Foto

Undīne Adamaite saņem Normunda Naumaņa vārdā nosaukto Gada balvu mākslas kritikā

Arterritory.com

Undīne Adamaite saņem Normunda Naumaņa Gada balvu

15/01/2019

Vakar, 14. janvārī Jaunajā Rīgas teātrī sarīkojumā “NN nakts” tika pasniegta Normunda Naumaņa vārdā nosauktā Gada balva mākslas kritikā. Par darbu dažādu mākslas jomu kritikā žūrija balvai bija izvirzījusi piecus kandidātus: Undīni Adamaiti, Intu Balodi, Elīnu Reiteri, Uldi Rudaku un Līgu Ulberti. Šogad balva tika piešķirta Undīnei Adamaitei.


No kreisās: Elīna Reitere, Undīne Adamaite, Līga Ulberte, Uldis Rudaks

Pasākumu vadīja un dzīvu padarīja Jānis Skutelis, kurš ievadā sacīja, ka pats vistuvāk kritiķa lomai ir tad, ja izrādē uzstājas kāds, kuru viņš pazīst, publiku ironiski iepazīstinot ar to, ko var vai nevar teikt: “Nedrīkst teikt “interesanti”, jo vārds “interesanti” ir degradēts Latvijas kultūras pasaulē. Var teikt vārdu “pārsteidzāt”, tas vienmēr ir ļoti jauks, tad var sacīt “ir par ko padomāt”, jo tad ir skaidrs, ka no manis neko nevar gaidīt tuvākās nedēļas laikā. Vēl var sacīt “es tā nevarētu”, kas atstāj abas iespējas - ka es nevarētu tik labi vai nevarētu tik draņķīgi.”, tādā veidā izraisot smieklu jūru publikā. 

Kā pirmo Jānis Skutelis uz skatuves aicināja Undīni Adamaiti. Žūrijas skatījumā Undīnes Adamaites kritiskie raksti paši ir māksla. Viņas secinājumi var būt negaidīti un metaforas pārsteidzošas, jo tā ir kritika no mākslas darba iekšpuses, analīze izriet no iejušanās, pat iemiesošanās izrādē. Žūrija īpaši atzīmēja divas Undīnes Adamaites recenzijas “Kultūras Dienā” par izrādēm “Heda Gablere” un “Romeo un Džuljeta”, kā arī recenziju “Teātra Vēstnesī” par izrādi “Cerību ezers aizsalis”.


Undīne Adamaite

Uz skatuves jautājot Adamaitei, ko viņai nozīmē kritika un kura recenzija no Gada balvai izvirzītajām viņai bijusi vistuvākā, viņa atbild: “Man kritika ir privāts prieks un egoistiska bauda. Recenzija par izrādi “Heda Gablere” bija visnotaļ sarežģīts gadījums, bet pašai man vislabāk patika un konkursā kā pirmo izvirzītu recenziju par Vladislava Nastaševa izrādi “Cerību ezers aizsalis”. ” Atbildot uz jautājumu, kas ir visgrūtākais recenzijas rakstīšanas procesā, Adamaite atbild: “Visgrūtāk ir uzrakstīt tekstu, lai tas tiešām būtu dzīvs. Man ir tāda privātā sajūta, kādam tekstam ir jābūt, un tas izdodas reti, jo papildus ir visi psiholoģiskie aspekti, kas malti ap kritiķa profesiju, ka kritikai ir jābūt gana drosmīgai, gana nejaukai, ja vajag, un tas man nav nemaz tik vienkārši. Pārskatot recenzijas, kuras rakstīju jaunībā, pirms 20 gadiem, nedaudz pat sevi apbrīnoju, savu jaunības dullību, atbrīvotību un nešpetnumu, tā es vairs nevaru.”

Saņemot balvu, Adamaite sacīja: “Jūs man neticēsiet, bet es negribēju dabūt šo balvu, jo Normunds Naumanis bija mans kolēģis. Ir ļoti žēl, ka viņš vairs nesūta savus ļoti talantīgos rakstus. Tas nav mežonīgs prieks, bet milzīgs pagodinājums. Uzskatu, ka lēmums nav taisnīgs, jo man bija cits kandidāts, kam vajadzēja saņemt šo balvu, jo zinu, ka pagājušajā gadā esmu mazliet braukusi uz “veciem taukiem”, visu sirdi atdodot kultūržurnālistikai. Man mākslā nav svarīgi uzvarēt vai stāvēt pie mikrofona, tā ir iespēja man pašai dzīvot daudz labāk, daudz skaistāk, man patīk to darīt kopā ar jums, redzēt daudz fantastiskus cilvēkus, kurus ļoti cienu.”

Pēc apbalvošanas ceremonijas Arterritory uzdeva dažus jautājumus Undīnei Adamaitei.

