JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
ZIŅAS  

Saruna ar kolekcionāri 0

Ekspresintervija ar māksliniecēm Haneli Zani Putniņu un Amandu Ziemeli

Auguste Petre
16/08/2019

Foto no Eimandas Zeinas personīgā arhīva

Vēl līdz 25. augustam izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā apskatāma pavisam īpaša un konceptuāli atjautīga izstāde – “Eimandas Zeinas kolekcijas izstāde”. Projekts, kuru izveidojušas jaunās mākslinieces Amanda Ziemele un Hanele Zane Putniņa, ir pētījums par kolekciju lomu mākslā un tās vēsturē, kā arī ieskats muzeoloģijas aizkulisēs. Abām māksliniecēm raksturīgā vizuālā estētika un interesējošās kultūras vēstures idejas ir kļuvušas par izejas punktu izdomātās Eimandas Zeinas kolekcijai, kā arī pavērušas plašāku skatu uz mākslas interpretācijām mūsdienās. No parasti pieblīvētajām un kontekstuāli sarežģītajām konkrētu kolekciju izstādēm šī atšķiras ar to, ka skatītājam atstāta paralēla dimensija, kurā uzelpot, iedziļināties, saprast. Mākslas radīšanas un kolekcionēšanas process, kas vērienīgos izstāžu projektos nereti paliek otrajā plānā, “Eimandas Zeinas kolekcijas izstādē” burtiski uzplaukst kā viens no svarīgākajiem izejas punktiem un ļauj skatīt mākslu kā noteiktu lietu un notikumu kopu. 

Piekrītot abu mākslinieču apgalvojumam, ka Eimanda Zeina nav fiktīvs tēls un “kolekcijas izstāde” nav mēģinājums apmānīt skatītāju, parādot tam neeksistējošu lietu kārtību, nākas secināt, ka izstāde drīzāk ir par to, kas muzeja apmeklētājam parasti paliek neatklāts. Šodien tā var tapt ne tikai par atklājumu, bet arī par reti unikālu pieredzi, jo tālākais kolekcijas liktenis joprojām nav izlemts. 

Viens no jautājumiem, kuram pievēršas jūsu izstāde, ir par “kolekciju un kolekciju izstāžu veidošanas principiem”. Pēc kādiem principiem vadījāties jūs, strādājot pie šīs kolekcijas un izstādes izveides?

Hanele Zane Putniņa: Mūsu kolekcija sastāv no fragmentiem, atradeņiem, pārpalikumiem. No atsevišķiem priekšmetiem, kuri atlasīti, vadoties pēc principa – no konkrētā uz abstrakto. To veido Eimandas Zeinas personiskā attieksme pret lietām, atklājumiem un atradumiem. Eimanda Zeina ir mūsu abu kopējā identitāte, kas izstādes tapšanas brīdī kļūst par laika nogriezni un padara mūs par laikabiedrēm. Kolekcijas objekti paliek anonīmi. Linolejā ir izgrebts kolekcijas izstādes kopējais saraksts, kurā var atklāt atsevišķus priekšmetus un to nozīmes, pārējais paliek skatītāju interpretācijas ziņā. Man patīk iztēloties, kā būtu kolekcionēt monumentālus sienas gleznojumus un grīdas fragmentus.

Amanda Ziemele: Domājot par kolekciju ne tikai kā kopumu, bet arī kā sadarbības formu, “Eimandas Zeinas kolekcijas izstādes” veidošanas pamatā darbojas savienoto trauku princips.

Pastāstiet nedaudz vairāk par to, kā radies Eimandas Zeinas tēls un kas deva impulsu attīstīt viņas kā kolekcionāres ampluā?

H.Z.P.: Tēls izveidojās procesā, kā kopsaucējs sadarbībai, tēmu lokiem, kurus mēs risinājām savos darbos, domājot par pašas izstādes veidošanas principiem. Šī nav sevišķi nopietna kolekcija, drīzāk dažas detaļas ir pat absurdas sava novietojuma vai būtības dēļ. Eimandas Zeinas kolekcija mums deva brīvu vaļu neierobežotiem gleznieciskiem un grafiskiem eksperimentiem un risinājumiem. Jāpiebilst, ka, strādājot pie šīs izstādes, mēs uzdūrāmies pāris vilinošiem pavedieniem, tika veikti eksperimenti, bet idejas pagaidām iesaldējām Eimandas Zeinas ideju kolekcijā. Tagad, ja ar Amandu kopā gatavojam salātus draugiem, tad tie ir Eimandas Zeinas salāti. Un tie tiešām garšotu savādāk, ja tos taisītu tikai viena no mums.

A.Z.: Eimanda Zeina ir process. Kolekcijā esošie objekti skatāmi kā kopīgās identitātes veidošanas palīgi, kas rezonē, tie ir pakļauti pārmaiņām un atvērti plašam asociāciju laukam. Daži no virzītājspēkiem ir ziņkāre un vēlme apšaubīt pašsaprotamo, meklēt aizmirsto.

Kāda loma, jūsuprāt, ir mākslas kolekcionēšanai 21. gadsimtā?

