ZIŅAS  
Daiga Rudzāte, Andrejs Žagars, Una Meistere. Foto: Arterritory.com

IN MEMORIAM. ANDREJS ŽAGARS. 1958–2019 0

Arterritory.com
26/02/2019

Pāragri mūžībā devusies Latvijas kultūras ainas spilgta un harizmātiska personība – Andrejs Žagars. 

Režisors, uzņēmējs, pasniedzējs, aktieris, Latvijas Nacionālās operas direktors septiņpadsmit gadu garumā, kas savos darbības gados padarīja Operu par daļu no Eiropas mūzikas telpas un uz neatgriešanos izmainīja Rīgas operas kultūru. 

Līderis, vizionārs, cilvēks, kas spēja ieraudzīt talantus un palīdzēja viņiem augt un attīstīties. Elīna Garanča, Kristīne Opolais, Andris Nelsons, Marina Rebeka, Maija Kovaļevska, Aleksandrs Antoņenko, Egils Siliņš u.c. Viņa karjeras lidojums bija arī viņu lidojums. Viņš bija Latvijas kultūrainas dzinējspēks, kas neļāva samierināties ar esošo. Viņa latiņai nebija griestu, jo izcilībai nav rāmējuma. Viņš bija prasīgs un nepiedeva pussoļus, un viņam visu vajadzēja pa īstam. Viņš varēja arī tad, kad vairs nevarēja.

Andrejs bija temperamentīgs, kaislīgs un ideju apsēsts. Viņam vienmēr kabatā bija programma vismaz nākamajiem pieciem gadiem. Viņš teica: “Man ir tādi dzīves periodi, kad dzīvoju tik ārkārtīgi ātri, ka reizēm pat kļūst mazliet baisi – nevis par pārvietošanās tempu, bet par dzīves intensitāti.”

Andrejs Žagars dzimis 1958. gada 16. oktobrī. Absolvējis Latvijas Mūzikas akadēmiju (toreiz Konservatoriju), Dailes teātra aktieris no 1982. līdz 1994. gadam. Filmējies daudzās Rīgas kinostudijas filmās, tostarp Rolanda Kalniņa 1983. gadā uzņemtajā kinolentē “Akmeņainais ceļš”, Aloiza Brenča “Ilgajā ceļā kāpās” (1981), Arvīda Krieva “Fotogrāfijā ar sievieti un mežakuili” (1987), Annas Vidulejas “Homo Novus” (2018). Kā aktieris strādājis arī Krievijā, Ukrainā, Lietuvā un Igaunijā. 1994. gadā atvēris Rīgas leģendārāko kafejnīcu “Osiriss”, kas joprojām ir viens no pilsētas intelektuālajiem epicentriem. 

No 1996. gada līdz 2013. gadam Andrejs Žagars bija Latvijas Nacionālās operas direktors. 2010. gadā viņa vadībā Latvijas Nacionālā opera pievienojās Eiropas Operu akadēmiju tīklam. 

Kopumā iestudējis vairāk nekā divdesmit piecas operas izrādes Latvijā un pasaulē, kā arī vairākas dramatiskā teātra izrādes. No 2012. gada strādājis kā pasniedzējs Krievijas Teātra mākslas universitātē (GITIS). 2014. gadā nodibinājis Andreja Žagara Kultūras atbalsta un attīstības fondu.

Par ieguldījumu operas attīstībā un sadarbības veicināšanu starptautiskā mērogā saņēmis daudzus apbalvojumus un atzinības: Spīdolas gada balvu ekonomikā (2008), Francijas Goda leģiona ordeni (2001), Triju zvaigžņu ordeni (2002) u.c.

...Viss notiek tik nežēlīgi ātri. Visiem, kuru dzīvēs Andrejs Žagars ienāca un piedalījās, tās mainījās. Viņš kļuva par virzītājspēku garīgajā un mākslinieciskajā izaugsmē. Dzīves krāsainības un dažādo garšu buķetes izjušanā viņam nebija līdzinieku. Viņa lidojums bija Riharda Vāgnera “Nībelungu gredzena” tetraloģijas pilns iestudējums, kas Latvijā iespējams vien reizi simt gados. Viņa dzīvei pilnībā piemita Vāgnera mūzikas spēks un dziļais romantisms.

Pašlaik ir pacēlies priekškars tai izrādei, kur, Tev, Andrej, skan lielo operas ģēniju mūzika. 

