JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
ZIŅAS  
Klosterruine Ausstellung Playground. Foto: Marselina Velmere

Nepalaid garām: rotaļlaukums pieaugušajiem Berlīnē 0

Andris Eglītis, Katrīna Neiburga un Jānis Noviks Playground – for Accepting Your Mortality līdz 31. oktobrim

Arterritory.com
01/10/2019

Vēl līdz 31. oktobrim Berlīnes pašā centrā, netālu no Aleksandra laukuma, kādreizējā franciskāņu klostera drupās – Klosterruine – skatāma mākslinieku Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša izstāde Playground – for Accepting Your Mortality (Rotaļlaukums savas mirstības pieņemšanai), kas tapusi sadarbībā ar Jāni Noviku. “Sākot strādāt, sapratām, ka Jānis Noviks, kas piedalījies teju visos mūsu kopprojektos, šoreiz jāpieaicina kā darba līdzautors. Šoreiz bijām trīs, kas mētājas ar idejām,” stāsta Eglītis. Projekts, kura kuratores ir Solveja Helvēga Ovesena un Ute Millere Tišlere, tika atklāts maija beigās; visas vasaras garumā romantiski mistisko vietu līdzās jaunās Berlīnes augstceltnēm ik dienu esot apmeklējuši aptuveni 200 cilvēki. Patiesībā jēdziens ‘izstāde’ šoreiz nav precīzākais apzīmējums kopdarbam–hibrīdam, kur būtiska ir katra sastāvdaļa: trīs kūdras skulptūras, kas lēnām sairst; skaņa, kas plūst no “kaut kurienes”; augi, kas lēnām pārņem teritoriju; beauty-sleep kapsulas, kas novietotas līdzas iemūrētajiem sarkofāgiem. Būtiska sastāvdaļa ir arī īpašā pasākumu programma – vakaros vides instalācija pārvēršas par savdabīgu skatuvi, kur notiek deju performances un mūzikas notikumi, pulcējot līdz pat 1000 skatītāju. Un tomēr – šī nav vienkārša “tusiņu” vieta Berlīnes centrā. Katrīna Neiburga, Andris Eglītis un Jānis Noviks ir radījuši alķīmisku dārzu un skulpturālu rotaļlaukumu visu vecumu pieaugušajiem, kur baudīt vasaru, atvasaru un dzīvi, vienlaikus nepazaudējot arvien fonā esošo atgādinājumu, ka visi esam mirstīgas būtnes. 11. septembrī izdevums Der Tagesspiegel rakstīja: “Šis Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša radītais rotaļlaukums, kur uzmanības centrā ir atgādinājums par mūsu mirstīgumu, ir kļuvis par organisku seno drupu sastāvdaļu. Runā, ka 16. gadsimtā te esot audzēti tropiski ārstnieciskie augi. Tagad te saulē lēnām izžūst kūdras skulptūras un lekni izplešas papardes, kamēr no paslēptiem skaļruņiem gluži kā no citas pasaules dzirdami čuksti. Iedomājies, kas atrodies pie jūras. Piecelies. Ieelpo.”


Klosterruine Ausstellung Playground. Foto: Marselina Velmere

Playground – for Accepting Your Mortality ir stāsts par cilvēka mirstību, par mūžību, par vēlmi palikt vienmēr jauniem – par pārlaicīgām tēmām, kas mūs nodarbina un vienlaikus ir tik lielas, ka runāt par tām skaļi ir sava veida uzdrīkstēšanās. Kā jūs nonācāt pie idejas par šo darbu?

