JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Džordžo Fazols

Visa pamatā ir kaislība un zināšanas 0

Intervija ar itāļu mākslas kolekcionāru Džordžo Fazolu

Daiga Rudzāte
17/04/2019 

Itāļu mākslas kolekcionārs Džordžo Fazols ir īsts enerģijas lādiņš, kas mūsu sarunas laikā teju zibenīgi pārvietojas pa savu dzīvokli – pienesot man dažādas grāmatas vai neliela izmēra darbus no savas kolekcijas, vai arī uzraujot kājas, lai ar mākslas palīdzību ilustrētu paša teikto. Viņa mājās mākslai var uzdurties visneiespējamākajās vietās – to var atrast piestiprinātu pie griestiem, pie grīdlīstes, pie galda maliņas – kā Martina Krīda minimālistisko kubiņu, kas “izsvaidīts” pa daudzām istabām. To atrast iespējams tikai paša kolekcionāra vadītā ekskursijā – un to viņš man noorganizē, kad uzdodu jautājumu par mākslas un skaistuma attiecībām, noslēdzot tūri ar pretjautājumu – skaisti vai ne-skaisti?

Kad vaicāju, cik Džordžo gadu, pretī saņemu atbildi – divreiz pa četrdesmit. Viņa kolekcionāra stāžs šobrīd ir jau vairāk nekā piecdesmit gadus ilgs. Pats viņš atzīst, ka tajā tomēr ir kaut kas no atkarības, piebilstot, ka patiesībā viņam nekad nav bijis pietiekami daudz finansiālo līdzekļu, lai bez domāšanas atļautos iegādāties mākslas darbus. Taču tas viņu nekādā veidā nav atturējis. Savu pirmo Lučo Fontanas darbu viņš esot izmaksājis vairākus gadus – tikai tad, kad summa bijusi segta pilnībā, darbs nonācis viņa mājās. 

80. gadu sākumā Fazols izlēma kolekcionēt tikai un vienīgi jaunu autoru darbus, rezultātā kļūstot par vienu no pirmajiem, kas atklājis virkni šodien vispārzināmu vārdu. Jā, šai procesā esot kaut kas no azartspēlēm – nekad nevari būt pilnīgi pārliecināts, ka vinnēsi. Taču viņam patīkot riskēt, ļauties mīlestībai no pirmā acu skatiena. Un jāatzīst, ir arī veicies – Džordžo Fazola atklājumu vidū ir arī tādi vārdi kā Maurīcio Katelāns, Džims Lembijs, Subods Gupta un Tino Segāls. Segāla performanci This is New (Tas ir jaunums, 2003) Džordžo pats izpilda ikreiz, kad kāds ierodas pie viņa ciemos. Arī sagaidot mani, viņš citē tā rīta laikrakstos atrodamos virsrakstus. 


Kong MoHeart broken in the deepest room, with truth, 2016. Ogle, ogles putekļi no Shanxi Ķīnā, 71,12x147,32 cm. Agiverona Collection, Artericambi Gallery

Džordžo Fazolam ir svarīgi atbalstīt jaunos māksliniekus – ne tikai pērkot viņu darbus, bet arī popularizējot viņu daiļradi. Viņa kolekcijas darbi pabijuši bezgala daudzos muzejos un eksponēti neskaitāmās izstādēs. Džordžo un viņa kundzes Annas 1988. gadā dibinātais AGI Verona fonds (abreviatūra veidojas no vārdiem ‘Anna’ un ‘Giorgio’) pazīstams kā viens no dāsnākajiem mākslas aizdevējiem. Viņu kolekcijas darbi reproducēti arī neskaitāmās grāmatās un katalogos – Džordžo kabineta sienas aizņem iespaidīgs grāmatplaukts ar visi izdevumiem, kuros atrodami viņam piederošie mākslas darbi. “Katrai grāmatai ir savs stāsts,” viņš man saka, lūdzot ar roku ierakstīt līdzpaņemtajos Arterritory izdevumos tās dienas datumu, vietu un savu vārdu. Viņa pirktajos izstāžu katalogos atrodamas arī konkrēto izstāžu biļetes, kases čeki par izdevuma iegādi, dažkārt arī sabiedriskā transporta biļetes, kas pirktas, lai nokļūtu muzejā, un ar roku veiktas piezīmes par laiku un vietu.

