Ekspresintervija ar Ivaru Heinrihsonu
Agita Salmiņa
02/10/2014
Šodien, 2.oktobrī galerijā „Māksla XO” tiks atklāta gleznotāja Ivara Heinrihsona izstāde „Klavieru darbi”. Heinrihsona daiļradi caurvij trīs motīvi – balerīnas, zirgi un klavieres – un visiem raksturīga ahromātiska krāsu palete. Šie motīvi ir tēlu sistēma, caur kuru mākslinieks personificē cilvēka ego. Taču, kas ir zīmīgi – šie tēli nekad nesastopas vienā gleznā. 2013. gadā par izstādi Le Cheval et de Chevaux galerijā „Māksla XO” Ivars Heinrihsons tika nominēts Purvīša balvai. Šoreiz piecos lielformāta darbos galvenā loma piešķirta klavierēm, kuras, autora vārdiem, ir „kultūras zīme, kaut kas pamatā esošs, kas liek sevi sakārtot”.
Pirms izstādes, tiekoties ar mākslinieku viņa Baznīcas ielas dzīvoklī, Heinrihsons ar lepnumu ‘iepazīstina’ ar ‘galveno vaininieku’ – melno flīģeli, kas atrodas pirmā stāva viesistabā. Sarunas gaitā viņš atklāj savu īpašo saikni ar klavierēm – tās vienmēr viņu pavadījušas. „Pretmetu izmantošana aptver visu Ivara Heinrihsona daiļradi – gan izmantotajā tēlu sistēmā, gan krāsu pielietojumā, gan otas žestā. Baltais un melnais, gaišais un tumšais, miers un kustība kā ieelpa un izelpa – viss ir pulsējošs un savstarpēji nomaina viens otru, savstarpēji pievelkas, savijas un atgrūžas,” viņa daiļrades būtiskos akcentus min galerijas „Māksla XO” vadītāja Ilze Žeivate. Kā mākslā, tā arī mākslinieka dzīvē pastāv kontrasti. Pametot pirmā stāva košās dzīvojamās telpas, dodamies uz otrā stāva studiju, kuru caurstrāvo Heinrihsonam piemītošais krāsu ahromātisms. Pēcpusdienas saules apspīdēti, visi pieci darbi sastādīti aplī un ir gatavi izstādīties. Par to pamatideju viņš nevēlas sīki stāstīt, sakot, ka māksla rodas tai mijiedarbojoties ar skatītāju un tam radot jaunas interpretācijas.
Jūsu daiļradi raksturo trīs motīvi – balerīnas, zirgi un klavieres. Labu laiku jūsu darbos nefigurēja klavieru motīvs – kas lika tam atkal pievērsties?
Šīs tēmas parasti viena otru nomaina. Taču šī ir galerijas iniciatīva. Man nepatīk to saukt par tēmu, tas varbūt drīzāk ir motīvs… vai objekts. Man pašam jāanalizē, no kurienes manī šī tēma radusies. Mana māsa bija pianiste, nereti viņu gleznoju kā modeli pie klavierēm, kad mācījos Rozīšos. Klausoties viņu vingrināmies blakus istabā, tas, protams, uz mani atstāja iespaidu.
Pēcāk ieprecējos, un tur priekšā jau bija klavieres. Un melnas! Arī ne parastas klavieres, bet flīģelis! Tam piemīt īpaša skaņa, forma un krāsa. Tas sakrita ar manām interesēm glezniecībā – proti, ahromātiskā estētika jeb atteikšanās no krāsām. Tagad tā jau ir pieņemta tendence un kļuvusi aktuāla. Piemēram, Berlīnē patlaban ir novērojams ahromatisma uzplaukuma vilnis.
Kas jūs uzrunā ahromātismā? Kā nonācāt līdz tam?
Tā bija daļēji apzināta izvēle. Vienmēr, kad iesāku krāsainu darbu, kaut kas man lika tam krāsot pāri ar pelēko, līdz nonācu arī pie melniem un arī baltiem darbiem.
Melnā – tā ir krāsu krāsa! Pēc teorijas tā ir bezkrāsa, taču tajā ietilpst visas krāsas. Tai piemīt sava nosacītība. Daudzkrāsainība mani mulsina.
Jūs aprakstījāt klavieres kā vizuālu priekšmetu. Taču kā ir ar muzikālo pusi? Vai un kas jūs tajā saista vai iedvesmo?
