ZIŅAS  
Viens no trijiem Survival Kit 9 kuratoriem Jonatans Habibs Engkvists. Foto: Kristīne Madjare

Survival Kit 9: sēņu, nozīmju un gaiteņu mežs 0

Saruna Kronvalda bulvārī ar vienu no Survival Kit 9 kuratoriem Jonatanu Habibu Engkvistu

Sergejs Timofejevs
07/09/2017

Foto: Kristīne Madjare

Laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit radās 2009. gadā, pašā ekonomiskās krīzes pilnbriedā, un kaut kādā ziņā bija laikmetīgās kultūras atbilde uz aktuālākajiem sava laika jautājumiem, “izdzīvošanas komplekts” apjukušajai sabiedrībai. Valstī bija iestājies “pārstartēšanas” brīdis politikas un ideju līmenī, bet telpas līmenī pilsētās tolaik parādījās milzums brīvu telpu. Uz bijušajiem Rīgas restorāniem, veikaliem un ofisiem atnāca mākslinieki, lai uz festivāla laiku pārvērstu tos izstāžu zālēs un censtos tikt skaidrībā, kas gan noticis ar sabiedrību un “radošo slāni” šajā sabiedrībā. Kā tagad virzīties tālāk?

Festivāls turpinājās arī pēc 2009. gada, un katru reizi tā organizators Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs Survival Kit norisēm izvēlējās maz apgūtas vai savu funkcionalitāti zaudējušas telpas. Tā notika ar kādreizējo tekstila fabriku “Boļševička”, tā notika ar bijušo Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku, bet šajā gadā festivāls atnācis uz Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāti, kas atrodas vienā no zaļākajām un viesmīlīgākajām Rīgas vietām – parkā Kronvalda bulvārī. Studentu tur vairs nav, ēka tiek gatavota gaidāmajai kapitālajai rekonstrukcijai, un tukšie gaiteņi, bibliotēkas, lekciju zāles kļuvušas par ekspozīcijas vietām, kas daudzveidīgi un ar dažādiem līdzekļiem risina kultūras un dabas mijiedarbes tēmu. Savā projekta pieteikumā Survival Kit 9 kuratori raksta par viņiem svarīgo intenci “savienot vides ekoloģiju, sabiedrības ekoloģiju un gara ekoloģiju. Šīs trīs ekoloģijas mēs redzam kā savstarpēji aizvietojamas pārrunu un transformāciju telpas.”


Ēka, kurā ilgus gadus atradās LU Bioloģijas fakultāte

Survival Kit 9 ekspozīcija, ko varēs apskatīt no 8. septembra līdz 1. oktobrim, iekļūs arī trijos šajā ēkā joprojām atvērtajos – zooloģijas, botānikas un ķīmijas – muzejos. Tā apdzīvos puspamesto ēku kā pilnībā organiska rakstura pārņemšana, kā sava veida kreatīvās liānas un radošie džungļi. “Kādubrīd apmeklētāji ne uzreiz sapratīs, kas te ir daļa no ēkas un tās joprojām palikušā iekārtojuma, bet kas – izvietotie mākslas darbi,” man stāsta viens no Survival Kit 9 līdzkuratoriem, zviedrs Jonatans Habibs Engkvists. Festivāla pastāvīgās līderes Solvita Krese un Inga Lāce uzaicinājušas viņu strādāt savā komandā kā Skandināvijas reģiona mākslas praktiķi, kas ir viens no atvērtākajiem starpdisciplinārajiem un eksperimentālajiem projektiem. Savu karjeru sācis slavenajā Stokholmas Moderna Museet (2008–2009), viņš tomēr diezgan ātri nolēma pāriet neatkarīgā statusā un pēc tam vadīja vizuālās mākslas projektu lapsis (2009–2014), tāpat viņš bijis Reikjavikas mākslas festivāla kurators (2012) un biennāles Momentum līdzkurators (2015). Pašlaik Turcijas pilsētā Sinopē notiek īpaši interesanta procesuālās mākslas biennāle Sinopale 6, kurā viņš tāpat veiksmīgi darbojies līdzkuratora lomā. 

