Kristians Kaspars Švarms. @Jana Gerberding, Berlin 2019

Māksla ir logs 0

Intervija ar vācu mākslas kolekcionāru Kristianu Kasparu Švarmu Berlīnē

Una Meistere
10/04/2019 

2008. gadā – četrus gadus pēc feisbuka un divus gadus pirms instagramas dzimšanas – Berlīnē dzīvojošais stratēģiskais konsultants Kristians Kaspars Švarms nodibināja Independent Collectors (Neatkarīgie kolekcionāri) – interneta platformu mākslas kolekcionāriem. Ideja nāca diezgan loģiski – pats sācis kolekcionēt 2005. gadā, Švarms internetā centās atrast līdzīgi domājošus cilvēkus – interneta vietni, kur iepazīties ar citiem kolekcionāriem un dalīties pieredzē. Tā kā neko tādu nebija iespējams uziet, atlika vien to izveidot pašam.

“Independent Collectors” aizsākās kā slēgta interneta teritorija, kuras ietvaros tās reģistrētie biedri varēja neklātienē satikties, diskutēt, apmainīties ar informāciju, izrādīt viens otram savas kolekcijas un sarunāties par kolekcionēšanu visdažādākajos aspektos. Biedru klubam nebija nekādu “kolekcijas griezuma” ierobežojumu – tajā vienlīdz aicināti bija gan tā dēvētie ietekmīgie kolekcionāri, gan kolekcionāri – iesācēji, gan tādi, kas par kolekcionēšanu vēl tikai domā. Tādējādi apliecinot, ka kolekcionāri ir tikpat dažādi kā mākslas darbi, kurus viņi kolekcionē. Vienīgais noteikums bija, ka neviens no biedriem šo platformu nedrīkst izmantot komerciālos nolūkos. 

Pagājušā gada beigās Independent Collectors aizvēra savu privāto biedru sadaļu un kļuva par pilnīgi atvērtu interneta vietni ar rediģētu saturu – tajā rodamas gan intervijas ar kolekcionāriem, gan vizuāli ieskati privātkolekcijās, gan informācija par dažādiem aktuāliem mākslas dzīves notikumiem. Kā Švarms teica mūsu sarunā: “Mēs sākām kā simtprocentīgi slēgta kopiena, bet vienpadsmit gadus vēlāk esam pilnībā mainījušies. Šobrīd esam simtprocentīgi publiska vietne, kam vairs nav biedru sadaļas. Līdzīgi ir noticis arī ar kolekcionēšanu vispār, jo, kad sākām, bija ļoti daudz tādu, kuri neuzdrošinājās saukt sevi par kolekcionāriem un ar šādu apzīmējumu parādīties publiski. Taču tagad ir noticis pilnīgi pretējais.” Tāpēc viņš tic, ka šobrīd jo īpaši būtiska ir telpa, kur būtu iespējams apspriest dažādus jautājumus – par kolekcionēšanas būtību, par iespējamajiem stereotipiem, par kolekcionāru pieaugošo nozīmi kultūrtelpā utt.

2012. gadā Independent Collectors izdeva pirmo “BMW mākslas ceļvedi” sadarbībā ar BMW, savu vienīgo globālo partneri. Kopš tā laika šis ceļvedis kļuvis par ikgadēju izdevumu, pārstāvot teju 300 publiski pieejamas privātkolekcijas visā pasaulē.

Paša Švarma kolekcija ir zīmīga ar faktu, ka tā top izteikti savā laikā, ir politiski un sociāli aktīva intelektuālā diskursa piesātināta, un neviens no tajā pārstāvētajiem darbiem nav tapis 20. gadsimtā. Kolekcijā ir pārstāvēti tādi mākslinieki kā Slavs and Tatars, Maikls E. Smits un Deivids Horovics, kā arī Kārina Sandera un Džonatans Monks. Pirmoreiz publiski kolekcija tika parādīta 2017. gadā izstādē Vague Space (Nenoteikta telpa) Brēmenes Vēzerburgas muzejā – pirmajā Eiropas “kolekcionāru muzejā”.

Kristians Kaspars Švarms ir arī kaislīgs grāmatu entuziasts, 2015. gadā viņš aizsāka vēl kādu neparastu projektu. Šī iniciatīva ar nosaukumu 8 Books A Year (Astoņas grāmatas gadā) tiek raksturota kā kūrēta starptautiska un starpdisciplināra retu ne-daiļliteratūras grāmatu abonēšana. Gada laikā abonenti saņem astoņas grāmatas no Švarma Berlīnes biroja plašās bibliotēkas. Grāmatas aptver dažādu tēmu un disciplīnu loku un domātas tam, lai lasītāju iedvesmotu un sniegtu tam jaunu pieredzi un idejas. Švarms ir šī grāmatu saraksta kurators, un abonentiem iepriekš nav zināms, ko viņi saņems. Vienīgais, par ko viņi var būt droši, ir grāmatu kvalitāte – tie tiešām ir vērtīgi un reti izdevumi, kas lielākoties izdoti nelielos neatkarīgos apgādos. 

Mana saruna ar Švarmu notika viņa biroja bibliotēkas telpā, kur vienu no sienām pilnībā aizņem grāmatplaukti. Taču šī pati siena meistarīgi integrē arī apkārtējās vides drāmu –  horizontu (logs) un socializāciju (kafijas automāts).

