Dangole un Viktors Butkus. © Monika Požerskytė, IQ Life

Aizpildot plaisu 0

Intervija ar mākslas kolekcionāru Viktoru Butku

Tomass Pārups
15/05/2018

Ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi, kopš ķīmiķis un uzņēmējs Viktors Butkus (Viktoras Butkus) ar sievu bioloģi Dangoli sāka iegādāties lietuviešu mākslinieku darbus, lai veidotu savu privāto mākslas kolekciju. Par kolekcijas kuratori piesaistot Viļņas Mākslas akadēmijas profesori Ramintu Jurenaiti, Butku pāra iniciatīva gandrīz divdesmit gadu garumā ir būtiski atdzīvinājusi Lietuvas laikmetīgās mākslas ainavu. Iegādājoties lietuviešu mākslinieku darbus, kas tapuši pagājušā gadsimtā vidū un mūsdienās, kolekcionāri ir novērsuši to aiziešanu zudumā. Vikors Butkus uzsver kolekcijas īpatnības, vēršot uzmanību uz lielo daudzumu mākslas darbu, ko veidojuši lietuviešu mākslinieki, atrodoties pagrīdē padomju laikos.

2009. gadā Viktors un Dangole Butki nodibināja Modernās mākslas centru (MMC) kā ieganstu jauna laikmetīgās mākslas muzeja izveidei Viļņā. Līdz šim tas darbojies bez konkrētas telpas, taču, piesaistot starptautiski atzīto arhitektu Danielu Lībeskindu, ticis izstrādāts projekts Butku kolekcijas nākotnes mājvietai. Šo projektu paredzēts realizēt un nodot ekspluatācijai jau šīgada nogalē.

Celtne, kas šobrīd tiek būvēta līdzās Viļņas vecpilsētai, aizņem bijušā kinoteātra Lietuva kādreizējo atrašanos vietu. Salīdzinājumā ar Lībeskinda iepriekšējiem projektiem (piemēram, Karalisko Ontario muzeju Toronto vai Ebreju muzeju Berlīnē), tā šķiet netipiski piezemēta. Ēkas fasāde lielākoties sastāvēšot no baltiem laukumiem, kuros neuzbāzīgi ievietojas ģeometriski šķēlumi, iezīmējot tās ieeju un terasi. Viktors Butkus pats uzskata, ka Lībeskindam raksturīgie žesti izpaužas muzeja iekšpusē – interjerā un izstāžu zālēs, ko drīz vien apdzīvos viņa kolekcijas darbi.

Gada sākumā ar Viktoru Butku un Ramintu Jurenaiti tikāmies Viļņā. Īsas sarunas gaitā Butkus kodolīgi izskaidroja savu interesi par laikmetīgo mākslu, kā arī sniedza ieskatu topošā laikmetīgās mākslas muzeja projekta mērķos un iecerēs. 


Egle Gineitīte. Aiz ugunszāles. 2009. Audekls, eļļa. 185 x 144 cm

Kā jūs, lielāko daļu savas dzīves pavadot mākslai nepiesaistītā jomā, kļuvāt par laikmetīgās mākslas kolekcionāru?

 Lielākā daļa lietuviešu zina atbildi uz šo jautājumu. Kad sāku kolekcionēt mākslu, es vairs nebiju sava uzņēmuma Fermentas vadītājs. To bija iegādājies amerikāņu tehnoloģiju gigants Thermofisher Scientific. Tā ir pasaulē lielākā biotehnoloģiju kompānija. Viņiem ir aptuveni 500 filiāles visā pasaulē un vairāk nekā 30 000 darbinieku. Kad amerikāņu kompānijas iegādājas ārvalstu uzņēmumus, mainās vadība. Tādēļ biju spiests aiziet no sava uzņēmuma. Balstoties uz nekonkurēšanas līgumu, divus gadus nedrīkstēju strādāt biotehnoloģiju sfērā. Izlēmu šo brīvo laiku izmantot, pievēršoties kam citam. Domāju, ko tālāk darīt. No visām iespējām vissaistošākā šķita mākslas kolekcionēšana.


Vincs Kisarausks. Skumjas jeb rozes mana tēva piemiņai. 1971. Audekls, eļļa. 122 x 91,5 cm

Bet kā tas viss sākās?