Jonatans – gara auguma, kalsns, enerģisks, reiz ieguvis izglītību filozofijā, taču sapratis, ka filozofiskas matērijas viņam daudz interesantāk apspriest ar māksliniekiem, ka viņiem tās patiešām interesē un viņi tās redz daudz plašākā perspektīvā. “Mākslinieki – tie ir viņi, kas pašlaik joprojām lasa Einšteinu un zina dažādas lietas par kvantu fiziku, nebūdami fiziķi vai zinātnieki…” Mēs klīstam ar viņu pa fakultātes ēku un aplūkojam jau gatavos vai ar miesu joprojām apaugošos ekspozīcijas fragmentus, bet pēc tam izejam ārā, pārejam pāri celiņam un nonākam pie viena no kafejnīcas Pagalms galdiņiem, kur arī sarunājamies, lūkodamies te viens otrā, te uz tukšajiem tenisa kortiem un koku lapotnēm.


Kristīnes Edlundas ekspozīcijas „Nātres stresa sauciens“ fragments

Jonatans Habibs Engkvists: Sākotnēji šīs Survival Kit programmas ideja bija izveidot ekspozīciju ap alternatīvās izglītības tēmu. Taču, no vienas puses, procesa gaitā mēs guvām iespēju strādāt ar bijušo universitātes bioloģijas fakultātes ēku, bet, no otras puses – pēdējā pusgada laikā ļoti mainījās situācija Eiropā. Un mēs nodomājām – jā, pilnīgi iespējams pakritizēt pastāvošo izglītības sistēmu, taču varbūt interesantāk būtu uzrunāt auditoriju ar priekšlikumu, ar kādu redzējumu. Tā ka tagadējā ekspozīcija kaut kādā mērā izaugusi no izglītības tēmas, dažādām pieejām mācībām un zināšanām, kā arī no mākslas skatpunkta uz šīm lietām. 

Zinātnieki veic atklājumus, bet tieši mākslinieki var pamēģināt apzināt to nozīmi, pamēģināt tos savietot ar daudz plašākiem un cilvēciskākiem kontekstiem. Viena no festivāla ekspozīcijas dalībniecēm, zviedru māksliniece un komponiste Kristīne Edlunda (Christine Ödlund), jau pēdējos 15 gadus nodarbojas ar augu savstarpējās komunikācijas tēmu. Viņas festivāla darbs balstīts faktā, ka nātres cita citai raida ķīmisku signālu, kad uz vienas no tām parādās kāpuri un sāk to grauzt. Un augi veic secinājumus – kā tiem augt vai kā organizēt savu grupu. Zinātnieki to zina, viņiem piemīt šīs zināšanas, bet kā viņiem to komunicēt cilvēkiem ne no viņu profesionālās sfēras. Edlunda to pārtulko attēlos un mūzikā, īpašā krāsu un skaņu partitūrā, kurā viena atskaņošanas minūte atbilst vienai dienai augu dzīvē. Un, kad viņa to translē vizuāli un jutekliski uztveramā formā, mēs paši it kā sākam ievērot kaut ko, kas vispār notiek tieši mūsu degunpriekšā. 

Mākslinieki kaut kādā ziņā darbojas kā profesionāli “amatieri”. Viņi uzdod jautājumus, piemēram: “OK, jūs atklājāt šo, lieliski! Taču ko tas nozīmē mūsu visu eksistencei?” Jā, atklāts fakts, ka augi spēj atšķirt krāsas, taču ko tas nozīmē mums kā cilvēkiem? 


Vārnas ligzda Survival Kit 9 izstādē

Ja paraugāmies uz Eiropas kultūras vēsturi, tad tie bija romantiķi, kas atkal pievērsa mūsu uzmanību dabai un apjauta cilvēku kā tās daļu. Pēc tam, XX gadsimtā, radās ekoloģiskā domāšana, kas bija mērķēta uz dabas aizsardzību, taču tajā pašā laikā tā apjauta cilvēku kā draudu dabai, tas ir, kaut kādā ziņā atdalīja cilvēkus (civilizāciju) no dabas. Kā jums liekas, vai XXI gadsimts atnesīs kādu jaunu šo attiecību izpratnes modeli?

