Apsardze. Atcelt!
(piezīmes par atcelšanas kultūru)
“Apsardze! Atcelt!
Viņš naktī sauca mani vārdā: “Ļena!”
Mans vārds nav Ļena,
Mans vārds ir Jana.
Apsardze!
Vediet viņu prom ‒ vai viņš nepiecelsies, kad celšos es,
Kad celšos es.”
Džerija Heila (Jana Šemajeva), “Apsardze! Atcelt!” (“Ohrana, otmena”)
“Šo cilvēku uzskati varēja izraisīt iebildumus, tomēr tas, kā viņi tika zākāti un vajāti, atstāja briesmīgas mieles ‒ netīru sirdsapziņu un raganu medību morāli. Man kauns atzīties, taču iemesls, kāpēc es neesmu izteicies ne par vienu no šiem incidentiem, ir bailes.”
“[Vampīru pils] dzinējspēks ir priestera kāre izraidīt un nosodīt, akadēmiska pedanta kāre pirmajam norādīt uz kādu kļūdu un hipstera kāre būt vienam no “insaideriem”.”
Marks Fišers, “Aizejot no Vampīru pils” (“Exiting the Vampire Castle”)
Dzīvnieki viņai likās tīkamāki par cilvēkiem ‒ īpaši gliemeži. Tos viņa audzēja pie sevis mājās un reiz mēģināja ievest Francijā, paslēpusi no muitniekiem zem apģērba. Bet reiz Londonā viņa ieradās uz saviesīgu vakaru ar somiņu, kurā bija iebāzta salātu galviņa, viscaur nolipusi ar mīkstmiešiem. “Nolēmu pati sev sarūpēt šim vakaram patīkamu sabiedrību,” viņa paskaidroja. Rakstniece Patrīcija Haismita bija ne vien satriecoša mizantrope, bet arī indīga, nelādzīga, auksta un neciešama sieviete, hroniska alkoholiķe; viņa necieta sievietes, kaut arī bija lesbiete, un ar dziļām aizdomām izturējās pret gejiem, kaut arī viens no viņas vīriešu kārtas partneriem bija homoseksuāls. Vēl viņai piedēvēja arī antisemītismu. Attiecībā uz pēdējo apsūdzību gan nav tik viegli tikt skaidrībā: Patrīcija Haismita vairākus desmitus gadu iestājās pret izraēliešu okupācijas spēku klātbūtni palestīniešu teritorijās. Cilvēki, kas pret šo okupāciju izturas pozitīvi – vai vismaz neitrāli ‒, mēdz (apzināti) jaukt antiizraēlisku nostāju un antisemītismu. Lai nu kā, ar dažiem ebrejiem Haismitai bija visnotaļ tuvas attiecības; ar Artūru Kestleru viņa pat mēģināja uzsākt romānu, taču vienīgi lieku reizi pārliecinājās par savu seksuālo orientāciju. Bet Sols Belovs bija viens no viņas mīļākajiem autoriem. Un, visbeidzot, fakts, kas vēl pavisam nesen tika uzskatīts par pašu svarīgāko: Patrīcija Haismita bija brīnišķīga, fantastiski laba rakstniece, gandrīz divu duču lielisku romānu, simtiem stāstu un daudzu aprakstu un eseju autore. Jā, “Talantīgais misters Riplijs” ‒ tā ir viņa. Tikai nestāstiet man, ka, lūk, filmu noskatījāties, bet grāmatu gan neesat lasījuši. Pirmkārt, filmas ir veselas divas (pirmajā spēlē Alēns Delons); otrkārt, tas ir vienkārši izcils romāns. Tāpat kā viss pārējais Riplija cikls. Tāpat kā lielais vairums citu viņas grāmatu.
Patrīcija Haismita šo to zināja par ļaunumu. Pat gnostiskā līmenī, ar lielo burtu ‒ par Ļaunumu. Pat ja kādā viņas grāmatā netika pastrādāta kaut vai visnožēlojamākā slepkavība (patiesībā tā gan gadījās visai reti), ļaunuma koncentrācija tajās bija tik liela, ka radās pamatotas bažas par lasītāja veselību (psihisko un morālo, protams). Bet varbūt pat dzīvību. Toreiz vēl nevienam nezināmās Haismitas agrīno romānu “Svešinieki vilcienā” (“Strangers on a Train”), kas nāca klajā 1950. gadā, gandrīz uzreiz ekranizēja jau toreiz ļoti slavenais Hičkoks. Un Hičkoks bija ļaunuma ‒ un tā neizbēgamās parādīšanās saspringto gaidu (suspense) ‒ pazinējs.
