīgs atskaites punkts nākamo darbu iegādē. Kolekcionēšana ir ilgstoša atrašanās ceļā. Šodien es neizdarītu to vai citu izvēli. Bet tā bija man nepieciešama toreiz. Piecpadsmitajam manas kolekcijas darbam bija būtiska loma, kālab es nopirku trīsdesmito, kas savukārt bija iemesls, kāpēc pie manis nokļuva manas kolekcijas simtais mākslas paraugs utt. Garš stāsts. Varbūt pat bezgalīgs...

Tad var teikt, ka caur savu kolekciju jūs dokumentējat savu dzīvi, savus uzskatus, varbūt risināt savas problēmas...

Jā, tieši tā. Savā ziņā tas maksā tikpat, cik labs psihoanalītiķis. Kolekcija liek iedziļināties pašam sevī. Kad es pirmo reizi pirms pieciem gadiem, akceptējot mākslas centra Mains d’Œuvres uzaicinājumu, izstādīju savu krājumu, nolēmu eksponēt pilnīgi visus mākslas darbus. Toreiz 60 vienību – tieši tādā secībā, kādā biju tās iegādājies. Tas parādīja mani vienā konkrētā laika nogrieznī: 2008. gads man bija absolūti piepildīts; 2010. gadā es netiku pircis gandrīz neko – vien divus darbus; bija vērojams, kā konkrētu mākslinieku darbi atkal atgriežas kolekcijā. Un tad – ne ar savām, bet gan apmeklētāju acīm – es atklāju to, kas ir manas apsēstības. Man bija draugi, kas teica: tagad mēs tevi ieraugām pavisam citādu. 


Bertrāns Plans. Kukaiņa dzīve. 2014. Modificētas solārās lampas un zumeri. Dažādi izmēri. Ekspozīcijas skats no Jardin des Plantes parka Parīzē. FIAC pasūtījums Hors les Murs programmai 2014. gadā © Bertrand Planes

Vai tiesa, ka esat vesela domubiedru grupa, kas aizrāvusies ar mākslas kolekcionēšanu?

Kad sāku ar to nodarboties, caur galerijām un draugiem satikos ar citiem jaunajiem kolekcionāriem. Viens pāris dzīvo tepat, piecdesmit metru attālumā. Bieži tiekamies, runājamies, vakariņojam kopā, apmaināmies ar viedokļiem un padomiem. Mūs vieno centieni kaut ko darīt, piedalīties procesā. Neesam tie, kuri vienkārši pērk mākslas darbus un pēc sešiem mēnešiem Christie’s pārdod tālāk. Tas nav mūsu stāsts. Man, piemēram, pieder vides objekts, kas kopumā aizņem 200 kvadrātmetru platību, un tas biju es, kas to producēja. 2014. gadā FIAC tas tika izstādīts Jardin des Plantes. Manuprāt, šodien kolekcionāram būtiski ir neatrasties mākslas procesa ķēdes beigu posmā. Man šķiet skumji un garlaicīgi, ja es aizeju pie galerista un viņš saka: “Labi, te ir tas, kas ir palicis. Varat dabūt 10 procentu atlaidi, un nākamajā dienā tas tiks jums piegādāts.” Tā gan bieži notiek, bet – vienalga – tas nav tas, kas mani saista procesā. Gribas kaut ko vairāk – radīt notikumu, izstādi, izdot grāmatu. Runa nav tikai par šo sajūtu, ka kaut kas pieder, bet par vēlmi paplašināt robežas. Es negribu būt muļķa puisis, kam vienkārši ir nauda.

Tas ir egoistiski – vēlme būt kaut kam vairāk...

Jā, protams.


Alisja Kvade. No citiem apgalvojumiem par pieminekli. 2014. Lampas, reostats, kaste. Dažādi izmēri. 172’’. Ņujorka

Jūsu kolekciju veido galvenokārt ļoti jaunu, plaši nezināmu (un dažkārt pilnīgi nepazīstamu) mākslinieku darbi. Vai tas bija jau sākotnēji apzināts uzstādījums vai tomēr sagadīšanās?