Vispirms vērts aizdomāties – vai robežas starp kultūru un dabu patiešām ir tik reālas? Varu sniegt labu piemēru – mēs nolēmām festivāla ekspozīcijā izstādīt vārnas ligzdu no bioloģijas muzeja kolekcijas, tā tika atrasta Rīgā pēc vētras. Tā ir novīta no stieples, plastmasas un metāla gabaliņiem, kā arī pāris zariņiem… Un kas te ir daba un kas – civilizācija? Mēs redzam jau pavisam citu balansu, citu savstarpējo ietekmju līmeni. 

Plastmasa kļuvusi par daļu no dabas. Un tas ir kas tāds, ar ko saskaras visi augi, dzīvnieki, visa dabas pasaule, ne tikai cilvēki. Tas redzams terrasfērā, taču plastmasa nonāk gan upēs, gan jūrās, gan ūdenstilpēs… Ļoti bieži mēs redzam vien daļu no ainas, taču tā ir kā vizīte pie ārsta, pie kura esam atnākuši, jo iesāpējies pirksts, taču, kā izrādās, sāpes pirkstā radušās no problēmām ar nervu, kas iestiepjas plecā utt. Un mākslinieki kā reiz cenšas palūkoties uz to visu plašāk. Viņi redz līdzības ļoti dažādu lietu struktūrās, lietās no pavisam dažādām sfērām, un cenšas tās savietot un paskatīties, kas notiks. Un, iespējams, tieši šāda pieeja patiešām ļaus palūkoties uz mūsu pasauli plašāk, komplicētāk.

Cits aspekts ir ekoloģijas jēdziena paplašināšana. Mēs kuratoru pieteikuma tekstā runājam par trīs ekoloģiju – vides, sabiedrības un gara ekoloģijas – sapludināšanu. Tā ir ideja, kas balstās Fēliksa Gvatari pārdomās. Visas šīs trīs ekoloģijas savstarpēji pārklājas un ietekmē cita citu, ietekmē cita citas perspektīvu. Palūkojieties uz to, kas noticis pavisam nesen. ASV vēlēšanās uzvar Tramps ar prasībām palielināt ogļu ieguves apjomus. 2016. gadā uzvarēt vēlēšanās, atbalstot absolūti atpalikušu tehnoloģiju! Cik cilvēku nobalsoja par Trampu, tajā pašā laikā labi saprazdami, ka ogles – tas patiesībā ir kaut kas “no pagātnes”. Tomēr vienalga politisku un ekonomisku interešu rezultātā, visdažādāko faktoru dēļ, šī ideja gūst atbalstu. Runa nav par cilvēku stulbumu vai kaut ko tamlīdzīgu, te ir daudz kompleksāka situācija. Un, lūk, te atkal pirmajā plānā nostājas mākslinieki. Jo žurnālisti raugās vienā dimensijā, pētnieki – citā, bet visi koncentrējas uz savu jomu. Un vienīgi mākslinieki, rakstnieki un dzejnieki cenšas ieraudzīt visu ainu kopumā.


Džims Holjoaks.Deviņpadsmit noktirņu grāmata.“ 2017

Te ir arī kas cits – tas, ka mēs dabā sākam meklēt uzvedības modeļus paši sev, kaut kādu problēmu risinājumus. Nevis tikai cenšamies to saglabāt rezervātā kā kaut ko, ko var apbrīnot vien no attāluma…

Jā, patiešām. Man ļoti patīk termins resiliance – tā ir spēja adaptēties mainīgā situācijā. Un augiem, dzīvniekiem šī spēja piemīt augstā līmenī. Pašlaik mēs tuvojamies tam, lai pārņemtu kādas to adaptācijas stratēģijas un pārnestu tās uz sociālās eksistences ekoloģiju. Un es domāju nevis darvinismu, bet drīzāk spēju apjaust cilvēci kā kopumu.

