ZIŅAS  
Andra Neiburga. Foto: f64

Andrai Pelnu dienas vakarā 0

Pēteris Bankovskis
07/03/2019

Pelnu dienā rakstot šīs rindas, prātā nāk ne tikai pašsaprotamais, ka mēs visi esam tikai pelni, pīšļi un putekļi, bet arī Tomasa Stērna Eliota poēmas ekspozīcija:

Because I do not hope to turn again

Because I do not hope

Because I do not hope to turn

(Tāpēc ka es neceru vēlreiz atgriezties / Tāpēc ka es neceru / Tāpēc ka es neceru atgriezties.)

Patiešām, kāpēc gan vajadzētu cerēt atgriezties divdesmitā gadsimta 80. gadu pirmās puses Āgenskalnā, Zeļļu ielas dzīvoklīti, kur mitinājās Teodora Zaļkalna Latvijas Mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas nodaļas studente Andra Neiburga ar vecākiem un tolaik mazo meitu? Kāpēc vajadzētu atcerēties brīžiem brāzmainās iedzeršanas, kurās, kā toreiz šķita, dzirkstīja asprātības un pavīdēja pa kādai, kā toreiz šķita, gudrai domai? Kāpēc no atmiņu duļķainā plūduma mēģināt pa nojausmu kripatām salīmēt ticamos tēlos toreizējās sejas: Andras tēta un mammas, Andra Brežes, Ineses Zanderes, Egīla Zirņa, citu tā laika draugu un paziņu žestus un balsis? Kāpēc atsaukt no elles priekškambara rēnības savādās tumsas jutoņas, kad, meklējot tuvējās točkas, lai papildinātu krājumus, ausīs ieklakšķējās miliču iespējamības zābaku dipudapu? Kāpēc kā Eliota “vecējošajam ērglim” vēlreiz plest spārnus un nirt toreiz pašsaprotamās līksmības pliekanā rekonstrukcijā?

Tāpēc, ka pār Andru, pār Andri, pār mazo Katrīnu, pār Andras tēta prātīgo valodu, pār Andras mammas skeptiskajiem cigaretes dūmiem, pār Zeļļu ielas apkaimes nabadzību valdīja visiem, arī ciemiņiem, sajūtams mājas gars. Un tas bija labvēlīgs. Arī mums, ārpusniekiem, kas tur sagadījāmies.

Pēc tam viss mainījās: cilvēki un attiecības, telpas un attālumi. Iespējams, ka nemainījās vienīgi Andra un mājas gars. Tagad viņa pēkšņi aizgājusi un garu paņēmusi līdzi. Gan jau visi, kam tas lemts, katrs savā laikā sastaps un atkal, tikai citādā veidā, to piedzīvos. Par ko mums pārējiem jāklusē.