Saņemot balvu, jūs sacījāt, ka šogad to būtu pelnījis cits kandidāts. Kurš tas būtu un kāpēc?

Uzskatīju, ka balvu par pagājušā gadā rakstītajām recenzijām būtu pelnījusi mana kursabiedrene Līga Ulberte. Uzskatu, ka viņa bija fantastiskā briedumā, bet žūrija izdarījusi liriskāku izvēli. (Smaida.) Kritikā ir svarīga sociālā atbildība un asums, un viņa veica ļoti grūtu uzdevumu - balansēt uz tāda naža asmens. Līgas Ulbertes recenzijas neiznīcina cilvēkus, bet ir argumentētas, vienlaicīgi lietojot visus satīras un ironijas ieročus, kurus kritiķis, protams, drīkst izmantot un tos pat vajag. Man kā redaktorei vienmēr ir brīnišķīgi saņemt Līgas rakstus, jo šobrīd tie ir gan intelektā piesātināti, gan drosmīgi. Man ļoti patīk.”

Kas jums kritikā šķiet svarīgi?

Savā ziņā noķert izrādes miesu un faktūru un to vārdiski attēlot.

Vai, jūsuprāt, recenzijai ir jābūt asai?

Pilnīgi noteikti, kaut gan es uzskatu, ka kritikā var būt visdažādākie žanri. Nav viena veida, kā rakstīt. Visu izšķir argumenti un erudīcija. Ārkārtīgi svarīga ir ironija, kuru, manuprāt, mēs lietojam par maz. Ja paskatāmies teātra vēsturē, tur var atrast brīnišķīgas, sarkasma pilnas recenzijas. Tagad izlīdzamies ar smaidiņa zīmēm un nedaudz esam aizmirsuši par augstas kvalitātes ironiju, jo tieši tā jau pēc tam izraisa dialogu.”

Jūs sacījāt, ka neesat priecīga, bet pagodināta, saņemot šo balvu.

Jā, pagodināta būtu īstais vārds. Prieks jau nekur neizpaliek, es arī esmu tikai cilvēks. Protams, tas ir ļoti liels novērtējums, jo žūrija ir tiešām fantastiska - tie ir cilvēki, kurus ļoti cienu un kuru rakstus esmu lasījusi un turpinu lasīt ikdienā. Tas ir milzīgs iedrošinājums, lai arī neesmu vairs nekāds students, bet esmu cilvēks, kas šaubās, un man novērtējums ir vajadzīgs. Ir svarīgi zināt, ka tas, ko es daru, nav gluži šķērsām. Visvairāk saviļņo tas, ka žūrija atzīst to virzienu, ko es vispār daru, ka viņi ir akceptējuši, ka es brīžiem rakstu pārāk poētiski vai pārāk liriski.

Kādai auditorijai jūs rakstāt?

Kā avīzes cilvēks, es vairāk domāju par to inteliģento un foršo izrāžu skatītāju. Kad rakstu, domāju par ārstiem, domāju par juristiem, visiem, kas iet. Priecājos, ka varu būt mazs palīgs to izrāžu jūrā, uz kaut ko vērst un mudināt vai, tieši otrādi, teikt - draugi mīļie, varbūt palieciet mājā ar ģimeni un kaķi.


Raimonds Ķirķis, saņemot Jaunā kritiķa veicināšanas balvu

Žūrija tāpat aicināja pieteikt kandidātus Jaunā kritiķa veicināšanas balvai, kuru šogad saņēma Raimonds Ķirķis. Saņemot balvu, viņš sacīja: “Jāprecizē, ka rakstu tikai par dzeju. Rakstot par dzeju galvenais ir nerakstīt dzejā, kas vienmēr ir sarežģīti, bet nākas atturēties.”


Elīna Reitere sarunā ar Jāni Skuteli


Uldis Rudaks sarunā ar Jāni Skuteli


Līga Ulberte sarunā ar Jāni Skuteli 

Normunda Naumaņa vārdā nosaukto Gada balvu mākslas kritikā 2015. gadā nodibināja Normunda Naumaņa biedrība. Lēmumu par šī gada nominantiem pieņēma biedrības izveidota žūrija: žūrijas priekšsēdētājs interneta žurnāla “Satori” galvenais redaktors Ilmārs Šlāpins, Nacionālā Kino centra direktore Dita Rietuma, izdevniecības “Neputns” galvenā redaktore Laima Slava, teātra kritiķe Edīte Tišheizere, Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” mākslinieciskā producente, muzikoloģe Baiba Kurpniece, literatūras kritiķe Anda Baklāne, publicists Valdis Ābols un Normunda Naumaņa biedrības valdes priekšsēdētāja Sarmīte Ēlerte.