Pašportrets sacaurumotas ainavas interjerā
Recenzija par jaunāko ekspozīciju kim? izstāžu ciklā
Santa Mičule
13/03/2018
Foto: Viktorija Eksta
Jaunākajā kim? Laikmetīgās mākslas centra izstāžu ciklā par centrālo notikumu neviļus kļūst Fēliksa Kalmensona darbu skate ekspozīcijā, kas saucas „No ķermeņa, ko iztērēju”. Kā allaž, trīs izstādes oficiāli netiek pozicionētas kā savstarpēji vienotas vai viena otru papildinošas, taču Kalmensona darbi pārņēmuši mākslas centru, gan kvantitatīvi aizņemot lielāko daļu telpu, gan pārņemot to ar viņa darbiem piemītošo tematisko un simbolisko monumentālismu. Izstādes anotācijā mākslinieks tiek pieteikts kā “bezsakņu kosmopolīts”, un kuratores Majas Tountas veidotā ekspozīcija iepazīstina ar viņa stāstiem par robežtelpām un robežsituācijām ainavās, arhīvos un tepat mums līdzās.
Fēlikss Kalmensons strādā ar plašiem un starptautiskās mākslas glosārijā tik ļoti aprobētiem naratīviem, ka pirmajā brīdī to uzskaitījums varētu atgādināt pavisam formālu laikmetīgās mākslas “standarta komplektu”. Kalmensona darbos savijas interese par atmiņām, politiku, traumām, vēsturi, emociju piesaisti vietām, postkoloniālie identitātes diskursi, personisko un oficiālo atmiņu attiecības, mediju un informācijas ietekme uz sabiedrības pašizpratni utt. Kalmensona darbos tas viss patiešām ir spējis satilpt vienkopus, turklāt bez bieži sastopamās paviršības, kas šāda veida tēmas piesauc tikai virspusēji, it kā garāmejot “paķerot” kādu raksturīgu elementu, kam būtu jāuzvedina skatītājs uz pašam darbam nepiemītoša dziļuma pārdomām. Kalmensona darbos dažādās vēstures-arhitektūras-identitātes dimensijas mijiedarbojas pārdomātās montāžu kompozīcijās, izmantojot daudznozīmīgus tēlu un notikumu salikumus, dokumentāli autentiskus materiālus poetizējot ar vizuālās kultūras kodiem no populārām filmām un grāmatām.
Mākslinieks sevi dēvē par pasaules dokumentētāju un disonanses ceļotāju, viņa skatiens vērsts uz neērtiem vai zīmīgiem pagātnes notikumiem (masveida slaktiņiem, grūti artikulējamiem bērnības iespaidiem, cilvēku veiktiem ainavu pārveidojumiem utt.), un par šī domu gājiena orientieriem kalpo dažādas telpiskas struktūras. Interese par arhitektūru un vidi sasaucas ar mākslinieka izglītību arhitektūras un urbānisma laukā, taču “vieta” tiek aplūkota drīzāk ar pilsētas dzejnieka, nevis urbānista skatījumu, meklējot ainavas daudznozīmības vai tieši otrādi – atkailinot to līdz kaut kādam iedomātam idejiskajam pamatelementam. Piemēram, darbā “HLS-F71” konkrētas teritorijas reprezentācijai izmantoti Persijas līča kara un Sīrijas pilsoņkara trokšņi, vai darbā “Lielceļš 80” nežēlīga slaktiņa vieta Kuveitā attēlota kā bezpersoniski Google Earth ekrānšāviņa attēli.
Tas, ko nosacīti varētu apzīmēt ar vietas atmiņu, manuprāt, visspēcīgāk atklāts videodarbā “Ādas māja”, kur sešpadsmit minūšu garumā samontētas simboliskākās asociācijas par padomju blokmāju kultūru – sākot ar Barbaras Briļskas skumjajām balādēm no filmas “Likteņa ironija”, līdz Youtube ievietotiem mobilo telefonu kameru materiāliem ar blokmāju alkohola romantikas hronikām. Vispersoniskākais ir video “Ne valsts, ne kapsēta” – Fēlikss Kalmensons to veidojis kā savu vecāku dzimtenes atvadu video rimeiku – 1989. gadā viņa vecāki emigrēja no Krievijas uz Rietumiem. Izstaigājot tās pašas Sanktpēterburgas vietas, kur nolīgts operators filmēja viņa ģimeni pirms 27 gadiem, mākslinieks sastopas ne vien ar savas ģimenes vēsturi, bet dokumentē sociāli ekonomiskās pārmaiņas, iznirstot jautājumam – vai bez iegremdēšanās personiskajā pagātnē sociālās pārmaiņas ir grūtāk pamanāmas? Caur laika nospiedumu meklējumiem autors it kā simboliski meklē arī pats sevi dažādu laikmetu, ekonomisko un politisko režīmu pretnostatījumos.