To visu es rakstu ne jau tāpēc, ka Haismitai nesen apritēja (būtu apritējuši) 100 gadi (viņa nomira 1995. gadā, 74 gadu vecumā), kaut gan par rakstnieci, vienu no maniem iecienītākajiem autoriem, neapšaubāmi atgādināja arī šī jubileja. Jā, jubileja tika atzīmēta, un angliski rakstošajā presē ‒ tajā daļā, kurā vēl atceras arī par literatūras eksistenci, proti, kreisi liberālajā ‒ sāka parādīties sajūsmas un vienlaikus arī zināmas neveiklības caurausti raksti. Sajūsmas ‒ tāpēc, ka rakstītāji patiešām jūsmo par Haismitas prozu. Neveiklības ‒ tāpēc, ka mūsdienās kaut kā neērti jūsmot par rakstnieku, mākslinieku, režisoru utt. ar tādiem morāliem trūkumiem, apšaubāmu uzvedību, grēcīgām tieksmēm, neprogresīviem centieniem, personību, kas nemīl cilvēci un netic ne tai, ne progresam, labestībai un dievs zina kam vēl. Ja Haismita būtu dzīvojusi pirms gadiem divsimt, šodien viņu jau būtu “atcēluši” ‒ she would have been cancelled ‒ par nesekmību sabiedriskajā un privātajā uzvedībā. Taču pagaidām vēl netrūkst cilvēku, kuriem Haismita nozīmē dzīvu, spilgtu, kaut arī baismu estētisko pārdzīvojumu. Viņa nav nekāds Homērs, kuru “atcelt” savā ziņā daudz vienkāršāk ‒ par militārisma, dzimumu nevienlīdzības un verdzības propagandu. Homēru, protams, aizstāvēs skaļāk un vērienīgāk, taču bez jebkādām personīgām emocijām ‒ aizstāvēs pienākuma dēļ, “dienesta pakāpes” dēļ, kā jau Diženās Pagātnes Kultūras Titānu. Turpretim Patrīcija Haismita nav Titāns, pat ne titāns ar mazo burtu; viņa ir dzīva, izsmalcināta, spēcīga mūsdienu (kaut arī rakstīja pirms 60‒70 gadiem) autore. Jā gan, dzīva ‒ atšķirībā no Homēra. Te nu izkristalizējas viena no pašām īpatnējākajām – taisnību sakot, par smieklīgākajām – mūsu laikmeta gara iezīmēm. Par sliktu uzvedību var atcelt jebkuru ‒ Homēru, Šekspīru, Vāgneru (nu, to jau gan atceļ krietnu laiku, apmēram gadus 70), Dž. K. Roulingu, Ivanu Sidorovu, Vudiju Alenu, Karavadžo, Haismitu, Džonu Smitu, Moriseju; šis saraksts ir praktiski bezgalīgs. Nobody’s perfect, vai ne? Katram taču skapī pēc rosīga ne gluži krietnu darbu cēliena atvelk elpu vesela personīgā skeletu specbrigāde. Un vispār, kā dziedāja Niks Keivs, “people they ain’t no good”. Interesanti kļūst tieši šajā punktā – kad tiek apgalvots, ka “atcelt” var jebkuru. Jebkuru ‒ tas nozīmē (loģiski domājot) nevienu; viena vai otra maitasgabala estētiskos sasniegumus pārtrumpojošā ētiskā sprieduma šķietamais nozīmīgums vienkārši izgaist, izkūp kā dūmi, jo nevar taču ar savu morālista veseri vienlīdz sparīgi zvetēt pa akmens blāķi un smilšu graudiņu. Nelabais slēpjas tieši apstāklī, ka, šādi raugoties, nav nekādas atšķirības starp izcilu Renesanses mākslinieku un mūsdienu popmūziķi. Ja mēs ar vienādu spēku attiecinām to pašu principu gan uz vienu, gan uz otru, tad vai nu pasaulē vairs nepaliks neviena Kultūras Titāna, vai arī visi kļūs par Titāniem ‒ tātad iznākumā jau par vienkārši par titāniem, ar mazo burtu. No tā izriet, ka pasaulē vairs vispār nav nekā tāda, kas būtu pielūgsmes vērts. No starprasu tolerances viedokļa šaubīgs ir gan Šekspīrs, gan arī Morisejs. Mēģinājumi aizstāvēt kaut vai pirmo no viņiem atduras pret pazīstamo “neaizstājamu cilvēku mums nav”; Šekspīru, teiksim, universitātes studiju programmā vienmēr var aizstāt ar kādu pozitīvāku, uzticamāku autoru. Proti, ne Šekspīrs, ne Morisejs nav neaizstājami; tātad viņi būtībā ir līdzvērtīgi. Un ja reiz tā, kāpēc tad visi tā ķiķināja, kad Morisejs mizantropiskas godkāres lēkmē piedabūja apgādu Penguin laist klajā viņa autobiogrāfiju tieši sērijā Penguin Classics? Galu galā, ja Morisejs ir tāds pats rasists kā Šekspīrs, tad iznāk, ka viņš ir arī tāds pats klasiķis.