Īsi pirms šīs intervijas publicēšanas uzzinājām, ka Švarms saņēmis Art Cologne 2019 balvu par saviem nopelniem laikmetīgās mākslas kolekcionāru starptautiskās kopienas tīkla apzināšanā un izveidē. 10 000 eiro lielā balva tiek pasniegta par īpašiem nopelniem mākslas komunikācijā, un katru gadu to kopīgi pasniedz Koelnmesse un Vācijas galeriju un tēlotājmākslas dīleru asociācija (BVDG) Art Cologne mākslas meses laikā. “Uzskatu šo balvu par visas mūsu komandas – bijušo un esošo kolēģu – darba novērtējumu,” Švarms man atrakstīja e-pastā īsti pēc balvas ieguvēja paziņošanas. 


David Horvitz. Give Us Back Our Stars (2014). Vēzerburgas modernās mākslas muzeja instalācijas skats. Foto: Björn Behrens

2017. gadā jūs izstādījāt savu kolekciju Vēzerburgas muzejā Brēmenē. Kurā brīdī jūs kā kolekcionārs sapratāt, ka jūsu kolekcija ir gatava sabiedrības vērtējumam muzeja kontekstā?

Vispār tas ir interesanti, jo es nemaz nebiju gatavs to darīt. Kad viņi mani uzrunāja pirmoreiz, es atteicos, jo neuzskatīju, ka man ir gana daudz darbu, lai uztaisītu izstādi. Protams, es to uztvēru kā pagodinājumu, ka viņi mani uzrunā, taču man tā nelikās prātīga ideja. Viņiem nācās mani pamatīgi pārliecināt, jo es patiešām to nevēlējos. Taču tagad priecājos, ka tomēr to izdarīju, jo tas daudz ko mainīja manā galvā. Tik intensīvi nācās atkal skatīties uz mākslas darbiem un citām lietām, kas nebija ļoti ilgu laiku redzētas. Tā bija kā atgriešanās pagātnē, jo daudzas lietas ir savstarpēji saistītas – piemēram, ieraugot kādu konkrētu mākslas darbu, jūs atceraties mirkli, kad to nopirkāt, kurā pilsētā bijāt, jūs atceraties vakariņas kopā ar māksliniekiem utt. 

Cik lielā mērā jūs bijāt iesaistīts izstādes veidošanā? Jeb konceptu lielā mērā veidoja kurators?

Vēzerburga sauc sevi par “kolekcionāru muzeju”, un tas ir ļoti interesanti. Ja mūsdienās kāds saka “kolekcionāru muzejs”, tad parasti tiek domāta privāta iniciatīva, taču Vēzerburgas modernās mākslas muzejs ir sabiedriska institūcija, kas pastāv jau kādus 25 gadus. Cik man zināms, tolaik, kad muzejs tika dibināts, Brēmenes pašvaldībā vara bija sociāldemokrātiem, tāpēc arī nāca šī ideja padarīt mākslu publiskāku un pieejamāku – pat to mākslu, kas atradās privātās kolekcijās.

Mūsdienās, ņemot vērā tirgus situāciju, viss ir apgriezies pilnīgi otrādi. Muzejam bieži nākas saskarties ar kritizētājiem, kuri pārmet, ka tas ir kļuvis neoliberāls, atbalsta kolekcionāru intereses utt. Viņiem patiešām nākas cilvēkus pārliecināt, ka tāda nav bijusi muzeja sākotnējā ideja. Šī ir interesanta situācija. Man ļoti patīk muzeja sākotnējā ideja un fakts, ka muzejs dzīvo no sabiedriskajiem līdzekļiem un ka tam nekad nav bijusi maksas sadarbība ar kādu no privātkolekcionāriem. Tātad tu nevari nopirkt sev “ieeju” muzejā, tas pats izvēlas kolekcionārus, ar kuriem grib strādāt.

Mana izstāde bija viens no projektiem sērijā “Jaunās kolekcijas”. Teicu viņiem, ka neesmu vairs jauns – esmu dzimis 1972. gadā –, taču nosaukums neattiecas uz kolekcionāra bioloģisko vecumu, bet gan uz pašām kolekcijām – tās visbiežāk muzejā piedzīvo pirmo publisko ekspozīciju. Lai arī daži kolekcijas darbi varbūt jau tikuši izstādīti kādā muzejā, taču ne visa kolekcija pilnībā.

Veids, kā Vāzenburgas muzejs strādā ar kolekcionāriem, ir tāda kā līdzkūrēšana. Tas pamatīgi izpēta tavu kolekciju un tavu kolekcionāra koncepciju – ko tu kā kolekcionārs centies panākt. Muzejs patiešām vēlas izzināt, kas tev ir svarīgi, kas tevi aizvedis līdz mirklim, kad izlēmi tam vai šim mākslas darbam ļaut ienākt savā dzīvē. Nedomāju, ka pats būtu spējis izveidot šo izstādi, jo kuratoram ir tāda pieredze, kādas man nav. Es nesaku, ka kolekcionāri ir mākslinieki vai kuratori; tas ir pilnīgi cits ceļš. Starp citu, veids, kā Vēzerburgas kuratori strādā ar kolekcionāriem, līdzinās tam, kā kuratori parasti strādā ar māksliniekiem.


Michael E.Smith. Bez nosaukuma (2009).  Vēzerburgas modernās mākslas muzeja instalācijas skats. Foto: Björn Behrens

Vai šis process jums palīdzēja arī ieraudzīt savu kolekciju no pilnīgi cita skatpunkta?

Jā, noteikti. Vienkārši tāpēc, ka kolekciju vienmēr ierobežo dažādi faktori. Viens no šiem faktoriem ir telpa, otrs – nauda. Ko vari atļauties. Ko vēlētos atļauties… Dažādās laika dimensijas. Laiks, ko vari tērēt mākslas meklēšanai, atklāšanai, skatīšanai, iešanai uz muzejiem un lasīšanai par mākslu. Tavs dzīves nogrieznis arī kaut kādā ziņā ierobežo tavu kolekciju. 

