Foto

4. septembrī sākas Tallinas Arhitektūras biennāle. Ekspress intervija ar kuratoriem

Keiu Krikmann
04/09/2013

Tallinas Arhitektūras biennāle 2013, Igaunija
4. līdz 30. septembris, 2013  

No 4. līdz 30. septembrim otro reizi notiek Tallinas Arhitektūras biennāle TAB. Starptautisko arhitektūras un pilsētplānošanas biennāli rīko Igaunijas Arhitektūras centrs, taču, lai publikai varētu piedāvāt daudzveidīgu programmu, kurators ir katru reizi cits. Biennāles tēmu nosaka tieši kurators (vai kuratori).

Šogad kuratoru konkursā uzvarēja b210 arhitekti (Kaidija Eisa (Õis), Karīna Teugu (Tõugu), Kadrija Klementi, Aets Adesrs, Mari Hunta), kuru uzmanības centrā būs “sociālisma pārstrādāšanas” ideja un kuri pievērsīsies jautājumiem, kas saistīti ar modernisma arhitektūru un pilsētas telpu laika posmā no sešdesmitajiem līdz astoņdesmitajiem gadiem. Notiks daudzveidīgi pasākumi, to skaitā galvenie – simpozijs, kuratoru izstāde, redzējumu konkurss un Arhitektūras Augstskolas izstāde, kā arī vairāki mazāki pasākumi, kā diskusijas, ekskursijas ar gidu, prezentācijas un kino seansi.

Īsajā intervijā, kuru publicējam zemāk, b210 kuratori atbild uz dažiem jautājumiem par savu pieredzi, organizējot TAB 2013, un paskaidro savu motivāciju, izraugoties tēmu.  


Mērķis vīziju konkursam, kurš tika rīkots kā daļa no Tallinas Arhitektūras biennāles ar kulmināciju šajā rudenī, bija meklēt jaunas idejas, kā dažādot Tallinas Väike-Õismäe rajona urbāno telpu, kā arī uzlabot tā vidi dzīvošanai. Konkursa žūrijā bija arī dāņu stārhitekts Bjarke Ingelss. Konkursa apbalvošanas ceremonija notiks 7. septembrī.

TAB ir jauna biennāle, kas notiek tikai otro reizi – tas nozīmē, ka tai nepiemīt senas tradīcijas, kas varētu kalpot kā izejas punkts. Vai jūs uzskatāt, ka tas jūsu kuratora darbā devis lielāku brīvību, vai arī padarījis procesu sarežģītāku?

Tiesa, pirmā arhitektūras biennāle notika 2011. gadā. Taču liela arhitektūras pasākuma formāts nav Tallinai gluži svešs. Deviņdesmitajos gados sadarbībā ar citām reģiona arhitektu biedrībām te notika Ziemeļvalstu arhitektūras triennāle, taču 21. gadsimta sākumā triennāle bija beigusi pastāvēt. Šie pasākumi uz Igauniju atveda arī daudzus pasaulē pazīstamus arhitektus, kā, piemēram, Pēteru Zuntoru (Zunthor) un Snøhetta Architects. Līdz ar to biennāle savā ziņā turpina to, ko iesāka triennāle.

Tas, ka TAB kuratori un tēma katru reizi tiek izraudzīti no jauna, dod iespēju pārdomāt daudzus jautājumus jaunā kontekstā. Mēs šo brīvību redzam kā kaut ko pozitīvu – tādu, kas saglabā šo pasākumu “dzīvu”. Tomēr tas nozīmē, ka mēs, kuratori, un plašākā organizatoru komanda, darām šādu darbu pirmo reizi  – bieži vien ikdienas pienākumi prasa izgudrot daudz ko uz vietas. Nav nekā tāda, ko varētu paveikt ar copy-paste metodi, lai ietaupītu laiku. Taču tas nozīmē, ka gala produkts ir rūpīgi nostrādāts līdz pēdējai vīlei, nevis masveidā saražots, tāpēc redzēt to pabeigtu ir jo lielāks prieks.

Kas ir nozīmīgākās atšķirības, salīdzinot ar iepriekšējo biennāli? 

Visnozīmīgākā atšķirība ir tēma. Iepriekšējā biennāle pievērsās ainavas urbānisma jautājumam, kas ir daudz diskutēts un aktuāls citur pasaulē, taču relatīvi nepazīstams un nezināms Igaunijā – šoreiz mēs nolēmām koncentrēties uz ko tādu, kam būtu vietēja rezonanse, tāpēc arī tēma “Pārstrādājot sociālismu”. Mūsuprāt, būtiski, lai biennāle pievērstos tēmai, kas svarīga visiem – ne vien arhitektiem, bet arī citu profesiju pārstāvjiem. Telpa, kas radusies padomju periodā, ir ap mums itin visur, un ar to saistītas daudzas problēmas. Biennāle nodrošina formātu, ar kuru tiek vienuviet apkopotas profesionāļu atbildes, priekšlikumi un pat iedomu eksperimenti, taču reizē arī pilsētas iedzīvotāju viedokļi un vēlmes, kas balstīti ikdienas pieredzē. Tajā pašā laikā šī tēma nav saistīta tikai ar Igauniju – līdzīga telpa, kur atrodas modernisma arhitektūra no sešdesmitajiem līdz astoņdesmitajiem gadiem, raksturīga arī citur Austrumeiropā, Rietumeiropā un pasaulē. 


Vīziju konkursā, kas tika organizēts sadarbībā ar Tallinas pilsētu, tika iesūtīti 88 pieteikumi (86 no tiem pirms termiņa) no dažādām pasaules vietām. Attēlā redzams Urban Jungle pieteikums 

Kuratoru komanda sastāv no relatīvi jauniem cilvēkiem; jūs visi piederat jaunākai arhitektu paaudzei. Kādas ir jūsu attiecības ar padomju arhitektūru? Vai, gatavojoties biennālei, jūs ievērojāt kādas paaudžu atšķirības attieksmē pret padomju mantojumu?