Tas jau ir nākamais stāsts, kas ir visai garš. Tā kā Fermentas bija starptautisks uzņēmums, man nācās daudz ceļot. Mums bija kādas desmit filiāles izkaisītas pa pasauli. Kad braucu komandējumos satikt potenciālos klientus, vēlās pēcpusdienās vai vakarpusē, darba darīšanām beidzoties, devos uz vietējiem muzejiem. Manuprāt, muzeji un izstāžu zāles ir ļoti mierīgas vietas. Kad visu dienu esi pavadījis darbā, ir ļoti patīkami doties uz muzeju vai kādu galeriju, lai uzkavētos tur vairākas stundas, skatoties mākslu. Es biju pārsteigts, cik lieli apmeklētāju bari novērojami ārvalstu muzejos. Kad atgriezos Lietuvā, sāku ievērot, ka šeit ir tieši pretējais. Proti, muzeji izskatījās tukši un pat mazliet nolaisti. Negribēju domāt, ka lietuvieši ir tauta, kuru neinteresē kultūra. Mums ir daudz izcilu mākslinieku, mūziķu, rakstnieku un citu kultūras sfēru pārstāvju. Lietuvā ir liels pieprasījums pēc, piemēram, teātra. Taču laikmetīgās mākslas joma atrodas krasi atšķirīgā situācijā. Viena no lielākajām problēmām, kādu savulaik novēroju Lietuvā, ir auditorijas neienteresētība laikmetīgajā mākslā.

Kādi būtu iemesli šai neienteresētībai?

Visticamāk tā izriet no attiecīgu zināšanu trūkuma, un man atliek secināt, ka institūcijās pietrūkst cilvēku, kas būtu gatavi ar potenciālo mākslas skatītāju auditoriju strādāt. Sanāk, ka problēma izriet arī no vadības trūkuma. Pamatskolā par laikmetīgo mākslu teju vai netiek stāstīts. Ja nu kaut kas tiek stāstīts, tad tas ir ļoti aptuveni un neizvērsti. Padomju laikos varas institūcijas lielu daļu laikmetīgās mākslas neatzina. Par to skolās vispār netika runāts. Es domāju, Lietuvā ir nepieciešama liela telpa, kurā auditorija varētu iepazīties ar 20. gadsimta un mūsdienu mākslu. Tādēļ izlēmu veidot kolekciju un, protams, attīstīt topošā laikmetīgās mākslas muzeja projektu. Tas ir liels izaicinājums.


Mikolajus Šalkausks. Māte un bērns. 1993. Audekls, eļļa. 81 x 100 cm

Pastāstiet nedaudz vairāk par šo projektu!

Kā jau teicu, tas ir liels izaicinājums, jo, kā varat iedomāties, laikmetīgās mākslas muzejs ir viens no sarežģītākajiem veidojumiem, kāds mūsdienu arhitektūrā pastāv. To projektējis Daniels Lībeskinds, kura ēkas izceļas ar sevišķu arhitektonisku sarežģītību. Savukārt šis projekts no ārpuses izskatās pēc kurpju kastes. Muzeja ēka ir visai vienkārša un labi integrēta apkārtējā vidē. Bet, kad tajā ieiet iekšā, parādās Lībeskindam raksturīgā ģeometrija un asās formas. Šis, šķiet, ir pirmais projekts, kam viņš izvēlējies šādu pieeju. Projekts ir izaicinājums arī tādā ziņā, ka lietuvieši ir ļoti kritiska tauta (smejas). Tādēļ visu laiku ir jādomā par to, kā šī kolekcija tiks reprezentēta muzeja telpās, lai skatītāji būtu apmierināti.

Jūsu kolekcijā ir darbi, kuri padomju laikos netika izstādīti, piemēram, Lietuvas muzejos. 

Jā, ar savas kolekcijas kuratori Ramintu Jurenaiti pievērsāmies māksliniekiem, kam padomju laikos nebija izredzes veidot izstādes publiskajā telpā. Savā ziņā mēs centāmies apkopot lietuviešu vizuālās mākslas apslēpto mantojumu. Piemēram, ļoti daudz lielisku abstrakcionistu darbu padomju laikos nesasniedza plašu publiku, tā vietā paliekot pagrīdē.


Arvīds Šaltenis. Kāzas. 1980. Kartons, eļļa. 110,5 x 100

Vai tad pagrīdē nenotika visai aktīva mākslas dzīve?

Pagrīde, protams, bija ļoti aktīva. Padomju varas neatzītie mākslinieki veidoja izstādes slēgtās telpās, piemēram, draugu dzīvokļos vai savās mājās. Ļoti daudz mākslas tur arī palika. Noputējušos plauktos vai pie radiniekiem mājās, kad autori jau bija miruši. Šī kolekcija darbojas arī kā centiens aizpildīt plaisu, kas izveidojās Lietuvas vizuālās mākslas mantojumā padomju laikos. Mēs gribējām pagrīdes mākslinieku darbus novietot līdzās atzītajiem klasiķiem, šādi parādot, ka Lietuvas kultūrvēsturiskais mantojums ir daudz plašāks,nekā varētu šķist no malas.

Cik lielā mērā jūsu kolekcijas veidošanā tiek iesaistīta kuratore? Vai noteicošais faktors darbu iegādei mēdz arī būt jūsu personīgā gaume?

