Foto

Mākslinieka brīvība

Arterritory.com

Atbild Purvīša balvas 2017 finālisti 

16/02/2017

Jau rīt, 17. februāra vakarā, uzzināsim, kurš šogad saņems Purvīša balvu – lielāko apbalvojumu vizuālās mākslas jomā ne vien Latvijā, bet visā Baltijas reģionā. 

Pagājušā gada decembrī tika nosaukti mākslinieki, kuru sniegumu neatkarīgo ekspertu darba grupa atzina par visspožāko, izvērtējot 2015. un 2016. gada mākslas notikumus Latvijā. Gaidot starptautiskās žūrijas lēmumu par to, kurš plūks uzvarētāja laurus, uzdevām visiem Purvīša balvas finālistiem – Arturam Bērziņam, Ivaram Drullem, Kristapam Epneram, Atim Jākobsonam, Voldemāram Johansonam, Maijai Kurševai, Andai Lācei, Annai Salmanei, Krišam Salmanim, Kristapam Pētersonam – vienmēr aktuālo jautājumu par mākslinieka brīvību. Jautājām, kā viņi vērtē brīvību izpausties mākslā Latvijā – vai mākslinieku brīvība šeit tiek ierobežota, vai tomēr var atļauties visu?


Arturs Bērziņš. „Bez nosaukuma / Aristotelis. Vers. 3 (pēc Aristoteļa „Poētika”).“ Izstāde „Attēldarbi“ galerijā „Māksla XO“. 2015

Arturs Bērziņš:

Lai atbildētu uz šo jautājumu, man jāatzīst, ka izpaužos mākslā. Tomēr tas tā nav, jo neizpaužos mākslā. Vairāk mana prakse atbilst novērošanai, faktu sastatīšanai, uztveres eksperimentiem vai tamlīdzīgi.

Kā jebkurā valstī, Latvijā kā mākslu varu praktizēt jebko un jebkā. Tam būs sekas un ar tām jārēķinās. Par savu darbību jāatbild. (Maz ticams, ka Latvijā nebūtu “jāatsēž” par drošības policijas durvju aizdedzināšanu vai vistas un alkohola zādzību veikalā, lai arī mākslinieciskas prakses ietvaros.)

Mans raksturs (negrasos kādu pamācīt dzīvot vai atmaskot) un intereses iekļaujas tajā, ko likumu kontekstā var apzīmēt kā personas tiesības. Protams, patīk mākslā dažāda veida perversijas, rupjības, protesti, provokācijas. To dara daudzi citi. Esmu viņiem par to pateicīgs. Man tad tas vairs nav jādara.

Lielākie ierobežojumi ir finansiālie. Tos risinu, uzliekot savai praksei konceptuālu (finanšu ziņā) rāmi. 


Ivara Drulles izstāde „Manai dzimtenei” galerijā „Alma“. 2016. Foto: Vents Āboltiņš

Ivars Drulle:

Es domāju, ka ir nepieciešamie instrumenti, lai būtu iespējama izpausmes brīvība. Kā pirms diviem gadiem parādīja dažādu jomu mākslinieku reakcija, kad Krievija veica savas agresīvās darbības Ukrainā, vārda un radošā darba brīvība ir vitāli svarīga un profesionāļi ir gatavi rīkoties, lai aizstāvētu to. 

Par to, vai Latvijā brīvība tiek ierobežota, ir grūti spriest, jo neviens mākslinieks tā īsti nav pārbaudījis atļautā robežas. Neesmu redzējis ne riskantas performances pilsētu centrālajos laukumos, ne redzējis politiķu zīmējumus, kur tie attēloti ar maziem krāniņiem, nav arī nopietni apšaubīta kultūras ikonu neaizskaramība. Mākslas ainai mēreni peldot kaut kur viducī, robežas nav apzinātas.


Kristapa Epnera izstāde “Vingrinājumi” peldošajā mākslas centrā “Noass”. 2016. Foto: Ansis Starks

Kristaps Epners:

Latvija brīvības ziņā ne ar ko īpašu neizceļas starp citām Rietumu kultūras zemēm. Brīvību izpausties ierobežo personiskā aprobežotība, nepārliecinātība, bailes un pašcenzūra. Latvijas sabiedrība kopumā ir mērena un konservatīvi vienaldzīga. Gadās, ka brīvību ietekmē finansiālās iespējas, nepieciešamo materiālu tūlītēja nepieejamība. Ja agrāk nevarēja dabūt, tad tagad nevar atļauties. Tas var samazināt darba mērogu, bet vienlaikus stimulē meklēt alternatīvus risinājumus. Man tomēr šķiet, ka esam savstarpēji izpalīdzīgāki, salīdzinot ar Rietumu pasaulē izteikto individuālismu. 


