Nekas cits jau nepaliks pēc mums, kā tikai albums
Ieskats izdevumu “Alvis Hermanis” un “Dienasgrāmata” atvēršanas svētkos
21/09/2016
Pirms pāris dienām, 19. septembrī, Jaunā Rīgas teātra Kolonnu zālē notika izdevniecības “Neputns” divu grāmatu atvēršanas svētki. Viens izdevums ir albums “Alvis Hermanis”, kurā iekļauta attēlu izlase no 43 vizuāli interesantākajām Alvja Hermaņa izrādēm, kā arī paša režisora īsi komentāri katrai no izrādēm, teātra zinātnieces un kritiķes Edītes Tišheizeres eseja, Sarmītes Ēlertes intervija ar režisoru un Normunda Naumaņa kritiku fragmenti, kurus atlasījusi Sarmīte Ēlerte. Savukārt otrs izdevums – “Dienasgrāmata” – ir Alvja Hermaņa personiskās piezīmes 2015./2016. gada sezonas laikā. Autors to komentē: “Protams, šī nebūs gluži īsta dienasgrāmata. Jo es jau no sākuma zinu, ka to lasīs man sveši cilvēki. Kāpēc man tas vajadzīgs? Labs jautājums. Es, piemēram, negribētu, ka grāmatu par mani un manu darbu raksta kāds cits. Jo neesmu pārliecināts, ka jel kurš cits, izņemot mani, ir spējīgs saprast – ar ko es īsti nodarbojos un kas aiz visa tā stāv. Es pats pamēģināšu to uzrakstīt.”
Izrāde Jaunajā Rīgas teātrī. Foto no albuma “Alvis Hermanis”
Grāmatu atvēršanas svētki notika kā jautājumu un atbilžu vakars – jautājumus Alvim Hermanim uzdeva visi, kas pie grāmatas strādājuši jeb, citējot grāmatas sastādītāju Laimu Slavu, “cita tipa aktieri” – tekstu autores Edīte Tišheizere un Sarmīte Ēlerte, tulkotāja angļu izdevumam Terēze Svilāne, redaktore Laima Grīnberga, albuma māksliniece Inese Hofmane, “Dienasgrāmatas” māksliniece Dita Pence, fotogrāfi Jānis Deinats, Gints Mālderis, Reinis Hofmanis, scenogrāfe Monika Pormale, kas fotogrāfijās dokumentējusi vairākas Alvja Hermaņa veidotās izrādes ārzemēs.
Arterritory piedāvā nelielu ieskatu grāmatas atvēršanas svētkos – caur Alvja Hermaņa atbildēm uz dažiem jautājumiem, kā arī attēliem no izdotā albuma.
Izrāde Jaunajā Rīgas teātrī. Foto no albuma “Alvis Hermanis”
Izrāde “Stāsts par Kasparu Hauzeru” Jaunajā Rīgas teātrī. Foto no albuma “Alvis Hermanis”
Vakars sākās ar Alvja Hermaņa lasītu viņa pirmo ierakstu “Dienasgrāmatā” 2015. gada 27. jūlijā: “... Man patīk vienam latviešu pirtī. Pirts ir tāda vieta, kur gribas runāties tikai ar sevi pašu, ne ar citiem, arī ar pirtsslotām pērt pašam sevi patīk vislabāk – turpat aiz pirts savācu kadiķi, liepas zarus ar visiem ziediem, situ sevi bez žēlastības, bļauju un skrienu un dīķi. Pēc katra lauku pirts apmeklējuma rētas vēl ilgi redzamas.
Teātris ir ļoti sadomazohistiska vide. Būs skaista sezona. Ļoti grūta. Es to jau iepriekš zinu.”
Izrāde Zalcburgas festivālā (Salzburger Festspiele). Foto no albuma “Alvis Hermanis”
Izrāde Vīnes Burgteātrī (Burgtheater Wien). Foto no albuma “Alvis Hermanis”
Uz Edītes Tišheizeres jautājumu, vai režisoram ir plāns kā dzīvot šodienas pasaulē, kas ir tik sprādzienbīstama, Hermanis atbildēja: “Tieši tāpēc es to “Dienasgrāmatu” rakstīju, lai cilvēki nedomātu, ka es esmu kāds politiskais komentētājs. (..) To varbūt visi nezina, ka mākslinieki jau īstenībā nevis par mākslu interesējas, bet par dzīvi. Par mākslu jāinteresējas kritiķiem, varbūt skatītājiem, bet pašiem māksliniekiem nekas cits, izņemot dzīvi, neinteresē. Māksla vai teātris ir tikai instruments vai veids, kā izzināt dzīvi, kā attīstīt sevi. Tāpēc arī katrā nākamajā izrādē tiek risinātas kādas ļoti personiskas problēmas.(..)