Mākslai manā dzīvoklī ir diezgan ierobežota vieta, un, tā kā man nav noliktavas, pārējā kolekcijas daļa glabājās viesu guļamistabā. Taču, tā kā man viesi ir diezgan bieži, man viņi vienmēr jāinstruē, kā apieties ar visām šīm pakām un kastēm, jo daļa, protams, nav nekādi lielie mākslas mīļotāji. Pirms izstādes dažus no šiem mākslas darbiem es nebiju redzējis gandrīz 10 gadus – no brīža, kad biju tos nopircis. Un, jā, ieraudzīt savu kolekciju kopā vienā vietā bija kā atvērt laika kapsulu, kad sekundes laikā vari atgriezties pagātnes sajūtās. Tas bija ārkārtīgi interesanti.

Jūs piedzimāt 1972. gadā, taču interesanti, ka jūsu kolekcijā nav neviena 20. gadsimta mākslas darba… Vismaz tā bija teikts kādā no jūsu intervijām. Vai tā ir tiesa? Vai tas bija konceptuāls lēmums, vai arī tā vienkārši sanāca?  

Tas noteikti nebija konkrēts lēmums. Un interesanti, ka jūs to pieminat, jo pirms izstādes Brēmenē es pats to nemaz nebiju aptvēris. Taču tad, izejot cauri zālēm, es sapratu: “Ak, mans Dievs, te nav nekā vecāka par Kārinas Sanderas 2002. gada darbu!” Tāpēc varbūt pat izklausītos iespaidīgāk, ja es teiktu, ka kolekcionēju tikai to mākslu, kas tapusi pēc 11. septembra, jo viņas [Sanderas] darbu Word Search (Vārda meklēšana) savā ziņā iniciēja tieši 11. septembris.

Aizbraukusi uz Ņujorku, Sandera savai komandai uzdeva uzmeklēt pēc iespējas vairāk dažādu tautību cilvēkus un lūgt tiem uzrakstīt sev vissvarīgāko vārdu. Viņi sameklēja 250 cilvēkus – katrs runāja savā valodā (pat tik atšķirīgās kā patuā, malajālama, čikaso, efika u.c.)! Katrs viņu svarīgais vārds tika pārtulkots pārējās 249 valodās, rezultātā ģenerējot 62 500 vārdu. Projektā līdzdarbojās arī The New York Times – laikraksts, kura biznesa sadaļā tolaik ik dienas uz vairākām lapām tika publicēti akciju tirgus saraksti. Sadarbībā ar Sanderu tapa avīzes speciālizlaidums, kurā akciju tirgus saraksti tika aizstāti ar šo ģenerēto vārdu sarakstiem. Tas bija iedarbīgs apmaiņas un daudzveidības simbols. Kārina Sandera radīja arī ikviena vārda tulkojumu faksimilu. Tā kā nevarēju iegādāties visus 250 vārdus, es beigu beigās izvēlējos deviņus – tostarp vācu valodas vārdu ‘solidaritāte’, kā arī lapu, kur cilvēks nebija varējis izšķirties, vai viņam svarīgākais vārds ir ‘Allāhs’ vai ‘zelts’. 


Michael E.Smith. Bez nosaukuma (2009 un 2010). 
Instalācijas skats Vēzerburgas modernās mākslas muzejā. Foto: Björn Behrens

Vai tas bija pirmais mākslas darbs, ko iegādājāties?

Nē, tas nebija pirmais. Viss sākās ar Fionas Baneres izdevumu. 2004. gadā viņa bija izdevusi [zīmējumu albumu] All the World’s Fighter Planes (Visas pasaules kaujas lidmašīnas). Tā pamatā bija pamatīga izpēte – viņa bija centusies atrast visu pasaulē tobrīd izmantoto militāro lidojošo objektu fotogrāfijas. Pēc tam viņa publicēja šo albumu, taču tam bija arī drukas paraugi. Tolaik biju Ņujorkā, un, iegājis grāmatveikalā, ieraudzīju šos zīmējumus. Tie mani patiešām aizkustināja, jo lielāko daļu dzīves esmu strādājis ar tekstiem. Viņa bija uzskaitījusi šo “ieroču” nosaukumus, atklājot, cik ļoti to izgudrotāji bija centušies rast saskarsmi ari dabu – tikai iedomājaties kaujas lidmašīnas, kas nosauktas par ērgli, tornado vai jaguāru! Fiona Banere atsaucās uz tām kā uz kaut ko “pretdabisku”.

Taču bija vēl kāda saistība. Es biju uzaudzis Vācijas laukos, manu vecāku māja atradās ciema nomalē. Otrpus ielai nebija vis mežs, bet gan pļava, kur manā bērnībā vienmēr notika amerikāņu armijas manevri. Tāpēc reizi pa reizei mūsu mājas priekšā bija redzami tanki. Uz to māju mēs pārvācāmies 1975. gadā. Tas nebija nekāds Otrais pasaules karš, tomēr mūsu mājas priekšā bija kareivji, un vienmēr bija dzirdami zemu lidojošie virsskaņas kaujas iznīcinātāji. Tā bija daļa no manas bērnības.

Vēlāk es atklāju, ka arī Fionai bērnībā bijusi līdzīga pieredze. Viņa bija uzaugusi Lielbritānijā, taču situācija bija bijusi tieši tāda pati. Mūs saistīja šī paralēle, jo viņai kā bērnam tas, no vienas puses, bija liecies biedējoši, bet, no otras puses – ārkārtīgi valdzinoši. Godīgi sakot, sešu, septiņu gadu vecumā tas viss likās ļoti aizraujoši. Tas bija kā, ziniet… ja citi zēni spēlējās ar rotaļu tankiem, lidmašīnām un smilšu pilīm, man viss bija pa īstam. Vienpadsmit vai divpadsmit gadu vecumā es sāku saprast, kas tas viss ir patiesībā. Ka tas ir militārisms, ka šie objekti ir vardarbības instrumenti. No politiskās perspektīvas raugoties, es pilnībā mainījos.