Jā, zināt, es sāku ar mākslu, ko radījusi mana paaudze. Tas bija ļoti būtiski – saprast, kā mana vecuma cilvēki, kas dzīvo ļoti līdzīgu dzīvi manējai, uztver pasauli un tulko to mākslas valodā. Man gribējās atrast sava laika attēlu, tālab uzmanības lokā nonāca vienaudži, ar kuriem kaut kas saskanēja domāšanas, sajūtu līmenī. Es nevarēju sākt kolekcionēt lielus vārdus. Tas būtu bijis visai dīvaini. Kad pirms desmit gadiem tas viss sākās, franču mākslas ainā bija aktīva mākslinieku grupa, kas sāka kļūt pazīstama ne tikai lokālajā, bet Eiropas mākslas scēnā. Pirms tam vairākus gadus franču māksla bija noslēgta un specifiska parādība. Taču tad notika lūzums – jaunie franču mākslinieki sāka izstādīties ārpusē, un viņus sāka ievērot arī kolekcionāri. Var būt, ka iemesls bija arī tas, ka pārējā mākslas pasaule bija pagurusi no spilgtām un dekoratīvām lietām un bija gatava kaut kam konceptuālākam un intelektuālākam. Man bija iespēja vērot un satikt šo jauno paaudzi. Dažkārt cilvēki man mēdz jautāt: “Ko tu kolekcionē? Fotogrāfijas, glezniecību?” Manu prioritāšu sarakstā nav izteiksmes veids vai konkrēti mākslinieku vārdi. Svarīgākais man ir mākslas darbs – tas ir pirmais, uz ko skatos. Pēc tam cenšos uzzināt visu par mākslinieku. Jo visai ātri es sapratu kādu būtisku detaļu – nopērkot mākslas darbu, jūs nopērkat daļu no mākslinieka daiļrades. Un ir jābūt patiesi vieglām attiecībām ar visu to, ko viņš ir darījis pirms un pēc šī darba. Ir jāspēj ar to sadzīvot, tālab jābūt ļoti uzmanīgam, jo kādā mirklī katram māksliniekam var būt izcils darbs, bet šis darbs var radīt nepatiesu priekšstatu par viņa daiļradi kā kopumu. 


Aleksandrs Gutke. Izmērs #1. 2011. Ar lāzeri gravēta misiņa Mēbiusa lente. 69 x 14 x 3 cm

Vai tas nozīmē, ka pirms pirkuma jūs veicat padziļinātu konkrētā autora jaunrades un personības izpēti?

Jā, es varu veltīt šim procesam mēnešus un dažkārt pat gadus, iekams veicu pirkumu. Man tas prasa patiesi ilgu laiku. Ir cilvēki, kas to var izdarīt acumirklīgi – mākslas mesēs, taču es neesmu kam tādam gatavs. Pat ne tad, ja esmu pazīstams ar konkrētā mākslinieka daiļradi.

Taču jūs regulāri apmeklējat mākslas meses.

Jā, regulāri, bet tikai Eiropā, nekad nedodos uz Āziju vai Ameriku. Protams, mese ir sliktākā vieta, kur skatīties mākslu – pārāk daudz cilvēku, pārāk mazas telpas. Tas ir pilnīgs veikals. Taču, kā ikvienā profesionālā notikumā, tur ir iespēja satikties ar daudziem profesionāļiem un skatīt milzīgu mākslas koncentrātu. Tās ir četras piecas sastapšanās, intensīvu sarunu un iepazīšanās pārpildītas dienas.


Dzīve, lietošanas instrukcija. Skats no izstādes Žozefa Kulī kolekcija. Chanot Laikmetīgās mākslas centrā Klamārā 2017. gadā

Un pēc tam jūs domājat par tur redzēto mākslu...

Tieši tā. Tomēr dažkārt tas prasa milzu pūles pārvarēt sevī trauksmes sindromu. Izvēlēties nepirkt brīdī, kad esi “zem spiediena”. Ir jānotic konkrētajam autoram, kura darbs patīk. Viņš turpinās radīt, jo tā galu galā ir laikmetīgā māksla. Tas viens konkrētais darbs taču nav viņa beigas. Jums ir jābūt pārliecinātam ne tikai par vienu darbu, jums ir jābūt pārliecinātam par mākslinieku. Es atceros, ka pirms gadiem FIAC bija izstādīts kāds darbs. Es vilcinājos trīs dienas, jo priekš manis tā bija investīcija. Un tad stendā parādījās liels kolekcionārs, divu minūšu laikā nopirka četrus darbus – arī to, kas bija iekritis manā sirdī. Beigu beigās pagāja astoņi gadi, līdz es izvēlējos īsto šī mākslinieka radīto darbu. Pats autors šai laikā jau bija veicis īstenu lēcienu karjerā un apstiprinājis manas intuitīvās nojautas. To pareizumu bija apliecinājuši citi cilvēki un institūcijas. Un, pat ja cenas bija augušas, vienalga esmu veiksminieks, jo manā īpašumā nonāca labāks darbs nekā tas, kuru redzēju savulaik FIAC. Tā ka tas bija īstais lēmums – pagaidīt.