Patiesībā jau, protams, tā nebūt nav. “Atcelšanas kultūra” (cancel culture) savā pašreizējā versijā radusies nesen, sasniegusi savu apogeju mūsdienās, un tās avoti, mehānisms, ideoloģija un, galvenais, mērķis ‒ tas viss meklējams tieši šeit un tagad, nebūt ne antīkajā Grieķijā vai 16. gadsimta Florencē. Uz Homēru, Karavadžo, de Sādu vai Viljamu Bleiku atcēlāji raugās kā mūsu laikabiedriem; tie nav vēsturiski eksistējuši rakstnieki, mākslinieki, komponisti u.c., bet gan mūsu šodienas apziņas personāži, multeņu varoņi, ar kuriem mūsu līdzpilsoņu bērnaugušo (kidult) apziņa pūlas manipulēt kā ar animācijas filmu tēliem. Rafaels ‒ tas ir bruņurupucis nindzja. Homērs, pats par sevi saprotams ‒ Homērs Simpsons. Vēlīnais kapitālisms līdz galam komodificējis kultūru, pārvēršot tās radītājus ‒ dzīvus un mirušus, slavenus un mazpazīstamus ‒ par visparastākajām precēm košā iesaiņojumā. Ar viņiem būtībā notiek tieši tas pats, kas ar šampūniem, cepumu paciņām vai konservētu pupiņu skārdenēm. Arī tos taču pa laikam “atceļ”, kā tas gadījies ar zīmolu Uncle Ben’s, kas nu ētisku apsvērumu dēļ pārtapis par Ben’s Original. Afroamerikāņu tēvocīti, kurš, būdams lāga dvēsele, pabaros vienkāršu cilvēku ar nedārgu, garšīgu un no visas sirds pagatavotu ēdienu (lūk, jautājums ‒ nez vai baltais arī tā pamielotu?), aizstāj atsauces uz oriģinālu, pirmsākumiem, autentiskumu, īstumu (sak, Bens savulaik baroja ar teicamu, bet vienkāršu ēdienu bez kādas ķīmijas ‒ un turpina mūs barot tieši tāpat, tikai bez jebkādām asociācijām ar piederību noteiktai rasei). Tieši tāpat jaunam zīmolam var pielāgot arī Šekspīra “Venēcijas tirgotāja” Šailoku – antisemītiskas karikatūras vietā lasītājam (izrādes skatītājam) piedāvāt satīru par šodienas baņķieriem, sak, Shylock ‒ tas nemaz nav cilvēka vārds; tā saucas finanšu kompānija, kura savus darījumus kārto it kā bikli un pat mazliet kautrīgi (shy), taču patiesībā rīkojas caurcaurēm ciniski, atņemot neveiksmīgiem klientiem viņu naudiņu un paslēpjot to savos seifos aiz septiņām virtuālām slēdzenēm (lock). Nē, tas nav neveikls mēģinājums pajokot. Kaut ko tamlīdzīgu taču pavisam viegli iztēloties, vai ne? Taču svarīgākais ir kas cits ‒ tieši tādas pašas manipulācijas ar visdažādākajiem personāžiem veiktas arī agrāk, dažādos vēstures periodos, gan senos, gan ne tik ļoti. Agrīnie kristieši atcēla pagānisko helēnisma kultūru; Apgaismības un klasicisma laikmeti, kuri lepojās ar savām ideālajām proporcijām, atcēla kroplīgo gotiku, izsmalcinātie prerafaelīti ‒ savu laikabiedru, fabrikantu un finansistu vulgāro kultūru, un tā tālāk. Un ja arī ne gluži atcēla, tad vismaz pēc sirds patikas manipulēja ar vajadzīgajiem personāžiem. Aristotelis, izklāstot pitagoriešu mācību, pamanījās atcelt pašu Pitagoru, gluži tāpat kā Staļins savā “VK(b)P vēstures īsajā kursā” atcēla Trocki.