Es lasīju intervijas ar Fionu, vēlāk viņu iepazinu arī personīgi – un viņai bija bijis tāpat. Taču tur joprojām bija šis sava veida valdzinājums – tehnoloģijas, dizaina valdzinājums, taču, no otras puses, skaidra apzināšanās, ka tie ir šausminoši izgudrojumi. Un tas rada spriedzi. Divi interesanti pretmeti, telpu starp kuriem ir ārkārtīgi aizraujoši izzināt. 

Tātad es nonācu šajā grāmatveikalā, un man nebiju nekādu plānu pirkt mākslas darbus. Nekad iepriekš nebiju to darījis. Taču es nopirku gan albumu, gan arī tos drukas paraugus. Tā tas sākās. Pusgadu vēlāk es pirmoreiz aizbraucu uz Art Basel, kur atklāju Pētera Pillera darbus. Viss sākās ar šiem diviem māksliniekiem – gan Fionas, gan Pētera skatījums uz pasauli man joprojām ir ļoti svarīgs.


Slavs and Tatars. Friendship of Nations: Polish Shi'ite Showbiz(2011). 
Instalācijas skats Vēzerburgas modernās mākslas muzejā. Foto: Björn Behrens

Ko jūs meklējat mākslā? Vai meklējat saistību ar paša dzīvi? Vai arī meklējat intelektuālu izaicinājumu? Ko jums nozīmē māksla?

Laika gaitā tas ir mainījies. Pareizāk sakot, laika gaitā tas, ko es meklēju mākslā, ir arvien papildinājies. Tas sākās kā kaut kas ļoti personisks. Tolaik es pat nezināju, ko nozīmē kolekcionēšana, teiksim, sociālā konteksta nozīmē. Atgriezīsimies atkal pie Fionas Baneres darba. Toreiz man radās iespaids, ka viņa ir paņēmusi kaut ko no manas bērnības, izrāvusi no manis ārā un uzlikusi uz papīra. Līdz ar to viņas darbs uz mani iedarbojās kā spoguļattēls. Runājot par kolekcionēšanu, nedomāju, ka es meklēju kaut ko specifisku. Taču, runājot par dzīvošanu ar mākslu, esmu vienmēr meklējis šos spoguļattēlus. Man paveicās, ka diezgan agri iepazinos ar Vilhelmu Šīrmani, vecāku, pieredzējušāku kolekcionāru, kurš man kļuva par tādu kā mentoru. 2007. gadā mūs saveda kopā galeriste Barbara Tumma, kura arī man kļuvusi par labu draudzeni. Viņai bija radusies sajūta, ka mums jāiepazīstas, – un viņai izrādījās taisnība.

Jau pirmajā pazīšanās vakarā Vilhelms man teica: “Uzdrīksties pilnībā ieklausīties sevī, uzdrīksties nekoncentrēties uz to, ko tev saka citi. Tā tu nepieļausi kļūdas. Tikai meklē to, kas patiešām rezonē ar tevi pašu.” Viņa vārdi iedrošināja doties tālāk pa šo ceļu. Paskatoties uz savas kolekcijas mākslas darbiem, man vienmēr ir sajūta, ka tajos dažas lietas – reizēm varbūt tikai viena – ir “izrautas” no manis un uzliktas uz postamenta vai piekārtas pie sienas. Visu, kas noveda pie Independent Collectors dibināšanas, kas lika man ceļot pa pasauli, apmeklēt mākslas meses, izstādes un iepazīt jaunus draugus, arī aizsāka māksla. 

Kāda, jūsuprāt, ir kolekcionāra loma un atbildība mūsdienu mākslas ekosistēmā? Nenoliedzami, ka šī ekosistēma ir dramatiski mainījusies kopš brīža, kad sākāt kolekcionēt.

Tā ir tiesa, taču es vienmēr esmu skeptisks runāt par “kolekcionāra lomu”. Tam, ka mēs savu platformu nosaucām par Independent Collectors, ir savs pamats. Kolekcionēšana ir ļoti individuāla lieta, un es skatos uz to kā uz privilēģiju. Katram kolekcionāram individuāli ir jādefinē tas, kā viņš vēlas darboties ar mākslu, kā vēlas dzīvot ar mākslu. Ar to es gribu teikt, ka iespaids, kāds mums ir par kolekcionāriem, ir aplams, jo lielākajā daļā gadījumu tas ir ārkārtīgi koncentrējies uz tā sauktajiem “topa kolekcionāriem”. Šie ļaudis ir prominenti un ietekmīgi, daudzi no viņiem dara svarīgas un nozīmīgas lietas. Taču viņi arī zina, kā savu varu izmantot tirgū. Vienmēr koncentrējoties tikai uz viņiem (un to arī bieži dara visi mākslas žurnāli, blogi un ziņu izlaidumi), mēs pārāk viegli aizmirstam, ka tā ir tikai pati piramīdas virsotne. Un to mēs vēlējāmies parādīt un pierādīt ar Independent Collectors – ka ir tik daudz cilvēku, kas atbalsta māksliniekus, reizi pa reizei nopērkot kādu darbu. Vairums no viņiem nemaz nesauc sevi par kolekcionāriem. Tas vienkārši ir jautājums, kā mēs vēlamies viņus definēt – un es izvēlos to nedarīt vispār.