Vanesa Bilī. Torss. 2009. Celtniecības bloks, plastikāta maisiņš. 40 x 22 x 22 cm

Bet vai fakts, ka, ceļoties cenām, ceļas arī jūsu kolekcijas vērtība, jums ir būtisks?

Nē. Es nekad neesmu pārdevis nevienu mākslas darbu. Protams, esmu priecīgs un lepns, kad aizdodu pirms gadiem neviena neievērotu, bet manis pamanītu mākslinieku darbus Hammer Museum vai Venēcijas biennālei. Un, ja mākslinieka vārds laika gaitā iegūst svaru, iespējams, ceļas arī viņa mākslas cena. Taču man ir aizdomas, ka daudzi no man piederošajiem mākslas darbiem šodien maksā mazāk, nekā es savulaik par tiem samaksāju. Tomēr man tas patiešām nerūp. Un varbūt pat ir savveida steitments. Kad iegādājos Vanesas Bijī Torso – betona bloku plastikāta maisiņā – es sapratu, ka tā vērtība var tikt uztverta arī kā nulle: maisiņš un atrasts betona klucis. Taču es par to samaksāju, pēc daudzu manu draugu ieskata, iespaidīgu naudas summu. Dažkārt cilvēki to nespēj saprast. Man tas ir savveida politisks akts – pirkt mākslas darbus, necenšoties tos salāgot ar cenu. Man tas tiešām ir ļoti svarīgi. 

Vai jūsu profesionālā nodarbošanās – reklāmas bizness ietekmē to, kāda veida mākslu jūs izvēlaties? Cik var vērot šeit, jūsu birojā, fokusā nepārprotami ir konceptuālā māksla.

Jā, tas ir tas, ko es meklēju un kas man patīk. Tam ir visciešākais sakars ar manu personību, ar to, ar ko nodarbojos ikdienā. Man pirmais mākslas darbs bija kā lielisks reklāmas plakāts – tādā pašā izmērā kā tie, kurus redzat autobusu pieturās. Acīmredzot toreiz man bija šī iekšējā nepieciešamība būt tuvumā tam, ko es pārzinu un izjūtu. Kādus gadus vēlāk nopirku Angelikas Krincingeres fotogrāfiju un arī Līzas Holceres darbu – tur arī ir ļoti tiešas atsauces uz reklāmu. Kaut kas aci piesaistošs, provokatīvs. Izaicinoši žesti, kas tagad atrodami te, birojā.


Skats no izstādes Žozefa Kulī kolekcija. FIAC Parcours Privé 2016. gadā. Navida Nūra, Eidena Morsa, Martina Soto-Klimenta darbi. © Aurélien Mole

Šobrīd te skatāma arī sieviešu – mākslinieču darbu izstāde. Kālab tāda pievēšanās feminismam?

2013. gadā Pompidū centrā notika izstāde Elles, kuras kuratore bija Kamila Morino. Toreiz viena no viņas izvirzītajām tēzēm un argumentiem bija, ka sievietes mākslinieces ir mazāk redzamas nekā vīrieši un ka viņām ir nepieciešams atbalsts, un “jāatgriežas” mākslas vēsturē, lai atklātu sieviešu lomu. Dažus mēnešus pirms izstādes atklāšanas Hanna Alkema, kas strādāja kopā ar Kamilu Morino Archives of Women Artists, Research and Exhibitions, man uzdeva jautājumu: vai zināt, cik daudz sieviešu – mākslinieču darbu ir jūsu kolekcijā? Es pārbaudīju, un, kā izrādījās, manā kolekcijā ir lielisks līdzsvars. Tas nemaz nenotiek tik bieži. Parasti kolekcijas lielāko daļu veido vīriešu māksla. Zināt, tas tiešām ir dīvaini – vismaz Francijā mākslas skolās ir izteikta sieviešu dominante. Taču mākslas scēnā ir izteikts vīriešu pārsvars. Man ir jautājums, kas notiek pa vidu – pārejas posmā? Manā kolekcijā, protams, pārstāvētas ne tikai sievietes, bet es cenšos noturēt līdzsvaru starp abiem dzimumiem. Tas nav mērķis, bet kaut kas tāds, ko cenšos paturēt prātā. 

