ZIŅAS  

Realitāte pārtrumpo fikciju 0

Ekspresintervija ar mākslinieku apvienību Slavs and Tatars – 33. Ļubļanas Grafiskās mākslas biennāles kuratoriem

Helmuts Caune
31/05/2019

Izslavētā un izsmalcinātā mākslas apvienība “Slāvi un tatāri”, kuru darbus rīdziniekiem pagājušajā rudenī bija iespēja skatīt festivālā Survival Kit (izvērstu interviju ar apvienības pārstāvi lasiet šeit), šovasar uzņēmusies 33. Ļubļanas Grafiskās mākslas biennāles galvenā kuratora posteni. Viena no pasaules vecākajām biennālēm, ko 1955. gadā dibinājis Zorans Kržišniks, notiks deviņās Ļubļanas lokācijās. Šī gada “Slāvu un tatāru” biennāles koncepcijai dots virsraksts Crack Up – Crack Down, un tā pievērsīsies plašam un padziļinātam satīras žanra pētījumam, kas ietvers gan mūsdienu un pagātnes mākslinieku darbu izstādes, gan publisko programmu ar mākslinieku un komiķu intervencēm un performancēm. Biennāles 33. izlaidumā kuratori vēlas aicināt uz “grafisko” paraudzīties “ne tikai kā uz mediju, bet arī kā pārstāvniecību (agency)”, ievērojot veidus, kā grafiskā valoda ar ironijas un izsmiešanas tehniku palīdzību ir kļuvusi par īpaši noturīgu un mūsdienīgu kritikas formu, vienlīdz labi darbojoties gan kā varas kritika, gan kā tās kalpone, ko apliecina fenomens, ka satīras žanrs īpaši plaukst autoritāros režīmos. “Slāvi un tatāri” par savu koncepcijas izvēli raksta: “Populismam uzņemot apgriezienus visā pasaulē (nemaz nerunājot par reduktīvām un atriebīgām identitātes politikas formām), ir notikušas dzīvīgas debates par to, kas definē “tautu”. Vairāk nekā tūkstoš gadu garumā satīra ir bijusi žanrs ar izteiktām pretenzijām risināt šādus jautājumus, izmantojot dažādu līmeņu nepiedienīgu vai humoristisku ņirgāšanos. Vai katrā jokā, kā uzstāja Džordžs Orvels, slēpjas sīciņa revolūcija? Vai arī smiekli noplicina spriedzi un spraigumu, kas citādi varētu novest pie politiska apvērsuma?”

Biennālē piedalīsies gandrīz 50 mākslinieki no visas pasaules. Tās preses diena paredzēta 6. jūnijā, bet publikai pieejama tā būs no 7. jūnija līdz 29. septembrim.


Hinko Smrekars, "Slovēņu mākslas izstāde" (1910). Narodna galerija (Ļubļana) īpašums.
Darbā redzamā teksta tulkojums: "Kas zina, varbūt šāda slovēņu mākslas izstāde varbūt pat varētu arī patikt?"

Arterritory: Kādi bija galvenie iemesli, kāpēc jūs izvēlējāties satīru par šīs biennāles centrālo tēmu?

Slavs and Tatars: Mēs acīmredzami dzīvojam periodā, kurā realitāte pārspēj fikciju, kad komiķi un/vai āksti tiek ievēlēti augstos amatos. Slovēnijas premjerministrs šobrīd ir izbijis komiķis. Ukraiņi tikko komiķi ievēlēja par valsts prezidentu.

Mēs vienmēr esam bijuši ieinteresēti dažādos kritikas veidos, kas uzreiz neatklājas kā kritika. Satīra sākotnēji ir bijusi populāras filozofijas forma – veids, kā “zemie” varējuši atbildēt augšām – gan varas, gan formālu attiecību ziņā.

Vai jūs varētu sīkāk paskaidrot, ko jūs domājat ar uzstādījumu “saprast “grafisko” nevis kā mediju, bet kā pārstāvniecību (agency)”?

Šī biennāle vēsturiski koncentrējusies uz grafisko mākslu kā uz mediju. Bet 21. gadsimta otrajā desmitgadē šķiet naivi fokusēties tikai uz noteiktu mediju – jo sevišķi tik specifisku kā grafiskā māksla. Tā vietā mūsu pievēršanās grafikai jau no mūsu darbības pirmsākumiem ir bijusi saistīta ar dizainu un tā redakcionālo, pasauli mainošo dabu un potenciālu. Līdz ar to mums šķita dabiski turpināt fokusēties uz grafiku, bet nevis kā uz kaut ko ierobežojošu, bet gan kā uz valodu.

Jūs pētāt dažādus, tostarp pretējus veidus, kā satīra var strādāt politiski un sociāli. Vai darbs kā šīs biennāles kuratoriem ir palīdzējis jums saprast ko vairāk par humora dabu?

Ir bijis diezgan pārsteidzoši atklāt, cik lielā mērā humora un satīras daba patiesībā ir konservatīva. Kā daudzas citas lietas, ko mums visiem pēdējā laikā nākas atklāt, arī šī svārstās no viena pretmeta uz otru.

Šķiet, ka Rietumos pašlaik tieši caur humoru izpaužas liela daļa pretestības pieaugošajam labējā populisma un “stiprā vadoņa” tēla popularitātes vilnim – caur TV vakara sarunu šoviem, caur interneta mīmu kultūru u.c. Vai šādās formās, jūsuprāt, tas ir efektīvs pretestības rīks?

Mūsuprāt, tradicionāli robustās amerikāņu satīras formas, piemēram, vakara sarunu šovi vai Saturday Night Live, pēdējos pāris gados vairs nav sevišķi relevantas. Daudzām sabiedrībām vajadzēs zināmu laiku, lai saprastu, ka tas, kas tagad tiek uzskatīts par problēmām, ir tikai simptomi. Ka to status quo, kāds tas bija, vienalga, 2002. vai 2012. gadā, atjaunot vairs nebūs iespējams.

Ko “Slāviem un tatāriem” nozīmē Ļubļanas biennāles kūrēšana?

Šis darbs ir viena no vairākām nesenām iniciatīvām, ko esam veikuši, lai no jauna pieteiktu “Slāvus un tatārus” ne tikai kā mākslas kolektīvu, bet arī kā platformu. Pēdējo sešu mēnešu laikā esam atvēruši divas jaunas rezidences mākslas praktiķiem no “mūsu” reģiona. Tāpat arī gatavojamies izziņot mūsu publisko programmu nākamajai vasarai. Ņemot vērā veidu, kā mēs veicam pētniecību, radām jaunas zināšanas un publikācijas un sniedzam lekcijas, kūrēšana ir bijusi samērā dabiska un pat ne tik izaicinoša stāstīšanas forma.


Stane Jagodič, Blue-eyed Beauty, 1977