A.Z.: Tā joprojām ir ļoti svarīga atbalsta forma arī jaunajiem māksliniekiem. Mākslas darbu kolekcionēšana ir būtiska un ietekmīga jau kopš aizvēstures, tai veidojot savu mākslas vēstures versiju. Nereti darbi, kas neiekļūst kolekcijās, nonāk perifērijā vai pazūd no redzesloka. Piemēram, izstādē atrodamais monumentālais sienas gleznojums ir kā neliels joks par kolekcijas zūdamību vai pieejamību.

H.Z.P.: Vai tad kolekcionēšanas uzdevums mūsdienās ir kā sevišķi mainījies? Izaicinoši ir veidi un iespējas, ko tu kolekcionē un kādā veidā, tostarp arī gandrīz nemateriālus vai nepārvietojamus darbus. Man būtu interesanti pēc 300 gadiem paskatīties uz mākslas vēsturi – gan uz to, kas mums šobrīd ir vēsture, gan to, kas būs palicis pāri, atrasts vai izcelts no mūsu laika.

Cik svarīgi jums bija panākt sajūtu, ka Eimandas Zeinas kolekcija nav tikai vienas izstādes, bet gan ilgtermiņa projekts?

H.Z.P.: Es par šo aspektu sevišķi daudz neraizējos, jo Eimanda Zeina nav fiktīva persona un viņa nevāc fiktīvus darbus un materiālus. Mākslīga vecuma, “vērtīguma” vai fiktīvu darbu radīšana bija viens no pirmajiem aspektiem, no kuriem mēs atteicāmies. Šie darbi ir laikabiedri šajā izstādē, un arī pēc 10 gadiem tie būs laikabiedri.

A.Z.: Drīzāk svarīgi šķita radīt apstākļu kopumu, kas pavērtu iespēju neparedzētiem pavērsieniem. Pieņemot, ka kolekcija kā konstrukcija var nebūt noslēgta – drīzāk atvērta un mainīga sistēma. 

“Eimandas Zeinas kolekcijas izstāde” vistiešākajā ziņā ir komentārs par kolekcionēšanas vēsturi un mūsdienu muzeoloģijas attīstību. Kas ir tās novitātes, kuras jūs kā mākslinieces ieguvāt projekta izstrādē?

H.Z.P.: Tas tiešām varētu būt kā neliels komentārs par šo jautājumu. Mazliet iedziļinoties kolekcionēšanas vēsturē, tas ir ļoti interesants lauks gan no antropoloģiska, gan vēsturiskā aspekta. Mēs izstādē nekritizējam kolekcijas, mēs izveidojām Eimandas Zeinas kolekciju uz personiski saistošas līnijas. Gan izstādes iekārtojums netiešā veidā, gan nelielas detaļas darbos parāda kolekcionēšanas sīkumus, kas mūs iepriecināja. Piemēram, “Suvenīrkrūze” – ir apburoši iztēloties, ka pēc daudziem, daudziem gadiem tiek atraktas šādas krūzes ar Botičelli “Pavasari” – tur varētu izveidoties vesels kults par šo krūžu nozīmi vai ļoti īpašo tehnoloģiju, kādā tās tika apstrādātas. Iespējams, tie varētu tikt uztverti kā atsevišķi ar roku izgatavoti mākslas darbi, bet līdz pašam oriģināldarbam var nemaz nenonākt.

A.Z.: Tas varētu būt arī komentārs par kolekcijas izstādi kā satikšanās vietu, kur dažādi, it kā savstarpēji nesaistīti objekti nonāk kopējā redzeslaukā, ja skatām izstādi kā situāciju, kur jebkura jauna elementa pievienošana paver iespēju paplašināt nozīmju lauku. 

Cik noprotams, šajā izstādē ir skatāma tikai neliela daļa no Eimandai Zeinai piederošajiem mākslas darbiem. Vai tuvākajā laikā plānojat vēl kādu kolekcijas skati?

H.Z.P.: Interesanti, ka jums radās šāda sajūta, un tā droši vien ir sajūtama no malas. Jo šajā sadarbībā bija kaut kas no pārpilnības raga, kas atklājas gan tematiski, gan tehniskajos risinājumos, gan gleznieciskajos un grafiskajos jautājumos. Kad izstāde tika atklāta, apzinājāmies, ka ļoti liela daļa no visa iecerētā palikusi ideju krātuvē, eksperimentu līmenī. Ir arī neliela palīgkolekcijas telpa, kurā ir iekļauti darbi, kas nav nonākuši līdz kolekcijas izstādei. Par nākamo Eimandas Zeinas kolekcijas skati ziņu pašreiz nav, bet tad jau redzēsim, ko “liktens-sliktens” būs lēmis.

A.Z.: Šobrīd “Eimandas Zeinas kolekcijas izstāde” ir skatāma kā konkrēta laika posma veselums un kā tāds pieredzams tikai tik ilgi, kamēr tā atrodas “Arsenāla” relikvārijā. Izstādei noslēdzoties, daļa no kolekcijas būs zudusi. Daži darbi būs kļuvuši par kopējās situācijas fragmentiem un meklēs citu kontekstu.