Andris Eglītis: Kad mūs uzaicināja radīt darbu Klosterruine, devāmies izpētes braucienā, lai uzzinātu kaut ko vairāk par šīs vietas lomu Berlīnes vēsturē, un tad arī atklājām sev atslēgas vārdus: franciskāņu klosteris, alķīmiķis...Vēlāk Katrīna, lasot Dāga Eisteina Endšo grāmatu “Nemirstības vēsture”, sastapās ar domu, ka kristietības popularitāte balstās faktā, ka tā apsolīja nemirstību arī “parastajam” cilvēkam.
Katrīna Neiburga
: Pirms tam nemirstība bija tikai dievu, izredzēto un faraonu prioritāte. Cilvēcei vienmēr bijusi aktuāla ideja par mūžīgās jaunības saglabāšanu. Alķīmija nepārejoši tiekusies izgudrot mūžīgās jaunības eliksīru. Mūsdienās jaunības kults ir pārvērties īstenā neprātā, kur kā līdzekļi tiek izmantots viss iespējamais – operācijas, injekcijas, visdažādākie aparāti; cilvēki kļuvuši apsēsti ar jogu, meditāciju, skriešanu, fitnesu. Bet rotaļlaukumu kā iespējamu formātu kādam mākslas darbam mēs bijām apsprieduši jau vairākkārt. Tā viss teju perfekti sagūla kopā. Rezultātā radās dārzs labirinta formā, kas veidots no papardēm, vieniem no senākajiem mūsu planētas augiem, izdaiļots ar kūdras skulptūrām, kas vasaras siltumā izžūst un lēnām sadalās, liekot domāt par visa pārejošo dabu. Būtisks elements ir beauty-sleep kapsulas, kas veido interesantu dialogu ar turpat blakus esošajiem iemūrētajiem sarkofāgiem. Vienlaikus veidojas asociācijas arī ar Sniegbaltītes stikla zārku, skaistumkopšanas kapsulu vai... vitrīnu gaļai. Tajās guļot var baudīt vienatni, klusumu, var klausīties lietus bungāšanā pret zeltīto stiklu. Rotaļlaukuma vidū atrodas lēns karuselis, kas, rotējot ap savu asi, piecu minūšu laikā veic 360 grādu apli. Apsēžoties uz tā un nemanāmi griežoties, apmeklētājs tiek ievilkts meditatīvā sajūtā, kur viņa skatiens ļoti lēni, bet nepārtraukti maina savu virzienu. Rezultātā arī pats apmeklētājs pārtop tēlā. Bijušās klostera baznīcas altārdaļā ir izvietoti paaugstinājumi, uz kuriem stāvot var nodoties meditācijai – pabūt šeit un tagad.


Klosterruine Ausstellung Playground. Foto: Marselina Velmere

Kāda ir katras konkrētās kūdras skulptūras loma šī darba sižetā?
K.N.&A.E
.: Skulptūras radušās kā poētiski tēli. “Pūdelis” iemieso cilvēka perverso eksperimentu rezultātu – selekcijas laikā radītu būtni. Tur ir vēl divi objekti – “Cilvēka kāju stumbeņi mūsdienīgās botās", kas asociatīvi vedina domāt, ka pārējā ķermeņa daļa ir izbirusi cauri drošības tīklam, kurā apmeklētājs var laiski atpūsties. Un pēdējā skulptūra “Apskāviens” simbolizē divu cilvēku tuvības mirkli šeit un tagad.


Skulptūra "Apskāviens", Klosterruine Ausstellung Playground. Foto: Raisa Galofre

Šī nav pirmā reize, kad veidojat procesuālu mākslas darbu, kas ietver ne tikai objektus, bet kur svarīga komponente ir arī izstādes paralēlie pasākumi un apmeklētāji – viss, kas notiek laikā, kamēr ekspozīcija “darbojas”. Vai var teikt, ka savā ziņā šī izstāde atrodas uz robežas ar performanci, varbūt par – teātri?
K.N.&A.E:
Kad izveidojām savu rotaļlaukumu, bija pilnīgi skaidrs, ka tā ir ideāla vieta uzvedumiem, lekcijām, performancēm, dejai un citām aktivitātēm. Scenogrāfija, kas var iegūt jaunus idejiskus apvāršņus, tiekot izmantota dažādos veidos. Tika izveidota vesela performanču programma visas vasaras garumā, kas vidēji pulcēja 1000 apmeklētāju vienā vakarā. Pateicoties plašajai pasākumu programmai, arī mums pašiem darbs atdzīvojās. Savukārt apmeklētāji mūsu darbā paši kļūst par skulptūrām.

Šis darbs atrodas bijušā klostera drupās. Pagājušajā gadā pirmās Starptautiskās Rīgas laikmetīgās mākslas biennāles laikā jūs izveidojāt Brick bāru. Abos gadījumos šīs ir pamestas, aizmirstas vietas – vai tā ir sagadīšanās, vai nu jau likumsakarība, ka darbojaties šādā teritorijā?
K.N.&A.E:
Ute Millere Tišlere, viena no projekta kuratorēm, bija apmeklējusi RIBOCA – gan Brick bārs, gan mūsu darbs “Ligzda” bija atstājis uz viņu iespaidu. Tāpēc arī tikām uzaicināti veidot šo projektu Klosterruine, taču dziļākas likumsakarības tur nevajadzētu meklēt.