Foto

Meklējot savu ideālo dienu

Saruna ar Agnesi Kleinu par grāmatžurnālu Benji Knewman (+ ekskluzīvs fragments no Reading room

Rita Kaže-Zumberga
28/11/2014

Foto: Andrejs Ņikiforovs

 „Ieraugot grāmatžurnālu dzīvē, no visiem atskan viens jautājums – tik biezs!? Kas ir saprotams, jo pārsvarā iepazīšanās pirms tam bijusi internetā, taču tur nav jūtams biezums, smagums un tā tipogrāfijas smarža – viss, kas notverams tieši pieskaroties,” pirmās cilvēku atsauksmes par Benji Knewman atstāsta izdevuma galvenā redaktore Agnese Kleina, kas tādējādi nopratusi – galvenais uzdevums ir pa eksemplāram ielikt rokās – tikko lapas pašķīrušās, katrs jau atradis ko sev tuvu, interesantu vai vismaz vizuāli aizraujošu.

Desmit mēnešus tapināts, saturā nobriedis 208 lapaspušu biezs piedzīvojums, kurš, nu, dēvējams par Latvijas pirmo grāmatžurnālu jeb bookazine, veltīts tēmai „Dzīve, ko vari lasīt”. Benji Knewman ir bilingvāls (latviešu un angļu valodā) un paredzams, ka tiks izdots ne biežāk kā divreiz gadā.


Pauls Bankovskis un Andra Neiburga idilliskā noskaņā gatavo ēst un novēro dzīvnieku pažobelē

Pirmajā izdevumā pieaicinātajiem autoriem ir vienojoša iezīme – visiem ir savs unikālais rokraksts un neatkārtojama dzīves pieredze, tāpēc dažnedažādajos stāstos iepazīsim četrdesmitgadnieku dzīvi Londonā, lasīšanu tualetē, guerilla dārznieku no Losandželosas, kurš 70. gados bija viens no tā saucamās pool skateboarding kustības aizsācējiem, kā arī uzzināsim par Rīgas iekšpagalmiem, kuros mīt gan pagrīdes boksa klubi, gan nesankcionēti izvietoti mākslas darbi. Tāpat varēs noķert klātbūtnes sajūtu Paula Bankovska un Andras Neiburgas nedēļā laukos, kur abi, nodevušies kulinārijai, prāto par dzīvnieku pasauli, vai kas pilnīgi cits – lasītājiem atļauts ielūkoties negaidītā un stipri drosmīgā fotosesijā, kurai ļāvusies pazīstamā modes dizainere Aļona Bauska.

Benji Knewman pirmsākumi rodami pirms nepilna gada, kad Agnese Kleina un grafikas dizainere Madara Krieviņa vēlā vakara stundā, strādājot ieilgušam pasūtījumam, jutušas sagurumu un skaudri secinājušas, ka pusgadu darbs veikts bez gandarījuma. Varbūt šādus līdzīgus vakarus pavadīt, darot kaut ko tādu, kas patīk, zem kā gribētos lepni parakstīties? Tā sācies radošais kopdarbs, kura laikā abas jaunietes, lai gan nodalījušas atbildības, tomēr atklātā gaisotnē mijušās padomiem – dizainere Madara rakstītajā varēja ielikt akcentus, bet tekstu redaktore Agnese varēja norādīt uz kādām nepilnībām maketos.

Bet galvenais varonis, kā apliecina izdevuma vāks, ir Bendžī Ņūmens. Vīrietis vecumā ap 38 gadiem, kurš cenšas būt pavisam īsts, un, šķiet, dažreiz viņam arī sanāk. Grāmatžurnāls tiecies uz aksiomu, ko savulaik norādījis viņa vectēvs: „Ben, tas, kā tu pavadi savu dienu, ir tas, kā tu pavadi savu dzīvi.” Un šobrīd Ņūmens sastopams gandrīz visur. Pārsvarā ceļā. Joprojām meklējot savu ideālo dienu.


Benji Knewman pikantākās lappuses ar Aļonu Bausku

Kā notika materiāla sagatavošana tik biezam izdevumam? Vai sākotnēji ieskicēji līnijas, kurām jāpieturas, tēmas – kuras noteikti jāapskata? Vai Bendžī kā neatkarīgs tipāžs tomēr ņēma un aizgāja savā plūsmā?