Jūs esat kurators no Skandināvijas, no reģiona, kur tradicionāli uz dabas un cilvēka attiecībām raugās ļoti daudzpusīgi un uzmanīgi…

Jā, protams, un tādēļ tik daudzi mākslinieki tur strādā ar šo tēmu. Tomēr Survival Kit ekspozīcijā starptautisko kontekstu rada ne tikai skandināvi. Piedalās arī mākslinieki no Kanādas, Dienvidamerikas, Dienvidāfrikas. Tā ir diezgan globāla aina.


Andra Eglīša ekspozīcijas “Poētiskās izpētes laboratorija“ fragments

Un latviešu laikmetīgā māksla arī tajā ierakstās?

Jā, latviešu mākslinieki, kā man liekas, daudz domā “materiālā”, domā caur materiālu. Viņi rada ļoti sajūtamus darbus. Taču tas ir tieši intelektuālais darbs, kas manifestējas fiziskā formā. Kā Andris Eglītis ar festivālā pārstāvēto projektu “Poētisko pētījumu laboratorija” – viņš uz laiku iegremdēja tukšus nogruntētus audeklus purvā, un purvs pats “gleznoja” uz tiem. Tas ir ļoti intelektuāls projekts, kaut kas Rotko un abstraktā ekspresionisma tradīcijā – bet tas taču ir augsti intelektuāls virziens. Te ir nevis vienkārša dažādu “mijiedarbības ar vidi” piemēru izlase, bet gan ļoti smalki izstrādāts kompozicionāls kopums.

Vai Krišs Salmanis, kas izveidoja instalāciju no koka, kura zarā iemontēta skaņas noņēmēja adata, kas atskaņo plati ar putna dziesmu. To Krišs pirms vairākiem gadiem ierakstīja video, bet tagad no tā ieguva skaņu celiņu. Tur nav pastiprinātajā vai skaļruņa, tas ir gandrīz analogs objekts. Pats koks pastiprina skaņu, tu it kā klausies putna dziedāšanā caur koku, caur tā rezonējošo miesu. Man tas arī šķiet superintelektuāls objekts, ko viegli varētu salīdzināt ar kādu dziļi zinātnisku rakstu. 

Tas sabalsojas arī ar to, ko dara Nomeda un Gedimins Urboni no Lietuvas. Gedimins jau kādu laiku ir Masačūsetas Tehnoloģiskās universitātes (MIT) profesors un viņš uzstāsies ar lekciju festivāla atklāšanā. Taču pašā ekspozīcijā viņš ar Nomedu piedāvās “Zooētisko paviljonu” – īstu “sēņu pasauli”, starp kurām tiks arī mākslīgi “radītas” jaunas šķirnes. Tur būs divas telpas ar dažādiem klimatiem un trīs šī projekta stadijas, kuru gaitā sēnes radīs elektrību. Tur saaugs pārsteidzošs sēņu mežs. 

Tā ka šajā kontekstā iespējams runāt ne tikai par Latviju, bet par veselu reģionu. Atgriežoties pie latviešu māksliniekiem, protams, vērts pievērst uzmanību arī Ievas Epneres instalācijai “Zaļā skola”, kas sabalsojas ar mūsu sākotnējo tēmu – alternatīvo izglītību, alternatīvo “izaugsmi” – un interpretē reālas, pašā XX gadsimta sākumā Latvijā eksistējošas bērnu mācību iestādes pieredzi. Šo pašu tēmu risina Andra Grinberga un Laimas Žurginas 1985. gada filma, kas veltīta darbam ar bērniem no internāta Mazirbē – viņi tur nokļuva, kad viņiem bija grūtības parastajās skolās, un bieži vien šie bērni nāca no nelabvēlīgām ģimenēm. Viena no lietām, ko Andris piedāvāja šiem bērniem – katram “adaptēt” savu koku, lai ar to identificētos, veidotu ar to attiecības, zīmētu to. Pamēģinātu izveidot cilvēciskas attiecības ar kaut ko, kam nepiemīt cilvēciska daba.


Krišs Salmanis. “Savā nodabā.” 2016

Jūs minējāt Dienvidāfriku… Interesanti, kas uz festivālu atvests no šīs mums diezgan tālās vietas.

