ZIŅAS  
Izstāžu atklāšanas šonedēļ Rīgā 4

Arterritory.com
07/05/2012

“Mākslinieka Borisa Bērziņa (1930–2002) vērtības”
Eiropas Savienības māja, Rīga
7.–31. maijs, 2012

Nelielajai izstādei Eiropas Savienības mājā ir izvēlētas četras gleznas un divpadsmit zīmējumi no plašās Borisa Bērziņa memoriālās kolekcijas ar autora dzīves vērojumiem zvejnieku ciemā, kāpu ainavā un mākslinieka darbnīcā. Boriss Bērziņš ir viens no redzamākajiem Latvijas mākslas pārstāvjiem 20. gadsimta otrās puses kultūrainā. Izstādes kuratore un LNMM Borisa Bērziņa memoriālās kolekcijas glabātāja Gundega Cēbere par izcilo gleznotāju raksta: “Kaut arī katra darba pamatā ir konkrēti dzīves norišu vērojumi, sižetam Borisa Bērziņa darbos ir pakārtota nozīme, jo sadzīviskos, vienkāršos notikumus viņš ir pacēlis līdz filozofiska vispārinājuma līmenim. Un tādēļ zvejnieku dzīves ainas, svētku mirkļi ar vecu vai jaunu cilvēku figūrām, portretiskiem izcēlumiem, ikdienas priekšmeti un norises ir lietas, ar kuru starpniecību gleznotājs runā par visiem svarīgiem jautājumiem, kas ietver mūžīgās tēmas par dzīves jēgu, par cilvēku visplašākajā nozīmē, par dzīves izpratni, un viņš spēj izdarīt to, kas nepieciešams mākslas darbā – savas domas paust tik pārliecinoši, ka ir pilnīgi skaidrs: šo saturu nav iespējams atklāt ar citu formu.” Izstādi Eiropas Savienības mājā, atzīmējot Eiropas gadu aktīvai novecošanai un paaudžu solidaritātei, rīko Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā un Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. 

Aspazijas bulvāris 28
Rīga, Latvija
www.esmaja.lv

Agnese Rudzīte-Kirillova un Ieva Saulīte
“Kārtības formula. Inventarizācija”
Laikmetīgās mākslas centra “Ofisa galerija”, Rīga
8. maijs – 6. jūnijs, 2012

Kā noslēdzošais pasākums sērijā “SADARBĪBA+KONTEKSTS” Laikmetīgās mākslas centra (LMC) “Ofisa galerijā” tiek atklāta instalācija “Kārtības formula. Inventarizācija”. Agneses Rudzītes-Kirillovas un Ievas Saulītes kopdarbs pievērš uzmanību institūcijai, kas var būt gan kultūras iestāde, gan ģimene, laulība vai valsts vadība. Instalācija ir tapusi no LMC pieejamiem priekšmetiem. “Katra telpa raksturo tur mājojošā vai strādājošā cilvēka vērtību un uztveres sistēmu, dzīvesveidu un izvēlēto profesiju. Inventarizāciju veicot, notiek sausa faktu uzskaite, kas vedina kritiski atskatīties uz institūcijas uzbūvi. Inventarizācijas laikā ierauga kā nepieciešamo, tā arī nevajadzīgo lietu uzkrājumu, kas uzskatāmi raksturo, vai institūcijas “ķermenis” spēj pilnvērtīgi funkcionēt,” ar izstādes ideju iepazīstina autores. Instalācija top četros piegājienos. Vispirms mākslinieces kopā ar LMC darbiniecēm veido pamatekspozīciju, bet vēlāk “savu kārtību ieviest” tiek aicināti to profesiju pārstāvji, kas rūpējās par svarīgāko sabiedrības funkciju nodrošināšanu: taisnīgumu un kārtību, par vizuālo pasaules izpratni un par mobilitāti. Iesaistīties aicināti arī skatītāji. Ieva Saulīte ir māksliniece un kuratore, bet Agnese Rudzīte-Kirillova Latvijas mākslas kontekstā atpazīstama kā tēlniece, kas starptautisku atzinību guvusi efemēru materiālu  (kā smiltis, ledus, sniegs un uguns) skulptūru festivālos. Abas mākslinieces aktīvi piedalās projektos gan Latvijā, gan ārvalstīts.