Tātad iznāk, ka var iecietīgā vīzdegunībā atmest ar roku, paziņojot, ka, sak, tas viss jau šajā saulē pieredzēts ‒ nekā jauna; nomierināmies un ejam tālāk. Taču tā tomēr gluži nebūs. Protams, senču un laikabiedru “tīrīšana” piekopta vienmēr, taču šodienas versijai piemīt divas īpatnības, kas pašreizējo atcelšanas kultūras situāciju padara par kaut ko līdz šim nepieredzētu.
Pirmkārt, lēmums par to, ka šis te vai šī te nav cienīgi ieņemt vietu mūsu kultūras atmiņā – nav svarīgi, operatīvajā vai, tā sakot, kanona cietajā diskā ‒, tiek pieņemts, pamatojoties tikai un vienīgi uz sabiedrības ētiskajiem nosacījumiem. Ētika, protams, ir simtprocentīgi sociāla konstrukcija, ja vien nav būvēta uz reliģiskiem pamatiem ‒ to vārda tiešā nozīmē veido sociāla matērija. Tādas lietas kā “mūžīga, pārlaicīga sabiedrības ētika” vienkārši nav. Neraugoties uz to, ētika, savā būtībā ‒ koncentrēts attiecīgā laikmeta atspoguļojums, izliekas tieši par kaut ko mūžīgu un pārlaicīgu. Un tieši tāpēc to iespējams attiecināt tiklab uz Homēru kā Homēru Simpsonu. Ētika ir šķietami universāla, tikai tās universālisma pamatā ir samērā izplūdis priekšstats par humānismu, taisnīgumu un citām brīnišķīgām nereliģiozām lietām, kuras it kā vienmēr pastāvējušas un pastāv cilvēku sabiedrībā.
Problēma vienīgi tāda, ka humānismu izdomāja 15. gadsimtā, apgaismību un racionālo saprātu ‒ 18. gadsimtā, progresu ‒ aptuveni tajā pašā laikā, bet sociālo taisnīgumu kā visaptverošu koncepciju ‒ vispār tikai 19. gadsimtā. Citiem vārdiem, viena (vai divu, bet tas šajā gadījumā ir nebūtiski) vēsturiskā laikmeta radītais uzspiež savus principus visiem pārējiem periodiem un arī citām zemeslodes teritorijām. Iestājoties par multikulturālismu un antikoloniālu pieeju, atcelšanas kultūras piekritēji šajā gadījumā paši izrīkojas kā visnešpetnākie ideoloģiskie kolonizatori un Rietumu supremacisti. Ētiskās koncepcijas, kas kalpo par pamatu morālās tiesas spriedumiem un kultūras attīrīšanai (lai gan jautājums ‒ kas īsti no šāda viedokļa ir kultūra?) no imperiālista Vergilija, mizogina Šopenhauera, rasista Eduarda Manē, antisemīta Dostojevska, fašista Selīna, nacista Heidegera, staļinieša Hobsboma, ziņotāja Orvela un vienkārši draņķīgām un kašķīgām cilvēciskām būtnēm, kas pazīstamas kā Patrīcija Haismita, Morisejs, Džonijs Rotens un desmitiem tūkstošu citu ‒ tā ir koncepcija, kas veidojusies noteiktā vēsturiskā laikmetā un raksturīga tam drīzāk kā horizonts, uz kuru tiekties un kuru gaidīt, nekā realitāte. Taču šobrīd, jau pilnīgi citos apstākļos, ne tajos, kuros dzīvoja Fičīno vai Ruso, tā tiek likta lietā kā universālu likumu kopums, ko nav pieļaujams ne apšaubīt, ne kritizēt. Interesanti, ka atcelšanas kultūras laikos morāles (tiesas) spriedumi triumfē, ne jau pateicoties savam spēkam, nevainojamai loģikai, ideāli izsvērtiem argumentiem ‒ nē, tie uzvar ar savu skaitu, sociālo tīklu ierakstu un komentāru daudzumu un tamlīdzīgu lieliski organizējamu balto