Tā ir Džeimsa Veba instalācija, viņš ir mākslinieks, kas lielākoties strādā ar skaņu. Survival Kit ekspozīcijā ir divi viņa darbi. Viens atradīsies parkā, nevis ēkā. Tas ir vecāka viņa projekta turpinājums, ko viņš īsteno kopš 2004. gada, dažādās valstīs kokos izvietodams skaļruņus, kas atskaņo putnu balsis, ierakstītas kādā no turienes pavisam tālā pasaules punktā. Piemēram, Rīgā kopīgajā putnu korī neuzkrītoši skanēs audioieraksts ar putniem no kādas Ķīnas provinces. Šis projekts saucas “Nav tādas vietas – mājas (Rīga)” un tas sabalsojas ar burvestības, migrācijas un neparedzamu ekoloģisko situāciju tēmām.

Džeimss gatavo arī jaunu darbu īpaši festivālam – tā arī būs audioinstalācija. Viņš izmanto ierakstus ar skaņām, ko zem ūdens rada roņi. Vispirms viņš ar kolēģi etnomuzikologu mēģināja šīs skaņas pierakstīt nošu rakstā, bet pēc tam palūdza dziedātājai Džūlianai Venterei tās izpildīt. Rezultātā radies ļoti specifisks skanējums, kas būs dzirdams vienā no fakultātes gaiteņiem, liekot domāt par kaut kā noslēpumaina klātbūtni, ko nevar redzēt, bet var vien dzirdēt. 

Savā ziņā arī pati ēka kļūs par vienu no ekspozīcijas galvenajiem objektiem. Un tie taču nav tikai gaiteņi, zāles, bet, teiksim, arī fantastiskā bijušās bibliotēkas telpa ar tur joprojām stāvošajiem grāmatu sastatņu plauktiem. Ēkā ir viegli apmaldīties… Bet var arī veikt milzum daudz atklājumu.


Andreja Polukorda instalācijas “Sarkofāgs (II)” fragments

Un kas apmeklētājam jāsajūt, kad viņš izstaigājis visu ēku un, lūk, tagad iznāk no galvenās ieejas un nokāpj pa pakāpieniem parkā?

Es ceru, ka viņš jutīs zināmu vieglu apmulsumu… (Smejas.) Ka viņš būs nedaudz apjucis… labā nozīmē. Ziniet, tas ir kā ar Hičkoka filmu – jūs varat to ieraudzīt no dažādiem skatpunktiem. Ja pats esat režisors, jūs tajā ieraudzīsiet neticamu darbu ar montāžu, kadra kompozīciju. Ja esat antropologs, jūs ieraudzīsiet patiešām izcilu psihoanalītisku sabiedrības analīzi. Ja esat filozofs, jūs ieraudzīsiet eksistences drāmu, kas izspēlēta tieši jūsu acu priekšā. Bet, ja jūs vienkārši skatāties vakarā ap vienpadsmitiem, pirms doties gulēt, tā būs lieliska izklaide, labi izstāstīts stāsts. Taču tas viss vienalga tā vai citādi paliks jūsos.

Tāpat arī te – kāds būs priecīgs vienkārši pat par iespēju paklejot pa šo ēku no augšējiem līdz apakšējiem stāviem. Un saprast politisko un vēsturisko nozīmi, kas piemitusi un piemīt šai ēkai, – tostarp ar mūsu ekspozīcijas palīdzību. Tomēr es ceru, ka te atradīsies arī mākslas darbi, kas ielaidīs jūsos kaut ko, ko apjautīsiet, iespējams, ne uzreiz uz šiem pakāpieniem, bet pēc pāris nedēļām vai pāris gadiem. Bet, iespējams, jūs vienkārši iznāksiet ārā un ieraudzīsiet kokus, un pastāvēsiet, un paskatīsieties minūtes piecas. Un ieraudzīsiet tos ar jaunu skatu. “Ak dievs, esmu gājis pa šo parku visu savu dzīvi un nekad neesmu ievērojis šo koku. Tas ir burvīgs! Cik gan tam gadu?” Un, ja kāds iznāks un uzdos sev šo vienkāršo jautājumu – tas nozīmē, ka mums ir izdevies, process ir sācies.

survivalkit.lv