AGI Verona fonds ir tikko noslēdzis vienošanos ar Veronas Universitāti par ikgadēju izstāžu rīkošanu piecu gadu garumā. Taču ar vienu noteikumu – studentiem ir jāiesaistās šai projektā. “Visa pamatā ir kaislība un zināšanas,” raksta Džordžo Fazols AGI Verona manifestā. Viņš to noslēdz ar sava drauga, leģendārā itāļu kolekcionāra Džuzepes Pancas vārdiem: “Ja tu mīli mākslu, māksla mīl tevi! Ja tu vēlies mākslu izmantot savā labā, māksla izmantos tevi!”


Apparatus 22. Arrangements and haze. Ekspozīcijas skats

Atvainojiet par jautājumu, bet cik jums ir gadu?

Divas reizes pa četrdesmit.

Taču jūsu kolekcijas fokusā šobrīd ir visjaunākās paaudzes mākslinieki…

80. gadu beigās nolēmu, ka kolekcionēšu jauno mākslinieku darbus, jo cenas bija kļuvušas visai augstas. Pirku to jauno autoru darbus, kam bija bijušas kādas divas vai trīs izstādes. Ar jaunajiem māksliniekiem ir gluži kā ar azartspēlēm. Pērkot viņu darbus, viņi ir mazpazīstami. Teju visi, ko esmu pircis, bija iepriekš nezināmi. Piemēram, 1980. gadā es iegādājos Maurīcio Katelāna darbu, 1999. gadā – [Džima] Lembija darbu, 2000. gadā es iegādājos Subodu Guptu. Tagad Gupta, mani satiekot, vienmēr paklanās manā priekšā, jo manis iegādātais darbs bija pirmais, ko viņš bija pārdevis ārpus Indijas. 


Sara Enrico. RGB (skin), 2018. 80 x 140 x 50 cm

Kas ir tai mirklī izšķirošais faktors? Kā jūs sajūtat viņu potenciālu?

Tas ir mans noslēpums! Man vienkārši jāsaprot, ka tieši šis darbs ir īstais. Lēmumus es pieņemu ātri, taču tie mēdz būt ļoti emocionāli. Es iegādājos daudzu jauno mākslinieku darbus, tādēļ svarīga ir intuīcija, taču pirms intuīcijas – vēl būtiskākas ir zināšanas un izpratne. 2014. gadā es, piemēram, nopirku Ibrahima Mahamas darbu – biju pirmais itālis, kas iegādājās viņa mākslas darbu, un apsteidzu visus. Pēc tam – 2015. gadā Mahamas instalācija bija Venēcijas biennālē, 2017. gadā – Kaseles documenta. Man ir ļoti svarīgi atbalstīt jaunus māksliniekus viņu karjeras pašā sākumā. Un man ļoti patīk aizdot savas kolekcijas darbus, jo es esmu pārliecināts, ka tai ir jābūt redzamai. Jauniem māksliniekiem tas ir ļoti būtiski – jo vairāk viņus redz, jo lielākas ir viņu iespējas augt. 


Otto Berchem. Dive for dreams. Slota, akrils, 136x34 cm. Agiverona Collection - Ellen de Bruijne projects, Amsterdam

Un tomēr. Jūs kolekcionējat jau vairāk nekā piecdesmit gadus. Kas jums ir svarīgs mākslā? Kas to padara par vērtību?