Par Kalmensona darbiem ir viegli domāt un tos ir viegli, interesanti skatīties. Mākslinieks skaidri zina un spēj saistoši formulēt to, kas viņu interesē un kāds ir viņa radīto intervenču nolūks – atrast vizuālus izteiksmes līdzekļus, kas palīdzētu saprast telpas, atmiņu un traumu savstarpējo attiecību loģiku, šīs loģikas lomu kultūras un informācijas apritē, kas apņem mūsu ikdienu. Taču, lai arī darbos ir daudz personiskā, tie kopumā atstāj bezpersoniska vērojuma iespaidu un drīzāk demonstrē autora spēju ļoti labi pārvaldīt noteiktus mākslinieciskos elementus, būvēt stāstu un spēlēties ar konkrētām noskaņām. Kalmensona profesionālisms kopumā šķiet emocionāli vēss un viņa distance no aplūkotajiem notikumiem pārāk attāla – nepamet sajūta, ka tieši pārlieku noslīpētā vizuālā izteiksme traucē skatītājiem nodot tos impulsus, kas kalpojuši par aizmetni katra darba radīšanai. Taču tikpat iespējams, ka šie aizmetņi tiek apzināti rūpīgi paslēpti aiz attēlu un stāstu slāņiem.
Lai arī abas izstādes nav tematiski saistītas, uz līdzīgām pārdomām par personisko iespaidu profesionalizēšanu, t.i., pārveidošanu profesionālā produktā, raisīja arī Toma Harjo izstāde “Patiesībā”. Tā ir jaunā mākslinieka pirmā personālizstāde – šo iespēju viņš ieguva kim? open call 2018 konkursā. Par fotogrāfiju sērijas izejas punktu kalpojusi mākslinieka ilggadējā Jehovas liecinieka pieredze, un redzamais dokumentē šo pieredzi gan ar dokumentāliem kadriem no liecinieku pulcēšanās, gan inscenētiem foto, kas tiecas attēlot atstumtības, citādības un apjukuma stāvokļus. Līdzīgi kā Kalmensona ekspozīcijā, arī Harjo darbi ir pārdomāti un laikmetīgās mākslas skatītājam viegli uztverami, jo autors šķiet labi apguvis tās valodu, pat ja saziņai to izmanto vēl salīdzinoši neilgi. Taču kopumā dominē iespaids, ka mākslinieks vēl meklē savus izteiksmes veidus (un sevi) caur atzītām, atpazīstamām mākslas formām un, kā tas ir daudzu jauno mākslinieku gadījumā, mācās caur intuitīvu atdarināšanu, nevis pretošanos dominējošajam.
Toma Harjo fotostāsts dokumentē daļēji autobiogrāfisku jauna cilvēka garīgo pieredzi konkrētas reliģiskās grupas ietvaros, taču attēlos redzamās metaforas ir iespējams vispārināt plašākās amplitūdās, kalpojot par ilustrācijām arī daudz sekulārākai ikdienas pieredzei. Kā Harjo fotogrāfiju punctum elementus varētu definēt dažādas nepareizības, kas pirmajā brīdī nav pamanāmas, taču neuzkrītoši izjauc attēlu perfekciju – piemēram, balta krekla netīrā apkaklīte, asimetriskas asu diagonāļu kompozīcijas, plēvē iepakoti mākslīgie ziedi svinīgā interjerā vai kāpnes uz nekurieni, ko var ieraudzīt virs tām piekārtā spoguļa atspulgā. Izstāde “Patiesībā” apliecina jaunā mākslinieka spēju atlasīt interesantu materiālu un izveidot no tā vienotu stāstu. Fotosērijā ir daudz interesantu detaļu gan nosacītā sižeta, gan vizuālās estētikas ziņā, taču kopējais vispārinājuma līmenis, iespējams, ir pārāk liels un sērija būtu saistošāka, ja mākslinieks reliģiskajā pieredzē meklētu tieši Jehovas lieciniekiem tipisko, neparasto, nevis caur abstraktu tēlainību attēlotu to, kas tai kopīgs ar daudzām citām garīgām vai sociālām ikdienas pieredzēm.
Lietuvas mākslas un izglītības centra Rupert organizētā Linas Lapelītes un Indres Šerpītītes kopīgajā izstādē “Zemdziesma” abas mākslinieces ar atšķirīgu mediju un tēmu starpniecību reflektē par atkārtošanās ritmu kā sociālo dzīvi organizējošu principu. Indre Šerpītīte centusies to izzināt caur tautiskajiem jostu aušanas ornamentiem, ar kuriem noklāta viena no izstādes telpām jostu kolāžu un krāsotu ornamentu veidā. Savukārt Lina Lapelīte šos principus īstenojusi horeogrāfiskas performances un skaņas instalācijas veidā. Performance bija aplūkojama tikai atklāšanas vakarā un, neeksistējot nekāda veida ierakstam (nedomāju, ka ekrāns ar video dokumentāciju būtu traucējis lakoniskajai ekspozīcijai), par šo darbu nekādus spriedumus nevaru izveidot, savukārt skaņas instalācija viena pati īsti nesniedz neko vairāk par ļoti nenoteiktām asociācijām. Līdzīgi arī Šerpītītes gadījumā piesauktā “kopienas identitātes pētīšana” ir vien lingvistisks apvalks, kas nesniedz skatītājam jaunus priekšstatus vai atziņas ne intuitīvā, ne zinātniskā līmenī – estētiskā pieredze nepaver jaunu skatījumu uz tām, lai gan piesauktie ritma, atkārtojuma un rituāla motīvi šķiet potenciāli intriģējošs izejas punkts tradicionālās un horeogrāfiskās komunikāciju sistēmas sakarību meklējumiem vai iztēlotām līdzībām. “Zemdziesmu” var puspajokam iztēloties kā raganas namiņu uz vistas kājas – baltu raksti tajās kalpo par burvju aizsargtapetēm un Linas Lapelītes skaļruņi skandina buramvārdus pret novecošanu, bezspēku un profesionālo nogurumu.