Šis jūsu birojs pilda gan darba telpas, gan izstāžu zāles funkciju. Cik jums pašam ir būtiski dzīvot, atrasties kopā ar savas kolekcijas mākslas darbiem, mainīt ekspozīcijas – ne tikai šeit, bet arī dzīves vietā?

Kolekcionēšanas sākumā es, protams, nopirkto mākslas darbu uzreiz pieliku pie sienas. Pēc mirkļa vēl otru – pirmajam līdzās, vēl pēc kāda laika trešo – blakus diviem iepriekšējiem. Tagad man vairs nešķiet, ka visam jābūt izstādītam, redzamam. Tas vairs nemaz nav iespējams. 

Pirms vairākiem gadiem FIAC uzaicināja mani atvērt savu kolekciju apmeklētājiem. Tā tas kļuvis par ieradumu: reizi gadā es mainu ekspozīciju. Apzinos, ka tas ir ļoti svarīgi māksliniekiem. Neesmu nekāda mesija un ne jau tālab kolekcionēju, lai palīdzētu māksliniekiem. Pērku pats sev, tā patiešām ir egoistiska nodarbošanās. Taču, manuprāt, man ir pienākums izstādīt man piederošo mākslu. Lai atbalstītu māksliniekus. Daudzu darbi tiek eksponēti reti, daži nav bijuši izstādīti vispār nemaz. Manā lokā ir cilvēki, kas darbojas mākslas pasaulē, un manām darbībām ir iespējamas konsekvences, turpinājums. Kad mani draugi ierauga, viņi piepeši izlemj sastrādāties ar to vai citu autoru utt. Vienlaikus tas ir uzskatāms piemērs jauniem cilvēkiem, ka arī viņiem ir iespēja nodarboties ar kolekcionēšanu. Ka var nopirkt satriecošu mākslas darbu par, piemēram, 300 eiro. 

Bet vispār... ekspozīciju maiņa nemaz nav tik vienkāršs pasākums. Viss ir jānoņem nost, dažkārt jāpārkrāso sienas, ir jāaizšpaktelē aptuveni 50 caurumi sienās, un viss atkal jāuzliek no jauna. Mana dzīvokļa virtuvē atrodas Anželas Detaniku un Rafaela Laina lielformāta neona instalācija, ko nav iespējams pārvietot – tā tur paliks. Tā notiek ar dažiem mākslas darbiem, kuri gluži dabiskā veidā atrod savu vietu. Manā guļamistabā stāv divmetrīgs Džona Džorno darbs, kas atrodas tieši virs manas gultas galvgaļa – tas tur arī paliks, man nav nemaz citas vietas, kur tas ietilptu.


Skats no izstādes Žozefa Kulī kolekcija (29/10/16–15/02/13) Mains d’Œuvres centrā Sentuēnā 2013. gadā. Ervina Vurma, Angelikas Krincingeres, Oļega Kuļika, Bertrāna Plana, Bruno Penado, Anželas Detaniku & Rafaela Laina darbi © Aurélien Mole 

Tad jau jums ar šo mākslas darbu ir ļoti ciešas attiecības...

Jā, tas ir savveida lozungs franču valodā, ko varētu tulkot kā “itin viss ir absolūta vilšanās”.

Un jūs to redzat katru dienu!

Jā. Cilvēki nespēj saprast, kā spēju ar to sadzīvot ikdienā. 