Kad iegādājos mākslas darbu, vienīgais, kas ir svarīgs, ir darba dzīvums. Mākslinieka tautībai un medijam nav nekādas nozīmes. Tā var būt glezniecība, tēlniecība, instalāciju māksla, video māksla, arī... neredzamā māksla. Manā kolekcijā, piemēram, ir Mario Garsijas Torresa darbs Missing Piece (Trūkstošais darbs). Izstādē darba vietā bija izlikta tikai etiķete ar mākslinieka vārdu un mākslas darba nosaukumu. Tur bija lasāms: “Mario Garsija Torress. Missing Piece”,  taču paša darba tur nebija. Es nopirku arī vienu Džonatana Monka darbu – tējas tasītes, kuru iekšpusē ir karalienes Elizabetes attēls no it kā 2028. gada. Kad krūzītē ielej tēju, tad karalienes attēls pazūd. Tādējādi mākslinieks liek saprast, ka 2028. gadā Anglijā vairs nebūs monarhijas. Šis Monka darbs vēlāk ticis izrādīts trīs izstādēs, savukārt Mario Garsijas Torresa darbs tika eksponēts pirms trim gadiem, kad rīkojām manas kolekcijas izstādi Veronā un trīs Sjēnas muzejos – Museo Civico Kampo laukumā, izstāžu zālē iepretim Santa Maria della Scala bazilikai un dabas muzejā (Accademia dei Fisiocritici). Civico muzeja Pasaules kartes zālē, kas atrodas pēdējā stāvā, rādījām arī Missing Piece. Visi izstādes apmeklētāji izmisīgi centās darbu atrast. Cits interesants mākslinieks ir Frančesko Karone. Es iegādājos vienu viņa “gleznu”. Tātad viņš ņēma vienkāršu audeklu un nodeva to kādam gleznotājam, kas atveidoja tur savu [Džordžones] La Tempesta (Vētra) interpretāciju – tā arī bija darba tēma. Pirmais gleznotājs savu interpretāciju nodeva nākamajam māksliniekam, un tā tas turpinājās 12 reizes. Audeklu klāja bezgala daudzas kārtas. Beigu beigās tika izdota grāmata par visiem šiem 12 iesaistītajiem māksliniekiem un viņu radītajām interpretācijām. Bet sākumā tas bija tikai audekls. Šis darbs arī atrodas manā kolekcijā, apliecinot, ka arī ideja var būt skaista.

Taču... Man ir ļoti svarīgi, lai man piederošā māksla sasniegtu pēc iespējas lielāku auditoriju, lai jaunie mākslinieki nokļūtu pēc iespējas vairāk izstādēs. 

Vienlaikus jūsu kolekcijā ir virkne leģendāru mākslas vēstures vārdu. Piemēram, Lučo Fontana...

Es īsi pastāstīšu, kā aizsākās mana kolekcionāra karjera. Kad 1958. gadā pabeidzu augstskolu un ieguvu diplomu, nolēmu sev kaut ko uzdāvināt. Man bija nelieli ietaupījumi no vasaras darbiem. Tad nu es devos uz toreiz vienīgo galeriju Veronā, lai iegādātos [Džordžo] Morandi darbu. (Ne jau tāpēc, ka zināju, kas ir Morandi, bet vienkārši tādēļ, ka kādā avīzē biju redzējis rakstiņu par viņa izstādi.) Galerists man sacīja: “Malacis, tā ir tiešām laba izvēle! Man šis darbs šobrīd nav uz vietas, taču varu to tev sagādāt mēneša laikā. Darba cena ir pusotrs miljons liru.” Man tobrīd bija trīssimt sešdesmit pieci tūkstoši liru, tādēļ atvadījos un devos prom. Kādu laiku pēc tam sestdienas pēcpusdienā aizgāju uz kādu citu galeriju, kas atradās netālu no manām mājām, lai apskatītu izstādi. Devos turp bez kādiem īpašiem nolūkiem. Mēs ar Annu bijām nupat saderinājušies. Un kāda sveša balss galerijā man aiz muguras sacīja: “Jums nav jāskatās uz darbu neapstrādātajām sānu malām, bet gan tikai uz pašiem darbiem!” Vēlāk mēs ar šo cilvēku kļuvām draugi – viņš bija mākslinieks Renco Somaruga no Veronas. Viņš bija tēlnieks, dzejnieks, rakstnieks, gleznotājs un arī mākslas grāmatu izdevējs. Somaruga uzaicināja mani pie sevis ciemos, kad tik tikko bija izdevis vienu mākslas grāmatu – L’uomo del mio tempo (Mana laikmeta cilvēks) (to viņš bija sastādījis kopā ar Salvatori Kvazimodo), un tajā bija iekļautas vairāku nozīmīgu 60. gadu itāļu mākslinieku litogrāfijas. Piemēram, Franko Džentilīni, Domeniko Kantatores un Džuzepes Kapogrosi. Viņi visi bija lieliski, taču Kapogrosi mani vienkārši satrieca. Tas man bija kaut kas jauns, kaut kas iepriekš neredzēts! 