Šobrīd redzamais rezultāts gluži neatbilst sākotnēji iecerētajam konceptam. Iepriekš domājām, ka katrs numurs būs par savu tēmu, bet laika gaitā nonācām līdz šim veidolam. Kā redaktorei, protams, man ir savs skatījums, taču iecere griezties pie autoriem, ilustratoriem un visiem pārējiem, kuriem ir savs individuālais rokraksts, pavērsa izdevuma saturam citu plašumu. Nevēlējos, lai viss žurnāls sajūtu līmenī šķistu kā viena autora darbs, kur raksti ir tieši tādi paši kā citos medijos.


Četrdesmitgadnieku dzīve Londonā kā unikāls mūsdienu sociālantropoloģisks pētījums

Autoriem tika doti konkrēti uzdevumi, par ko rakstīt? Vai tieši otrādi – brīva izvēle? Vai varbūt tika publicēti nesen pabeigti raksti un stāsti?

Visi tevis minētie varianti. Bija koncepts un tajā pašā laikā autoriem devu vaļu. Svarīgākais ir precīzi nomērķēt uz īstajiem autoriem.

Iepazīstinot citus ar Bendžī raksturu un ideju, pamanīju, ka cilvēki iedegās – viņiem uzreiz gribējās darīt kaut ko kopā ar mums, pēcāk tikpat nepacietīgi gaidīja iznākam pašu žurnālu. Benji Knewman noteikti nebūtu tapis bez Edija Vucēna, Unas Bergmanes un Līgas Kitchen un viņas ģimenes radošā pieskāriena. Viņi un pārējie autori ļoti tic domai, par ko iestājamies – mēs paši radām vietu, kur katrs var būt tas, kas viņš ir. Varam izskatīties, domāt, ģērbties, ēst, ko vien vēlamies, - neviens tev nesaka, kā būt. Ārējie padomi ir tik ļoti nogurdinājuši, ka beidzot laiks būt pašiem. Kā uz ceturtā vāka rakstīts – All is fine. Lai cik mums būtu gadi, vienalga dienas beigās gribam, lai kāds mums šos vārdus pasaka.

Tāpat piedzīvoju, ka, uzrunājot autorus un pastāstot piemērus, kaut vai par lasīšanu tualetē, viņi atbrīvojās un uzreiz piedāvāja tēmas, par kurām citur nerakstītu, kuras citur skaļi nepiemin. Mēs tiecāmies pēc sajūtas, ka Benji Knewman lasītājs var nopriecāties – oho, es arī tā daru! Pat tad, ja pasaulē ir tikai vēl viens cilvēks, kas dara tāpat kā tu, domā tāpat kā tu, – rodas drošības sajūta un tu pats sevi vairāk pieņem.

Bet, runājot par konkrētiem uzdevumiem, žurnāla tapšanas laikā uzrunāju gan cilvēkus, kas pirms tam nebija rakstījuši, un piedāvāju tēmu, tāpat bija arī gadījums, kad izvēlējāmies ielikt Benji Knewman jau iepriekš sociālajā tīklā publicētu eseju – mazliet pielabotā variantā.


Foto randiņš: vērts iepazīties ar mākslinieku un ilustratoru ģimeni - The Gees Family

Kā zināms, starp autoriem ar Madaru esat esat piesaistījušas arī divus šobrīd pasaulē ļoti pieprasītus ilustratorus - britu Īanu Stīvensonu (Ian Stevenson) un francūzi Žanu Žiljēnu (Jean Jullien). Cik svarīgas ir žurnāla ilustrācijas un grafiskais dizains?

Ļoti. Runāsim godīgi – Latvijas izpratnē ilustrācija ir karikatūra, un, ja tomēr ilustrācija, – tad domāta tikai bērniem! Tikmēr pasaulē šis mākslas veids nekad nav nomiris, nav piedzīvojis pārtraukumus – kaut vai The New Yorker zīmētie vāki, kas vienkārši tik labi visu izsaka! Mūs aizrauj šis ilustratīvais moments – tas reizēm ir grūtāk paveicams, nekā cilvēka nofotografēšana.