Bija kāds galerists, kurš izteica ļoti brīvdomīgu kolekcionāra definīciju, kas, protams, bija domāts kā provokatīvs gājiens. Viņš teica, ka kolekcionārs ir tas, kurš katru gadu mākslas darbu iegādei tērē vairāk par 50 000 eiro. Tas ir diezgan stulbi – kāpēc gan kāds lai definētu kolekcionēšanu pēc cipariem!? Tirgus perspektīva nekad nedrīkstētu būt vienīgā pareizā. Es pat teiktu, ka bieži vien tā ir visai mulsinoša un maldinoša. Kā jūs minējāt, daudz kas ir mainījies, kopš es kļuvu par mākslas pasaules daļu. Viens no šādiem momentiem ir tas, ka mākslas pasaule daļēji kļuvusi par tādu vienas dienas apgrozījumu. Tas ir absurds. Bet es to paciešu, protams. Tieši par to es domāju, sakot, ka tā ir privilēģija – katram kolekcionāram ir ļauts brīvi un neatkarīgi izvēlēties, ko padarīt par savu kaislību.

Arī jūsu platforma Independent Collectors ir daudz mainījusies pēdējo desmit gadu laikā. Tā sākās kā sociālais tīkls, kā kolekcionāru tikšanās vieta.

Tieši tā. Feisbuks tika dibināts 2004. gadā – kad mēs sākām, tas vēl bija salīdzinoši nenozīmīgs. Instagramas vēl nebija vispār. Iemesls, kāpēc izveidoju Independent Collectors, bija mana ārkārtīgā aizrautība ar šo jauno, radošo visumu. Līdz 25 gadu vecumam es neko nezināju par tā saucamo mākslas pasauli. Biju otrais bērns ģimenē, saviem vecākiem piedzimu diezgan vēlu – mani vecāki bija dzimuši 1934. un 1935. gadā, kā bērni piedzīvojuši Otro pasaules karu. Vēlāk viņi bija pašnodarbinātie; viņi kopā izveidoja ļoti nelielu saldumu un alkoholisko dzērienu izplatīšanas aģentūru un visu darba mūžu tā arī vadīja biznesu kā pāris, tikai divi vien. Viņiem absolūti nebija nekāda sakara ar mākslu saistītām jomām. Manu vecāku biogrāfijās nebija nevienas vietas, kur varētu iespraukties mākslas atklāšana. Skolā mākslas stundas bija visgarlaicīgākās un nepanesamākās. Mēs zīmējām kartupeļus un reizi pa reizei, varbūt reizi divos gados, aizgājām uz vietējo muzeju. Nebija neviena skolotāja, kas spētu mums uzcelt tiltu uz mākslu. Protams, mēs aizbraucām apskatīties vecmeistarus, taču neviens mums nemācīja to, ka pat klasiskā māksla reiz ir bijusi laikmetīgā māksla un savulaik tai uz cilvēkiem bijusi tāda pati ietekme kā rokenrolam, tehno vai hiphopa mūzikai uz dažādām 20. gadsimta paaudzēm. Līdz ar to bija jāpaiet desmit gadiem, lai man rastos vēl viena iespēja atklāt šo pasauli. 

Es joprojām spilgti atceros divas situācijas. 1996. gadā mēs nodibinājām interneta reklāmas aģentūru, un kādudien man pienāca aprēķins no vienas ārštata darbinieces. Aploksnē bija arī pastkarte ar sveicieniem. Uz pastkartes bija Zigmāra Polkes glezna – tā slavenā, ar melno trijstūri augšējā labā stūrī un uzrakstu vāciski rakstāmmašīnas šriftā: “Höhere Wesen befahlen: rechte obere Ecke schwarz malen!” (Augstākās būtnes pavēlēja: izkrāso augšējo labo stūri melnu!). Džonatans Monks vēlāk uztaisīja savu versiju ar oranžu stūri, šis darbs tagad ir manā kolekcijā. Vāciski tas skan ārkārtīgi smieklīgi, jo uzrakstīts tādā valdonīgā manierē, taču vienlaicīgi ir absurds un daudznozīmīgs. Atceros, kā paskatījos uz šo pastkarti un nodomāju: “Kurš to radījis?” Tolaik neko daudz par Polki nezināju, taču padomāju, ka, ja šī ir māksla, tad māksla var būt izklaidējoša un būtiska vienlaicīgi. Līdz tam biju domājis, ka māksla ir kaut kas smagnējs un nopietns, kur valda dažādi kodi – taču tad pēkšņi izrādījās, ka tā var būt arī viegla, priecīga un ironiska. Tajā mirklī nolēmu par mākslu uzzināt vairāk.

Drīz pēc tam Londonā notika pirmā Čārlza Saači izstāde – Sensation (Sensācija). Kad biju Londonā, aizgāju to apskatīt. Ja Polkes pastkarte bija sagatavojusi augsni, tad šī izstāde, var teikt, “darījumu noslēdza”. Biju šokēts pozitīvā nozīmē. Es tikai domāju: “Oho, oho, oho!” Iedomājieties: man nebija nekādas saistības ar mākslu, es nekad iepriekš nebiju redzējis jauno laikmetīgo mākslu, un te – Demjena Hērsta haizivs, Treisijas Eminas telts, Sāra Lukasa, Džeiks un Dinoss Čepmeni… Tas bija kā pirmoreiz klausīties smago metālu. Man tas bija fantastisks mirklis.