troksni. Turklāt tam visam piemīt izteikti emocionāls, nebūt ne racionāls raksturs. Ētiskā loģika, kas daudzējādā ziņā dzimusi Saprāta laikmetā, šodien atsakās no saprāta par labu jūtu un psihisku reakciju paliem. Un šajā ziņā atcelšanas kultūra ne ar ko neatšķiras no sava it kā galvenā ienaidnieka, labēji radikālā konservatīvisma, kurš neieredz racionālu domāšanu ‒ vispār jau arī vienkārši prātu un veselo saprātu. Šajā apstāklī slēpjas ne tikai atcelšanas kultūras spēks un reizē vājums, bet arī tās absolūtā, asā un nekļūdīgā mūsdienība: galu galā, mēs dzīvojam vēlīnajā kapitālismā, kura sociāli psiholoģiskā un kultūras loģika no ikviena pieprasa aukstā saprāta iejaukšanās nesabojātu “neviltotību”, “jūtu patiesumu”; tā pieprasa, lai mēs “izpaužamies” (express yourself!) un tā rezultātā “tiekam sadzirdēti” (you must be heard!). Emocijas savācas straumēs, komodificējas, pārvēršas par preci tālākai kulturālai un politiskai atražošanai, ne tuvu ne liriskās, bet gan ciniskās un pragmatiskās mūsdienu pasaules kārtības maskēšanai. Atcelt lai apsargātu.
Otrkārt, tas viss norisinās varbūt “vēlīna modernisma”, bet varbūt “postmodernisma” vai pat “post-postmodernisma” ērā. Bet modernisms, turpinot romantisma ‒ īpaši vēlīnā romantisma – tradīciju, uzstāja uz pilnīgu mākslas autonomiju, pasludinot to par valstību, kurā mājo vien Meistarība, Gars un Ģēnijs, bet garlaicīgajai morālei un tamlīdzīgiem piezemētiem sadzīviskiem nosacījumiem vienkārši parāda durvis. Un ja tā, tad tiesāt Mākslinieku (noteikti ar lielo burtu) pēc tiem pašiem likumiem (kaut vai neformāli) kā mūs, parastos mirstīgos, ir nepieļaujami. Patiesībā jau tieši otrādi ‒ jo sliktāka atzīme par uzvedību lasāma tā vai cita Radītāja (arī noteikti ar lielo burtu) liecībā, jo interesantāka ir viņa Māksla (atkal lielais burts). Ļaunākajā gadījumā norakstīsim visu nelāgo kā aizkustinošas ģēnija dīvainības: nejauku izturēšanos pret apkārtējiem, žūpošanu, izvirtību, nelietību, alkatību, nodevību ‒ jebko. Patiesībā tieši šāda nostāja šodien nodod vecā modernisma kaluma cilvēku. Atgriežoties pie Haismitas ‒ lūk, ko par viņu (tiesa gan, jau pēc rakstnieces nāves) sacīja viņas darbu amerikāņu izdevējs Oto Penclers: “Viņa bija augstprātīga, cietsirdīga, nemīlēta un nemīloša cilvēciska būtne; [...] es nekad nespēju saprast, kā cilvēciska būtne vispār var būt tik nepielūdzami riebīga. [...] Bet viņas grāmatas? Ģeniālas.” Un Penclers izdeva šīs grāmatas ‒ ne tik daudz naudas dēļ, cik tādēļ, ka vispār mīl grāmatas, literatūru, sacerētu autonomu pasauli, kura ‒ ja vien labi uzbūvēta – ir daudz patiesāka nekā tā saucamā realitāte. Šodien cilvēks no kādas mums tuvākas paaudzes, ilgi nedomājot, atceltu kārtējā Haismitas romāna publicēšanu jau pēc autores pirmā indīgā paziņojuma ‒ tāda, kā viņas slavenā sentence par to, ka sievietes mēnešreižu laikā nevajagot ielaist bibliotēkās. Taču, ja Haismita tā nerunātu (un nedomātu), viņa nesarakstītu to, ko ir sarakstījusi.