Liela daļa vietējo ilustratoru veido formu bez satura – nevis zīmē kaut ko savu, bet vienkārši izsakās par noteikto tēmu, taču mums bija svarīgi atrast tādus autorus, kas ilustrē pietiekami zīmīgi un skaļi, – ka zīmējums pats par sevi runā. Tāpēc vērsāmies pie diviem pasaulē zināmiem māksliniekiem. No publicitātes viedokļa bija svarīgi nokļūt viņu Instagram plūsmā, bet galvenais – mums patīk, kā viņi strādā.

Benji Knewman dizains nav skaļš, tas seko saturam. Jau sākotnēji uzlikām sev uzstādījumu - žurnālam jāizskatās kā grāmatai. Turklāt ne kā jaunai grāmatai, bet ar vēsturi. Daudz pētījām 60. - 80. gados tapušos žurnālus. Teksts līgani plūst, tad blakus ir ilustrācija vai fotogrāfija – klasiska pieeja, bet apzināta, lai rastos pareizā sajūta. Kāds vācu konceptuālais mākslinieks, apskatot izdevumu, izteicās, ka dizains tomēr ir par garlaicīgu, kam varu noticēt – man vienmēr šķitis, ka vācu žurnāli ‘kliedz’ uz mani! Melns un sarkans, sava stilistika. Mūsdienās tā ir ierasta prakse, ka pamatā ar tevi runā caps lock’os – skaties uz mani, skaties uz mani!


Bendžī Ņūmens verandā, vakar pēc brokastīm: „Es joprojām meklēju savu ideālo dienu. Patīk par to ar kādu parunāt. Un tad kopā paklusēt. Gandrīz kā mēs tagad. Var just, kā dzīve notiek.”

Kā pieņēmāt lēmumu par bilingvālu Benji Knewman?

Tā kā mūs ļoti interesē pasaule, apzināti veidojām grāmatžurnālu angļu valodā. Bet visa tā latviskā piederība un mīļums, ko iekšēji jūtam pret savām mājām, bija pamatā, lai dalītos arī ar savējiem. Sākumposmā, parunājoties ar dažiem ārzemniekiem, jautāju, vai viņus interesētu žurnāls tikai angļu valodā vai abējādi? Un viņi atbildēja godīgi – matemātiski rēķinot, par to pašu naudu saņemtu vairāk angliski nodrukāta materiāla, bet tomēr interesanti – tur blakus vēl viena dīvaina valoda, ko nesaproti, un ir tāds izbrīnīts – eh?

Īstenībā ne tikai valoda ir klātesoša – visās tēmās un pašā attēlojumā jūtams latviskais, ko nevar vienkārši nolasīt kā tekstu. Esam noguruši no lielajiem zīmoliem, meklējam autentisko un unikālo, kaut ko savu. Un tas pats ir ar šādu dizainu – kāpēc gan ārzemnieki mēdz pirkt Veto, kas ir latviešu valodā un nav viņiem lasāms? Jo vienkārši patīk, kā tas ir uztaisīts, un vēlas sev tādu suvenīru. Mūs aizrauj doma, ka šis ir pirmais bilingvālais angļu–latviešu žurnāls. Tas arī simbolizē paralēlo – mēs dzīvojam šeit, bet tepat ir arī pārējā pasaule.


Daces Bahmanes sirsnīgais stāsts, kā top amzierīgas fotogrāfijas ar tēvu laukos

Vai Bendžī pastāv reāls prototips pasaulē, kādreiz satikts dzīvē, vai tomēr tas ir iluzors tēls, iemiesojot visas labākās lietas, kurām vēlētos sekot paši?

Viņš nav iluzors tēls, viņš eksistē (smaida). Nē, nav viens prototips, pēc kura ģīmja un līdzības tapis Bendžī, viņā sakopojusies pa daļai no mums visiem – gan kaut kāda nedrošība, vai tieši pretēji - mērķtiecīga ceļa turpināšana un neapstāšanās. Uzrunā tieši viņa personība - Bendžī ir viens no tiem cilvēkiem, ar kuru ikdienā gribētu draudzēties.