Alberta iela 13
Rīga, Latvija
www.lcca.lv


Valdis Villerušs “Asamblāža”
Galerija “Bastejs”, Rīga
10. maijs – 12. jūnijs, 2012

Par godu Valda Villeruša 70 gadu jubilejai, galerijā “Bastejs” tiek rīkota viņa personālizstāde “Asamblāža”, kuras kuratore ir gleznotāja Helēna Heinrihsone. Valdis Villerušs ir grafiķis, grāmatu mākslinieks un Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, kurš izstādē eksponētās asamblāžas ir salicis no grāmatām un priekšmetiem, radot telpiskas kompozīcijas. Iekļautas ir gan tādas grāmatas, pie kurām viņš pats ir strādājis, gan arī citi viņam nozīmīgi dažādu laiku un izcelsmes izdevumi. “Priekšmetiem, kurus atlasu galvenokārt no savas ikdienas vides, cenšos piešķirt simbolisku, asociatīvu, ilustratīvu vai kādu citu nozīmi. Radīt jaunu realitāti ir valdzinoši,” tā Villerušs par izstādi. Bet 1998. gada intervijā žurnālam “Studija” viņš par grāmatu laikmetu griežos ir teicis, ka tās “struktūra un veidols lielos mērogos maz mainījies. Droši vien tādēļ, ka grāmata ir perfekti izstrādāts, lietošanai parocīgs informācijas izplatīšanas līdzeklis.”

Alksnāja iela 7
Rīga, Latvija
www.bastejs.lv

Kurts Fridrihsons “Fridrihsons par Fridrihsonu”
Rīgas Mākslas Telpa, Rīga
10. maijs – 5. augusts, 2012

Izcilajam latviešu māksliniekam un domātājam Kurtam Fridrihsonam (1911–1991) pērn apritēja simtgade. Rīgas Mākslas Telpā līdz pat augusta sākumam ir skatāma viņam veltīta izstāde “Fridrihsons par Fridrihsonu”. Ekspozīcijas atslēga ir ietverta jau tās nosaukumā, norādot uz mēģinājumu atainot, kā mākslinieks ir modelējis savas dzīves un mākslas savīšanās punktus, kas izstādes aprakstā nodēvēti par “inscenējumiem”. Jāpiebilst, ka 60. un 70. gadu mijā gleznotājs Fridrihsons veidojis arī izcilas scenogrāfijas, ar kurām nereti aizsteidzies priekšā savam laikam, tostarp ar skandalozo skatuves risinājumu Pētera Pētersona režisētajam Fjodora Dostojevska “Idiotam” Dailes teātrī, kas likumsakarīgi izvēlēts par šīs izstādes centru, akcentējot spēles, pat teatrālisma aspektu mākslinieka personībā. Kā min izstādes veidotāji, nošķīrums starp mākslu un dzīvi Fridrihsonam nav bijis izteikts. Taču kā izstāstīt pašam sevi, savu dzīvi? “Tikai vajag uzmantīties,” reiz rakstījis Fridrihsons, “jēdzienam “mūžīgi” un “vienmēr” nav cilvēka mēroga. Varbūt, ka cilvēka būtība ir tikai pārejošo kustību un domu vibrācija.” Iespējams, tieši tālab mākslinieks dziļi respektējis nejaušību un detaļu nozīmību un mazo mirkļu mūžību, kas regulējuši gan viņa dzīvi, gan plaši izmantoti viņa mākslā. Respektējot māksliniekam un teatrālismam būtiskos grieķus (sešdesmitajos gados iznāk latviešu tulkojumi Homēra eposiem “Īliāda” un “Odisejs” ar Fridrihsona ilustrācijām), izstāde veidota kā labirinta fragments, kurā, kā jau fragmentā, pazust ir neiespējami. Skatītāji ir aicināti sekot Fridrihsona dzīves izgaismojumiem gan caur atklātām pasāžām, gan “kabinetiem” vai “melnajām istabām”. Izstādē izmantoti Fridrihsona darbi no Valsts Mākslas muzeja, Mākslinieku savienības kolekcijas un Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja fondiem, gan arī no Gundegas Repšes un Jāņa Spalviņa personīgā īpašuma, kas līdz šim nav eksponēti. Tāpat, respektējot mūsdienu tehnoloģijas, tiek demonstrētas apjomīgas mākslinieka dažādu periodu darbu sērijas, audioieraksti, TV ieraksti, kā arī fotogrāfijas un biogrāfiskie materiāli.