Tā nu es sāku lasīt grāmatas un regulāri apmeklēt izstādes. Mana interese attīstījās, taču tobrīd man vēl nebija domas par mākslas pirkšanu. Lielākā daļa cilvēku nekad pat neiedomājas, ka varētu nopirkt mākslas darbu, un tas ir pilnīgi normāli. Ir divi varianti. Ja jūti, ka tev vajag ar kaut ko dzīvot, tad šajā gadījumā tev patiešām ir jāpadomā par tā iegādāšanos (vismaz, ja vari to atļauties). Taču varbūt tev arī pietiek ar to, ka redzi mākslas darbu muzejā vai nopērc par to grāmatu – arī tādā veidā notiek spēcīga enerģijas pārraide. Abi varianti ir vienlīdz leģitīmas iespējas, it īpaši no kolekcionāra perspektīvas. Tu ne vienmēr vari iegūt to, ko vēlies!


Peter Piller. In Löcher blicken (2000 - 2005). Instalācijas skats Vēzerburgas modernās mākslas muzejā. Foto: Björn Behrens

Turpinot par Independent Collectors, liekas, ka šobrīd pasaulei vairs nav nepieciešama platforma, kur kolekcionāriem iepazīties un sarunāties. Šo lomu lieliski pilda sociālie mediji. Savā ziņā arī “kolekcionāra” koncepts tiek devalvēts. Varbūt Independent Collectors uzdevums ir piepildīt šo konceptu ar jaunu nozīmi?

Independent Collectors vienmēr ir bijis mērķis pavērt skatpunktus, parādot pēc iespējas dažādākas kolekcionēšanas puses. Jums ir pilnīga taisnība. Mēs sākām kā slēgt kopiena, mums praktiski nebija publiskās sadaļas, un tad parādījās visi šie sociālo mediju kanāli. Un nupat, vien pāris mēnešus atpakaļ, mēs slēdzām savu pēdējo slēgto biedru sadaļu. Tagad pat mūsu biedrus daudz vairāk ieinteresē portāla publiskā sadaļa. Līdz ar to slēgtā sadaļa viņiem vairs nebija svarīga.

Mēs sākām kā pilnīgi slēgta – vai, citiem vārdiem sakot, “aizsargāta” – kopiena, un vienpadsmit gadus vēlāk esam absolūti mainījušies. Šobrīd esam simtprocentīgi publiska vietne, kam vairs nav biedru sadaļas. Līdzīgi ir noticis arī ar kolekcionēšanu vispār, jo, kad sākām, bija ļoti daudz tādu cilvēku, kuri neuzdrošinājās saukt sevi par kolekcionāriem un ar šādu apzīmējumu parādīties publiski. Taču tagad ir noticis pilnīgi pretējais. Tas ir interesanti. Un vienpadsmit gadi nav ļoti ilgs laiks.

Vai zināt, kāpēc jums ir šī nepieciešamība, lai jums kaut kas piederētu?

Mani pārāk neinteresē mākslas “piederēšanas” process, jo esmu apsēsts ar to, ko māksla man spēj sniegt. Manā dzīvoklī ir logi. Taču kā logus es uztveru arī visus mākslas darbus pie sienām. Un šie logi tur ir, lai pa tiem uz kaut ko palūkotos. Esmu no tiem cilvēkiem, kas ļoti daudz lasa par māksliniekiem, par viņu tapšanu, par viņu idejām un konceptiem. Ja nolemju kaut ko iekļaut savā kolekcijā, es vienmēr cenšos izvēlēties darbu, kas savā ziņā reprezentētu visu mākslinieka daiļradi. Ne obligāti mākslas vēstures kontekstā, drīzāk, lai tas iedarbotos uz mani kā iedvesmojoša grāmatzīme – lai vienmēr spētu un vēlētos man atgādināt par visiem mākslinieka daiļrades dažādajiem slāņiem un nozīmēm. Arī pat pēc tam, kad mākslinieks ir attīstījies, gājis tālāk un radījis jau citas lietas. Es turpināšu sekot mākslinieka karjerai, taču vienalga šis viens mākslas darbs būs mana personiskā piesaiste, mana reprezentācija. Jeb, citiem vārdiem sakot, mans logs. Līdz ar to dzīvošana ar mākslu dubulto vai trīskāršo logu skaitu manā dzīvē.


Slavs and Tatars. Triangulation (Not Moscow Not Mecca), 2011. Instalācijas skats Vēzerburgas modernās mākslas muzejā. Foto: Björn Behrens

Mākslinieku apvienība Slavs and Tatars, kuru darbi ir jūsu kolekcijā, reiz teica, ka viņiem mākslas medijs ir “valoda – instruments un līdzeklis, kā izglītot sevi un tos, kas vēlas būt ar mums kopā.”

Slavs and Tatars ir izcils piemērs tam, kas var notikt, kad esi mākslu pa īstam ielaidis savā dzīvē. Pirmoreiz viņu darbus atklāju 2012. gadā abc (art berlin contemporary) mesē un iztēlojos, kā tas viss sācies ar viņu grāmatām! Uzgājis dažas no tām kādas galerijas stendā, es uzsāku sarunu ar Amadeo Kraupu-Tuskaniju un Nadīni Ceidleri, kuri pirms dažiem mēnešiem bija atvēruši savu galeriju Berlīnē. Tā nu es apskatīju šīs grāmatas – eklektiskus visdažādāko tēmu ģeniālus sakausējumus, gluži vai tādus supermodernus, drukātus “brīnumkambarus” – un pie sevis domāju, ka, lai kurš arī būtu autors… tam jābūt trakam! Sakot, ka biju aizrauts, es melotu – es vienkārši biju mēms! Kad biju atguvis spēju artikulēti izteikties, mums ar Amadeo izvērsās ārkārtīgi iedvesmojoša saruna gan par mākslu vispār, gan konkrēti par Slavs and Tatars.