Jaunībā pavadīju trīs gadus armijā Vidusāzijā. Stāvot sargtornī, reiz izdzirdēju pa radio klavieres. Šajā ainā saskatīju spēcīgu pretstatu!
Klavierēs ir kaut kas vārdiem neizsakāms. Tās, tāpat kā melnā krāsa, manuprāt, ir visa sākums un pamats. Klavieru skaņa ir izejas punkts. Arī šajā skanējumā saklausu lielāku nosacītību nekā citos instrumentos.
Vienā no darbiem redzami nošu pieraksti. Vai tā ir tieša atsauce uz kādu muzikālo darbu?
Tā ir nošu grāmata vai klavierstunda… Izmantoju nošu zīmes kā skaņu zīmes. Šajā darbā vairāk darbojās žests. Arī vērojot Šimkusu (pianists Vestards Šimkus – red.), esmu secinājis, ka tā nav tikai pirkstu veiklība, tā ir roku kustība, kurā viņš ieliek sevi. Klavierēs man patīk minimālisms, kur var izbaudīt skaņu, bet tehnika ir pakārtota.
Arī izstādes nosaukumam ir saistība tieši ar žestu, kustību. Iedvesmojos no raksta par kādu baleta uzvedumu ar nosaukumu „Klavieru darbi”, kurā dejotāja baleta izteiksmē atveidoja klavieru skaņas. Tā kā mani saista arī balets, šis nosaukums mani uzrunāja.
Klavieru motīvs jūsu daiļradē izpaudies vairākās formās un veidos. Kas ir šīs izstādes novitāte?
Parasti maniem darbiem raksturīgs ir žests un ekspresija, taču šoreiz esmu izmantojis arī sfumato tehniku. Tāpat arī novērojama abstrahēšana. Tas radās intuitīvi, meklējot un jaucot krāsas.
Sākotnējie darbi bija kā zināmā veida spēle, tad sekoja akcents uz formu – klavieru vāks, stīgas. Pēcāk formu spēles attīstījās tālāk, klavieres saistot ar pilsētas motīvu. Šoreiz, manuprāt, esmu dziļāk, saturiskāk pietuvojies šai tēmai. Darbi ietver vairākas nozīmes.
Kādas ir šīs nozīmes?
Atsaucoties uz Nikolā Burjo (franču mākslas zinātnieks Nicolas Bourriaud – red.), ka māksla rodas tikai tad, kad tai ir skatītājs, domāju, ka katrs darbos var atrast savu personisko nozīmi.
Kā jūs raksturotu šo jaunāko darbu sēriju?
Katrs darbs ir atšķirīgs. Es it kā es nemainos tēmas ziņā. Taču mainās forma, attīstās darbu daudzveidība. Nesen lasīju interviju ar dramaturgu un kinorežisoru Fruminu (Boriss Frumins – red.), kurā viņš mākslu salīdzina ar analītiku. Arī es esmu analītiķis. Taču, lai būtu, ko kārtot jeb strukturēt, kaut kas ir jāizjauc. Pirms es sāku gleznot, es novedu visu līdz haosam un tad ķeros klāt pie strukturēšanas. Viss paliek, nekas nav izmests, tikai savādāk salikts un savietots.
Kādu simbolisko nozīmi ietver šie trīs pamatmotīvi – klavieres, zirgi un balerīnas?
Zirgs ir dabiskā puse, kas mūsos sēž. Tā izsaka tiekšanos pēc kaut kā. Balets arī ir tiekšanās, taču saistībā ar garīgumu. Tajā ir tiecība uz augšu. Abos mani interesē kustība, ne tikai forma. Klavieres, kā jau minēju, ir civilizācijas zīme.
Vai pieļaujat domu, ka šīs tēmas kādreiz apvienosies?
Man bieži uzdod šo jautājumu. Taču esmu strukturālās virzības pārstāvis, kam raksturīga atdalīšana, ne savienošana.
Vai jums ir radušās jau kādas idejas par nākotnes izstādēm?
Šķiet, ka tas būs balets. Liepājas muzejā drīzumā tiks atklāta izstāde, taču tur tiks izstādīti senāki darbi. Taču šķiet, ka sen neesmu gleznojis baletu! (Smejas.)
Vasarā, dzīvojot pie jūras, fotografēju un pieķēru sevi pie domas, ka varētu no jauna pievērsties dabai. Tā tāpat kā civilizācija, manuprāt, ir pamatu pamats.
Izstāde „Klavieru darbi” galerijā „Māksla XO” no 2. līdz 28. oktobrim