Mēs gan esam jauni, taču mums ir personīga pieredze par šo laiku, pat ja tā ir pašķidra un galvenokārt saistīta ar ģimeni. Pēc mums nāks jauna arhitektu paaudze, kam šādu saikņu nebūs vispār, un aizvien vairāk cilvēku uzskatīs ēkas apkārtējā pilsētas vidē par vienkārši vēsturiskām. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc šķita interesanti uzdot tādus jautājumus kā “Kas mums būtu jāuzskata – vai ko nākotnē uzskatīsim – par vērtīgu padomju telpiskajā mantojumā?” un “Kādas idejas šīs vides pārstrādē ir konstruktīvas?”.   

Šie jautājumi sasaista arhitektūras vēsturi ar tagadnes problēmām, kā arī tām, kas gaidāmas nākotnē – ar cieņu raugāmies uz to, kas jau pastāv, jautājumos ietveram arī piedzīvojumu garu un drosmi pētīt. Mums šķiet, ka tieši tas piešķir šiem jautājumiem vērtību. Bet jā, esam ievērojuši paaudžu atšķirības attieksmē pret padomju mantojumu, kaut gan šīs atšķirības rodas cilvēku attieksmē pret dažādām dzīves jomām; taču mēs tik daudz nekoncentrējamies uz ideoloģiju un politiku, bet gan uz arhitektūru. Un mums šķiet, ka vide, kur sastopams spēcīgs padomju mantojums, nav saņēmusi pietiekami daudz uzmanības – kā pilsētas vide un arhitektūra. 

Redzējumu konkurss attiecībā uz Veike-Eismē (Väike-Õismäe) rajonu bija ļoti populārs. Kāpēc, jūsuprāt, tā? Dalībnieki bija gan no Austrumu bloka iekšienes, gan ārienes – vai, jūsuprāt, daļa no pievilcības slēpās iespējā strādāt ar “eksotisko” padomju arhitektūru?

Mēs uzskatām un ceram, ka šī popularitāte bija mūsu rūpīgi izplānotas izvēles rezultāts – no vienas puses, Veike-Eismē pārstāv telpas tipoloģiju, kāda labi pazīstama visā pasaulē (modernistisks Plattenbau rajons), bet, no otras, par spīti plašajiem mērogiem, šis rajons ir samērā saprotams pat tad, ja aplūkojam to pavirši. Tā riņķveida izkārtojums piesaista uzmanību, aplūkojot to Google Earth, un kalpo kā orientieris; turklāt modernisktiskā pilsētvide piespēlē viegli apjaušamu problēmu. Jā, Veike-Eismē “eksotiskās” konotācijas varētu būt daļa no pievilcības, kaut gan to nenodrošināja tikai ģeogrāfiskā atrašanās vieta – svarīga bija arī laika dimensija; arhitektu konkursos bieži tiek meklēts risinājums kaut kam jaunam, tādam, kas vēl neeksistē, turpretim šajā konkursā tika analizēts rajons, kas jau pastāv (un var pat likties pabeigts).


F23

Daļa no biennāles pasākumiem notiek padomju perioda ēkās, kas plašākai publikai šobrīd nav pieejamas: kuratoru izstāde tā saucamajā Šprotu bundžā, kur atrodas Ārlietu ministrija; simpozijs – šobrīd slēgtajā kinoteātrī “Kosmoss”; Arhitektūras Augstskolas izstāde – Linahallē, kas ir bijusī Ļeņina Kultūras un sporta pils, kur arī vairs nenotiek pasākumi. Kādu motīvu vadīti jūs izraudzījāties tieši šīs vietas? 

Galvenokārt biennāles tēmas dēļ – “Pārstrādājot sociālismu”. Ja to nedarīs biennāles organizatori, kurš gan cits rādīs piemēru un uzsāks diskusiju gan burtiskā, gan metaforiskā nozīmē? Nevar to iedomāties citādi – kā gan mēs varētu runāt par šo arhitektūru, kas mums visu laiku ir apkārt, bet darīt to vietā, kur tāda veida arhitektūra nav redzama?

Bet kāpēc šīs konkrētās ēkas? Tā saucamā Šprotu bundža ir tālaika arhitektūras šedevrs, kas publikai nav bijis pieejams – tā bija mūsu izvēle jau no paša sākuma, mūsu Svētais Grāls.  Esam pateicīgi Igaunijas Ārlietu ministrijas darbiniekiem, ka viņi ir pielāgojušies mūsu projektam un atvēruši telpas publikai. Nav nemaz tik parasta lieta noturēt izcilu publisku izstādi ēkā ar tik lielu valstisku nozīmi. Pilsētas dome Linnahall mums deva iespēju izveidot saikni ar Igaunijas paviljonu Venēcijas Arhitektūras biennālē pērn. Paralēli šīm ceremoniālajām telpām, kino “Kosmoss” ir pazīstamāks un, ņemot vērā tā dimensijas un kompaktumu, tipiskāka Igaunijas ēka. Ir arī ceturtā vieta, kur notiek biennāles pasākumi – tukša skola Veike-Eismē, kas būvēta pēc “tipveida projekta”. Šī konkrētā ēka varbūt daudziem nav pazīstama, taču tā atgādina neskaitāmas citas skolas, kas būvētas pēc tā paša projekta.

Galvenās programmas pasākumi notiek no 4. līdz 8. septembrim.  

Vairāk informācijas šeit: www.tab.ee