Tāpēc arī tik sāpīgs šāds kritiens no cilvēciskās morāles neiegrožoto brīnišķo modernisma monstru pasaules uz nīkulīgo arodkomiteju, kurp dodas sūdzēties par brunču mednieku un žūpu vīru. Vispār jau kļūst diezgan skumji un pat baisi ap sirdi ‒ jo pēc šādām “tīrīšanām” pāri nepaliek tikpat kā neviens. Drošā attālumā no atcelšanas kultūras var atrasties vienīgi tie, kas nodzīvojuši savu mūžu tālu no citiem, vienatnē, brīvprātīgā (un būtībā mokošā) pašizolācijā ‒ kā Emīlija Dikinsone vai Agnese Martina. Taču vispār jau reizēm neglābj pat vientuļnieka dzīve ‒ atcerēsimies ļaunīgo tērgāšanu par to, ka romāna “Uz kraujas rudzu laukā” autors neesot bijis vienaldzīgs pret nepilngadīgām meitenēm. Tāpēc savus grēkus labāk neslēpt, īpaši, ja esi dzimis pasen un kuru katru dienu vari nolikt karoti. Pirms kādiem trim gadiem progresīvā sabiedrība pieprasīja, lai no muzejiem izvāc Baltusa gleznas. Pašam Baltusam tas jau sen vairs nerūp; viņš nomira 2001. gadā, 93 gadu vecumā. Arī viņa darbu cenu (tos ar lielu azartu izpērk visdažādākie “biezie”, no vecmodīgiem baņķieriem, kas mīl piekopt dekadentisku dzīves stilu, līdz rokzvaigznei Bono) tas nav nekā iespaidojis, ja nu vienīgi pretējā virzienā. Un tā nu visas šīs lietas, ko arvien sarežģītāk aplūkot klātienē par niecīgo muzeja biļetes cenu, tikai pieņemas vērtībā. Ja pašreizējā Morāles Arodkomiteja triumfēs arī turpmāk ‒ un tā turpinās triumfēt vēl krietnu laiku, līdz pašreizējo vēsturisko saistību maiņai ‒, tad pārsteidzošos, trauksmaini sastingušos, nežēlīgos Baltusa darbus varēs ieraudzīt vienīgi vai nu īpašās tīmekļa vietnēs, vai arī tad, ja jūs uzaicinās ciemos kāds no noslēpumainajiem šokējošas mākslas kolekcionāriem. Jums jāpiekrīt, ka otrā iespēja ir visai maz ticama. Liekas, viss virzās uz to, ka mākslu aizvāks tālāk no plašākas sabiedrības acīm un sabāzīs dažādos šaubīgas slavas kambaros, vienalga ‒ virtuālos vai īstos.