Tas ir vareni, ka ir izdomāta tāda lieta kā teātris. Kā Karlsons teica – viņš nesaprot, kāpēc citi nedzīvo uz jumtiem. Jo teātris ir tāda kā dzīves programmēšana. Tas ir kā nodarboties ar programmēšanu, tikai caur citām matērijām.
Kas būs nākotnē? – nu kā, ja vienas durvis aizveras, citas atveras. Būs ļoti interesanti! Ir jau tagad interesanti.”
Izrāde Vīnes Burgteātrī (Burgtheater Wien). Foto no albuma “Alvis Hermanis”
Izrāde Schaubühne am Lehniner Platz teātrī, Berlīne. Foto no albuma “Alvis Hermanis”
Sarmīte Ēlerte savukārt citēja Alvja Hermaņa teikumu no “Dienasgrāmatas” – man vienmēr ir bijis svarīgi būt neidentificētam, būt nekam – un jautāja: “Vai tādā gadījumā šī grāmata nav kā “akmens pie kājas”?”
“... Albumā ir ļoti labi redzams kādā veidā mainījās ne tikai mana, bet arī Jaunā Rīgas teātra estētika, un līdz ar to caur estētisko konceptu – arī viss pārējais. (..) Jaunais Rīgas teātris vienmēr meklējis kādas jaunas teātra valodas – darīt to, ko mēs nemākam darīt. Ļoti labi, ka šis attīstības process izdevumā ir iegrāmatots. Bildēs viss ir redzams.
Par to, ka “Dienasgrāmata” varētu mani identificēt – jā, uz šo brīdi, bet albums tomēr ietver 25 gadus. Viss ir gājis visos iespējamos virzienos, un ir parādīts nogrieznis līdz šim brīdim. (..) Nekas cits jau nepaliks pēc mums, kā tikai albums. (..) Man šķiet, ka svarīga ir tā enerģija, kas nāk no bildēm, ne tikai informācija. Aprakstošie teksti ir subjektīvi, bet bildes... Un svarīgi būtu pateikt, ka priekšroka bija bildēm, kuras ir vizuāli krāšņas un iespaidīgas, jo ir dažas izrādes, kas mums ir ļoti svarīgas – piemēram, “Ziedonis un Visums” –, bet tur bez Znotiņa frizūras nebija ko fotografēt.”
Izrāde Zalcburgas festivālā (Salzburger Festspiele). Foto no albuma “Alvis Hermanis”
Redaktore Laima Grīnberga, atsaucoties uz “Dienasgrāmatā” Hermaņa pieminētajām radikālām pārmaiņām, kas sagaidāmas nākotnē pēc atgriešanās restaurētajā JRT ēkā, jautāja, kāda varētu būt šo pārmaiņu būtība.
“Ambīcija ir saremontēt ne tikai māju, bet tas ir labs iemesls, lai sāktu kaut ko no sākuma. (..) No tāda veida teātra, kādu mēs kultivējam JRT – piemēram, visi ir ievērojuši, ka mēs no klasikas izvairījāmies un rakām citā virzienā – taisīt izrādes ne no kā, man šķiet, mēs varētu ķerties pie nopietnākām un dziļākām lietām. Mani ļoti, ļoti iedvesmo Eiropas kultūras vēsture kā koncepts, Eiropas dramaturģija utt. (..) Es uzskatu, ka mēs ļoti slikti orientējamies Eiropas klasikā, padomju skolā mums tas ir aizgājis garām. (..) Arvien vairāk mani interesē visi vēsturiskie periodi, kādi ir bijuši gan teātrī, gan literatūrā. Es domāju, ka arī aktieriski tie būs citi uzdevumi, cita aktierspēles valoda.”
Izrāde Vīnes Burgteātrī (Burgtheater Wien). Foto no albuma “Alvis Hermanis”
Fotogrāfs Reinis Hofmanis, kurš albumam radījis portretus, izteica prieku par izvēlēto fotogrāfiju albuma beigās pie intervijas – bildi, kurā tapšanas process ir kļuvis par daļu no attēla. Savukārt Alvis Hermanis to komentēja: “Uz vāka es izskatos, manuprāt, par daudz labsirdīgs, jo režisori nemēdz būt labsirdīgi cilvēki.”
Izrāde Schaubühne am Lehniner Platz teātrī, Berlīne. Albuma “Alvis Hermanis” atvērums