Izstādes kuratori: Gundega Repše un Jānis Spalviņš

Kungu iela 3 (zem Rātslaukuma)
Rīga, Latvija
www.artspace.riga.lv


Aleksandra Demenkova “Zudušo sapņu teritorija”
Latvijas Fotogrāfijas muzejs, Rīga
10. maijs – 10. jūnijs, 2012

“Cik relatīva ir stabilitāte, ko rada mūsu ģimenes, cik šaura tomēr ir robeža starp garīgo vai fizisko veselību un slimību: bezrūpīga ikdiena un posts, cerība un izmisums, brīvība un mūža ieslodzījums ir turpat blakus viens otram,” stāsta krievu fotogrāfe Aleksandra Demenkova (1980), kuras melnbalto darbu izstāde “Zudušo sapņu teritorija” ir apskatāma Latvijas Fotogrāfijas muzeja abos stāvos. Pie sērijas viņa sāka strādāt jau 2007. gadā, piedaloties Jūpa Svārta (Joop Swart) meistarklasē jaunajiem fotožurnālistiem, World Press Photo ietvaros. Apmeklējot psihiatrisko slimnīcu Ņepovā un citus Krievijas lauku rajonus, fotogrāfe fiksējusi notikumus to cilvēku dzīvē, kas parasti tiek pieskaitīti sociāli ne tik veiksmīgai sabiedrības daļai. “Zudušo sapņu teritorija” ir šo cilvēku patiesie stāsti fotogrāfijās. Aleksandra Demenkova ir dzimusi Krievijas pilsētā Kingisepā, un pirmo foto izstādi viņa ieraudzīja vien 18 gadu vecumā, ierodoties Sanktpēterburgā. Līdz tam viņa nebija domājusi, ka fotogrāfijas varētu būt izstādītas arī galerijās un muzejos. 2002. gadā Demenkova absolvēja Fotožurnālisma fakultāti Sanktpēterburgā un jau vairāk nekā piecus gadus aktīvi piedalās dažādās starptautiska mēroga meistarklasēs, rīko izstādes un saņem godalgas.

11. maijā plkst. 18.00 Fotogrāfijas muzejā notiek tikšanās ar izstādes autori Aleksandru Demenkovu.

Mārstaļu iela 8
(Ieeja no Alksnāju ielas)
Rīga, Latvija
fotomuzejs.lv


Arnis Kleinbergs “Naftalīns”
Latvijas Arhitektūras muzejs, Rīga
10. maijs – 6. jūlijs, 2012

