ZIŅAS  

Oslo Astrup Fearnley muzejam 25 0

Una Meistere
08/10/2018

25. dzimšanas dienu šogad svin viens no Ziemeļvalstu pazīstamākajiem privātajiem muzejiem – Astrup Fearnley jeb Astrupu-Fērnliju muzejs Oslo. Muzejs dibināts 1993. gadā – kā kuģu rūpnieku Fērnliju un Astrupu mākslas kolekcijas mājvieta. Tā kolekcija, kuras pirmsākumi saistās ar 20. gadsimta 60. gadiem un kurā pārstāvēta gan norvēģu, gan starptautiskā laikmetīgā māksla, tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajām Ziemeļvalstīs. Kolekcijas aizsācējs Hanss Rasmuss Astrups sākotnēji aizrāvies ar franču māksliniekiem, tad pievērsies vācu ekspresionismam un vēlāk arī Young British Artists. Tostarp iegādājoties arī savulaik visai kontraversālo Demjena Hērsta darbu “Māte un bērns (sadalīti)” (Mother and Child (Divided), 1993), ko veido formaldehīda “sarkofāgos” ieslēgti pāršķeltas govs un teļa līķi. 

Jau no pašiem pirmsākumiem kolekcijas fokusā bijuši zīmīgi un revolucionāri darbi, kas savā veidā izaicinājuši mākslas vēstures kanona robežas. Tās kodolu veido tādas skaļas (un arī dārgas) laikmetīgās mākslas parādības kā Demjens Hērsts, Džefs Kūnss, Anselms Kīfers, Ričards Prinss, Sindija Šērmena un citi. Turklāt muzejs aizvien aktīvi seko šo mākslinieku karjerai. Pēdējos gados kolekcija tikusi papildināta arī ar pazīstamu Brazīlijas, Japānas, Ķīnas un Indijas mākslinieku darbiem, un muzejs aizvien vairāk pievēršas jaunākās paaudzes autoriem. 


Astrupu-Fērnliju muzejs.  Astrup Fearnley Museum

Sākotnēji muzejs bija izvietojies Fērnliju koncerna vienā spārnā, taču kopš 2012. gada tā mājvieta ir tikpat spilgta un ambicioza kā pati kolekcija – stārarhitekta Renco Piano projektēta ēka pašā Oslo fjorda krastā, Tjuvholmenas pussalā. Tās ārējais veidols ar grandiozo dubultā stikla jumtu līdzinās burai, savukārt muzeja divus spārnus – no kuriem viens atvēlēts patstāvīgai kolekcijai, bet otrs mainīgām izstādēm – atdala ūdens. Tumšajās diennakts stundās izgaismots, muzejs rada mūžīgā mainībā esoša pussalas iemītnieka sajūtu, savukārt dienā tas kļūst it kā iekšpus vērsts – sakoncentrējot sevī visu, nebūt ne dāsno ziemeļpuses dienasgaismu un atdodot to izstāžu telpām. Muzejam ir arī sava pludmale, laivu piestātne un skulptūru parks, kā arī skatu tornis, no kura pēc mākslas baudīšanas nolūkoties Oslo panorāmā. 

Astrup Fearnley muzejs izceļas ar ļoti dinamisku izstāžu programmu un aktīvi līdzdarbojas dažādu ceļojošu starptautisku izstāžu veidošanā, no kurām kā nesenākās minamas Imagine Brazil un Cindy Sherman – Untitled Horrors. Savu jubilejas gadu tas aizsāka ar savā kolekcijā pārstāvētiem māksliniekiem veltītu izstāžu sēriju. Pirmā šajā plejādē bija Sindija Šērmena, tad sekoja Ričards Prinss, Dens Koulens, Neits Lomens, un šobrīd kārta pienākusi Džefam Kūnsam. Izstādes Jeff Koons – Works from the Astrup Fearnley Collection (līdz 20. janvārim) ietvaros eksponēta arī tāda “trofeja” kā 2001. gadā par 5,1 miljonu dolāru iegādātā Kūnsa skulptūra “Maikls Džeksons un burbuļi” (Michael Jackson and Bubbles, 1988). Jubilejas pasākumu ietvaros klajā nākusi arī grāmata “Parunāsim par mākslu. Astrup Fernley muzeja vēsture” (Let's Talk Art. A History of Astrup Fearnley Museum), kuras autors ir viens no Ziemeļvalstu pazīstamākajiem kuratoriem Sūne Nordgrēns, kurš savulaik darbojies arī muzeja padomē (1998–2003). Īsi pirms grāmatas prezentācijas, 9. oktobrī, Arterritory.com viņu aicināja uz nelielu sarunu. 


Astrupu-Fērnliju muzejs. Ⓒ Astrup Fearnley Museum

Astrupu-Fērnliju muzejs ir privāts muzejs, kas Skandināvijā joprojām ir neierasta parādība. Kā jūs redzat tā lomu un nozīmi reģiona mākslas ainā šajos 25 gados?

