Mākslas kvests jeb Varšavas galeriju vīkends

Varšavā tikko noslēdzies viens no Polijas un Centrāleiropas mākslas svarīgākajiem gada notikumiem

24/09/2019

Šķiet, ka pamazām, bet pārliecinoši Varšava kļūst par jauno Centrālās un Austrumeiropas galveno pievilkšanās punktu. Ne tikai pateicoties Polijas galvaspilsētas izmēriem, ne tās rajonu daudzveidībai, ne milzu jaunbūvju skaitam, ne tam, cik uz ielām ir daudz jauniešu, bet uz ielu stūriem – bāru un kafejnīcu. Būtiska loma ir individuālai iniciatīvai – nenobīties un kopā ar saviem domubiedriem uzsākt kaut ko jaunu. Par šādu iniciatīvu 2011. gadā kļuva Varšavas galeriju nedēļa (WGW). Vietējo galeristu prātos, acīmredzot iedvesmojoties no berlīniešu pieredzes, radās ideja par jaunu pasākumu – 17 gana interesantu un eksperimentālu mākslu pārstāvošas Varšavas galerijas septembra beigās vienlaicīgi atklāj 17 jaunas ekspozīcijas, piedāvājot iepazīt ne vien visaktuālākās Polijas mākslas tendences, bet arī pašu galeriju pārsteidzošās un iespaidīgās telpas visdažādākajos pilsētas rajonos un vietās.

Skats no poļu mākslinieces Dominikas Olzsovas ekspozīcijas Household Spirit galerijā Raster

Tā tas notika arī šogad – no 20. līdz 22. septembrim, kad pa Polijas galvaspilsētas ielām klīda mākslas kritiķu, kuratoru, mākslinieku, mākslas kolekcionāru un vienkāršu mākslas mīļotāju (viņu, protams, bija visvairāk) kompānijas. Visiem rokās bija vai nu WGW katalogi, vai bukleti, atgādinot tādu kā masveida intelektuāli vizuālu kvestu, kur balvā – jauna pieredze, iepazīšanās un iespaidi. Katrā galerijā bija iespējams baudīt arī vīna glāzi vai kausu ar poļu alu, kā ražotājs ir viens no pasākuma sponsoriem.

Skats no ekspozīcijas Parallel Universe galerijā Szydlowski Gallery

Galerijas tika atvērtas 12 dienā un aicināja apmeklētājus līdz pat tumsai, kad elegantie Varšavas tramvaji un nedārgie taksometri sāka izvadāt publiku uz vakara programmas pasākumiem – koncertiem un performancēm visdažādākajās vietās, tostarp arī vienā no Kultūras un zinātnes pils, gigantiskās, izgaismotās “staļinietes”, zālēm.

Poļu mākslinieka Bownik ekspozīcija Colors of Lost Time galerijā BWA Warszawa

2019. gada WGW piedalījās 27 galerijas (nebūt ne viss Varšavas galeriju skaits, jo daļa no atlikušajām – acīmredzot komerciālāka rakstura – paralēli organizēja savu alternatīvo izstāžu parādi). Šogad galeriju vīkendam bija pievienojusies arī Poznaņas Rodriguez Gallery, savai pop-up ekspozīcijai noīrējot telpas blakus modīgajai viesnīcai PURO, kur bija apmetusies liela daļa pasākuma viesu. Galerijas īpašnieks ir spānis Karloss Rodrigess, kas, apņēmis poļu sievu, uz Poliju pārcēlies tikai pirms pieciem gadiem. Viņš piedāvāja izstādi So Boring, kurā portugāliete Dalila Gonsalveša un poliete Mihala Smandeka interesantā veidā tiecās traktēt garlaicīgā un garlaicības konceptu. Konceptuāli un telpiski tīrā izstāde kalpoja par teicamu izejas punktu, lai virzītos tālāk un dziļāk.

Mihala Smandeka (Michał Smandek) darbi galerijā Rodriguez Gallery

Un arī augstāk! Galerija Local_30, kas savulaik bija viena no tām 17 galerijām, kas aizsāka WGW, iemājojusi smalka jūgendstila dzīvojamā nama (Wilcza ielā) pēdējā stāvā. Galerijas īpašniece Agņeška Reizahere pamatā orientējas uz poļu māksliniecēm-sievietēm, tāpēc arī vīkendam bija sagatavojusi astoņu mākslinieču ekspozīciju. “Domāju, ka feminisms šobrīd pēc būtības ir pielīdzinājies ekvalismam, un vairs nav runa par sieviešu un vīriešu vienlīdzību, bet par visu Zemes dzīvo būtņu, ne tikai cilvēku, vienlīdzību. Tagad mums visiem kaut kādā ziņā ir jābūt feministiem un jāmaina sava attieksme pret apkārtējo vidi. Jā, poļu kolekcionāri pārsvarā ir vīrieši, taču arī sieviešu šajā jomā kļūst vairāk.”