Somaruga bija iecerējis vēl vienu grāmatu – ar  Džuzepes Aimones litogrāfijām. Mēs kopā devāmies uz Milānu, uz Aimones darbnīcu. Mākslinieks mums lika gaidīt veselu stundu, taču,  kad beidzot ieradās, viņš rokā turēja baltu lapu. “Paskatieties, ko esmu nopircis,” viņš teica. Tas bija Lučo Fontanas darbs. Man personīgi tie bija Kapogrosi un Fontana – divi darbi, kas noteica un iesāka manu kā kolekcionāra ceļu. Es gribēju Fontanu, tik ļoti gribēju Fontanu! 

1969. gadā Brešas galerijā Cattaneo notika grandioza Fontanas izstāde. Es devos to apskatīt  un palūgt galeristam visskaistāko un vismazāko Fontanas darbu, kas viņiem bija. Tas maksāja trīs miljonus liru, taču man bija tikai viens. Es teicu galeristam: “Atstāšu vienu miljonu un atgriezīšos, lai atdotu atlikušo naudu, kad man tā būs.” Tā parakstījām līgumu. Pēc aptuveni diviem gadiem es atgriezos, atvedu naudu un devos mājās ļoti priecīgs ar savu pirmo Fontanu. Pa šiem diviem gadiem es jau biju paspējis iegādāties vairākus Teatrini sērijas darbus un divas nelielas skulptūras, jo man Fontana bija kļuvis par pagrieziena punktu. 


Christian Manuel Zanon. Verso Nullo, 2006/2013. 

Jūsu dzīvē ievērojam loma bijusi arī kolekcionāram Džuzepem Pancam di Bjumo. Patiesībā tieši viņu jūs vairākkārt citējat savā fonda AGI Verona manifestā.

Ar Pancu es iepazinos 1972. gadā kādā galerijā – es skatījos grafikas darbus, un viņš man pēkšņi sacīja: “Pievērs uzmanību šiem.” Viens bija Maika Kellija, otrs – Frenka Stellas darbs. Tā mēs sākām runāties, un man joprojām ir labas attiecības ar viņa meitu Džuzepīnu. Toreiz es iegādājos grafikas, kuras Panca man bija ieteicis. Kad piedalos kādās konferencēs vai publiskajās diskusijās, es vienmēr citēju Džuzepes Pancas teikto: “Ja tu mīli mākslu, māksla mīl tevi! Ja tu vēlies mākslu izmantot savā labā, māksla izmantos tevi!” Man šis izteikums ir ļoti svarīgs.

Un kā jūs jūtaties – kā mīlētājs vai kā vergs?

Esmu mākslas mīlētājs, viennozīmīgi! Varētu teikt, ka esmu mākslas apsēsts. 