Kā ar finansiālo pusi šādam projektam? Neskaitāmi partneri tapšanā, druka un citi ieguldījumi – tā noteikti nav maza summa. Vai galvenajai redaktorei bija jāieķīlā dzīvoklis, vai šis ir projekts, kur piesaistīti investori?

Nav maza summa. Nav ko slēpt – aptuveni 30% ieguldīja atbalstītāji, kurus redzat nedaudzajos grāmatas reklāmas laukumos, bet pārējo summu sastāda mani personīgie līdzekļi, kas iegūti no Whimsical Agnesiga gada plānotāja pārdošanas. Nav jau variantu, uzņēmējdarbības pamati māca, ka sākumā jāieliek sava nauda – redzot, ka nopietni visu uztver un esi riskējis pats ar savu ādu, arī citi pievienosies. Kā jebkurā biznesā, izmantojot iepriekšējo projektu sēklu, ieguldi nākamajā, it kā riskantajā, bet vairāk vai mazāk papētītajā pasaules jomā.

Cik svarīgi pašai pavadīt laiku ar drukātu izdevumu rokās mūsdienu elektroniskajā vidē? Vai izdodas?

Man tas izdodas reti, bet tajā pašā laikā gan žurnāli, gan grāmatas vienmēr stāv tuvumā. Vispār liekas laba ideja, ka grāmatžurnālus izdod divreiz vai četrreiz gadā – tas ļauj būt ne tikai viena žurnāla piekritējam, vienmēr vari paspēt arī dzīvot. Tāpat nekad nesanāks laika izlasīt ikdienā redzamos neskaitāmos žurnālus, par ko reizēm var mākt vainas izjūta – tu it kā netiec kaut kam līdzi! Taču, ja kāds pasaka, mēs pie tevis nāksim tikai divas reizes gadā, iestājas miers.

Lūdzu, iezīmē dažus stāstus, kurus noteikti nepalaist garām Benji Knewman pirmajā izdevumā!

Kā pirmo varu minēt interviju ar britu Ričardu Pūliju (Richard Pooley), manu pasniedzēju Stokholmas Ekonomikas augstskolā Rīgā, kur viņš pasniedz Cross Culture Management kursu. Kā veidot starptautisku biznesu pasaulē, kur katrs nācis no savas kultūras un katram ir savs priekšstats par to, kas ir līderi, savs viedoklis, kā strādāt un kā sadarboties? Viņš ir 67 gadus vecs britu diplomāta dēls, kam nācies ļoti daudz ceļot un redzēt, tādējādi visa intervija ir kā kuriozu un mazāk kuriozu situāciju apkopojums no viņa dzīves, kur jebkuras patiesības viņš izstāsta caur līdzībām. Bagātīgs stāsts!


Jāzeps Garančs ir pārliecināts, ka sievietēm patīk viņa balss

Tāpat piedāvātu izlasīt mazo gabaliņu par Jāzepu Garanču, bitenieku, kurš tagad dzīvo Cesvaines pansionātā. Savulaik pārcēlies tur ar vienu noteikumu, ka viņam atļaus brīvi ceļot pa Latviju pie savām draudzenēm – esošām un jauniegūtām. Īsāk sakot, viņam jau ir 87 gadi, bet dzīvo tik pilnasinīgi, kā retais savos trīsdesmit gados. Un tas, kā viņš runā un ko viņš stāsta, ir apbrīnojami! Jauniem cilvēkiem, lasot, kā opītis runā par seksu, šķiet – o, smieklīgi! Bet šajā humorā jaušamas skumjas. Saldskābs, mazliet pat traģisks stāsts. Kā jau dzīvē.


