ZIŅAS  
Lili-Krote Repnau. Meitene viedtālruņa gaismā. 2017. Papīrs, oforts. Igaunijas mākslas muzejs

Robežu poētika. Igauņu māksla Tretjakova galerijā 0

Ekspresintervija ar Ehu Komisarovu, vienu no izstādes kuratorēm

Elnara Taidre
29/11/2018 

2018. gadā savu simtgadi svin rinda Austrumeiropas valstu, kas ieguvušas neatkarību, pēc Pirmā pasaules kara sagrūstot lielajām Eiropas impērijām. Politiskā neatkarība nav šķirama no nacionālās kultūras pašapziņas, tāpēc valstu simtgades svinības lielā mērā izpaužas nacionālo tradīciju un mantojuma kultūras triumfa formā. Igaunijas Mākslas muzejs savu ieguldījumu Igaunijas Republikas simtgadē sniedz ar starptautisku izstāžu programmu, kas iepazīstina ar igauņu mākslu – gan klasisko nacionālās mākslas skolu, gan visjaunākajām un aktuālākajām mākslas parādībām. 

Jau igauņu mākslas izstādes Francijā, Itālijā un Japānā būtībā bija eksporta projekti – lielākā daļa, ja ne visi, eksponāti uz norises vietu tika atgādāti no Igaunijas, tad izstāde “Robežu poētika. Igauņu māksla 1918–2018” Valsts Tretjakova galerijā (2018. gada 22. novembris–2019. gada 27. janvāris; kuratores: Eha Komisarova un Tatjana Zeļukina) Maskavā ir unikāla ar to, ka tās fokusā ir ārvalstu krājums – Tretjakova galerijas lieliskā 20. gadsimta otrās puses igauņu mākslas kolekcija.

Atklāšanas priekšvakarā uz īsu izstādes raksturojumu aicinājām kuratori no igauņu puses – Ehu Komisarovu.


Malle Leisa. Viņa aiziet. 1970. Audekls, eļļa. Igaunijas mākslas muzejs

Kā radās izstādes ideja un noformulējās tās koncepcija?

Idejas autors ir Dmitrijs Mironovs, Igaunijas Republikas vēstniecības Maskavā kultūras padomnieks. Aizrautīgi piedaloties kultūras programmas “Igaunijas Republikas 100 gadi” sagatavošanā, viņš pirms trim gadiem ar sadarbības piedāvājumu vērsās pie Tretjakova galerijas. Galerija palūdza mums piedāvāt izstādes koncepciju, un viņu apmierināja ideja par kopīgu ekspozīciju, kurā būtu iekļauti arī padomju perioda igauņu mākslinieku darbi no muzeja krājuma. Vēlāk izrādījās, ka Tretjakova galerijā glabājas samērā liela igauņu mākslas kolekcija no padomju perioda (1945–1989), līdzās glezniecībai aptverot arī tēlniecību un – īpaši lielā apjomā – grafiku. Šodien mēs, protams, varam diskutēt par dažu darbu līmeni, taču nav noliedzams, ka Tretjakova galerijas igauņu mākslas kolekcijā darbi tikuši iepirkti pēc mākslinieciskās kvalitātes principa, noliekot malā politiskos motīvus.

Reins Tammiks. Puisēns ar fotoaparātu. 1981. Audekls, eļļa. Tretjakova galerija

Kādas nozīmes piedāvā jēdziens “robežu poētika”? Vai tam ir kāda saistība ar “igauņu introvertumu”, vai arī tiek uzsvērts, ka svarīgi ir distancēties, saglabāt skatu no malas?

Krievu-igauņu attiecībās izpratnei par robežām vienmēr bijusi centrāla, ļoti pamanāma loma. Mans robežu traktējums šajā gadījumā saistāms ar tādiem konceptiem kā pašu ierobežojumu robeža, robežu un funkciju pārvarēšana, komunikācija no noteiktas distances un igauņu mākslas tēls – kāds dažādos periodos tas izveidojies lielajam Maskavas muzejam. 

Kādā proporcijā izstādē pārstāvēti darbi – cik liels ir Tretjakova galerijas kolekcijas kodols un kādā apjomā un no kādām kolekcijām atvesti darbi no Igaunijas?