Pēc dažām nedēļām es pirmoreiz satiku Pajamu Šarifi (viens no Slavs and Tatars dibinātājiem). Tas notika blakus galerijai esošajā konferenču zālē. Tur bija kādus sešus metrus garš koka galds, gandrīz pilnībā noklāts ar grāmatām. Pajams tur sēdēja un strādāja. Viņš man atklāja, ka tā esot Slavs and Tatars pārvietojamā bibliotēka un ka viņš vienmēr bijis aizrautīgs grāmatu mīļotājs. Viņš parādīja man dažas grāmatas. Klausoties viņā, es sapratu, ka viņš ļoti labi pārvalda vairākas valodas: persiešu, krievu, franču u.c. Jāatzīstas, ka tas man joprojām mazliet skauž – tāds puisis kā viņš var ieiet jebkurā pasaules grāmatu antikvariātā un vienmēr atrast kaut ko interesantu un lasīšanas vērtu. Pajams un viņa partnere Kasja daudzas no lietām, kas vēlāk iekļāvās viņu darbos – un līdz ar to arī manā dzīvē –, bija atraduši Uzbekistānā un Azerbaidžānā. Iespējams, mūsu draudzības pamatā bija kopīgā mīlestība pret grāmatām.

Tā ir vēl viena dimensija, ko manā dzīvē atvēra māksla, jo draudzība ir nenovērtējama lieta. Tas, ko tu iztērē par mākslas darbiem, nav būtiski, salīdzinot ar gūto pieredzi un jauniegūtajiem draugiem. Nepārprotiet mani, es neesmu no tiem, kas gaida, lai pēc katra darba iegādes ar mākslinieku vai galeristu izveidotos personiskas attiecības. Taču dažkārt draudzības rodas, pat ja viss sācies kā profesionāls sakars. Vai tas nav brīnišķīgi? 

Reiz kādā intervijā jūs teicāt, ka, tikai pateicoties Slavs and Tatars, jūs aptvērāt savas rietumnieciskās orientācijas relatīvo aprobežotību.

Vissaprotamākais piemērs ir arī visvienkāršākais. Slavs and Tatars savus darbus balsta trīs galvenajos 20. gadsimta naratīvos: kapitālismā, komunismā un islāmā. Es vienmēr esmu ļoti interesējies par politiku un starptautiskajām attiecībām. Es uzaugu Aukstā kara laikā, tāpēc kaut ko jau zināju par kapitālismu un komunismu. Un varbūt kopš 1979. gada – kopš Irānas revolūcijas – mazliet arī par islāmu. Taču es nekad neapšaubīju savu personisko perspektīvu – tāda cilvēka perspektīvu, kurš uzaudzis Rietumos un vienmēr skatījies uz komunismu un islāmu no šīs Rietumu perspektīvas.

Slavs and Tatars vienkārši savilka kopā šos trīs stūrus – šos trīs naratīvus. Un man uzreiz bija skaidrs, ka man nav ne mazākās nojausmas, kas ir noticis starp komunismu un islāmu. Kā cilvēki, kas uzauguši Krievijā vai bijušajā PSRS, skatās uz islāmu? Ko viņi domāja par Irānas revolūciju? Kādas bija savstarpējās attiecības? Man nebija nekāda priekšstata. Un tā atkal bija atklāsme – nevajadzēja neko vairāk par vienkāršu trīsstūri, lai es saprastu, ka viens no šiem aspektiem man ir pilnībā gājis secen. Šāda atklāsme cilvēkam kaut ko nozīmē un, cerams, ka pēc tam kļūst par analoģiju visam pārējam dzīvē.


(Pa kreisi.) David Horvitz. Mail Nothing to the Tate Modern (2010), (pa labi) Jonathan Monk. Contractual Piece, no 2008 līdz šim brīdim. 8th work (Nine posters of wall painting pasted onto nine paintings of walls), 2016. Instalācijas skats Vēzerburgas modernās mākslas muzejā. Foto: Björn Behrens

Ja pēc simt gadiem kāds apskatītu jūsu kolekciju, kā jums šķiet, vai viņam būtu iespējams apjaut, par ko jūs domājāt un kas jums bija svarīgs?

Ak, tas ir ļoti grūts jautājums. Ļaujiet man atbildēt ar pretjautājumus – vai būtu svarīgi uzzināt, ko es esmu domājis?

..tas varbūt palīdzētu kādam iegūt pilnīgāku priekšstatu, jo arī visa vēsture ir ļoti fragmentēta.

Tā ir tiesa. Ja es 2119. gadā būtu mākslas arheologs un atrastu šo vai kādu citu kolekciju, mani vispirms interesētu apskatīt pašus mākslas darbus, lai uzzinātu, vai tie man par bijušajiem laikiem spēj pavēstīt kaut ko jaunu. Būsim godīgi – visticamāk, ka pēdējais, par ko es domātu, būtu pats kolekcionārs. Taču, ja tā būtu interesanta kolekcija, tā varētu man palīdzēt kontekstualizēt mākslu. Varbūt tas ir katra kolekcionāra lielākais uzdevums: radīt interesantu laika un telpas fragmentu, momentuzņēmumu un tad atkal kļūt nesvarīgam. Saprotiet, ko domāju? Jo, ja tas būs labs “fragments”, tas pats visu paskaidros.

Tas, kas man patīk saistībā ar privātkolekcijām un Independent Collectors, ir ļoti individuālu skatījumu daudzveidība. Man patīk arī sabiedriskie muzeji – tie dara vajadzīgu darbu, taču tā ir cita pasaule. Ir tāds vācu teiciens, ka nevar salīdzināt ābolus ar bumbieriem, jo tie ir divi dažādi augļi. Privātkolekcijas ir kaut kas cits nekā muzeji, jo tās balstās šajā privilēģijā, par ko runājām iepriekš. Taču jums ir pilnīga taisnība – individuāla kolekcionāra “kūrētas” kolekcijas kļūst par laika un telpas fragmentiem. 