Panca bijis ierauts arī vienā no leģendārākajiem skandāliem mākslas pasaulē. Es runāju par Donalda Džada viņam adresēto publisko vēstuli/eseju, kurā mākslinieks pārmet kolekcionāram nekorektu viņa darba skiču realizāciju – nepiemērotus materiālus, nepareizu uzbūvi, mākslinieka apstiprinājuma nesaņemšanu...

Mākslinieki diemžēl tādi ir. Kļūstot slaveni, viņi pārvēršas. Piemēram, Katelāns – es biju pirmais, kurš nopirka viņa darbus , taču kādā brīdī man tos nācās pārdot, lai turpinātu attīstīt savu kolekciju. Un... mūsu attiecības mainījās. Viņam ir aizmirsis, ka tad, kad es šo darbu nopirku, viņš gandrīz vai mira badā. Drīz pēc tam, kad biju nopircis viņa mākslas darbu, Katelāns gribēja doties radošajā atvaļinājumā uz veselu gadu. Visi mākslas kolekcionāri, kas viņu cienīja, piekrita, ka tas būtu svarīgi – uz gadu pārstāt strādāt un neko nedarīt. Un, ziniet, ko viņš uztaisīja pēc tā gada? Viņš izgatavoja iespaidīgu bieza stikla plāksni, kurā bija iegravēti visi to kolekcionāru vārdi, kuri bija atbalstījuši šo viņa došanos “atvaļinājumā”. Tā tika izstādīta Milānā pie Brēras mākslas akadēmijas fasādes. Sešus mēnešus vēlāk, kad darbs tika noņemts, tas tika sagriezts mazos gabaliņos – ikviens kolekcionārs, kas bija atbalstījis Katelānu, dabūja savu gabaliņu, apsietu ar lentīti (man tas joprojām ir). Tagad Katelānam vairs nav vajadzīgs atbalsts. Bet attiecībās ar mani viņš ir vīlies, jo, redziet, es pārdevu viņa darbu. Tāda ir dzīve!


Gosmaro Corinna. Baggages, 2016. 180x100x80 cm

Jūs bieži pārdodat savas kolekcijas darbus?

Es vienmēr atrodos krustcelēs – man vai nu jāatmet mākslas kolekcionēšana, vai arī jāpārdod kāds kolekcijas darbs. Šādi es veidoju kapitālu, par ko iegādāties citus mākslas darbus. Gadā  no vismaz viena ir jāšķiras. Patiesībā es vienmēr esmu bez naudas. Taču… Es pērku arī tad, ja man naudas nav – kaut ko tomēr pamanos iegādāties. Tā notiek. Man veica sirds operāciju, un pirmais, ko, atmostoties palātā, izdarīju, bija zvans uz kādu Milānas galeriju, lai iegādātos darbu. Biju to redzējis iepriekš, taču nebiju nopircis. Jo jau atkal sastrīdējos ar sievu – viņa to negribēja. Nu, lūk, un pēc operācijas es nolēmu, ka man šis darbs ir nepieciešams.

Ziniet... esmu pārliecināts, ka, ja man būtu bijusi nauda, man nebūtu šādas kolekcijas. Jo es nebūtu tik ļoti satraucies par īstā darba izvēlēšanos. Es pazīstu dažādus kolekcionārus. Starp viņiem viens ir patiešām interesants… Viņam ir neticami apskaužama finansiālā situācija, un viņš ir izveidojis milzīgu mākslas kolekciju, taču… viņš to nav veidojis ar mīlestību. Piemēram, viņam ir Kandinskis, viņam ir divi Fontanas darbi, taču, ņemot vērā viņa iespējas, viņš būtu varējis izveidot izcili kvalitatīvu kolekciju, nevis tikai “spīdēt” ar pārstāvēto mākslinieka vārdiem. 


Giacconi Riccardo. The variational status (tenda), 2016. 220 x 5 m. 