Kolekcija tika veidotā tā, lai darbu kopumā neatspoguļotos mana personīgā gaume. Koncepciju izstrādājusi un darbu atlasi lielā mērā veikusi kuratore Raminta Jurenaite. Sākumā mēs aicinājām Ramintu izveidot sarakstu ar lietuviešu māksliniekiem, kuru darbus būtu vērts iegādāties, jo nebijām pietiekami kompetenti, lai paši uzņemtos to darīt. Tagad es jūtos tā, ka varu kaut nedaudz izteikties par mākslu, bet pašā sākumā tā nebija. Raminta atlasīja gleznotājus, fotogrāfus, grafiķus, videomāksliniekus un tēlniekus. Ar piecām zvaigznēm viņa atzīmēja māksliniekus, no kuriem vajadzēja nopirkt desmit darbus. Tad mēs to arī darījām! Iespējams, kolekcijā nedaudz atspoguļojas kuratores gaume. Sarakstā bija darbi, kas man nepatika, bet tas nav tik svarīgi. Dažreiz mēs ieslīgstam diskusijās, bet lielākoties paļaujamies uz kuratori. Bija ļoti svarīgi šos lēmumus pieņemt kopā.


Andrius Zakarausks. Apļveida triepieni. 2009. Audekls, eļļa. 165 x 180 cm

Cik būtiska loma ir mākslas mecenātismam Lietuvas mākslas dzīvē? Latvijas laikmetīgā māksla no tā lielā mērā ir atkarīga.

Es nezinu, kāda ir situācija Latvijā. Taču varu teikt, ka Lietuvā kopš 90. gadiem mākslas muzejiem nav pietiekami daudz finansējuma, lai regulāri iegādātos jaunus papildinājumus kolekcijām. Gandrīz trīsdesmit gadus nav bijis neviens liels jaunu mākslas darbu iepirkums, kas nācis kā pasūtījums no valsts institūcijām. Šis tas ir ticis nopirkts, bet nekā daudz nav. 

Vai jūs runājat par mākslu, kas tapusi tieši mūsdienās?

Jā, muzeju krājumos nav daudz darbu, kas radīti pēc neatkarības atjaunošanas. Man ir liels prieks teikt, ka pēdējo gadu laikā esam savu kolekciju ievērojami papildinājuši ar mūsdienu mākslinieku darbiem un liela daļa nonāks topošajā muzejā. Skaidrs, ka nevaram paļauties uz valsts institūcijām un privātiem atbalstītājiem ir jāiesaistās, lai sekmētu laikmetīgās mākslas attīstību un saglabātu kultūras mantojumu. Tomēr nepietiek ar dažiem biznesmeņiem, kas iegādājas kādu jaunā mākslinieka gleznu savam birojam vai dzīvoklim.


Jons Juricks. Žogs. 2015. Audekls, akrils. 200 x 250 cm

Kā jūs raksturotu iepriekšminēto vadības trūkumu Lietuvas laikmetīgās mākslas sfērā?

Lietuvas laikmetīgās mākslas sfēra šobrīd atrodas tādā kā sašķeltā stāvoklī. Jaunajiem nepatīk vecie, un vecajiem nepatīk jaunie. Tādēļ ir grūti rast kopīgus mērķus, kas sekmētu kopējo attīstību. Šķiet, neviens nevēlas uzņemties iniciatīvu, lai aizpildītu šo, manuprāt, mākslīgi izveidoto plaisu. Laikmetīgās mākslas centru (CAC) ir pārņēmusi diezgan alternatīvi domājoša jauno mākslinieku un mākslas teorētiķu grupa, kas nelabprāt komunicē ar vecākās paaudzes lietuviešu māksliniekiem. Viņi koncentrējas uz ārzemju mākslinieku izstādēm un nereti aizmirst iesaistīt plašāku auditoriju. Vēl viena problēma ir valsts nespēja atvēlēt pietiekamus līdzekļus, lai paplašinātu laikmetīgās mākslas kolekcijas. Mani gan priecē tas, ka mums ar vairākumu jaunajiem lietuviešu māksliniekiem ir labas attiecības.

Ka jūs raksturotu mūsdienu lietuviešu mākslu?

Es baidos to raksturot (smejas). Kāds man teica, ka rietumniekus neinteresējot lietuviešu māksla, jo tā ir pārāk izteikti ietekmējusies no Rietumu mākslas. Es gan domāju, ka to varētu raksturot kā savveida perifērijas modernismu. Ir interesanti apbraukāt pasaules muzejus un salīdzināt lietuviešu mākslu ar ārzemnieku darbiem. Protams, vietām ir redzamas izteiktas līdzības, jo mākslinieki neapzināti cits no cita ietekmējas. Pat tad, kad viņi nenonāk tiešā saskarsmē ar kolēģu darbiem. Iespaidi ir visur, un tie vienmēr pastāv.