Vai piekrītat, ka visai labajai mākslai ir jānonāk muzejos?

Nē, kāpēc? Kāpēc tā? Es teiktu, ka visiem sabiedriskajiem muzejiem būtu jāuzglabā un jāaizsargā nozīmīga māksla. To es uzsvērtu kā supersvarīgu uzdevumu. Taču problēma ir tajā, ka mums nav tik daudz muzeju, kas visu šo mākslu spētu uzglabāt. Es neatceros konkrētus ciparus, taču nesen lasīju interesantu pētījumu, kas mani ļoti pārsteidza. Tur tika teikts, ka Rietumu sabiedrībā aptuveni no visiem sabiedriskajiem tēriņiem, kas tiek ieguldīti mākslā, 95% aiziet senās mākslas uzturēšanai. Kaut kas tāds cilvēces vēsturē vēl nekad nav pieredzēts! Tieši pretēji – gadsimtu gaitā lielākā daļa naudas ir aizgājusi jaunas mākslas radīšanai. Mikelandželo savā laikā bija jaunā, laikmetīgā māksla, un Siksta kapela un līdzīgi projekti bija ļoti dārgs prieks. Kad tagad paskatās uz mūsu muzejiem, vairums no tiem aprūpē veco laiku mākslas darbus, senus kultūras artefaktus, un tiem ir ļoti, ļoti maz naudas laikmetīgajai kultūrai. Parasti par mākslu šādā skatījumā nerunā, tāpēc man tas likās interesanti.

No otras puses, apmeklējot tādas lielas mākslas meses kā Art Basel, es vienmēr domāju: “Ak, mans Dievs, kur visa šī māksla liksies?” Mākslas darbu ir tik daudz… Un, ja runājam par Art Basel, tad tas jau ir tikai pats augstākais līmenis. Man nav skaitlisku pierādījumu, taču pieļauju, ka šobrīd mēs dzīvojam laikos, kad tiek radīts vairāk mākslas nekā jebkad agrāk. Varbūt tas ir labi, taču domāju arī, ka vēsturē ļoti daudz ko atsijās.


Fiona Banner. War Porn (2004). Instalācijas skats Vēzerburgas modernās mākslas muzejā. Foto: Björn Behrens

Tieši par to ir arī mans pēdējais jautājums. Šobrīd māksla ir visur. Sociālie tīkli ir pilni ar mākslu, teju ikviens apmeklē muzejus, izstāžu atklāšanas, biennāles, mākslas meses vai nopērk vismaz kādu plakātu. Māksla ir modē. Taču cik spēcīga ir pašas mākslas balss mūsu sabiedrībā?

Es uzskatu, ka tieši pēdējās desmitgadēs tā ir pieklususi. Ļaujiet man atbildēt nedaudz provokatīvi – manā skatījumā māksla ir nedaudz zaudējusi savu balsi. Es uzskatu, ka ir bijuši brīži, īpaši pagājušajā gadsimtā, kad māksla ir spēlējusi daudz nozīmīgāku lomu. Taču tāpat ir ar mūziku un kino. Domāju, ka tas ir ārkārtīgi interesants fenomens, un tieši šobrīd mēs dzīvojam laikā, kur gandrīz visām radošajām disciplīnām ir jāatgūst sava ietekme.

Esmu cilvēks, kurš nekad visu nedala tikai labajā un sliktajā. Visam ir sava cena – tāpēc vienmēr kaut kas tiek iegūts un vienmēr kaut kas tiek zaudēts. Globalizācija, digitalizācija un internets ir novedis pie ļoti atvērtas sabiedrības. Mums ir iespējams atklāt tik daudz mūzikas, visdažādākā veida mākslu, dažādas filmas… Taču šobrīd visa cilvēce būtībā ir apjukuma stāvoklī. Mani ārkārtīgi interesē, kas notiks pēc 10, 20 vai 30 gadiem. Iedomājos, ka dažas no šīm mākslas formām atgriezīsies, taču pirms tam tām ir jāatgūst sava nozīme. Tām varbūt joprojām ir ietekme kaut kādā atsevišķā, nelielā sabiedrības daļā, taču šobrīd es nespēju ieraudzīt kaut ko patiešām jaunu, ietekmīgu un formējošu.

Protams, ir cilvēki, kas domā, ka mūsu pasaule ir kļuvusi tik sarežģīta, ka neviena mākslas, mūzikas vai citas radošās disciplīnas forma nekad vairs neatgūs tik lielu ietekmi pār tik lielu sabiedrības daļu, kā tas ir bijis kaut kad agrāk. Taču es to apšaubu. Mūsdienās jaunais parādās disciplīnu krustpunktos, vietās, kur satiekas un pārklājas visdažādākās disciplīnas. No manas perspektīvas raugoties, mākslas pasaule tam vēl nav gatava. Cilvēki joprojām ir pārāk koncentrējušies uz klasisko definīciju, kas nosaka, ko var un ko vajadzētu uzskatīt par “mākslas darbu”. Labās ziņas ir tādas, ka joprojām ir daudz radošu vīriešu un sieviešu – sauc viņi sevi par “māksliniekiem” vai nesauc –, kuri nedomā par specifisku nišu, sauktu par “mākslas pasauli”. Pēc dažām desmitgadēm mēs mākslas muzejos redzēsim to, kas tiek radīts šodien – lai arī tagad vēl ne visi spējam to identificēt kā mākslu.

Kristians Kaspars Švarms. @Jana Gerberding, Berlin 2019