Ar Tevi bija tā, kā ne ar vienu cilvēku uz Zemes.  

Ģimene, Andreja Žagara kultūras un attīstības fonds un draugi

Atvadīšanās no Andreja Žagara notiks pirmdien, 4.martā pulksten 13:00 Latvijas Nacionālās operas Beletāžas zālē. Ģimene un draugi.


Daiga Rudzāte, Andrejs Žagars, Una Meistere. Foto: Arterritory.com

ANDREJA DOMAS, KAS DZĪVO

Es mūziku izjūtu nevis intelektuāli, bet ar ķermeni. Jutekliskums ir daļa no seksualitātes. Mūzika var būt tik jutekliski uzbudinoša, pārdzīvojumu pilna, var radīt tevī tādu kā nemieru, tu nevari iet gulēt – gribi izdzert šampanieti vai mīlēties. (..) Man ļoti svarīgi mākslās pārdzīvojumā ir katarses sajūta. Neesmu no tiem mākslas baudītājiem, kuri uztver tikai intelektuāli, kuriem katarsi rada intelektuālu shēmu minēšana. Bieži vien varbūt tā arī neuzminot, ko domājis autors, bet izdomājot savu pasauli un no tā gūstot gandarījumu. Man vajag tādu ļoti tiešu, enerģētisku saiti ar mākslas darbu. Man uzreiz jānodibina emocionāls kontakts. Es to nevaru nodibināt ar prātu. Diemžēl. Cita lieta, ka pēc tam varu daudz domāt ar prātu par to, kāpēc manī kaut kas izraisījis tādu pārdzīvojumu.

***

Opera ir skatuves māksla ar ļoti lielu iedarbības spēku. Ja dramatiskajā teātrī tas ir tikai vārds, aktiera talants, spēja pārliecinoši veidot tēlu un tā attiecības, enerģētiski iedarboties uz skatītāju, operā visam šim komplektam vēl pievienojas balss. Dziedātāja fascinējums. Ir pierādīts, ka vokāli izdziedāts vārds simfoniskā orķestra pavadībā uz cilvēku atstāj daudz spēcīgāku ietekmi, nekā vienkārši izrunāts, verbāls vārds.

***

Cilvēki grib izjust dzīvo enerģiju, ko rada izdziedāts vārds; īstas, klātesošas emocijas. Pārdzīvojumu, no kura viņi, iespējams, bēg ikdienā vai kas viņus varbūt savulaik traumējis, vai ar kuru viņi nav saskārušies – viņi vēlas to redzēt uz skatuves. Turklāt neatkarīgi no vecuma. 

***

Manī vienmēr ir bijusi šī kaislība – saprast, sajust talanta potenciālu un palīdzēt viņiem attīstīties. Patiesi talantīgi cilvēki nav vienkārši, bieži arī savu rakstura īpašību dēļ, un arī tāpēc viņiem ir ļoti nepieciešams atbalsts. Jo kā mēdz teikt (un to arī liecina statistika) – viduvējības izsitīsies pašas. Jā, mana ambīcija ir atrast jaunu Garanču, Opolais, Rebeku, Antoņenko un Nelsonu. Tādi jauni talanti noteikti ir! Svarīgi ir ieraudzīt, sajust šo potenciālu un dot iespējas. 

***

Man ļoti svarīgi, ka viss, ko daru un izbaudu, – sublimējas, apvienojas un koncentrējas kaut kādā kvalitatīvā rezultātā manā profesionālajā darbā, kam tērēju visvairāk laika.

***

Es sevi netaupu un nežēloju, un ļoti pievēršu uzmanību, lai nepalaistos – fiziskam nogurumam, apātijai, tādai dīkstāvei.

***

Temperaments, kaislība, dažbrīd apsēstība ar kaut kādām idejām – šīs trīs savas īpašības vienmēr esmu mēģinājis ar prātu apvaldīt.

***

Es baudu estētisku kvalitāti. Domāju, ka tas ir tāpat kā ar dzirdi. Tas gan izklausās nežēlīgi, bet tu vari baudīt mūziku, ja esi jūtīgs cilvēks. Tev jāprot dzirdēt un jābūt arī dzirdei, ja ne absolūtai, tad muzikālai. Ja tā nav, manuprāt, ir ļoti grūti baudīt mūziku, gūt pārdzīvojumu, katarsi. Tāpat ar visu citu. Man liekas tā ir tāda bauda – baudīt detaļas, krāsu, materiālu kombinācijas, faktūras.