Zigmārs Jauja gluži nejauši Maskavas ielā uzgājis boksa klubu, kur trenēties nāk miljonāri

Un kā trešais jāmin Zigmāra Jaujas teksts par paslēpto Rīgu. Varbūt ir zināms, viņam ar šādu nosaukumu jau ir Facebook lapa. Sākotnēji Zigmārs kā kautrīgs cilvēks bija grūti pierunājams manam uzdevumam – kādā no šiem attēlotajiem slēptajiem stūrīšiem, kādā no iemūžinātajiem Rīgas pagalmiem uzrunāt vismaz vienu cilvēku, lai uzzinātu, kā tur ir īstenībā? Iepriekš šos pagalmus viņš burtiski bija fotografējis no krūmiem… Un tad parunājoties atklājās daudzi līmeņi – tagadne, kā mums šķiet, kā tur ir. Tad ir arhitektūras slānis – cilvēki pastāsta par vidi. Līdz, kā vienmēr, nonākam pie sarunām par sevi pašu, kur katrs uzrunātais atklāj savu dzīvesstāstu. Viens dzīvojis pagalmā deviņdesmitajos gados, kāds cits sešdesmitajos, taču vēl kāda sieviete tur pārcēlusies uzreiz pēc kara, un, kad līdzās ievācās komunisti, kādus kokus tie pie mājas iestādījuši! Joprojām viņai tie koki riebjas – nepareizie stādītāji… Tāpēc interesanti uzzināt šādus stāstus, kas atrodami katrā pilsētā, katrā pagalmā. Savā ziņā ceļojums.

Solīts - darīts! Ja interese par Benji Knewman ir atvedusi tik tālu - vari gūt mazu ieskatu ekskluzīvā fragmentā no autorstāsta par lasīšanu tualetē. 

READING ROOM
- Agnese Kleina -

Īstenībā neatceros, kad es sāku lasīt tualetē, bet kopš tā laika man tur vienmēr ir jālasa. Ja nav nekā cita, ko lasīt, pētu gaisa atsvaidzinātāja lietošanas pamācību.

Toties ļoti labi atceros, kā pavisam maza lavījos uz tualeti ar grāmatu uz vēdera. Jau pēc noklusējuma zināju, ka tas nav labi un pieaugušajiem mana lasītkāre tualetē nepatiks, kaut citādi un citās vietās tā, protams, ir tikai atbalstāma. Tātad, ņēmu grāmatu (manu ierobežoto fizisko izmēru dēļ tā nevarēja būt pārāk liela un smaga), aizliku aiz stingrās bikšu vai svārku gumijas, džemperi pāri un prom uz tualeti. Kad darāmais izdarīts un attiecīgā teksta daļa izlasīta, grāmatas slēpšanas procedūru atkārtoju, lai tiktu atpakaļ drošībā uz bērnistabu.

Vajadzēja tikai man atklāt šīs esejas tēmu saviem draugiem, lai izrādītos, ka katram ar to ir savas attiecības. Artūrs, piemēram, nav varējis saprast, kāpēc viņa māsas vīrs tik aizrautīgi rokās pa žurnālu kaudzi viesistabā. “Vecīt, tu meklē kaut ko konkrētu?” viņš centies būt izpalīdzīgs. “Ai, nē, man vienkārši vajag kaut ko lasāmu tualetei,” radinieks bijis atklāts.

Anna un Viesturs ir antropologi. Viņu ikdiena paiet, pētot cilvēku dabu un tās īpatnības. Kad gaidāmi ciemiņi, viņi rūpīgi pāriet pāri savai tualetes žurnālu kaudzītei. Kādi žurnāli tajā salikti un, pats galvenais, kurš no tiem nokļūs visredzamākajā vietā – pašā augšā. Tas tiek ievēlēts visumā demokrātiski – caur diskusijām, kur tiek uzklausītas abas puses un izvērtēti visi argumenti. Jo šis žurnāls taču var būt izšķirošais. Pēc tā ciemiņi spriedīs, kādu literatūru lasa mājas saimnieki, vai viņi izvēlas gudru vai tomēr izklaidējošu lasāmvielu.

Anna un Viesturs skaidri apzinās, ka ieradums sakārtot žurnālus tualetē, lai atstātu iespaidu uz ciemiņiem, ir muļķīgs. Gan vienkāršo cilvēku acīs, gan pēc antropologu kanoniem. Un tomēr viņi to turpina. Iespējams, tieši tāpēc, ka ir antropologi.

Turpinājumu lasiet grāmatžurnāla Benji Knewman 1. izdevumā.

 benjiknewman.com