Mākslas pasaule ir neatgriezeniski mainījusies pēdējo pāris desmitgadu laikā…

Pirmā lieta, ko tagad jautā, ir: “Cik šis darbs ir vērts?” Kur gan ir palikusi ilūzija?! Arī galeristi ir pie vainas. Saprotu, ka viņiem jāpārdod darbi, bet mākslai ir jābūt kultūras, nevis biznesa sastāvdaļai. Tai ir tev kaut kas jāizsaka, jāraisa tevī emocijas. Mākslai ir jāatver intelektuālu atklājumu lauks. 

Jūs uzskatāt, ka kolekcionārs ir atbildīgs mākslas priekšā?

Ikviens no mākslas pasaulē iesaistītajiem elementiem – mākslinieks, galerija, kurators, muzejs, kolekcionārs, meses, izsoļu nami – nes ļoti lielu atbildību. Šodien, kad par kultūru vairs netiek tik daudz runāts, bet tiek runāts par investīcijām, es to īpaši uzsveru un iebilstu biznesa aspekta aktualitātei. Man ir svarīgi runāt par kultūru, jo tieši kultūra man var sniegt brīnišķīgu ieguldījumu, taču ieguldījumi man nekad nespēs sniegt kultūru.


Apparatus 22. Hand tools. Form molding deep convictions, 2018

Kā radās jūsu fonds – jau pieminētais AGI Verona?

AGI Verona nosaukums ir manas sievas izgudrojums, tā ir mūsu vārdu kombinācija (Anna + Giorgio). Es nevēlējos to saukt par Džordžo Fazola kolekciju. Šo asociāciju mēs nodibinājām 1988. gadā, kad Boloņas mākslas mesei tika gatavota viena neliela izstāde. Mūsu misija ir laikmetīgās mākslas popularizēšana un jauno mākslinieku atbalstīšana. Mēs aizdodam darbus mākslas mesēm un izstādēm. Šādā veidā man piederošā māksla sasniedz lielāku auditoriju. Un man, kā jau teicu, šķiet svarīgi propagandēt kultūru. Šomēnes gatavojos uzstāties ar lekciju Venēcijas un Milānas universitātēs, lai runātu par mākslu un skaistumu. Šai mirklī ir ārkārtīgi svarīgi par to runāt. Esmu parakstījis līgumu ar Veronas Universitāti, jo viņiem ir jaunas telpas – Santa Marta. Es tur izstādīšu 75 savas kolekcijas darbus. Taču tikai ar norunu, ka šinī projektā būs iesaistīti studenti. Jo mani neinteresē pati izstāde – mani interesē tieši studenti. Mēs taisīsim vienu izstādi gadā piecas reizes pēc kārtas, un paralēli notiks meistarklases, konferences, ekskursijas un… Organizatoriem ir jābūt studentiem. Ja viņi neiesaistīsies, es savākšu savus darbus un atteikšu skolas vadībai. 19. februārī senātā šī ideja tika atbalstīta, un 1. martā man zvanīja rektors, lai paziņotu, ka vadība ar lielu prieku un entuziasmu ir apstiprinājusi šo projektu. Un lūk arī tēma – māksla un kultūra. Taču mēs runāsim arī par daudziem citiem jautājumiem, piemēram, māksla un bizness. Šobrīd man šķiet, ka šis projekts... ir vissvarīgākā lieta, ko savā dzīvē esmu darījis.

Un vēl... es gribu atrast jauno mākslinieku, kurš spētu mākslas darbā atveidot Džuzepes Ungareti dzejoli M’illumino d’immenso (Es ieeju bezgalības gaismā).

Tā jums ir pavisam svaiga ideja?

Nē, es meklēju īsto mākslinieku jau vairākus gadus.

Un neesat atradis?!

Nu... To, protams, var izdarīt Gerhards Rihters (rāda uz Rihter darbu pie sienas), bet tas nav interesanti. Pārāk vienkārši.