Galerija Local_30 īpašniece Agņeška Reizahere

Pie mātes un meitas (Maria Anto un Zuzana Janin) kopīgās ekspozīcijas galerijā Local_3

Poļu mākslinieces Malwina Niespodziewana darbu sērijas Katarzyna and Nika. 1936 – 1951 fragments galerijā Local_30

Viena no vispazīstamākajām sievietēm šajā vidē Gražina Kuļčika – kolekcionāre ar lielu pieredzi, ambīcijām un finanšu iespējām – piedalījās WGW organizētajā Centrāleiropas kolekcionāru samitā, kas notika Nacionālās mākslas galerijas Zachęta telpās. Viņa savu privātmuzeju Sušā, kas nomaļā Šveices ciematā tika atklāts šī gada janvārī, raksturoja kā izcili organizētu un pārdomātu poļu laikmetīgās mākslas muzeju tālu prom no Polijas. Lēmumu izveidot muzeju tieši Šveicē viņa skaidroja ar domstarpībām ar Polijas administratīvajām iestādēm. To liktie šķēršļi muzeja izveides procesu lika pārcelt uz ārzemēm, kur to izdevās realizēt daudz vieglāk un pilnvērtīgāk. Samitā piedalījās arī poļu kolekcionārs un vairāku grāmatu par kolekcionēšanu un poļu mākslu līdzautors Pjotrs Bazilko, lietuviešu kolekcionārs un Lewben Fondation vadītājs Viļus Kavaļausks, kā arī vācu kolekcionārs un interneta platformas Independent Collectors dibinātājs Kristians Kaspars Švarms. Diskusijas moderators bija portāla Arterritory.com krievu versijas redaktors Sergejs Timofejevs. Diskutējot kolekcionāri vienojās par to, ka šobrīd Centrālo un Austrumeiropu apvieno tikai kopīgā pagātne un, lai rastos sajūta par kopīgu mākslas telpu un mākslas tirgu, vēl jādara ļoti daudz. Un šādiem pasākumiem kā WGW, viennacontemporary vai Art Vilnius ir milzīga loma.

Brīdis no diskusijas par laikmetīgās mākslas kolekcionēšanu Centrālajā un Austrumeiropā. No kreisās uz labo: Sergejs Timofejevs, Kristians Kaspars Švarms, Viļus Kavaļausks un Pjotrs Bazilko

Ekspozīcijas Tropical Craze fragments galerijā Propaganda

Zbigņeva Natkaņeca ekspozīcijas fragments galerijā Leto

Kopumā Varšavas galeriju vīkendā bija pārstāvēta plaša un daudzveidīga mākslinieku atlase. No nosacītajiem jaunajiem gribētos izcelt Zuzu Goļinsku, kuras totēmiskā ekspozīcija Suns bija izstādīta galerijas Pictogram plašajās telpās. “Kā māksliniece es uzņemos atbildību, ielaižot vēl vienu objektu pasaulē, kas jau tā ir objektu pārpilna. Kāpēc man kaut kas būtu jārada no jauniem materiāliem, jāatbalsta visa šī pārproduktivitātes? Varbūt varu visu izveidot no kaut kādiem industriālās ražošanas pārpalikumiem? Strādājot pie izstādes, es nonācu gāzes mērītāju rūpnīcā Ukrainā un redzēju, cik ārkārtīgi daudz nevienam nevajadzīgu materiālu paliek pāri no ražošanas. Un tā nu es atbraucu uz savu dzimto Gdaņsku, aizgāju uz kuģu būvētavu un palūdzu turienes strādniekiem palīdzēt realizēt manu postapokaliptiskās ainavas ideju ar totēmiskiem objektiem, kas būtu veidoti no viņu darba materiālu pārpalikumiem. Un viņi piekrita…”

Zuzas Goļinskas izstādē Suns galerijā Piktogram

Zuza Goļinska un galerists Mihails Volinskis (Michał Woliński) galerijā Piktogram