Balthus. Thérèse sur une Banquette. 1939
Šo rindu lasītājam var rasties sajūta, ka autors kritizē atcelšanas kultūru, pievienojot savu vārgo balstiņu kārtīgo kultūras liberāļu korim, kas iestājas “pret jauno cenzūru”. Taču autors diemžēl neuzskata sevi par kārtīgu kultūras liberāli. Varbūt vēl ļaunāk, kāds teiks, ka autors pievienojas mizoginu, homofobu, rasistu, seksistu, poļu-ungāru vai trampistu pasugas tradicionālistu brēcieniem ‒ ka viņš sevi iztēlojas par kaut kādu alfa tēviņu un tādā garā. Nekā tamlīdzīga. Pret visiem šiem grēkiem autors jūt tādu pašu ‒ bet varbūt vēl lielāku ‒ pretīgumu kā pats kreisākais Stenfordas universitātes postkoloniālisma pētījumu profesors. Autors vienkārši nevēlas izlikties, ka tikai vakar uzzinājis par Homēra, Šekspīra, Tulūza-Lotreka, Henrija Millera, Vudija Alena, Arsenija un Andreja Tarkovsku, kā arī Džona Lenona un pat (ak debess!) Madonnas, Riannas un Arianas Grandes morālajām nepilnībām. Un šajā ziņā autors nav viens. Pirmkārt, mēs atceramies: nobody’s perfect, ieskaitot mūs pašus. Itin nevienam no mums nav ne mazāko tiesību uzstāties morālista lomā. Taču galvenais ir kas cits. Mana atcelšanas kultūras kritika nav kritika no labējo un pat ne no modīgā “diženās kultūras sargātāju” centra pozīcijām; tā ir kritika no kreisā spārna. Jautājums tikai, ko vispār var uzskatīt par “kreisajiem”. Daudz vieglāk ar lielu troksni (un korī) “atcelt” kārtējo vienalga kādas jomas darbinieku nekā vienkārši padomāt par divām lietām. Pirmkārt: ētiskā pozīcija, no kuras tiek pasludināti šodienas spriedumi, ir vēsturiski ierobežota, un tās vienīgā priekšrocība izpaužas tādējādi, ka mēs paši dzīvojam šajos konkrētajos vēsturiskajos rāmjos. Tā mums ir pierastāka, pat automātiskāka; atcelšanas kultūra ir pirmais, pie kā šodien instinktīvi tveras labi audzināts un progresīvs cilvēks, kura priekšā pavērusies kāda netaisnība. Pirmais ‒ un arī pats vieglākais. Vienkāršāk, daudz nedomājot, atcelt nekā iedziļināties detaļās. Vēl jo vairāk tāpēc, ka mūsu pasaulē gandrīz pilnīgi zaudētas jebkādas vēsturiskās domāšanas iemaņas: vēsture pasniedz mums “mācību stundas”, “māca”, nevis rosina ķerties pie smaga un ķēpīga atšķirību meklēšanas darba. “Vēsture” šodien ir politiķu “bu-bu-bu” un popkultūras “pif-paf” un “buč-buč”, kad rodas nepieciešamība pamācīt vai izklaidēt, izmantojot pašu pielaidīgāko un nekļūdīgāko materiālu ‒ pagātni. Rietumu universitātes kreisi liberālais postkoloniālisma pētījumu profesors taču visbiežāk aizņem tieši to mācību spēku vietu, kurā senāk ne tik daiļrunīgais arheologs, paleogrāfs, “vēstures praktiķis” sēdēja un urbās cauri avotiem, neriskējot izdarīt jebkādus kaut cik tālejošus secinājumus. Šodien gan, tieši pretēji, urbties urbjas retais, toties secinājumu netrūkst.
Atcelšanas kultūra un sazvērestības teorijas ir līdzvērtīgi mūsu laikmeta augļi. Taču par to es jau runāju iepriekš. Svarīgi ir kas cits. Pasaulē, kura patiešām virzās uz ekoloģiskas pašiznīcināšanās pusi, pasaulē, kurā miljoniem cilvēku dzīvo badā un/vai cieš no savu un svešu valdnieku idiotiskā stulbuma un cietsirdības, pasaulē, kurā ‒ tāpat kā vecajos labajos laikos ‒ meitenei no strādnieku rajona vai zēnam no graustiem praktiski vienlīdz grūti tikt līdz salīdzinoši drošai vietai, kur varētu nedaudz atslābināties un ieklausīties spriedelēšanā par to, vai mums būtu vērts saglabāt kultūras kanonā Homēru, vai varbūt tomēr viņu labāk nomainīt pret kādu nekaitīgāku rakstītāju; šajā pasaulē, kura gaida mūsu aktīvo līdzdalību, gribu, vīrišķību, darbu un pašaizliedzību ‒ vai vērts tērēt tik dārgo laiku, lai iedziļinātos Vudija Alena vai Čārlza Dikensa ģimenes dzīves apstākļos? Lūk, tas ir patiesi nopietns jautājums. Un, protams, tas ir jautājums par to, ka “atcelšana” ir tikai viens no pašreizējā, noziedzīgi netaisnīgās lietu kārtības “apsardzes” veidiem.