Norvēģijai Astrupu-Fērnliju muzejs (AFM) ir nozīmējis pilnīgi jaunu ēru laikmetīgās mākslas iepazīšanas un novērtēšanas ziņā. Norvēģija diezgan vēlu (pat Skandināvijas kontekstā) dibināja nacionālo mūsdienu mākslas muzeju – 1990. gadā. Trīs gadus vēlāk AFM kļuva par nozīmīgu tā papildinājumu – kā partneris un sāncensis jaunajā, atvērtajā laukā ar skaidri izteiktu starptautisku virzību. Ja paskatāmies atpakaļ uz šiem 25 gadiem, lielā mērā pateicoties tieši AFM drosmīgajai un brīvdomīgajai vīzijai, mākslas aina Oslo ir krasi mainījusies. Turklāt tā iespaids skāris arī citus Skandināvijas reģionus.


Džefs Kūnss. Michael Jackson and Bubbles, 1988. Ⓒ Astrup Fearnley Museum

Kad 2012. gadā tika atvērta jaunā Renco Piano projektētā muzeja ēka. Projekta galvenā ambīcija bija iezīmēt Oslo starptautiskās laikmetīgās mākslas kartē. Vai ir izdevies to īstenot?

Es noteikti teiktu, kā jā. Jaunā muzeja ēka nenoliedzami ir svarīga šī sasnieguma daļa, atrodoties šajā prominentajā un skaistajā vietā pie fjorda, tā ir kļuvusi par zīmi. Par nozīmīgu apskates objektu Oslo. Turp dodas apmeklētāji no visas pasaules. Tomēr tas, kas patiešām ir ienesis AFM starptautiskajā mākslas ainā, protams, ir satriecošā kolekcija ar padziļinātu pievēršanos tādiem māksliniekiem kā Demjens Hērsts, Džefs Kūnss, Sindija Šērmena un daži citi nozīmīgi pēdējo desmitgažu autori. Taču vēl svarīgāks iemesls, es teiktu, ir muzeja dāsnā aizdevumu politika un vēlme sadarboties ar citiem muzejiem no visas pasaules. Pēc savas iniciatīvas viņi ir uzsākuši ambiciozu izstāžu sēriju, kur tiek parādīti gan zināmi, gan pavisam jauni mūsdienu mākslinieki no dažādām valstīm –  ASV (Uncertain States of America / Amerikas neskaidrās valstis, 2005), Ķīnas (Power Station / Spēkstacija, 2007), Indijas (Indian Highway / Indijas lielceļš, 2009), Brazīlijas (Imagine Brazil / Iztēlojies Brazīliju, 2013) un Europé, Europé (2014). Visas šīs izstādes bijušas eksponētas arī citās institūcijās. Domāju, ka šis projekts ir bijis lielākais panākums, kas nostiprinājis AFM vietu pasaules interesantāko privātmuzeju vidū. Turklāt svarīga ir arī viņu vēlme izveidot ārkārtīgi dzīvu un atvērtu muzeju, nevis kāda viena kolekcionāra “mauzoleju”, kā tas diemžēl sanācis daudzām privātām iniciatīvām. 


Džefs Kūnss. New Hoover Convertibles, New Shelton Wet?Drys 5 - Gallon Doubledecker, 1981 - 1987.  Astrup Fearnley Samlingen

Vai varat nosaukt trīs izcilākās izstādes, kas, jūsuprāt, iegājušas Astrupu-Fērnliju muzeja vēsturē?

Pie jau nosauktajām plašā mēroga izstādēm, kur fokusā bijusi vienas valsts vai pat kontinenta mākslas aina, varu minēt vairāku nozīmīgu mākslinieku personālizstādes. Tie ir mākslinieki, kuri ne vien reprezentē “savu laiku”, bet kam ir arī milzīga ietekme uz laikmetīgās mākslas attīstību kopumā. Piemēram, Sindija Šērmena, Zigmārs Polke, Ričards Prinss.

Vai Astrupu-Fērnliju muzeja vēsturē ir bijuši brīži, kad tas novatoriskā veidā ir apgāzis mūsu uztveres priekšstatus par to, ko muzejam kā institūcijai būtu jādara?

Kā vienmēr, tie ir mākslinieki, kas izaicina institūciju ierobežojumus un pārkāpj robežas. AFM nekad nav baidījies aicināt šādus māksliniekus, un dažiem tik tiešām ir izdevies radīt tādu vizuālu pieredzi, kādu jūs raksturojāt savā jautājumā. Starp viņiem ir Metjū Bārnijs, Olafūrs Eliasons, Ernesto Neto un skandināvu duets Elmgrēns un Dragsets. 

Strādājot pie grāmatas, kāds bija jūsu personīgais atklājums par Astrupu-Fērnliju muzeja vēsturi?

Nekādu lielu pārsteigumu nebija, jo muzeju zinu ļoti labi un esmu sekojis tā darbībai jau no pašiem sākumiem. Drīzāk guvu apliecinājums tam, ko biju zinājis un sapratis jau iepriekš: muzeja atvērtā attieksme – ne tikai pret māksliniekiem, bet, pirmām kārtām, pret savu publiku. Plašā kolekcija, kur ir ne tikai mūsdienu amerikāņu māksla, ar ko muzejs ir slavens, bet arī jaunā māksla no Ķīnas, Dienvidamerikas un Eiropas. Kā arī no Norvēģijas – muzejs vienmēr ir izjutis atbildību sekot līdzi norvēģu mākslas ainā notiekošajam un iekļaut savā kolekcijā gan zināmu, gan jaunu norvēģu mākslinieku darbus.