Atis Jākobsons. Untitled 31. 2014.
Izstāde Dark Matter Mūkusalas Mākslas salonā. 2015. Foto: Artūrs Kondrāts

Atis Jākobsons:

Nekādus izteiktus ierobežojumus neesmu izjutis. Tie ierobežojumi drīzāk ir paša galvā. Ja ir vēlme izpatikt, vai būt komerciāli veiksmīgam, vai iet pa „pareizo taciņu“, tad droši vien sāk parādīties dažāda veida ierobežojumi. Bet citādi tas ir paša ziņā, cik brīvi un kādā formā kāds vēlas izpausties. Ja autors ir gatavs pastāvēt par savu ideju un būt spējīgs veselīgi uztvert kritiku, tad, šķiet, nekas viņu neattur izpausties pēc paša ieskatiem. 


Maijas Kurševas videoinstalācija “Dzīvesprieks” izstādē “Lielāks miers, mazāks miers” Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā. 2015

Maija Kurševa:

Man nav nācies pieredzēt nekādus aizliegumus vai cenzūru. Es apzinos, ka varu darīt visu, ko vēlos. Es to novērtēju, bet domāju, ka tā pilnvērtīgi to neizmantoju.


Andas Lāces performance “Atindēšana” izstādes “Miervaldis Polis. Ilūzija kā īstenība” ietvaros 2016. gada 10. jūnijā laukumā pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja. Foto: Kristaps Jansons

Anda Lāce:

Mākslinieki šobrīd noteikti var atļauties daudz lielāku brīvību kā, piemēram, pedagogi, kuriem, pēc jaunajiem Izglītības likuma grozījumiem, sava tikumīgā stāja jāsaglabā arī pēc darba laika.

Pirmajā brīdī gribu teikt, ka mākslinieku brīvību Latvijā neierobežo it nekas. Ja vien mākslas darbs nav paredzēts publiskā telpā, baznīcas iekšpagalmā, neaizskar ebreju jautājumu un tā pamazām šie “ja vien” sakrājās krietni daudz. Bet vēlos domāt, ja māksliniekam piemīt gudra brīvība, viņu tomēr nekas neierobežo.


Anna Salmane, Krišs Salmanis, Kristaps Pētersons. Darbs no izstādes “Dziesma” LNMM izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā. 2015. Foto: Monta Ezerlīce

Anna Salmane:

Atskaitot dažu manu uzrakstu mīklainu nozušanu no Tukuma ēku sienām izstādes „Tukuma piezīmes“ laikā, ārējus ierobežojumus, darbus radot vai izstādot, neesmu izjutusi. Man drīzāk aktuāla ir cīņa ar pašcenzūru, caur kuru efektīvos veidos iedarbojas gan sabiedrības, gan pašas īpatnības. Reizēm liekas, ka cenzētājs ir nolikts pie vietas, bet tad nāk kāds jauns darbs, kas apliecina pretējo. Ir interesanti.

Krišs Salmanis:

Latvijā ir divi reāli ierobežojumi mākslinieka un jebkura cita brīvībai – nauda un likums. Ar pirmo ierobežojumu bez lielām pūlēm saskaramies ikdienā. Otru robežu iztaustīt nav lielā cieņā. Taču galvā rūgst vēl trešais, virtuālais ierobežojums. Tas materializējas negaidītos brīžos un pārsteidz ar aprobežotību, augstprātību un neiecietību. Laika garam atbilstoši tas maskējas aiz tādiem labiem vārdiem kā „vērtības“, „tikums“, „ģimene“, bet veicina tieši pretējo.

Kristaps Pētersons:

Vēl joprojām –
ir nemitīgi jātrenējas, jo vispārējais tehniskais līmenis ir tikai audzis;
jābūt maksimāli disciplinētam (uz mērķi tendētam), jo tas mazina iespēju nonākt strupceļā;
jāinteresējas par to, ko dara pārējie, jo tas var palīdzēt gadījumos, kad tomēr sanāk nonākt strupceļā;
nemitīgi jātiecas uzlabot rezultātu, jo vienmēr var labāk;
jāmeklē negaidīti risinājumi, jo publika ir rutinēta (vairāk kā jebkad agrāk);
izpausties vispār nedrīkst, nemaz nedrīkst, pat ne mazu drusciņu, jo publiskā telpa ir tā pārpludināta ar miljardu dažādu ego variācijām, ka publikai no tā ir alerģija;
jāseko idejai, jo materiāls pats diktē sev piemērotāko izklāstu;
rūpīgi jāsargā savs “firmas noslēpums”.
Kļūda ir vienīgā brīvības izpausme mākslā Latvijā.

purvisabalva.lv

Saistītie raksti