Bet zināt, guļot gultā, es to neredzu (smejas). Ar mākslas darbiem ir tieši tāpat kā ar ikdienišķajiem ieradumiem. Kad jūs pa vienu un to pašu ceļu katru dienu ejat uz darbu, jūs esat tā pieradis pie apkārtnes, ka īsti neko vairs neievērojat. Ja dzīvojat kopā ar mākslas darbu un esat pieradis redzēt “kaut ko” pie sienas, pēc kāda laika visticamāk to pat neievērojat. Tālab mākslas darbi ir jāmaina. Un varbūt kolekcionāram pat nevajag dzīvot kopā ar saviem mākslas darbiem. Kā jau runājām, manas kolekcijas darbi ir visai konceptuāli un dažreiz pēc iegādāšanās tie paliek turpat galerijā gadu vai pat divus. Pirms es tos paņemu. Man ir kaut kāds apmierinājums no fakta, ka esmu mākslas darbu nopircis, ka tas tagad pieder man un... dažkārt ar to pietiek. Nav nepieciešamības to likt pie sienas. Ja es vēlētos visu eksponēt, man vispār nepietiktu telpas. Jau stāstīju par objektu, kas aizņem 200 kvadrātmetru, – es nevaru to ievietot savā Parīzes dzīvoklī. Tas šobrīd glabājas noliktavā, un man ir sarunas ar dažiem muzejiem Francijas dienvidos, kas varētu to izstādīt. Teju vispārzināms ir fakts, ka tai mirklī, kad sākat pirkt mākslas darbus, kurus nevar piekārt mājās vai birojā pie sienas un kurus jums nav kur izstādīt, ir skaidrs, ka esat kolekcionārs. Viss sākās 2006. gada oktobrī ar Bruno Peinado Note that this has been done it will never have to be done again, ko minēju kā piemēru tam, ka savu reklāmista dzīvi kaut kādā mērā meklēju arī mākslas pasaulē. Konkrētajā mirklī šis sauklis man bija simbolisks. Kad to iegādājos, es vispār pat nedomāju par kolekcionēšanu. Mākslinieks bija visai labi zināms. Viens no Dišāna balvas pretendentiem. Es vienkārši pajautāju cenu un, to uzzinājis, teicu: “Ok, es varētu to nopirkt.” Toreiz šķita, ka būtu lieliski, ja manā īpašumā atrastos kāds mākslas darbs, ar kuru es kopā varētu dzīvot. Un tā bija tikai sagadīšanās, ka tādā “starp citu” veidā es sāku skatīties arī uz citiem mākslas darbiem kā objektiem, kas varētu nonākt manā īpašumā. Desmit gadu laikā manā īpašumā ir nonākuši vairāk nekā 150 darbi, kuru vidū ir arī daži skaņas mākslas paraugi un šobrīd arī visai liels skaits videodarbu. Mana attieksme pret to, kas ir māksla, laika gaitā ir kardināli mainījusies – iesākumā man bija nepieciešami rāmji. Dažu gadu laikā es laikam kļuvu izglītotāks un sāku lūkoties pēc kaut kā cita, nevis pēc objekta. 

Pēc kā tieši? Estētiskās kategorijas, vizualitāte jums ir absolūti vienaldzīgas?

Nav iespējama viena konkrēta atbilde uz šo jautājumu, jo estētiskās kategorijas mani var aizķert un likt apstāties. Taču, ja nonākam pie mākslas darbu iegādes... es spēju nopirkt arī tikai stāstu, ja mani tas ieinteresē. Neredzot. Dažkārt ar to ir pilnīgi pietiekami. Man patīk kolekcionēt idejas, kolekcionēt stāstus, nevis estētiku. Man nav nepieciešami četrus metrus lieli audekli manā privātajā muzejā, lai es apliecinātu, ka man ir daudz naudas. Atceros, kā aizgāju uz kādu galeriju un tur bija eksponēti viena un tā paša mākslinieka divi darbi – plaukti, uz kuriem bija identiskas skulptūras. Pavisam parasti IKEA plaukti. Viens no tiem bija varbūt divdesmit centimetrus augstāks par otru, un viņi man stāstīja, ka pirmais maksā ap 9000 un otrais – 11 000 dolāru, jo ir ievērojami lielāks. Tā vienmēr ir galeristu atbilde, kad viņiem jautā: “Cik tas maksā?” Viņi atbild, ka šis ir dārgs, jo ir liels. Un, zināt, es esmu visnotaļ pārliecināts, ka pat tad, ja cilvēki zinātu, ka visi darbi maksā vienu un to pašu cenu, viņi tomēr izvēlētos lielākos. Tāda ir uztvere un cilvēka daba. Dabūt pēc iespējas vairāk par to pašu naudas daudzumu. Bet ne jau tā ir mākslas būtība... Māksla ir stāsts par to, kā mainās perspektīva un kā jūs tiekat izsists no komforta zonas.


Žozefs Kulī pie mākslinieces Elzas Vērtas darba © Nicolas Giraud