Izstādē “Naftalīns”, Latvijas Arhitektūras muzejā, viens no latviešu ražīgākajiem arhitektiem Arnis Kleinbergs rāda tādu vai citādu iemeslu dēļ nerealizētos projektus, kurus komentē ar humoru un aicina uz arhitektiem neierastu ekspozīciju: “Šajā zālē atradīsiet tikai vienu pavisam svaigu projektu, kas ar reālām cerībām veras nākotnē. Ja kaut ko vēl pamanāt vai sajūtat, ziniet, tas viss ir tīrākais naftalīns. Dažāda vecuma un izmēra tukšie sapņi, plaukta arhitektūra un apsūbējušu ideju portreti pārblīvējuši manu darba skapi un nav redzama iemesla neveikt lielo tīrīšanu.” Arnis Kleinbergs biroja “ARHIS” ietvaros ir realizējis virkni projektu, tostarp vairāk nekā piecdesmit privātmājas, CSDD nodaļu ēkas Latvijas pilsētās (2000–2012), kā arī CSDD maksājumu centru (2005) un veikalu “MC2” Rīgā (2002), skatu torni Dzintaru Mežaparkā (2005–2010) u.c. Jāatzīmē, ka “Projektēšanas birojs ARHIS” ir viens no pirmajiem arhitektu birojiem, kurš tika nodibināts pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas – 1998. gadā. Bet līdzās īstenotajiem projektiem ir arī daudz nerealizēto. Kā stāsta Latvijas Arhitektūras muzeja vadītāja Ilze Martinsone, “arhitektūrā nerealizēto darbu procents ir milzīgs, un tam parasti nav sakara ar autora gribu – “būt vai nebūt” ir pasūtītāja un valsts ekonomiskās situācijas rokās. Tostarp nerealizētie projekti ir vairāk nekā būtiska arhitektūras kopējā procesa sastāvdaļa, bieži tie ir labākie autora darbi, kas dokumentē radoša indivīda personisko pieredzi tikpat labi kā atspoguļo situāciju sabiedrībā.” 

M. Pils iela 19
Rīga, Latvija
www.archmuseum.lv

Ulrike Otingere. Retrospekcija
Gētes institūts, Rīga
10. maijs – 20. jūlijs, 2012

Ar fotogrāfiju izstādi un filmas demonstrējumu Gētes institūts Rīgā Latvijas skatītājiem sagādā jau otro satikšanos ar vienu no savdabīgākajām vācu māksliniecēm, kuras darbi vienmēr nojaukuši un pārkāpuši dažādu žanru robežas. 1942. gadā dzimusī Ulrike Otingere ir viena no starptautiski slavenākajām vācu kinomākslas pārstāvēm. Arī mākslinieces fotogrāfijas, kas tapušas vēl pirms viņas pirmajām filmām, nonākušas ievērojamās privātajās un publiskajās mākslas kolekcijās. Ulrikes Otingeres filmas un fotogrāfijas lielākoties ir ļoti cieši saistītas. Filmēšanas un fotografēšanas vietas bieži ir līdzīgas, dažreiz arī attēlu motīvi, un tomēr mākslinieces fotogrāfijas veido patstāvīgu kosmosu un ne mazākajā mērā neatsaucas uz viņas filmām. Šausmas un skaistums, dzīvesprieks un psihiski bezdibeņi ir klātesoši visos viņas darbos. Izstādes fotogrāfijas ir sagrupētas sadaļās “En face”, “Mongolija”, “Theatrum Sacrum”, “Tirgus”, “Ikdiena” un “Arhitektūra”.

Izstāde 10. maija plkst. 18.00 vakarā tiek atklāta ar režisores Brigites Krāmeres 2012. gada dokumentālo filmu “Ulrike Otingere – Bodenezera nomade”.

Torņa iela 1
(Ieeja no Klostera ielas)
Rīga, Latvija
www.goethe.de 

kurkulis dīķis - 09.05.2012 23:19
ārprāc, rīt četras vienlaicīgi? kā tiks sadalīti viesi? :)))
Krix Krists - 08.05.2012 16:53
noteikti aiziešu uz to filmu par Otingeri...
Pauls Āders - 07.05.2012 17:20
Fridrihsons! O!
students . - 07.05.2012 14:59
wow! un pirmā jau šovakar un otrā jau rīt! eju pucēties! :))))