Arī Pictogram ir viena no WGW oriģinālajām 17 galerijām. Tāpat arī kulta galerija Raster, nelielā M2 un Leto, kas bija izstādījusi 1961. gadā dzimušā Zbigņeva Natkaņeca komplicētās instalācijas. Iespējams, vispazīstamākā poļu galerija Fundacja Galerii Foksal, kas saistīta ar nozīmīgākajiem 20. gadsimta beigu un 21. gadsimta sākuma māksliniekiem (galerija kā nekomerciāla institūcija izveidojās jau 1966. gadā), savu kārti bija likusi uz tādiem metriem kā Vilhelms Sasnals un Artūrs Žmijevskis. Abus esam intervējuši – pirmo 2016. gadā, bet otru – 2017. gadā.

Vilhelma Sasnala darbi, suminot Gistavu Kurbē, galerijas Fundacja Galerii Foksal plašumos

Artūra Žmijevska video Gestures (2019) Fundacja Galerii Foksal telpās

ING Polijas mākslas fonda balvu ieguva Mikolaja Sobčaka darbs no ekspozīcijas New Kingdom, ko Polona Institute bija iekārtojusi izbijušā modes apģērbu veikalā (šai galerijai nav savu telpu, katra izstāde tiek rīkota citā vietā) un kas piedāvāja savdabīgu 16. gadsimta Minsteres anabaptistu vēstures sajaukumu ar mūsdienu Polijas reālijām. Sobčaks, kurš ilgu laiku bija strādājis ar video un glezniecībai pievērsies tikai nesen, šajā gleznā attēlojis sievietes, kas izkaļ Polijas jauno nākotni – uz audekla plecu pie pleca stāv “Solidaritāte” biedres, kuras savulaik nostūma malā tādi kustības līderi kā Lehs Valensa, kopā ar labi zināmu LGBT aktīvisti un apņēmīga izskata drag queen.

Mikolaja Sobčaka ekspozīcijā New Kingdom, ko iekārtojis Polona Institute

Mikolaja Sobčaka dabs, kas ieguva Polish Art Foundation balvu

WGW ekspozīcijās bija dažādi, ne tik politiski vēstījumi. No vīkenda satelītprogrammas bija vērts redzēt Stefana Gerovska fondā apskatāmo izstādi, veltītu šim liriskā abstrakcionisma pārstāvim un viņa domubiedriem un laikabiedriem no citām valstīm. Daļēji tas pārklājās ar galerijas Pola Magnetyczne ekspozīciju, kas piedāvāja Polijā dzīvojošā francūža Nikolā Grospjēra (ar viņu bija intervija 2016. gadā) darbus. Grospjērs pazīstams ar savām vēlīnā padomju modernisma arhitektūras fotogrāfijām, taču šeit viņš uzstājās “lēnā mākslinieka” ampluā. Savā dārzā uzstādot vairākus uz rāmjiem uzvilktus samta auduma gabalus – tādus kā audeklus –, viņš vairāku mēnešu garumā ļāva uz tiem iedarboties saules gaismai, vienlaicīgi pārvietojot pār tiem ģeometriskus ornamentus. Tādējādi uz samta kā saules atstāti nospiedumi parādījās ārkārtīgi iespaidīgas abstrakcijas. Šajā izstādē Longue durée iekļauti arī izraēliešu mākslinieces Nellijas Agasi darbi, apspēlējot pašu galerijas telpu – galu galā tas savulaik bija galerijas dibinātāju Patrika Komorovska un Gunijas Novikas dzīvoklis. Saimnieku dzīvoklis ar laiku pārcēlās vienu stāvu augstāk, taču apmeklētāji galerijā joprojām nonāk caur virtuvi. Šī noteikti ir vēl vien ārkārtīgi īpaša vieta, ko aicina apmeklēt Varšavas geleriju vīkends. Lai gan pasākums ir beidzies, lielākā daļa pieminēto izstāžu joprojām ir atvērtas. Un jebkurā gadījumā ir vērts plānot jau nākamā gada septembra pēdējo nedēļas nogali Varšavā.

Pie Stefana Gerovska gleznas Obraz CXCI (1965) galerijā Fundacja StefanaGierowskiego

Viens no Nikolā Grospjēra darbiem, kas izstādīts galerijā Pola Magnetyczne

Nikolā Grospjēra un Nellijas Agasi ekspozīcija galerijā Pola Magnetyczne