Izstāde strukturēta tematiskos blokos; ir tēmas, kur dominē darbi no Tretjakova galerijas krājuma – piemēram, tematiskajā sadaļā “Marīna, reģiona simbols”. Tematiskajā sadaļā “Klasika”, kur rādām igauņu grafikas leģendas Eduarda Vīralta darbus un mūsdienu mākslinieces Kristas Melderes fotogrāfijas ar KUMU mākslas muzeju, Igaunijas Mākslas muzeja galveno ēku, ekspozīcija balstās darbos no Igaunijas Mākslas muzeja krājuma. Mūsu izstāde notiek pasākumu programmas “Igaunijas Republikas 100 gadi” ietvaros, tāpēc cenšamies caur atsevišķu darbu piemēriem parādīt veselu gadsimtu un pat 21. gadsimta sākumu.


Elmārs Kits. Rebanes ģimenes portrets. 1955. Audekls, eļļa. Tartu Mākslas muzejs

Kā šī izstāde atspoguļo Igaunijas mākslas attīstības dinamiku? Vai iespējams nosaukt kādu atslēgas darbu, kas īpaši dziļi un filozofiski izsaka savu laikmetu?

Domāju, ka mūsu izstāde nav tik liela, lai pretendētu uz mākslas vēstures ekspozīciju. Tomēr, neskatoties uz to, mēs šeit uzsākam dialogu ar pagrieziena punktiem. Tēma “Skolotājs un māceklis” veltīta Elmāram Kitsam un Īlo Sosteram. Kitss bija Sostera skolotājs līdz viņa [Sostera] arestam 1949. gadā. Kitsa daiļrades kontekstu raksturo izvēles grūtības, kādas 20. gadsimta vidū piedzīvoja daudzi igauņu mākslinieki. Kitss kā gleznotājs bija izveidojies līdz Otrajam pasaules karam, viņš bija Tartu Mākslas augstskolā Pallas kultivētās impresionisma glezniecības skolas pārstāvis. 1940.–1950. gadu robežperiodā Kitsa pienākums bija ieviest sociālistisko reālismu, taču viņa socreālisma traktējumu drīzāk var nosaukt par netipisku un pašradītu. Jau pie pirmās izdevības viņš atmeta socreālismu un sāka strādāt Pikaso abstraktās glezniecības manierē. Savukārt no Sostera mēs izvēlējāmies četrus lēģera laika pašportretus no Tartu Mākslas muzeja kolekcijas.

Izstādē mēs cenšamies piedāvāt arī maksimāli izvērstu mākslinieces-sievietes tēmas skatījumu, par pamatu ņemot Malles Leisas darbus, kas labi pārstāvēti Tretjakova galerijas krājumā. Tiem pievienojām Anu Pideras neparastos objektus un skulptūras, kā arī 21. gadsimta mākslas pārstāves – Enes Līsas Semperes videoperformanci un Marges Monko videoinstalāciju. Semperes videoperformancē, ar kuru viņa piedalījās Venēcijas biennālē, redzams, kā māksliniece rūpīgi izlaiza kādas telpas sienas; tikai vēlāk skatītājs tajā atpazīst pašas izstādes telpu. Monko darbs ir vizuāli antropoloģisks pētījums par briljantiem, kas balstīts saderināšanās gredzenu vēsturē. Tā visa rezultātā tapa tematiska sadaļa ar skaidri nolasāmu feministisku orientāciju. 

Skats no ekspozīcijas. Foto: Karina Pastaka

Zīmīgs Krievijas muzejs un igauņu mākslas izstāde. Vai projektam ir kāda politiskā dimensija un kā tā izpaužas?

No savas puses Tretjakova galerija nekādu manāmu politisko nostāju, kas būtu saistīta ar Igaunijas un Krievijas attiecībām, neieņēma. Tas ir mākslas muzejs ar pasaules vārdu, par ko uz katra soļa atgādina galerijas izmēri un izstāžu programmas mērogs. Stāvu virs mūsu izstādes šobrīd atklāta Iļjas Kabakova ekspozīcija, kas atvesta no Tate Modern muzeja Londonā. Starptautiskā sadarbībā balstīta arī Maskavas/Parīzes mākslinieka Mihaila Larionova retrospektīvā izstāde, kurai ir liela publikas piekrišana. Salīdzinot ar pagājušā gada situāciju, muzejā ir pamatīgi pārstrādāta visa 20. gadsimta pastāvīgā ekspozīcija, uzmanība no krievu avangarda pārnesot uz 20. gadsimta otrās puses mākslas procesiem. Tretjakova galerijas izstādes un pastāvīgā ekspozīcija ne vien atspoguļo mākslas vēstures attīstību Krievijā, bet tajā ņem arī aktīvu dalību, veidojot skatījumu uz mākslu kā tādu.

 
Skats no ekspozīcijas. Foto: Karina Pastaka